Principi viņam bija svarīgāki nekā izdevīgums. Politiķis leģenda - Eduards Berklavs

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā Berklavs bija Rīgas Proletāriešu rajona kompartijas komitejas pirmais sekretārs, kad saņēma partijas pilsētas komitejas vadības uzdevumu 13. jūnijā sagatavot 150–200 komunistu un labāko komjauniešu speciāla uzdevuma veikšanai. Vēlāk savās atmiņās Berklavs rakstīja, ka tobrīd nav pat nojautis, ka tiek gatavots briesmīgs noziegums, jo līdzīgi uzdevumi saņemti arī agrāk, piemēram, kad gatavojās nacionalizēt aptiekas, veikalus un namus, tāpēc arī šajā reizē viņš nodomājis, ka tiek gatavota līdzīga akcija.

“Iepriekš mums tāpat nekad neteica, kādam nolūkam jādod cilvēki. Nelielas aizdomas man radās 14. jūnija rītā, kad rajona partijas komitejā mums sveši cilvēki sāka vest dārgus kristāla traukus un zelta naudu. Pēc veikalu precēm tie neizskatījās. Kad jautājām, kam tas viss pieder un kāpēc tiek nests uz partijas komiteju, saņēmām atbildi, ka mantas pieder valstij, tās neilgi jāuzglabā un drīz pēc tām kāds atbrauks. Zvanīju Kārlim Pugo. Arī viņš nobrīnījās, bet teica, lai pieņemam, pēc tam visu noskaidrošot. 14. jūnijs man bija dežūrdiena. Līdz darbdienas beigām no komitejas neizgāju, arī darbiniekos nekādu neparastu satraukumu nemanīju. Tikai daži sarunājās pusčukstus. Par notikušo (un arī ne visā atbaidošajā kailumā) es uzzināju vēlāk.”

Pamazām Berklavs sāka arvien skaidrāk apzināties reālo situāciju un pārvērtēt savus agrākos uzskatus. Viņš redzēja, kā pēc kara Latvijā strauji sāk ieplūst iedzīvotāji no visas Padomju Savienības un rusifikācija uzņem arvien lielākus apgriezienus. Boļševiku vārdi nesaskanēja ar darbiem. Latvijas vietējie komunisti un bijušie pagrīdnieki uzskatīja, ka pēc Ulmaņa režīma gāšanas pie varas jānokļūst viņiem, taču reālā situācija bija tāda, ka vadošos amatus arvien vairāk sāka ieņemt iebraucēji – gan krievi, gan Krievijas latvieši. Viens no centīgākajiem rusifikācijas īstenotājiem bija Arvīds Pelše, kurš bija zināms kā lišķīgs iztapoņa un karjerists. No 1959. gada jūlija līdz novembrim Pelšes vadībā notika partijnieku rindu tīrīšana, kuras laikā ap 2000 Latvijas nacionālkomunistu zaudēja amatus. Pelše arī vēlējās pārdēvēt Rīgu par Gagarinu, bet viņa priekšlikumu Maskavas priekšnieki tomēr noraidīja.

Vēlāk Berklavs savās atmiņās rakstīja: “Pat vēl tagad pilnībā nevaru saprast, kāpēc daudz agrāk nesaredzēju, cik drausmīga ir partija (PSKP), kas paveikusi tādas masu slepkavības; cik varmācīga ir iekārta, kas ilgus gadus vismaz daļēji spēja noslēpt no tautas, pat no saviem partijas biedriem briesmīgos darbus; cik baismīga ir partija un valsts iekārta, kas spēj tik dziļi morāli un intelektuāli sakropļot tautas.”

Viņš atskārta, ka komunisms ir tikai aizsegs lielkrievu šovinistu ideoloģijai.

1956. gada 6. decembrī Berklavs un viņa domubiedri panāca Latvijas kompartijas centrālkomitejas lēmumu Par latviešu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem. Tas nozīmēja, ka visiem partijas un valsts iestāžu darbiniekiem Latvijas PSR divu gadu laikā nepieciešams apgūt latviešu valodu. Uz Maskavu sāka plūst sūdzību lavīna, sūdzējās arī militāristi, ka viņus Rīgā vairs nepierakstot.

Zinot, ka visu nosaka partija un jebkura lēmumu izpilde atkarīga no partijas pirmorganizāciju sastāva, Berklavs aicināja latviešus stāties partijā. Tādējādi viņš vēlējās palielināt latviešu īpatsvaru atbildīgajos posteņos. Berklavs saprata – ja kompartijā nebūs latviešu, arī viņa politikai nebūs jēgas, jo krievu vairākums partijā viņu vienkārši pastums malā. Faktiski tā arī notika.

Kā Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Berklavs centās apturēt Latvijas pārspīlēto industrializāciju, kuras virsmērķis bija Latvijas pārkrievošana, realizējot sveštautiešu migrāciju. Dzīves nogalē Berklavs atzina: “Dzimis, audzis un dzīvojis Latvijā, es, varbūt pat padomju varas fanātiķis, kļuvu par padomju varas ienaidnieku. Un tā bija pirmā reize, vismaz Latvijā, kad partijai radās pretinieks tās iekšienē un diezgan augstā līmenī. Biju partijas Centrālās komitejas biroja loceklis, esmu bijis gan viens no pilsētas partijas sekretāriem, gan propagandas sekretārs, gan arī pirmais sekretārs.”