Iepazinos internetā, un man ir 50!

Emociju gamma: iepazīstoties internetā, šajā metāla kastē, datorā, piedzīvota gan iemīlēšanās, gan vilšanās, bijušas gan raudas, gan sāpes... Bet ar to “pārsteigumi” vēl nebeidzas. Tie turpinās joprojām...

Lai zaudētu ilūzijas, ka internetā viss notiek vienkārši un viegli, ka svešumā mūs gaida zelta dzīve.

Lai arī esmu ļoti komunikabla, es Zviedrijā pēkšņi nokļuvu krātiņā. Visas manas ilgas apspiestas. Cik ilgi izturēšu, nezinu.

Kad braucu prom no Latvijas, pat iedomāties nevarēju, kas mani sagaidīs.

Internetā man bija ap 50 īstu iepazīšanās variantu, un bija grūti izvēlēties. Bija jaunāki, vecāki, visu gadu mēģināju iepazīties ar Latvijas vīriešiem, taču viņi ir tik bailīgi. Grib, bet baidās. Redzu, manas bildes skatītas dienā reizes piecas, bet tad uzraksti: tu gribi tikties vai ko! Bet ne velna! Nekas nenotiek.

Tad vēl pašas sievietes uzdodas par vīriešiem un izjoko sievietes. Vīrieši uzraksta savu vecumu, bet ieliek pilnīgi citu bildi. Jūs pat iedomāties nevarat, kādas internetā notiek cūcības! Arī ārzemju portālos tā ir, bet ārzemnieki vismaz ir atklāti. Amerikāņi gan ļoti ātri apvainojas un beidz sarakstīties. Tādās reizēs klusībā nodomāju: “Ej taču tu, vecīt, zini, kur! Neesi tu, būs nākamais!” Tā divus gadus iepazīšanās portālos arī dzīvojos. Pārsvarā jau tur sēž tādi “pusveči”, kam nav ko darīt. Puspensionāri, kas atnākuši no darba... “Sorry”, ko viņi dara septiņas stundas “onlainā”? Tad bijuši varianti: “Tu negribi paskatīties? Man ir kamera. Tev nav kameras? Bet es tev ieslēgšu.” Un parāda visu savu “smukumu”, un izdara man acu priekšā.

Bet viss sākās ar to, ka nopirku datoru. Pirms pieciem gadiem nomira vīrs. Darbā vēl jutos kaut cik labi, taču, atnākot mājās, biju kā nevienam nevajadzīga lupata. Zaudēju visus ģimenes draugus. Es – tāda izskatīga, “forša” un brīva, visas sāka baidīties par saviem vīriem. Paliku burtiski viena pati. It kā ienīdu šādas iepazīšanās internetā, bet tieši to sāku meklēt, lai man rastos kāda nodarbe mājās... Pārnācu no darba, skatījos, kas atrakstījis, kas skatījies manu profilu, kas jauns “nācis klāt”, kādi priekšlikumi? Jā, viens vēlas tikai sarakstīties. Viņam sieva ļoti slima. Ja viņa nomirtu, mēs varētu būt kopā – viņš rakstīja. Kāds amerikānis atsūtīja biļeti, lai varu braukt pie viņa dzīvot. Un ko izdarīju? Mjā... Ko lai saka, viņš bija 72 gadus vecs, bet es būtu dzīvojusi tur kā pelīte sviestā. Bet ko izvēlējos? Vienu aukstu, augstprātīgu zviedru.

______________________________________________________________

Kad man par daudz lien virsū, saku – ej taču tu d...,

______________________________________________________________

Neciešu šos cilvēkus, nevaru iemācīties šo valodu, kaut uz valodām man talants. Māku saprasties vismaz piecās valodās, bet zviedru valodu nevaru dabūt galvā, jo neciešu šo zemi. Eju mācīties to katru dienu četras stundas no vietas, un nekā...

Šeit ir pilns ar arābiem, afroamerikāņiem, vjetnamiešiem. Vietā, kur dzīvoju, zviedrus drīz varēs saskaitīt uz pirkstiem. Te piedzīvoju tādus pazemojumus. Kad vēl nebijām precējušies, man vajadzēja reģistrēties. Un ko dzirdēju? Stāvi pie ratiem, te priekšroka irākiešiem. Man, Eiropas pilsonei, tā pasaka?! Sākumā pat atteica, jo nebija pietiekami daudz naudas, lai te uzturētos. Smīkņāja, ka zviedri jau parasti neprecas... Tad man vajadzēja uzrādīt, cik man bankas kontā naudas. Pat advokāts teica, ka varu sākt tiesu pret valsti un laimēt miljonus, jo nekur nav noteikts naudas limits, kādam jābūt, pārceļoties no vienas Eiropas Savienības valsti uz otru. Taču jutos tik zemu nospiesta, ka negribējās neko uzsākt... Zviedrijā iebraucu 2007. gada decembra sākumā un 2008. gada februārī jau biju gatava braukt projām. Bet uz kurieni? Es taču pārdevu dzīvokli. Skaistu, labu dzīvokli! Kaimiņiene vēl teica: “Ivonna, nenodedzini tiltus! Tu nekad nezini, kas ar tevi var notikt.” Ivonnai, kura jaunībā vienmēr domāja ar galvu, pēkšņi bija uznācis kaut kāds “bzdinkš”. Netieku gudra, kur man radās šīs rozā brilles...

Lai mēģinātu Zviedrijā iedzīvoties un paliktu kopā ar savu vīru, braucu uz Rīgu pie psihoterapeita. Kad viņam stāstu, cik pirms tam Latvijā man ar šo vīrieti kopā bija labi un kā tagad viss “nenotiek”, viņš raksta: “Pūlos saprast, bet netieku skaidrībā, kas tik baigi var sakropļot cilvēka emocionālo pasauli, ka viņam blakus tikai rokas stiepienā guļ “baigi” forša sieviete, bet viņš domā par vakariņām, par pārējo. Viņš pat neapzinās, ka kaut kur pāršāvis strīpai, vārdos viņš pat nespēj to atzīt, bet ar savu rīcību papilnam apliecina. Nesaprotu, kā vīrietis neizjūt baudu vai vienkārši patiku sniegt glāstu un to saņemt, sniegt un saņemt skūpstu. Kādā šausmīgā bezemociju mucā viņš audzis. Zini, man kaut kur viņa ir žēl. Viss, ko viņš runā, ir “pirdiens” marmelādē.”

Man visu laiku jādomā, kāpēc viņš?

Protams, biju viņā iemīlējusies. Piecus gadus viena, un te pēkšņi – izjust tādas rūpes ar sevi. Viņš brauca pie manis uz Latviju, pasūtījām viesnīcas, izbraukājām skaistākās vietas. Viņš par visu maksāja un, protams, iztērēja ne mazums naudas. Tāpēc tad, kad viņš teica: “Brauc pie manis, nav jēgas tā dzīvot!” un atbrauca man pakaļ, es pārdevu dzīvokli ar visām mantām. Paņēmu tikai drēbes un datoru. Un tad tikai sākās. Kā tu noliki tur to nazi? Kādu pannu paņēmi? Ārprāts! Es taču tur cepu pankūkas! Tu tur nopilināji... Neesmu redzējusi sievieti, kas neaizskrūvē traukiem vāciņu. Katru dienu! Diendienā! No tā mīļuma vairs nebija ne vēsts. Manā vecumā jau visvairāk vajadzīgs otra cilvēka pleca siltums, bet ne tikai... Iespējams, esmu savam vecumam neatbilstoši seksīga un arī daudz ko māku. Man bija itālis, kas visu ko samācīja. Un arī – cik brīnišķīgi var noslēpt to, ka esi precējies. Bezmaz deva naudu, lai palieku Itālijā, un tikai beigās atzinās, ka ir precējies. Bet ar tagadējo vīru mēs bieži dzīvojam kā māsa ar brāli. Varbūt arī neesmu Dieva dāvana, bet gulēt blakus un gaidīt... Tas ir grūti.

Vakar abi bijām baznīcā, runājām ar mācītāju, viņš deva mums svētību, bet neesmu pārliecināta, ka izturēšu. Lai šajā zemē dzīvotu, jābūt Tečerei. Esmu viena. Viņš solīja man atbalstu, jo abi zinājām, ka man nebūs darba. Šeit nevar to dabūt, ja neprot valodu. Ha, ha! Kāds atbalsts, ja viņš vispār nesaprot, ka esmu izrauta no savas zemes? Šeit nav pierasts klauvēt pie kaimiņu durvīm: “Ai, man tāds garastāvoklis, nekāds...” Šeit nevienu nekas neinteresē, katrs rūpējas tikai par sevi. Pabraucot garām, smuki sveicienā pamāj ar rociņu, tas arī viss. Man te nav neviena drauga! Neviena! Zviedrijā latvieši ir vairāk uz dienvidiem, bet tas ir 700 kilometru attālumā. Esmu daudziem rakstījusi: varētu vienreiz, divreiz satikties, bet nav tas. Labākā draudzene man pavērsa muguru tikai tāpēc, ka domāja – ja reiz dzīvoju Zviedrijā, tātad man ir baigi daudz naudas un es varu to aizdot. Bet es zinu, ka viņa nevarēs atdod. Teicu – man ir nauda, bet man tā kūst. Un mana draudzene pazuda...

______________________________________________________________________

Ielēkt svešā zemē un vēl tādā, kas nezina badu... Ar šādiem

______________________________________________________________________

Protams, ir arī labi brīži. Viņš pat teicis man: “Tu iemāci arī man!” Jo viņam tiešām nav ieaudzinātas jūtas. Viņš nemāk tās izrādīt...

Viņa veselības dēļ nesen bijām Rīgā, “Stradiņos”, “Linezerā”. Viņam ļoti patīk Latvija. Biju nopirkusi biļetes uz Rešņa benefici Filharmonijā, viņš sēdēja un skatījās, cik cilvēki ir smaidīgi un laimīgi. Viņš pat piedāvāja iespēju – varbūt pārceļamies uz Latviju? Es tāda priecīga, sāku jau meklēt mazu mājiņu, bet tad sāku domāt, kur viņš dabūs darbu? Viņš ir tālbraucējs, izvadā jaunās automašīnas pa visu Zviedriju. Vienu nedēļu strādā, otru atpūšas. Kad viņš strādā, atpūšos es, jo tad neesmu stresā. Jocīgi... Brīžiem man viņa trūkst, bet tad viņš atkal “uzdzen” dusmas. Cenšos sev iestāstīt, ka bijis pārāk maz laika, lai pierīvētos, pusotrs gads nav nekas. Katrs no mums taču ir dzīvojis savu dzīvi ar saviem pieradumiem un ieradumiem. Ne velti angļu valodā pat grāmata izdota – kā sadzīvot ar zviedriem. Tas nav mans izgudrojums.

Un atkal man jādomā, ka internetā taču biju samīlējies vienā kanādietī. Viņš bija ortopēds, nu tik vasarā brauks, jau pajautājis divu mēnešu atvaļinājumu. Viņš tādas vēstules rakstīja! Pienāca maijs, un mans kanādietis pazuda... Rudenī uzradās un atklāja, ka viņam ir viegla veida šizofrēnija un šos divus mēnešus bijis slimnīcā... Tad nu visi man teica: “Redzi, Ivonna! Un tu biji tādā “starā”, burtiski lidoji!”

Mums Liepājā bija gaišreģe, un es katru reizi ar savām vīriešu bildēm gāju pie viņas. Kad parādīju savu kanādieti, viņa burtiski atrāva rokas nost: “Ivonna! Viņš taču ir šizofrēniķis!” Domāju, ko viņa runā? Kādas muļķības! Kad biju aizgājusi ar amerikāņa un sava zviedra bildi, tad par amerikāni viņa teica – tev būs viss, bet tevi tikai kutinās, glāstīs. Ja gribi dzīvot kā normāls cilvēks ar problēmām, izvēlies dzīvi Zviedrijā. Nav otras tādas valsts, kur ir tik daudz vientuļu vīriešu kā Zviedrijā. Taču paši iedomājušies, ka ir visgudrākie... “Zemapziņā viņš saprot, ka tu, Ivonna, esi pārāka par viņa daudzās sfērās, un viņam tas kremt. Viņš grib tevi pazemot, morāli pakļaut, bet neļauj sevi iznīcināt! Izķēzīt. Pareizi neturi glāzi? “Sviests”! Kā gribu, tā turu! Un vispār – kas ir pareizi?!” mani uzmundrina mans psihoterapeits. Nu jau vairs neraudu, jo tagad ir labāk. Pirmajos mēnešos zaudēju piecus kilogramus. Vispār viņš ir lielisks pavārs. Vakar sarīkoja vakariņas ar šampanieti. Ko pēc tam? Skatījāmies televīziju. Jau atkal nedēļu kā brālis ar māsu. Un stulbā Ivonna atkal nezina, ko darīt. Atkal kā sunītis ir laimīga, ka viņu paglauda, izved ārā pastaigāties.

Joprojām cīnos ar viņa pagātni. Pirms 15 gadiem viņš dzīvoja ar vienu sievieti, prasu, vai viņa visu darīja perfekti. Neviens nav perfekts, un es tev nekad nesaku, kas man pie tevis nepatīk, jo zinu, ka tas sāpina. “Inesīt, necīnies ar to, ko tu nekad neuzveiksi. Necīnies ar pagātni. Tas ir kā datorspēlēs, pilnīgi cits līmenis. Un tajā līmenī tu nekad nenokļūsi. Tajā līmenī tu biji pilnīgi citā vietā, citā spēlē ar pilnīgi citiem cilvēkiem. Bet tagad abas spēles ir apvienotas, un izveidota pilnīgi jauna, cita spēle. Tagad esi tu un viņš. Tu pašlaik esi kā karsts kartupelis viņa mutē, kas dedzina mēli un aukslējas. Izspļaut negribas, jo ir pārāk gards, tikai nedaudz par lielu un karstu. Tu saki, tev pārņem dusmas par viņa bijušajām. Tu domā, viņš ir sajūsmā, domājot, ka tev arī ir bijuši citi. Viņš vienkārši ir viņš un savas jūtas patur sev. Kāda tam nozīme – tu esi “forša”, seksīga,” šādas vēstules saņemu no psihoterapeita.

Tāpēc katrreiz, kad par sevi dzirdu – viņa tagad dzīvo Zviedrijā, ir dabūjusi zviedru, man gribas kliegt – bet vai zināt, kā ir īstenībā?

Gribēju istabā veikt remontu, jo sienas bija tādā riebīgā krāsā. Mans vīrs man stāsta: “Tu ko? Jāpārbīda skapis, gulta, dators! Tas ir ārprāts.” Teicu, to izdarīšu! Viņš tik pasmējās. Kad bija darbā, to trijās dienās paveicu. Atbrauca, un mute vaļā. Bet vienīgais, ko viņš pateica – malacis, paldies!

Saprotu, ka man ļoti daudz jāpiestrādā pie mūsu attiecībām. Diemžēl nevar nospiest pogu un cilvēku mainīt. Viņš sākumā man pateica: nekad sievietēm puķes nepērku, es neesmu romantiķis, negaidi, ka katru dienu tev teikšu – es tevi mīlu. Esmu praktiķis! Nu ko?! Šogad 8. martā man uz galda bija orhideja. Esot Rīgā, viņš man vaicāja – tu gribi puķi? Nebūtu slikti. Cik rožu gribi? Tikai vienu, skaistu sarkanu rozi. Nopirka.

Pārdomām...

Ivonna: “Kad dzirdu kādu sakām, ka internets ir “forša” vieta, kur tikties, saku – tā ir “forša” vieta, kur vari noslēpties. Tagad, un mans zviedrs to vēl nezina, ieliku savu bildi vienā igauņu portālā. Un ko jūs domājat, kas man atbild? Jā, arī zviedri, bet lielākoties – trīsdesmitpiecgadīgi. Esmu gatavs atbraukt, tu tāda seksīga.”