Ja mamma nemīl savu meitu... 7 psiholoģiskās brūces, kas ir šādām sievietēm

Par bestselleru Amerikā kļuvusi psiholoģes Pegas Strīpas (Peg Streep) izdotā pašpalīdzības grāmata sievietēm „Mean Mothers: Overcoming the Legacy of Hurt“ („Nejaukās mātes: pārvarot sāpju mantojumu”). Darbs tapis, balstoties uz autores 20 gadu darba pieredzi un arī viņas pašas personisko dzīvi. Strīpa savā grāmatā iedziļinās to sieviešu psiholoģijā, kuras augušas un joprojām dzīvo, nejuzdamas mīlestību no sava pirmā tuvākā cilvēka – mātes.

Grāmatā autore atklāj tās dziļās dvēseles brūces, ar kurām patiesībā spiestas sadzīvot sievietes, kuras bērnībā izjutušas mātes mīlestības trūkumu. Portālā „Psychology Today” Strīpa apraksta septiņas svarīgākās šādu meitu psiholoģiskās brūces.

Jautāsiet, kāpēc vispār jārunā par šādām tēmām. Atbildam: ne jau tāpēc, lai sevi žēlotu, attaisnotos ar tām vai vainotu māti visās savās neveiksmēs, bet gan tāpēc, lai būtu gudrākas un šīs brūces atpazītu. Apzināšanās – tas jau ir solis ceļā uz to, ka tiksi tām pāri. Jo pārāk bieži mēs vienkārši pieņemam savu raksturu tādu, kādu tas ir, daudz nedomājot, kā tas radies.

1.Pašpārliecinātības trūkums

Nemīlēta meita domā, ka nav apkārtējo mīlestības un uzmanības vērta. Iespējams, viņa ir augusi, vecāku ignorēta. Iespējams, viņu neviens nav sadzirdējis vai uz katra soļa kritizējis. Galvā viņai joprojām skan mātes balss, cenšoties ieborēt, kā tik visa viņai NAV – nav ne prāta, ne izskata, ne piemīlīga rakstura, ne vispār kādas vērtības.

Ikvienam nemīlētās meitas sasniegumam un iespējamam talantam fonā nemitīgi būs mātes kritika, un šādas meitas bieži vien patiešām ar laiku sāks uzskatīt, ka jebkuri panākumi patiesībā ir tikai citu muļķošana. Jo viņas taču neko nespēj! Tādējādi viņas, iespējams, pat baidīsies gūt panākumus, jo beigu beigās citi tāpat taču viņas “atmaskos” kā “viltvārdes”.

2. Bailes uzticēties citiem

“Es vienmēr ar aizdomām lūkojos uz cilvēkiem, kuri vēlējās kļūt par maniem draugiem,” reiz konsultācijā man atzinās kāda kliente, “Vienmēr uzskatīju, ka tam cilvēkam droši vien ir kāds slepens savtīgs mērķis… Tikai krietni vēlāk sapratu, ka manā aizdomīgumā patiesībā ir vainojamas attiecības ar māti.”

Šādas un līdzīgas neuzticēšanās pazīmes nemīlētajām meitām rodas no bērnībā gūta iekšēja secinājuma, ka attiecības jau pats par sevi ir kaut kas nedrošs un nepastāvīgs. Un ar šo domu sievietes dzīvo visu mūžu.

3. Neprasme novilkt robežu attiecībās

Daudzas nemīlētas meitas, kas neremdināmi, taču veltīgi tiecas pēc savas mātes mīlestības, arī pieaugušas kļūst par “vienmēr pielāgoties gatavajām lūdzējām” – un tas attiecas arī uz attiecībām ar vīriešiem. Citiem vārdiem sakot  - viņām ir grūti nospraust robežas attiecībās ar vīriešiem.

Konsultācijās sievietes bieži vien sūdzas, ka viņām ir grūti uzturēt arī labas attiecības ar citām sievietēm, jo viņas mēdz vilties attiecībās ar draudzenēm, jūtas viņu izmantotas vai arī – tik stipri vēlas draudzēties un tik ļoti cenšas uzturēt labas attiecības, ka draudzenes agri vai vēlu vienkārši aizbēg, jo nespēj to izturēt.

Mammu nemīlētās meitas allaž jūt nedrošības sajūtu, un tas viņām dažkārt traucē uzturēt harmoniskas attiecības, jo bieži vien viņas neapzināti vairās no jebkādas tuvības. Un te pat nav tik daudz runa par intīmo tuvību, drīzāk – par emocionālo.

4. Sevis nenovērtēšana

“Kad biju maza, mamma mani nekad neslavēja, lai neizlutinātu. Viņa tik ļoti koncentrējās uz maniem trūkumiem, ka aizmirsa pieminēt, ka man ir arī labas īpašības. Pēc studiju beigām izmēģināju strādāt vairākās darbavietās, taču priekšnieki man visur pārmeta, ka neizmantoju visu savu potenciālu. Beigu beigās sapratu, ka raugos uz sevi ar savas mātes acīm, tāpēc sevi nemitīgi bremzēju un ierobežoju,” pēc ilgas terapijas psihoterapeitei Strīpai atklāja kāda viņas paciente.   

Acīmredzot lietas, kas jau no bērnības mums tiek kaltas galvā, nekur nepazūd. Un šāda audzināšanas metode var pamatīgi izkropļot ne vien pašvērtējumu, bet arī pasaules uztveri.

Savukārt citas sievietes psiholoģei ir atklājušas, ka bieži vien jūtas izbrīnītas, ja kaut ko izdodas paveikt labi vai kāds viņas paslavē. Bet viņu visu kopīgā īpašība – bailes vai šaubas izmēģināt kaut ko jaunu, jo šīs sievietes jau iepriekš “zina”, ka viņām neveiksies.

5. Bailes no tuvām attiecībām

Neticība sev un visiem apkārtējiem cilvēkiem bieži vien liek mammu nemīlētajām meitām norobežoties – uzcelt sev apkārt “sētiņu” un nevienu nelaist sev klāt. Viņas izvairās no riska būt sāpinātas, tāpēc baidās sākt jebkādas attiecības. Taču šīs sievietes neaizdomājas, ka šādi viņas vispār zaudē jebkādu iespēju izveidot stabilas un tuvas attiecības.

Ārēji šķiet, ka šīs sievietes varbūt pat vēlas tuvas attiecības, taču patiesībā dziļi zemapziņā no tām izvairās. Un diemžēl šī neapzinātā izvairīšanās liedz nemīlētu mammu meitām izveidot tādas attiecības, par kādām viņas vienmēr ir sapņojušas.

6. Pārāk liels jūtīgums

Šādām sievietēm pat ārēji nekaitīga piezīme var atgādināt bērnības sāpīgāko nastu – un viņas pašas dažkārt pat to neapzinās. Sarežģītas attiecības ar māti bērnībā un palikušās mieles atsaucas arī uz pieaugušas sievietes raksturu. Nespēja kontrolēt emocijas, sakāpināts jūtīgums un tieksme pārāk analizēt visas dzīves problēmas – šādas var būt dažas no sekām.

7. Attiecību ar māti kopēšana

Mūs pievelk tas, ko mēs pazīstam, tāpēc nav jābrīnās, ka šis pats princips darbojas arī situācijās, kuras, kaut arī ir nepatīkamas, tomēr vienlaikus ir arī “ērtas”, jo ir mums pazīstamas. Tāpēc mammu nemīlētas meitas bieži vien par dzīvesbiedriem izvēlas vīriešus, kuriem piemīt līdzīgas rakstura īpašības kā pašu mātēm.

“Ārēji viņš nepavisam neatgādina manu mammu, taču ar laiku es sapratu – vīrs pret mani izturas tieši tāpat kā viņa. Tieši tāpat kā mana māte, arī vīrs pret mani bija apbrīnojami neuzmanīgs, šausmīgi kritisks un ļoti maz saprotošs,” stāstīja kāda paciente, kura pēc ilgas terapijas pieņēma lēmumu pārtraukt jebkādas attiecības gan ar savu vīru, gan ar māti.