Nācis no Ļaudonas, tagad strādā Briselē: kā 35 gadus vecais Uldis ar naudu stutē citus
Vairums mecenātu Latvijā saistīti ar salīdzinoši lielu finansiālu kapitālu, un viņu vārdi vai uzņēmumi sabiedrībai ir labi zināmi. Tomēr pēdējos gados ar mecenātismu iespēju robežās sāk nodarboties arī jaunāki cilvēki, kuri finansiālu labklājību sasnieguši salīdzinoši nesen. Par to svētdien vēstīja raidījums "LNT Ziņu TOP 10".
Uldis Šalajevs strādā Eiropas Komisijā. Viņa ceļš augšup pa Eiropas institūciju kāpnēm sākās pirms astoņiem gadiem kā stažierim parlamentā. Lai arī Uldis nedarbojas savā profesijā - inženierzinātnēs -, bet gan komunikāciju jomā, viņš ir pārliecināts, ka ceļu uz panākumiem bruģēja tieši izglītība.
"Šīs zināšanas man ikdienā ļoti noder, un es pat teiktu, ka noteikti šie ir bijuši no atlases kritērijiem, kādēļ es tiku pieņemts darbā," vērtēja Šalajevs.
Piecus gadus pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) absolvēšanas Uldis nolēma izveidot savu stipendiju - arī inženierzinātņu studentiem. Šis lēmums bija pārdomāts, mērķtiecīgs un ilgi apsvērts, jo stipendijas uzturēšana katru semestri prasa rūpīgu sava personīgā budžeta plānošanu. Vēlme palīdzēt citiem saistīta ar paša pieredzi.
"Tad, kad es pats vēlējos jau mācīties universitātē, tad tīri finanšu līdzekļu nebija ģimenē. Mēs dzīvojām salīdzinoši pieticīgi, un bija valsts dažādie noteikumi - ja vēlas mācību kredītu, tad jābūt galvotājam. Respektīvi, ja ģimenē piemājas saimniecībā strādā, tad, protams, tas nav atalgots darbs," skaidroja Šalajevs. Viņš pats ieguvis augstāko izglītību, balstoties uz dažādām stipendijām.
Pēc viņa stāstītā, būtisks aspekts un palīdzības punkts bija Vītolu stipendija, kas deva iespēju sākt mācības universitātē. Vēlāk saņemta arī prestižā LLU Senāta stipendija. Ideja par savas stipendijas dibināšanu sakņojas arī labdarības fondu pamatidejās - sasniegt dzīvē tādu līmeni, ka var palīdzēt citiem.
Ulda Šalajeva stipendiju patlaban saņem jau desmitais students. Šogad tā ir Agnese Čamane. Šī ir pirmā reize, kad viņa piedalījās konkursā par finansiāla atbalsta saņemšanu. Gribējusi atslogot vecākus un spert pirmos soļus patstāvības virzienā. Stipendijas apmērs ir 171 eiro mēnesī, un tas jaunietei esot liels atbalsts.
"Es tā kā turpinu pilnveidot savas valodas zināšanas, mācos franču valodu un rudenī sākšu mācīties spāņu valodu. Un tad es šo stipendiju izlietoju vēl kultūras pasākumu vajadzībām, apmeklēju kino, teātri un citus kultūras pasākumus, un arī ikdienas izdevumi ietilpst šajā summā," stāstīja LLU 2.kursa studente Agnese Čamane.
Lai arī nosacījumi stipendijas saņemšanai ir vienkārši - labas sekmes, sabiedriskā darbība, valodu zināšanas vai vēlme apgūt jaunas valodas -, pretendentu skaits nav nemaz tik liels. Šogad par Šalajeva stipendiju interesi izrādīja vien pieci studenti. LLU Attīstības fonda valdes locekle Arnita Lejava-Lembere skaidroja, ka jauniešu aktivitāte katru gadu ir neprognozējama un dažkārt atsevišķām stipendijām pat jāizsludina atkārtots konkurss, jo saņemts pārāk mazs pieteikumu skaits.
"Bieži vien viens no iemesliem ir ne tas, ka students būtu slikts vai nebūtu piemērots šai stipendijai. Vai nu viņš ir tik ļoti aizņemts, ka viņam nav laika uzrakstīt pieteikumu un savākt dokumentus, vai vienkārši ir slinks - tā brīžiem liekas - vienkārši slinks," komentēja Lejava-Lembere.
Tomēr tie, kas nosacīti izjutuši stipendiju garšu, pārsvarā piesakās atkārtoti un pretendē arī uz citām stipendijām, jo studiju laikā tas nozīmē iespēju nestrādāt un koncentrēties uz mācībām vai strādāt tikai uz pusslodzi. Turklāt, ja dzīves gājuma aprakstā nav iespējas veikt ierakstu par algotu darbu, var pievienot informāciju par stipendijas saņemšanu, kas arī ir nozīmīgs raksturlielums.
Savu stipendiju jau otro gadu piešķir arī advokātu biroja "Eversheds Bitāns" zvērināts advokāts Māris Vainovskis. Arī iepriekš viņš atsaucies savas "alma mater" - Latvijas Universitātes (LU) - aicinājumiem iesaistīties dažādu projektu finansēšanā, taču nesen nolēmis nodibināt pastāvīgu stipendiju. Stipendiju gan piešķir tikai maģistrantūras un dokotrantūras tiesību zinātņu studentiem un viņu mentoriem pētījumu veikšanai.
"Principā kvalitatīvs pētījums par tiesību piemērošanas metodi. Tā var būt kāda labā prakse, tā var būt starptautisks pētījums. Jo tiesību sistēmas nav vientuļas salas, tās pastāvīgi attīstās un pilnveidojas," norādīja Vainovskis.
Vienu semestri pētījuma veikšanai students saņem stipendiju kopumā 3000 eiro apmērā, savukārt mentors par atbalsta un konsultāciju sniegšanu - 1000 eiro. Šādus pētījumus gan varētu veikt arī bez stipendiju atbalsta, tomēr finansiālais aspekts nereti motivē. Vainovskis šo stipendiju nodibināja, lai stiprinātu Latvijas tiesību sistēmu kopumā, tomēr nenoliedz, ka priecāsies, ja zinātniskie pētījumi gūs arī starptautisku atzinību un cels LU reitingus pasaules mērogā.
Vainovskis par mecenātismu atklāti saka: tas ir sirds aicinājums. Un izrādās, ka ar mecenātismu Latvijā nodarbojas pat tie, kas finansiālu stabilitāti vēl nebūt nav ieguvuši.
Aigars Langins studē fiziku - patlaban jau maģistrantūrā Parīzes 6.universitātē. Bakalaura grādu ieguvis LU, turklāt labas sekmes arī viņam pašam visu šo laiku nodrošinājušas stipendijas. Viņš šaubās, ka bez stipendijām būtu varējis mācīties tik labi, lai viņu uzņem Parīzē.
"Pats fonds mani ir atbalstījis ar Kristapa Morberga stipendiju divus gadus, tad man bija sajūta, ka man vajadzētu dot kaut ko atpakaļ, jo bez fonda palīdzības man būtu diezgan grūti kaut ko studēt. Tad man būtu jādomā par darbu un tamlīdzīgi. Arī pašā sākumā es daļu no šīs stipendijas uzreiz atdevu atpakaļ fondam," stāstīja Langins.
Viņš smejoties atcerējās, ka jau skolas laikā savas košļājamās gumijas bez vilcināšanās izdalījis draugiem. Tādēļ šobrīd turpina ziedot LU no Parīzes universitātes stipendijas. Dažkārt mazākas, citkārt lielākas trīsciparu summas. Apziņa, ka citiem savu iespēju robežās jāpalīdz, atnākusi jau vidusskolā.
"Tad, kad es beidzu vidusskolu, man bija iespēja braukt ar savu zinātniski pētniecisko darbu uz ārzemēm, kam mums bija vajadzīgi visādi līdzekļi biļetēm, jumtam, ēdienam utt. Mums nebija īsti, kam prasīt. Tad mēs prasījām pa lielam visiem un neviens īsti neatsaucās. Tad man bija tā sāpe, ka vajadzētu kādus, kas dod atpakaļ, lai cilvēki, kam tiešām vajag - tādi kā tobrīd bijām mēs -, lai viņi tos līdzekļus varētu iegūt," skaidroja Langings.
Toreiz ar finansēm palīdzēja viens no Latvijas ražojošiem uzņēmumiem un jaunieši tika uz ārzemēm. Vaicāts, vai tomēr ziedotā nauda nenoderētu pašam, students atklāja, ka ziedo ar vieglu roku, jo daudzviet pats ietaupa, piemēram, pa Eiropu ceļo ar stopiem. Viņš ir pārliecināts, ka arī pats, tiklīdz tas būs iespējams, nodibinās savu stipendiju, lai palīdzētu augt un attīstīties arī citiem.
