Brāļi Auzāni – katrs savā kameras pusē

Brāļiem Auzāniem ir deviņu gadu starpība. Jaunākais, Andris, jau 13. gadu ir uzticīgs LNT ziņu moderatora amatam, bet vecākais brālis Valdis – savai filmēšanas kamerai, ko vispirms licis lietā, strādājot LTV, bet pēdējos astoņus gadus – LNT.

«Tā nav, ka katru dienu būtu jāfilmē tikai Andris. Pēc grafika izbraucam gan filmēt ziņu sižetus, gan noteiktās dienās strādājam LNT studijā – nodrošinām ziņu, «Zelta drudža», «Tautas balss» un «Degpunktā» pārraidīšanu. Patiesībā televīzijas operatoram jābūt daudzpusīgam – viņš ir gan gaismotājs, skaņotājs un filmētājs, gan šoferis,» skaidro Valdis, kuram mūsu viesošanās dienā iekritis ne tikai maiņas darbs studijā, bet arī 47. dzimšanas diena.

Ka studijā varētu būt svinības, nekas neliecina. Kur tikai pagriezies, atduries pret milzīgām dekorācijām – apzeltītiem faraoniem un piramīdām, «Tautas balss» izkārtni vai ziņu galdu, kuru dēļ studija šķiet gaužām maza un neskaitāmiem vadiem piemudžināta. Andris brāli apsveicis jau pirms nedēļas. «Brāļasievai (Veselības veicināšanas valsts aģentūras sabiedrisko attiecību departamenta vadītājai un kādreizējai LNT rīta raidījuma vadītājai Baibai Auzānei. – I.V.) dzimšanas diena ir dažas dienas pirms Valda, tāpēc abas nosvinam vienā reizē,» skaidro Andris. Viņš, būdams kaislīgs ceļotājs, brālim uzdāvinājis kaut ko noderīgu šovasar gaidāmajam braucienam uz Itāliju. Savukārt sieviņas Baibas dāvana jubilāru vēl tikai gaida – vakarā abiem paredzēts gājiens uz Operu.

Mazo brāli neprasīja

«Esmu intraverts tips,» pie LNT kafejnīcas galdiņa sēdēdams, sevi raksturo Valdis. Bažas, ka Valdim varētu diezin ko neveikties ar bērnības stāstiem, vieš arī Andris, reizē ar aizkūpinātu cigareti pavēstīdams, ka Valdis pēc horoskopa ir Zivs. Tātad – klusētājs, kamēr pats Andris – Mežāzis. Andris: «Valdi vairāk interesē tehniskas un elektroniskas lietas. Arī bērnībā. Bet mans darbs prasa daudz vairāk komunicēt. Laikam tāpēc bērnībā mājās veidoju kaut kādus teātra izrāžu iestudējumus – pēc visa, kas padomju laiku grāmatās bija pieejams,» smej Andris.

Jautāts par attiecībām ar mazo brāli, Valdis neslēpj, ka vecākiem viņu nav lūdzis, jo bijis «pašpietiekams bērns». Taču, kad «sīkais» parādījies, attieksme pret viņu bijusi visnotaļ pozitīva. Droši vien tāpēc, ka neviens Valdim nespieda nedz mazo Andrīti pieskatīt, nedz viņu stumdīt apkārt ratiņos. Valdis atceras, ka brāli centies pamācīt. Andris: «Es pēc sava rakstura esmu pedantisks un kārtīgs. Taču bērnībā laikam tā nebija, jo atceros, kā brālis mani mācīja smuki paņemt sviestu no trauciņa un uzziest to uz maizes. Nevis tā uz ātro, kā biju pieradis. Tagad joprojām sviestu uz maizes nolīdzinu.»

Vai Andrim bijis svarīgi, ka viņam ir vecāks brālis? «Godīgi sakot, neesmu par to nekad domājis. Mums gadu starpība ir diezgan liela, tāpēc kopā podus gāzuši neesam un arī ārpusstundu intereses katram bijušas savas. Jā, patiess labums bija tas, ka tiku mācīties Rīgas 3. vidusskolā, kas atradās ne mūsu rajonā, jo tajā gāja mans brālis. Vēl esmu pa kluso valkājis Valda botas, džemperus un džinsus, kā arī lietojis viņa odekolonus,» smej Andris, piebilstot, ka padomju laikos izmēram nebija nozīmes, jo «banānenes» droši varēja savilkt ar «Rifle» jostiņu un būt pirmais džeks arī krietni lielāka izmēra biksēs nekā vajadzīgs.

Rūpnīcas vietā – armija

Lai arī Andra un Valda vecāki strādāja medicīnas jomā: mamma bija ārste, bet tētis – veterinārārsts, dēliem šis iespējamais darbības lauks nekādi uzspiests netika. «Laikam vecāki uzskatīja, ka paši esam gana gudri, lai izvēlētos, kādu darbu strādāt,» domā Andris.

Atšķirībā no Andra Valdis nekad nav aizrāvies ar darbošanos arheoloģijas pulciņā, bet gan pievērsies sportam, tiesa, gan secinādams, ka nevar lepoties ar noturīgām interesēm.  Valdis: «Kādus piecus gadus trenējos volejbolā, bet tas mani īsti neaizrāva, lai arī tiku Latvijas skolēnu izlasē līdz rezervistu soliņam.» Pēc vidusskolas beigšanas Valdis  iestājies Politehniskajā institūtā, pamācījies Radio un sakaru fakultātē, bet arī tas ātri apnicis. «Nepatika mācīties, īpaši matemātiku, kas bija gana sarežģīta. Cik tad ilgi varēja iztikt ar vidusskolas zināšanām? Pirmajā kursā vēl varēja izturēt nemācoties, bet tālāk – vairs ne. Divi lauku džeki mūs, vairākus pilsētniekus, izvilka līdz otrajam kursam. Mēs viņus materiāli pabalstījām, bet viņi mums kursa darbus uztaisīja. Labi vien ir, ka neturpināju, citādi būtu nokļuvis kādā radiorūpnīcā par inženieri,» stāsta Valdis.

Radiorūpnīcas vietā viņš vienā jaukā dienā nokļuva padomju armijā – Kazahijas kosmodromā. «Tur sabiju divus gadus, šaudams pa iedomātu pretinieku ar raķetēm, kas nekad nedarbojās…» Andris atceras, ka tajā laikā aktuāls bijis Afganistānas karš, tāpēc ģimene ar lielām bažām gaidījusi dienesta beigas. Andris pat atceras vēstuļu kaudzes, kas mājās saņemtas no brāļa un no mājiniekiem sūtītas pretim. Pārsvarā rakstījusi mamma, bet apmēram 11 gadus vecais Andris vēstules beigās pievienojis ar savu roku rakstītus sveicienus.

Uz darbu – ar miličiem

Valdis: «Kad no dienesta atgriezos Latvijā, man acīs sariesās asaras. Iedomājies – pēc diviem tuksnesī pavadītiem gadiem šeit atkal ieraudzīju ziedošas ābeles un zaļojošu zāli!» Viss Latvijā licies tik skaists, ka Valdis pusgadu nav spējis neko darīt. Līdz atnākuši miliči... Viņš gan skaļi apsver domu tālāk nestāstīt. Taču, iedrošināts, ka arī mūsdienu jauniešiem būtu interesanti uzzināt, ka kādreiz par bezdarbību cilvēki likti cietumā, turpina: «Jā, toreiz sabijos un sāku domāt, kur lai liekos. Nolēmu, ka iešu tur, kur nav daudz jāstrādā. Tā aizgāju uz Latvijas Radio – pie tiem, kuri remontē diktofonus.» Bijusi laba darbavieta, jo nekas daudz nav bijis jādara. «Ne tāpēc, ka nevienam nebūtu sabojājies diktofons, bet gan tāpēc, ka nemācēju tos sataisīt,» neslēpj Valdis. Tolaik svarīgāka par strādāšanu bijusi iekārtošanās darbā. «Zināju kādu puisi, kurš dzīvoja Mežaparkā un saņēma algu par to vien, ka bija noformējies par savas personīgās mājas kurinātāju,» uzjautrinās Valdis.

Par televīzijas operatoru viņš kļuva 1985. gadā. Vispirms 15 gadus nostrādāja LTV, bet tad pārcēlās pie sievas un brāļa uz LNT.

Mulsinošais sākumposms

Jautāts, kā ir strādāt kopā ar brāli, Andris teic, ka mulsinošs bijis tikai sākumposms: «Viss studijā notiek tādā steigā un ritmā, ka nav nemaz laika piefiksēt, kas stāv aiz kamerām. Ziņu moderatora darbs nav cieši saistīts ar operatoru, jo visu no malas regulē režisors. Citādāk ir reportierim un operatoram – tas, kādu sižetu veidot, ir atkarīgs tīri no viņu komunikācijas.»

Iespējams tāpēc, ka abi nav strādājuši pie sižetu veidošanas, arī darba strīdu starp brāļiem nav bijis. «Vienīgā reize, kad strādājām kopā kā žurnālists un operators, bija Andra dokumentālā filma «Nāvessods»,» precizē Valdis. Taču Andris tūdaļ pat iesmejas, stāstot, ka līdz skatītājiem diemžēl šis kopdarbs tā arī nav nonācis, jo tieši tās epizodes, kuras uzņemtas kopā ar brāli, laika limita dēļ no filmas dabūjis izņemt ārā.

Vaicāti, vai kopīgā darbavieta LNT palīdz vai – tieši otrādi – traucē labām attiecībām, brāļi atzīst, ka līdz ar strādāšanu kopā mazāk nepieciešams satikties ārpus darba. «Es nevaru teikt, ka darbs bojātu mūsu attiecības. Vienkārši, laikam ejot, darāmā kļūst vairāk. Valdim ir trīs bērni, bet man – ceļojumu plānošana, mājas apkopšana un tamlīdzīgi pienākumi,» skaidro Andris, piebilstot, ka darbā abi parasti apspriežas par jaunākajiem pirkumiem, piemēram, par fotokamerām. Valdis: «Bet tas bija treknajos gados. Tagad es krāju ceļojumam uz Itāliju, uz kuru došos vasarā kopā ar visu ģimeni.»

Turpinot savu iemīļo ceļošanas tematu, Andris atzīst, ka aicinājums izmantot Latvijas apceļošanas un atpūtas iespējas valsts ekonomikas sildīšanas sakarā viņu nepārliecina. «Šovasar plānoju divas nedēļas atpūsties Neapolē. Īrētu dzīvokli un lidmašīnas biļeti ieskaitot, Neapoles brauciens man sanāks lētāk, nekā ja es atpūstos Latvijā,» rēķina Andris. Savukārt Valdis ir neapmierināts, ka tūrisma jomā maz tiekot domāts par lielām ģimenēm. «Nesen bijām Ēģiptē, kur visā viesnīcā ar apmēram 800 numuriņiem atradās tikai viens, kurā varēja izguldīt piecus cilvēkus.»