Mistika vai liktenis? Līgatnes novada mēra Šteina dzimtā ļaudis mirst radu jubilejās

Vēsti par jaunā daudzsološā riteņbraucēja Niklāva Čakša nāvi Ainārs uztvēra ļoti personīgi. Viņa ģimenē pirms mēneša notika atvadas no tuvinieces, kas aizgāja dienā starp divu asinsradinieku dzimšanas dienām.

Par 24. aprīlī ar septiņu gadu starpību aizgājušajiem brāļiem Ainārs saka: „Domāju, šie cilvēki ir izredzētie. Manuprāt, mūsu dzīves ir saprogrammētas pēc kāda ļoti konkrēta plāna. Acīmredzot ar šiem jautājumiem, kas saistībā ar brāļiem ģimenei un sabiedrībai radušies, Dievs ir paredzējis pavēstīt ko vairāk... Varam filozofēt un domāt. Piekritīšu, ka tā ir zināma mistika, tomēr neticu, ka tā ir nejaušība. Nejaušība varētu būt viens gadījums, bet, ja ņem vērā, ka līdzīgas neizskaidrojamas sakritības ir arī manā dzimtā, turklāt tikai no mātes puses, ir skaidrs – tā nav nejaušība,” teic Līgatnes domes priekšsēdētājs.

Atbildes būs, kad pienāks īstais laiks

„Mūsu saimē ir iegājies, ka tuvinieki mirst citu dzimtas cilvēku dzimšanas dienās. Vienīgi precīzi nezinām, uz kuru nākamo tiks mērķēts,” pavisam mierīgā balsī teic Ainārs. Viņa turpmāk atklātie fakti par likteņa maršrutiem dzimtas kokā izklausās pat vairāk nekā neticami. „Mans vecaistēvs nomira mana brāļa dzimšanas dienā, vecmamma – manas mammas dzimšanas dienā, savukārt vecvecmamma aizgāja savas mammas jubilejā... Tagad pat, sava tēva dzimšanas dienā – 1. aprīlī, mammai piezvanīja smagi slimā māsa. Viņa juta nāves tuvošanos un bija teikusi – droši vien šodien ir tā diena.” Tā diena pienāca trīs dienas vēlāk – viņa aizgāja dienu pirms mana dēla dzimšanas dienas. Tā ka atkal. Nezinu...” domīgi teic Ainārs.

„Saprotams, ir jautājums, ar ko tas ir izskaidrojams. Bieži ģimenē esam par to diskutējuši, prātojuši, kā tas var notikt un kāpēc tā notiek. Tomēr atbilžu izdibināšanai neesam vērsušies nedz pie mācītājiem, nedz ekstrasensiem. Nedomāju, ka mums atbildes par šādām lietām jāmeklē šajā laicīgajā pasaulē – tās saņemsim, kad būs pienācis laiks. Domāju, ka izskaidrojumu uzzināsim, kad visi satiksimies, bet tad to vairs nevarēsim nevienam citam pateikt. Šobrīd tā ir tikai tāda mistika. Nav ko spriedelēt, ir jādzīvo sava dzīve.”

Nāvi uztver kā atbrīvošanu

Ainārs teic, ka neizskaidrojamās nāves dienās, kad dzimis kāds no tuviniekiem, viņu nebiedē. „Mums jau nav no tā jābaidās. Varbūt pat, no vienas puses, ir labāk, ka zinām, nojaušam. Tad varam plānot un orientēties uz neizbēgamo.”

„Mums nav nolemtības izjūtas. Par pagātnes grēkiem un dzimtas lāstiem, ko gaišreģi un ekstrasensi bieži mēdz piesaukt neizskaidrojamās situācijās, – par to mēs ikviens varam fantazēt. Kas ir nāve? Mēs katrs par to domājam. Acīmredzot ir kādas likumsakarības, kopsakarības, kas liek mums domāt tā vai citādi. Es sliecos domāt, ka nāve ir nevis sods, bet atpestīšana. Es dzīvi uztveru tā, ka cilvēks uz zemes ir atsūtīts izpildīt konkrētu misiju. Viņš ir kā ieslodzīts, un tad, kad savu laiku atsēdējis, viņu izlaiž laukā. Nāve ir atbrīvošana no kaut kā. Tā es uztveru, un tā es raugos uz jēdzieniem „dzīve” un „nāve”,” teic Šteins.

Mērs paskaidro: „Šīs atziņas esmu guvis, ņemot vērā gan neizskaidrojamās lietas manā dzimtā, gan to, kam esmu gājis cauri savā dzīvē. Atceros, jaunībā pieredzēju traģēdijas, kad mani draugi – ļoti labi, jauni cilvēki – aiziet. Tādās reizēs šķiet, ka pasaule ir iekārtota negodīgi. Par ko viņiem tas? Re, kur tas plencis staigā apkārt, un neviens velns viņu neņem, bet šie labie, jaunie, darbīgie cilvēki... viņiem pēkšņi ir jāaiziet. No šodienas skatpunkta secinu, ka acīmredzot līdz ar došanos aizsaulē cilvēks atgūst brīvību. Gars pamet miesu un aiziet citās dimensijās. Ja tā uz to raugās, nāve nekas traks nav.”

Aizgājējam tā nav traģēdija

Ainārs teic, ka no visas sirds sūta gaišas domas un vēl izturību pārciest smago zaudējumu jaunā riteņbraucēja vecākiem un tuviniekiem. „Es ļoti labi saprotu, cik lielas sāpes pārdzīvo šī ģimene. Man ir sava dzīves pieredze, arī esmu gājis šīm traģēdijām cauri... Domāju, ikvienam vecākam, kas zaudē bērnu, kam ir bijis šāds pārdzīvojums, rodas virkne jautājumu un ir neizpratne, ko tas nozīmē. Kāpēc ir noticis tieši tā, kāpēc tas noticis ar mums un tieši šajā laikā? Zinu, kā tas ir. Man ir šausmīgi pat līdzi just... Šajā ģimenē ir runa par diviem bērniem. Tas ir vājprāts, bet kaut kā jāiemācās ar to sadzīvot un pārdzīvot,” nopūšas Līgatnes mērs Ainārs Šteins. Viņš atgādina, ka traģēdija tā ir palicējiem. „Aizgājējam tā nav traģēdija, bet varbūt pilnīgi kaut kas cits. Acīmredzot Dievs tā bija lēmis. Nedomāju, ka tas ir lāsts.”