Mānīgās pasaules varā

Risks kļūt atkarīgam

Kāds ir optimālais vecums, kad bērns var sākt darboties pie datora? Psiholoģe Aelita Vagale uzsver, ka tam nevajadzētu būt ātrāk kā piecu, sešu gadu vecumā. Šaijā laikā vecākiem vajadzētu izvēlēties tās datorspēles, kas trenē bērna uzmanību, atmiņu, precīzas roku kustības. Vienlaikus daudz lielāka vērība jāpievērš tam, lai bērnam būtu citas intereses, turklāt būtiski, lai dators nebūtu pats aizraujošākais bērna dzīvē. Vidēji laiku, ko bērns dienā var pavadīt pie datora, var aprēķināt, reizinot viņa vecumu ar desmit minūtēm. Ja bērns skatās televizoru, pie tā pavadītais laiks arī ietilpst šajās minūtēs. Pirms tam ar bērnu būtu jāizrunā, cik ilgu laiku viņš drīkstēs pavadīt pie datora, un šajā ziņā vecākiem jābūt konsekventiem un jāuzstāj, ka šie noteikumi jāievēro. Ja sākotni pie datora pavadītajam laikam līdzi seko vecāki, bērnam pieaugot, tas jākontrolē viņam pašam. Ja savstarpējā noruna tiek pārkāpta un bērns pie datora pavada ilgāku laiku, nekā runāts, būtu jāseko tūlītējām sekām, respektīvi, vecākiem jāparāda, ka viņi konsekventi liek bērnam ievērot noteikumus.

Atkarība no datora vai interneta veidojas citādi nekā no narkotiskajām vielām, kas izjauc ķīmisko līdzsvaru bērna organismā. Datoratkarība saistīta ar impulsu kontroles traucējumiem smadzenēs, kad cilvēks, iegūstot patīkamas emocijas caur spēli, vairs nespēj kontrolēt savu vēlmi spēlēt. Tomēr, ja kāds no ģimenes locekļiem sirgst ar kādu no atkarības formām, jāņem vērā, ka arī bērnam var būt iedzimta tendence uz tām. Riska grupā ietilpst arī impulsīvi bērni, kuriem nepieciešami daudzi ārējās pasaules stimuli. Veroties datora ekrānā, kurā mainās krāsainas bildītes, bērns gūst spēcīgu uzbudinājumu. Bērna impulsivitāti dzīves laikā tikai daļēji var koriģēt, jo lielākoties to nosaka dažādi fizioloģiski faktori (piemēram, pārlieku ātras dzemdības). Šāds bērns nekad dzīvē nebūs ļoti mierīgs vai flegmatisks. Tāpēc svarīgi vecākiem bērnu virzīt kādā aktīvā pulciņā (sportā, dejās), kur viņam būtu iespēja daudz kustēties un radīt tādus apstākļus, lai patīkamus stimulus viņš varētu saņemt no reālās dzīves, nevis skatoties televizorā multfilmas vai datorā spēlējot spēles. Riska grupā ietilpst arī bērni, kuru vecāki ir pārlieku aizņemti darbā un kuri nav nodarbināti dažādos pulciņos, vai arī formāli kādu apmeklē, bet bez patiesas aizrautības.

Pirms datoratkarības parasti novēro fāzi, kad bērnam ir pārmērīga aizraušanās ar datoru. Šajā laikā skolā sekmes kļūst nedaudz sliktākas, mainās bērna intereses, viņš var kļūt mazrunīgāks, tomēr labprāt runā par tēmām, kas saistītas ar datorspēlēm, datora tehniskajām iespējām. Bieži vecāki īsti nevar saprast, vai ir pamats uztraukumam, jo intereses pusaudža vecumā var mainīties arī citu iemeslu dēļ. Šī ir fāze, kad situāciju vēl ir iespējams mainīt. Jo, kad bērns kļūst datoratkarīgs, viņš sāk melot, sevī noslēdzas, tas jau ir posms, kad vajadzīga speciālista palīdzība. Ja vecāki problēmu pamana tās sākuma fāzē, ļoti svarīgi ir noteikt konkrētas robežas. “Prakse liecina, ka atkarības problēmas ir tajās ģimenēs, kurās vecāki šaubās par savu rīcību, kuri domā, kā nu viņi pēkšņi bērnam kaut ko aizliegs. Ja vecāki ir nekonsekventi – viņi sola, ka par pārsniegtu laiku pie datora bērnam uz laiku liegs tam pieeju, vai būs citi ierobežojumi, bet to nepilda, arī bērni nepildīs savu solījumu pie datora pavadīt, piemēram, stundu,” uzsver Aelita Vagale. Tomēr jāuzsver, ka datoratkarība ir bēgšana no realitātes cilvēkam, kurš savā dzīvē nejūtas īsti labi. Tāpēc risināt problēmu tikai ar kontrolēšanu, neiedziļinoties cēloņos, būtu aplami.

Internets ir kļuvis arī par mācību sastāvdaļu, un jaunietim dažkārt nākas ilgāku laiku pavadīt pie datora, meklējot skolai nepieciešamo informāciju. Kā pamanīt to, ka bērns ar datoru ir pārlieku aizrāvies? Aelita Vagale uzsver, ka viena no pazīmēm ir tā, ka bērns datorā vai internetā veic vienveidīgas darbības, piemēram, spēlē tikai vienu spēli vai bezmērķīgi klīst pa internetu. Jo tas liecina, ka viņš ir atkarīgs no emocijām, ko viņam sniedz šī viena darbība. “Ja pie datora pavadītais laiks nepieaug un bērnam ir dažādas intereses, vecākiem nav pamata uztraukties. Jo atkarība neslēpjas datorā, bet gan bērna dzīvē,” uzsver Aelita Vagale. Vecākiem der pamanīt arī fiziskas pazīmes, kas var liecināt par datoratkarību – sausās acs sindroms, muguras un galvas sāpes, traucēts miegs.

Atkarības pazīmes

Svarīgi apzināties, ka virtuālā pasaule pārsvaru gūst brīdī, kad bērns vēlas aizbēgt no reālās pasaules. Nereti, kad mājās vai skolā ir problēmas, pusaudzis izvēlas sēdēt pie datora. Svarīgs signāls, ko der pamanīt vecākiem, ir tas, ja bērns no skolas atnāk saīdzis vai dusmīgs, bet pēc mirkļa ar visu apmierināts sēž pie datora. Otra pazīme – ir grūti atrast kādu tēmu, ko pārrunāt ar bērnu, viņš nevēlas stāstīt ne par draugiem, ne skolu, ne pulciņiem, taču, tiklīdz bērnam sāk jautāt par datorspēlēm, viņš atplaukst un kļūst runīgs. Šajā gadījumā svarīgi ir laikus reaģēt un pārskatīt savas iespējas situāciju ietekmēt. Jo mazāks bērns, jo vieglāk to izdarīt. Kā rāda pieredze, ja problēmas parādās pusaudžu gados, ir nepieciešama speciālista palīdzība. Visbiežāk vēlamo rezultātu var panākt, ja pie speciālista dodas visa ģimene kopā, jo terapijas laikā svarīgi ieraudzīt, ko savstarpējās attiecībās var mainīt vecāki un kāda atbildība jāuzņemas arī pašam pusaudzim. “Atkarīgie pusaudži mēdz būt lieli manipulatori. Attiecībās ar vecākiem viņi lieliski zina, uz kurām podziņām uzspiest, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Piemēram, viņi var draudēt: “Ja tu man atņemsi datoru, es nenākšu mājās!” Datoratkarīgiem pusaudžiem intelekts ir labi attīstīts, raksturīgi, ka viņi labi pārzina dažādas tehniskas lietas, taču dažos jautājumos, sevišķi attiecībās ar cilvēkiem, ir ļoti bērnišķīgi,” uzsver Aelita Vagale. Datoratkarība raksturīga lielākoties nenobriedušiem pusaudžiem, un tas var būt saistīts gan ar pārlieku kontrolējošiem, gan ar izteikti liberāliem vecākiem. Pienākumi un atbildība ir tas, kas liek cilvēkam pieaugt. Ja bērns tiek pārmērīgi lutināts, viņa vietā daudz ko paveic vecāki, bērnam nav iespēju izjust gandarījumu un pašapziņu par paša paveikto. Turklāt, ja bērns redz, ka var pārkāpt vecāku noteiktās robežas un viņš par to nejūt sekas, bērns aug par personību, kas nespēj uzņemties atbildību. Viņš bieži dzīvo ar attieksmi: “Neizdarīju, ko solīju, nu un tad?” Bieži nespēja pieaugt ir iemesls, kāpēc jaunietis meklē virtuālo realitāti. Vienlaikus infantilisms saistīts arī ar zemu pašvērtējumu. Ja jaunietis jūt, ka realitāti viņš īsti nespēj ietekmēt, viņš meklē virtuālo pasauli, kas pakļaujas viņa kontrolei. Bērnam bieži dators nepieciešams tādēļ, lai kādā jomā viņš varētu justies kompetents. Un ar katru nākamo spēles līmeni viņš jūtas arvien labāk. “Sākas apburtais loks. Ja bērns ir iekavējis mācības, skolā atgriezties viņam kļūst arvien grūtāk, jo, tiklīdz viņš jūt, ka mācībās viņam veicas arvien sliktāk, viņa pašapziņa cieš, un viņš atkal mierinājumu meklē datorā,” skaidro Aelita Vagale. Datoru pasaule ar to ir bīstama, ka tajā grūtības pārvarēt ir ļoti viegli.

Kā rīkoties?

Ja bērns ir pārlieku aizrāvies ar datoru vai internetu, vecākiem vajadzētu noteikt konkrētas robežas, cik ilgi un bieži viņš drīkst pavadīt pie datora. Ja bērns šo savstarpējo norunu pārkāpj, viņam jājūt sekas (piemēram, pieeja datoram uz kādu laiku viņam tiek liegta).Vienlaikus jāpadomā par interesantām alternatīvām. “Arī pašiem vecākiem ir jāsaprot, kas notiek ģimenē, jo bērns neaizrausies ar datorspēlēm ģimenē, kurā tiek īstenotas daudzas citas interesantas lietas, ir pozitīvas emocijas un savstarpējās attiecības, kurā ir piepildīts kopā būšanas laiks. Pusaudžu vecumā tipiska ir situācija, kad bērni pie datora sēž bariņā. Tie, kas pārmēru ar datoru neaizraujas, iet gan sportot, gan dziedāt, gan dejot, bet citi – paliek pie datora vieni paši. Ir gadījumi, kad šī aizrautība, bērnam nobriestot, pāriet pati no sevis, taču ir grūti prognozēt, kuri no tās izrausies, bet kuri vēlēsies palikt virtuālajā pasaulē, tāpēc vecākiem jau laikus būtu jāievēro izmaiņas bērna uzvedībā,” uzsver Aelita Vagale. Taču arī datoratkarība nav spriedums uz mūžu. Vienīgi vecākiem jāapbruņojas ar lielu pacietību – tāpat kā datoratkarība nesākas vienā dienā, tāpat tā vienā dienā arī nebeidzas. Meklējot palīdzību pie speciālista, lai panāktu izmaiņas, var būt nepieciešamas pusgads, dažkārt pat gads.