Dzintris Kolāts atklāti par visu: kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni
Lai arī saruna ir viegla un nepiespiesta, ir sajūta, ka tās laikā mēs rokam aku. Ieskatoties dziļāk, var redzēt slēptas traumas. Dzintris Kolāts, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors, runā atklāti – par saviem kompleksiem, alkoholismu, attiecībām ar ģimeni un ordeni, no kura atteicās. Kā zemslānis ir daudz prieka – par to, kādas labas atkarības viņu notur pie dzīves tagad.
– Tev fonā visu laiku neskan Latvijas Radio?
– Nē.
– Tāpēc, ka maza sāpe sirdī, dzelonis?
– Nekomentēšu.
– No radio aizgāji uz Latvijas Televīziju...
– Jā, bet tad man bija kodiens otru reizi. Esmu alkohola atkarīgais. Laikam taisnība, ka tas ir uz mūžu – neatkarīgi no tā, tu dzer vai nedzer. Man problēmas sākās ļoti agri. Iedomājies, desmitajā klasē bija pazemināta uzvedība par alkohola lietošanu! Internātskolas audzinātāju cienīju, bieži braucu ciemos. Tā sanāk, ka lielākie palaidņi bieži vien ir lielākie draugi. Viņš bija ideālkomunists, partijā. Sapratu, ka viņš tam tic, Ojāra Vācieša stilā. Viņam likās, ka nevar runāt vienu un darīt otru, tāpēc manā raksturojumā ierakstīja, ka skolā bijušas problēmas ar alkoholu. Tā notiek ļoti reti.
– Parasti to paslaucīja zem tepiķa. Bieži vien skolotājs iedzēra ar saviem audzēkņiem.
– Par to ir cits stāsts, tā arī ir bijis, bet ar citu skolotāju. Tas ieraksts varēja nosvītrot visu manu karjeru, bet, tā kā man bija ļoti labi panākumi, 1977. gadā uzvarēju Latvijas PSR ģeogrāfijas olimpiādē, apmeklēju Jauno ģeogrāfu skolu un puslīdz normāli nokārtoju iestājeksāmenus…
– …viņi pievēra acis?
– Bija lieli ārprāti, toreiz to nesapratu. Tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē sāku sajēgt, ka vairs to nevaru īsti kontrolēt. Atceros, pat mēģināju lūgt Dievu, nezinot, kas tas vispār īsti ir. Biju audzināts ateisma garā, ka nekāda Dieva nav, cilvēks pats visu lemj. Vairakkārt mēģināju ar hipnozēm, torpēdām, adatām ausīs un citiem paņēmieniem tikt ārā, bet nekas nesanāca. Brīnumainā kārtā ar darbiem man veicās, skaidrības periodā bija enerģijas pieplūdumi un arī kauns; tad visu vajadzēja sadzīt.
– Pierādīt, ka esi normāls?
– Līdz ģenerāldirektoram tiku dzerošā stāvoklī. 1995. gadā kolēģi mani puspillu iecēla mašīnā, par to saku paldies, jo es pats diez vai būtu izšķīries par Minesotas programmu, kur mēnesis jāpavada. Toreiz bija vieglāk, tagad, lai iestātos, mēnesi pirms tam nedrīkst lietot alkoholu. Es to izgāju, tas aizķēra. Tur strādā ar cilvēka garu.
– Ar reliģiju saistīta programma?
– Jā, Dievs tiek pieminēts, augstākā vara, bet ne uzbāzīgi. Vairāk domas tiek vērstas uz to, ka nekas lāgā nesanāks, ja tikai apsolīsies. Dažreiz pēc plostiem karstākā vēlēšanās ir atmest. To nevajag darīt kāda cita dēļ, bērnu vai sievas, bet tikai sevis dēļ, citādi tā apņemšanās sabrūk.
– Jo savs krekls ir tuvāks?
– Vienkārši – tu gribi dzert, ķīmija tā ir attīstījusies un ik pa laikam pieprasa savu devu. Kaut kas ir jāmaina domāšanā. Neesmu ārsts, bet manā ieskatā ir tā, ka tur cilvēka garīgo pasaulīti kā tādu motoru izņem, izjauc un tad atkal saliek.
– Kaut ko mazliet pamainot?
– Jā. Lai psihoterapeits noņemtu atkarību, jāmaksā naudiņa, jābūt saskaņai. Esmu runājies ar zināmiem psihoterapeitiem, bet nekas nav sanācis. Mums tās lietas noharmonizējās. Bija laiks, kad alkoholu nelietoju četrus gadus, tad vienreiz iedzēru, pēc tam atkal četrus gadus ne. Tad pamazām atsāku.
– Kāpēc?
– Nezinu, gribējās. Vairs nevaru pateikt, acīmredzot palika kaut kas nepiepildīts. Kaut ko nepamanīju, biju pārstājis iet uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm. Tās man riebās, likās – kaut kādi jefiņi. Man ir dzejolītis, ka visu laiku blakus stāv balts sargeņģelis un melns dēmons, rokās sadevušies, abi dzīvojas man aiz muguras. Dēmons sāk bikstīt – grūts darbs ģenerāldirektoram, nervu slodze, nav neviena, kam pasūdzēties, visi kaut ko prasa, algas pielikumus... Vairākas reizes cilvēki bija jāatlaiž masveidā. Ja esi ienācējs no malas, tad to vari diezgan bezkaislīgi, bet ja jāatlaiž cilvēks, ar kuru esi kopā strādājis...
– Zini, kāda viņam ģimene…
– Jā, un varbūt pat pabučojies esi, tad, piedodiet, tas ir – bum! 1999. gadā uzņēmumā vēl bija veco laiku struktūra, daudz strādnieku, budžets mazs – skaidrs, jāveic reformas. Tagad ir grūtāk atlaist – arodbiedrība, dažādi diskriminācijas likumi, visi zina. Tas atstāj šausmīgu iespaidu uz cilvēku, nav, kur izvemt to melnumu. Protams, centās atlaist vājākos; kas talantīgāki, tie paliek. Bet kā izmērīsi tehniskos darbiniekus? Radio bija spēcīga krīze, ap 2008. gadu naudas kontā vairs nebija. Tad es vairs nebiju direktors, bet mani iecēla vēlreiz. Tas sakrita ar Parex krīzi. Uzliec vāku sev virsū un ej ar tādu Fantomasa ļauno ģīmi, taču tas, kas iekšā, kaut kur jāizliek. Tad dēmons izdomā, ka vajag bišķiņ ieraut.
