Māmiņa Laima: Vācijā mani tiesāja par bērna nolaupīšanu
Divu pieaugušo attiecības dažreiz kļūst tik sarežģītas, ka nespēj tās atšķetināt gadiem. Un bieži vien visam pa vidu ir bērns... Lasi māmiņas Laimas stāstu, kura savu pieredzi uzticējusi ģimenes portālam Mammamuntetiem.lv.
Iepazīšanās
Es un Gatis iepazināmies 2008. gada beigās vienā no viņa ballītēm lauku mājā, uz kuru uzaicināja mana draudzene. Gatis bija viens no tiem "saldajiem puišiem", kuram patīk tehno mūzika, BMW automašīnas, skaistas un "viegli dabūjamas" meitenes, marihuānas smēķēšana, naudas "izmešana", sekss, un, protams, nepārtrauktas ballītes. Gatis cerēja, ka arī es būšu viena no tām "viegli dabūjamām" meitenēm, ar kuru viņš tikai paspēlēsies vai arī pavārtīs pa gultu. Es biju ļoti naiva un kautrīga meitene. Es vienmēr ticēju mīlestībai, un nepadevos viņa spēlītēm. Bet Gatis nelikās mierā. Mēs tikāmies pāris reizes, kurās viņš centās man pierādīt, ka viņš nav viens no tiem "sliktajiem" puišiem. Laiks gāja, mēs tikāmies ar vien biežāk un biežāk. Mēs atpūtāmies, ballējāmies, izbaudījām dzīvi, un viss tas man ar laiku sāka apnikt. Es virzījos uz to, ka mūsu attiecībām ir jākļūst mazliet nopietnākām, taču Gatis izvairījās no tā, un turpināja priecāties par dzīvi. Gatis bieži bija zvanījis citām meitenēm, un flirtējis ar viņām. Kad es to uzzināju, Gatis attaisnojās ar to, ka viņš tādā veidā uzaicina meitenes uz ballītēm, jo savādāk visās ballītēs liekāko daļu ir tikai puiši. Man tas viss apnika! Es sāku no viņa mazliet attālināties, jo tā tas nevar vairs turpināties. Es neesmu ballīšu cilvēks, un man tas viss sāka riebties. Kad Gatis sajuta to, ka es attālinos no viņa, viņš sāka mani terorizēt par to, ka es viņu krāpju. Es viņu nekrāpu, bet gan attālinājos no viņa (kļuvu vēsāka). Šī nelielā distance ietekmēja viņu tik ļoti, ka viņš aiz savas izdomu greizsirdības, manipulējot ar mani, bija noorganizējis romantisku vakaru, kurā viņš man atzinās, ka mīlot mani, un bez manis viņš nespēj dzīvot! Būdama naiva, noticēju šiem vārdiem, un devu viņam vēlreiz iespēju.
Darbs ārzemēs un grūtniecība
Mēnesi vēlāk, Gatim, draugi piedāvāja darbu ārzemēs, ko Gatis arī nevarēja atteikt, jo Latvijā viņam darba faktiski nebija. Tāpēc Gatis devās uz ārzemēm, Holandi, cerībā nopelnīt vairāk. Es paliku Latvijā. Mēs sazvanījāmies reti, jo viņš aizbildinājās ar to, ka viņam daudz ir jāstrādā un agri jāceļas. Man sākās diezgan smagas sāpes olnīcas daļā, kur šīs sāpēs arī pasliktināja manu elpošanu. Es nogulēju divas dienas uz gultas, jo pakustēties bija neiespējami. Mana tante sacīja, opalā - liekas, ka esi stāvoklī. Uztaisīju testu - pozitīvs. Mans tēvs bija tieši atbraucis ciemos, un viņš bija pirmais, kuram es pateicu, ka esmu stāvoklī. Tad es pazvanīju Gatim, vēlējos viņu pārsteigt ar jaunumiem, taču Gatis nebija visai priecīgs par šo ziņu, un sacīja, ka tas nav viņa bērns, un, ka man ir jātaisa aborts. Es biju šokā! Es nevarēju vairs nevienu vārdu pateikt, jo tas, kā viņš reaģēja - mani sagrāva gabalos. Es negulēju naktis, domāju, un beigās nolēmu: šis mazulis izmainīs visu manu dzīvi, un iespējams Gatim arī. Es devos pie ārstiem, un visu sāku kārtot.
Gatim tēvs un māte nebija arī visai priecīgi par šo jaunumu. Viņi izrādīja nepatiku, un mēģināja Gatim ieskaidrot, ka tas nav viņa bērns, un, kad bērns nāks pasaulē, noteikti būs jātaisa paternitātes tests. Mēģinot sadzīvot ar šo "drausmīgo" ģimeni, es mierināju sevi, ka viss būs labi! Es jutos viena. Gatis bija prom, viņa ģimene mani raustīja no viena gala uz otru.
Došanās pie bērna tēva
Mani radi saveda daudz bērna drēbītes, ratus, gultiņu, rotaļlietas, taču Gata ģimene neiesaistījās vispār. Vienīgais, ko Gata tēvs man sacīja reiz: tu būtu labāk pateicīga, ka es tev ļauju dzīvot zem mana jumta, un lietot pārtiku, ko es pērku no savas kabatas, jo tev jau naudas nav, un arī tu nestrādā, un šeit nav garantija, ka šis bērns ir no Gata.
Es pacietu visu! Turēju visu sevī! Gatim vēl neko nebiju teikusi par šo, jo vēlējos nogaidīt īsto brīdi, lai pateiktu, kā viņa vecāki pret mani izturas. Un galvā griezās jautājumi: kāpēc šie cilvēki ir tik skarbi pret mani? kāpēc viņi nevar būt normāli? kāpēc es viņiem nepatīku? Vēlāk zvanīju Gatim un jautāju viņam, vai es nevaru atbraukt pie viņa. Sākumā viņš tā kā šķobījās, un teica, ka labāk ir nelidot, esot stāvoklī, bet es sacīju: ka lidot es varu (piektajā mēnesī) un, ka man ir nepieciešama viņa klātbūtne. Gatis piekrita. 2010. gada maijā es lidoju pie Gata uz Holandi. Gatis dzīvoja dzīvoklī ar vairākiem strādniekiem. Mums bija viena istaba. Bet arī šeit viss bija murgā. Marihuānas smēķēšana, alkohola dzeršana, skaļa mūzika, utt. Viens labums bija tas, ka mūsu istaba atradās pašos bērniņos, un to troksni, to murgu, kas notika lejā pirmajā stāvā, nevarēja dzirdēt. Vienīgi, kad futbols gāja, visa māja drebēja. Es un Gatis pavadījām reti laiku kopā. Lielāko daļu es devos iepirkties: mazulim drēbītes. Jo bija ļoti daudz skaistu un mīkstu drēbju, no kā es nevarēju atteikties. Pārsvarā es pastaigājos viena. Gatis strādāja, vai arī nogulēja visu dienu gultā, vai arī ar draugiem smēķēja marihuānu. Es šeit neko nevarēju mainīt, jo Gatis mani neklausījās vispār.
Dzimšanas diena
Ir pienākusi mana dzimšanas diena! Es gulēju gultā, un gaidīju sava tēva zvanu, jo viņš vienmēr ir pirmais, kas mani sveic dzimšanas dienā. Bet zvans tā arī neatnāca. Gatis atgriezās no darba mājās, devās gulēt. Es sāku gatavot pusdienas. Pienāk zvans uz telefonu: mana tante. Viņa prasa, ko es daru?; es atbildu, ka gatavoju vakariņas. Viņa jautāja, kur ir Gatis?; es sacīju, ka guļ. Viņa uzstājīgi palūdza iedot klausuli Gatim. Uzgāju augša, pamodināju Gati, iedevu viņam klausuli. Klusums. Gatis turpina runāt ar manu tanti. Un vienīgais ko es dzirdu ir: jā, jā jā, jā. Gatis beidza runāt ar manu tanti, piecelās un skatījās uz mani ar lielām acīm. Es jutu, ka kaut kas šeit nav kārtībā! Arī mazulis sāka spārdīties vairāk. Gatis nezināja, ar ko sākt, bet saka: tavs tēvs ir aizgājis no šīs pasaules. Es viņam saku: kā aizgājis, pag pag, kas šeit notiek? Un es jūtu, ka karstuma vilnis mani uzkurina. Gatis atkārto: tavs tēvs ir miris. Es skatos Gatim cieši acīs, asaras vairojas, svīstu, mazulis spārdās, un sajūta ir tāda, ka mana dzīve ir beigusies. Es devos aši uz vannasistabu, un sāku histērijā raudāt. Es sajūtu emocionālas sāpes, sāpes, kuras plēsa manu krūškurvi uz pusēm, un sirds vēlējās lēkt ārā. Es mēģinu sevi mierināt: nomierinies, ar tevi ir mazulis, saņem sevi rokās! Es iznācu no vannasistabas, saģērbos, un devos ārā. Neviens mani neapstādināja! Un tas bija pareizi! Es devos uz parku, apsēdos uz soliņa. Klusums mani mierināja. Es apsolīju sev un mazulim, ka būšu stipra un piepildīšu savu dzīvi pilnu ar mīlestību! Es lidoju atpakaļ uz Latviju, jo jāgatavojas ir dzemdībām. Es domāju tikai par mazuli. Šis mazulis deva man pietiekami enerģijas, lai elpotu tālāk.
Bērniņa piedzimšana
2010. gada rudenī dzima mans un Gata bērns Edgars. Dzemdības noritēja veiksmīgas, bez sarežģījumiem. Gatis nebija ieradies uz dzemdībām. Viņš palika Holandē. Bet atbrauca pēc četrām dienām, kad mani un mazuli izrakstīja no slimnīcas. Man viņa atbraukšana nesaviļņoja, jo viņš nebija man blakus brīdī, kad bērniņš dzima, un, ka viņa klātbūtne man bija nepieciešama. Es vēlējos ar viņu dalīties šajā burvīgajā brīdī. Gatis padzīvoja ar mani mazu laiku, un tad viņš atkal devās uz ārzemēm strādāt. Es paliku pavisam viena, lauku mājā, kur pārsvarā nav neviena cilvēka. Veikals atrodas trīs, četru kilometru attālumā. Gata tēvs arī devās uz ārzemēm pie savas brūtes.
Ziema
Ziema. Jānotīra sniegs no ceļa; malka ir jāsanes un jāsaskalda; jāiekurina krāsns, lai māja būtu silta; jāsatīra māja; jādodas pienam pakaļ, kurš atrodas kilometru attālumā; jāsalabo ūdens šļauka, no kurienes pienāk ūdens; jābaro ik pa laikam mazuli, jānomazgā, jāpaspēlējas, jāieliek gulēt, un, ir jāsazvana radi, lai viņi atved man pārtiku, jo es ar zīdaini ratos, šinī aukstajā ziemas temperatūrā neiešu četrus kilometrus līdz veikalam. Ar visu šo, es jutos tā, it kā dzīvotu Livonijas laikos. Bet mazulis man devas spēkus. Gatis neinteresējās par to, kā mums iet. Viņš zvanīja reti. Pagāja trīs mēneši, kad Gatis atgriezās Latvijā pavisam, jo viņam apnika būt ārzemēs. Bet viņš turpināja meklēt darbu Latvijā, tomēr nesekmīgi. Gata tēvs visu laiku kladzināja Gatim, ka ir jāmeklē darbs, utt, jo viņš nespēj vairs mums palīdzēt. Ar laiku Gatis bija atradis nepatstāvīgu darbu, tomēr viņš bija Latvijā, un man bija neliels mierinājums, ka viņš ir šeit.
Bildinājums
2011.gadā manā dzimšanas dienā Gatis lūdza manu roku, lai kļūstu par viņa sievu. Es piekritu. Atkal cerībā, ka mums viss izdosies. Kad Gata tēvs nonāca lejā, jautādams: par ko mēs tā smejamies, Gatis atbildēja: es bildināju sava bērna māti. Un es parādīju Gata tēvam gredzentiņu. Gata tēvs nosmīnēja, un sacīja: tagad tev būs jāpilda sievas pienākumi! Nesapratu neko no tā teiktā, devāmies visu uz virtuvi. Manas pagatavotās vakariņas ir uz galda. Kad Gatim noliku šķīvi uz galdu ar dakšiņu un nazīti, Gata tēvs izteicās: tu nepareizi noliki dakšiņu un nazi! Un Gatis nedzer no šīs krūzes! Es viņam atbildēju: vai nav vienalga, kā tas viss stāv? Gata tēvs atbild: nē nav vienalga, tu taču vēlies būt sieva manam dēlam, nu tad uz priekšu! Es ignorēju viņu. Un tā notika katru dienu. Gata tēvs pat mani bija cēlis no rītiem, ka Gatim kafiju un maizītes ir jātaisa aši, jo viņš brauks uz Rīgu, uz darba interviju, vai vēl kur citur. Es Gata tēvam atbildēju, ka Gatis pats prot pagatavot visu, es esmu aizņemta ar mazuli. Gata tēvs pats nogāja uz virti, un sāka gatavot Gatim kafiju, kad Gatis bija dušā. Un, kad Gatis nogāja lejā, viņa tēvs sūdzējās: tava sieva nu gan ir slinka, guļ kā vista paltrakos, pat brokastis nevar pagatavot! Es visu šo noklausījos, un sapratu, ka šeit drīz būs karš!
Ar laiku, mūsu attiecības pasliktinājās. Es Gatim visu laiku stāstīju, ka viņa ģimene mani terorizē, provacē, neciena, apsmej, un es Gatim piedāvāju, ka būtu labāk, ja mēs dotos prom no šejienes. Gatis, protams, man nenoticēja, un sacīja, ka mums nav naudas, lai tagad paņemtu dzīvokli. Pacieties mazliet! Es nepacietos! Es paziņoju Gatim, ka es dodos prom no tās lauku mājas! Man viss ir apnicis! Man ir apnicis, ka tu kā tāds akls neredzi taisnību. Es, tava bērna māte, tava līgava tev saku taisnību, un, es vairs neatgriezīšos tavās vecāku mājās. Šis terors ir jāizbeidz! Nāc ar mani! Mēs atradīsim izeju, kur dzīvot, kur strādāt! Nāc ar mani! Gatis nepiekrita!
Un karš ir sācies!
Es pārcēlos uz dzīvi Vācijā, un arī paņēmu savu bērnu līdzi bez Gata piekrišanas. Es apzinājos, ko es daru, bet es nespēju vairs būt tur, kur valda nemiers. Es cerēju, ka Gatis apdomāsies, sapratīs arī mani, un sekos man līdzi. Bet tā tas viss nenotika. Gatis mainījās. Gatis pārvērtās par īstu vellnu. Es centos ar viņu izrunāties pa telefonu, bet viņš nelikās mierā: apsaukāja, pazemoja, draudēja. Es nepazinu vairs Gati. Bet vienu es sapratu, kāpēc Gatis ir tik strauji mainījies: Gata vecāki bija "skalojuši smadzenes" viņam, par to, ka bērns ir jāatgriež atpakaļ. Tā ir kūdīšana!
Gatis mani iesūdzēja tiesā par bērna nolaupīšanu.
Es un mans dēls nodzīvojām pusotru gadu Vācijā. Bērns bija jau iedzīvojies Vācijā: runāja gan latviski, gan dažus vārdus vāciski; bērnam tika nokārtota veselības apdrošināšana; vizītes pie ģimenes ārsta; potes; pieteicamies bērnu dārzā - viss tika sakārtots; dēls pārzināja lielāko daļu veikalus, restorānus, spēļu laukumus; utt.
"Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos,
ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.
“
Bērns bija iedzīvojies jaunajā vidē. Manus pierādījumus neviens neņēma vērā! Šī tiesa notika Vācijā, 2013.gadā. Vācijas tiesa lūdza man atdot bērna pasi un izlemt, kuru dienu es atdošu savu bērnu. Es atdevu tiesā pasi, un teicu, ka trīs dienu laikā bērna tēvs varēs paņemt bērnu. Taču tā tas viss nenotika: es nomainīju advokātu uzreiz pēc tiesas, un jaunais advokāts uzlika uz mani un uz manu bērnu mandātu, un lūdza man bērnu nevienam nedot, un bez uzraudzības ārā nedoties. Bērna tēvs bija meklējis bērnu manā dzīvesvietā, un, viņa advokāts bija zvanījis manam jaunajam advokātam, ka bērns ir jāatgriež atpakaļ Latvijā. Es teicu savam advokātam, ka es pati personīgi aizvedīšu bērnu atpakaļ uz Latviju, bet bērna tēvam ir jāatdod man bērna pase. Bērna tēvs atteicās dot man pasi, un devās prom atpakaļ uz Latviju. Es lūdzu Latvijas Vēstniecībai Vācijā, izdot manam bērnam atgriešanās pasi. Vācijas tiesa noteica mums laiku, ka 14 dienu laikā, man ir jāatgriež bērns Latvijā. Es atgriezos Latvijā kopā ar bērnu savlaicīgi. Zvanīju Gatim, ka esam Latvijā. Nepagāja ne 30 minūtes, kad Gatis jau bija klāt. Izrāva no manām rokā bērnu, un paziņoja, ka atvedīs bērnu rīt. Nākošajā dienā, Gatis atbrauca pašā vakarā kopā ar bērnu, un sacīja: bērnu viņš atpakaļ uz Vāciju nedos, un, ja es vēlos satikt savu bērnu, mums ir jāsastāda vienošanās. Ja es šo vienošanos neparakstīšu, tad es vispār savu bērnu neredzēšu. Gatim vienošanās paraugu atsūtīja viņa advokāts Latvijā. Mēs kopā sastādījām šo vienošanos, un devāmies pie notāra to parakstīt. Pēc parakstīšanas, Gatis paziņoja man, ka es varu tagad ar šo dokumentu iet un noslaucīt savu "pakaļu", un doties atpakaļ uz Vāciju.
186. Vecāki kopīgi pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās (koppārstāvība). Ja vecāki dzīvo šķirti, koppārstāvība iespējama tikai tad, ja abi vecāki ir vienojušies par kopīgu aizgādību vai ir pieņemams, ka pastāv vecāku kopīga aizgādība
(178.p.).
Viens no vecākiem vienpersoniski pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, ja:
1) otrs vecāks nav sasniedzis pilngadību, izņemot gadījumu, kad viņš ir stājies laulībā; 2) otrs vecāks ir miris; 3) ar vienošanos vai tiesas spriedumu nodibināta viena vecākaatsevišķa aizgādība, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar likumu bērnu viņa personiskajās attiecībās pārstāv abi vecāki .
Vecāks ar rīcībspējas ierobežojumu pārstāv bērnu mantiskajās attiecībās tādā apjomā, kādā tiesa nav ierobežojusi vecāka rīcībspēju.
(
. Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. 178.
1 Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi.
Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt.
Tā tad sanāk, ka parakstot to vienošanos, ko Gatis uzstāja, nozīmē, ka es esmu devusi piekrišanu tam, ka Gatim ir tagad - viena vecāka atsevišķa aizgādība? Bet vienošanās ir minēts, ka bērna tēvs neliek šķēršļus bērnam būt ciešā kontaktā ar māti, un, ka bērns no tāda laika līdz tādam laikam atrodas pie manis Vācijā, kā arī pārējo mēnešu laikā: brīvdienas, svētkus dienas,utt. Tas ir Gatis, kas vienošanos neievēro.
Kopš tā laika es un Gatis nespējam vienoties, un pat izrunāties ne par ko.
Viņš ir sastāstījis pilnas ausis bāriņtiesai, ka viņš ir vientuļš tēvs, kurš rūpējas par bērnu, un ka es izvairos pildīt savus pienākumus; viņam esot bažas par to, ka es atkal varētu bērnu izvest no valsts; es nespēju par bērnu parūpēties; es lietojot alkoholu un narkotikas; baroju bērnu ar šokolādi un ūdeni; un pats trakākais ko viņš ir teicis - ka es savu bērnu vēlos pārdot uz orgāniem Vācijā. (to viņš rakstīja, kad tiesā sniedza prasību par bērna atgriešanu Latvijā).
Gatis ir ar meliem sabojājis manu reputāciju Latvijā. Cilvēki viņam tic, jo es taču neesmu Latvijā. Es dzīvoju Vācijā. Un ko cilvēki Latvijā domā par to? Protams, tic Gatim.
Skaidrošanās ar bāriņtiesu
Es pat Latvijā, bāriņtiesā biju - skaidroju, stāstīju; zvanīju uz Bērnu aizsardzības inspekciju: tur man saka, ka man ir visas tiesības būt kopā ar savu bērnu, un bērna tēvam nav tiesību ierobežot manas un bērna tiesības būt ciešā kontaktā; biju pie advokātiem: arī viņi nezina, ko darīt ar šo situāciju (un arī viņi negrib ņemties ar tādām lietām, kur nav naudas smaka); sūdzējos tiesā: noraidīja; griezos pie psihologa: tur arī neviens nevar man palīdzēt, kā tikai uzklausīt mani; pat ar draugiem runāju: mēs negribam jaukties - tā ir tava problēma; uz krīzes centru zvanīju: tur neviens man nevar palīdzēt šinī jomā, jo šī problēma ilgst jau vairāk kā trīs gadus; rakstīju rakstus forumos: daži cilvēki ir pilnīgi bezinformēti, kas vispār Latvijā notiek, un vispār likumus nepārzina! Sakiet, lūdzu, kur tad man griezties? Kā pierādīt savu taisnību? Vai visiem ir patiešām nospļauties uz visu?
Reālā saskarsme
Es jau vairāk kā trīs gadus braukāju, katru mēnesi uz Latviju, bet bērnu savu redzu, labi ja kādas divas - trīs stundas. Gatis ļauj man tikties ar bērnu, viņa klātbūtnē, protams, un arī kontrolē katru vārdu ko es saku bērnam. Gatis arī nosaka, uz kurām atrakcijām es varu vest bērnu un uz kurām nē. Dodoties uz atrakcijām, Gatis vienmēr ir līdzi. Bērnam tiek sapirktas un atvestas uz Latviju daudz jaunas drēbes, kurpes, jakas, grāmatas, zīmēšanas piederumi, rakstīšanas piederumi, burtnīcas, krāsojamās grāmatas, spēles, bezgala daudz rotaļlietu; kā arī bezgala daudz piedāvājumi doties uz atrakcijām.
Gatim es alimentus nemaksāju, jo man ir bažas par to, ka Gatis turpina lietot narkotikas, un notiekti alimentus izmantos savām vajadzībām: došanās uz ballītēm.
Es biju ziņojusi policijā, Latvijā par to, Gatis lieto narkotikas, taču policija tam nepievērš nekādu uzmanību - aizbildinoties, ka man neesot pierādījumi.
Gatis turpināja un vēl joprojām turpina mani pazemot, apsaukāt, noniecināt, diskriminēt par manu dzīvesvietas izvēli, un visā vainot mani par sabrukušajā attiecībām. Gatis ir arī bērnam iestāstījis, ka pie manis nevarot braukt, jo tur ir slikti onkuļi; mamma tava ir slikta; mamma par tevi neinteresējas; mammai nav laika uz tevi; mamma tev nezvana; mamma negrib ar tevi runāt; mamma nemaz negrib lai tu brauc uz Vāciju; mamma melo; bet pats labākais ir tas, ka Gatis ir pateicis bērnam: mammai ir daudz naudas!
Gatim ar laiku uzradās draudzene. Šī vulgārā meitene jaucās manā problēmā nepārtraukti pa vidu. Viņa draudēja gan man, un it īpaši manam dzīvesbiedram, ka viņa viņu nogalināšot, ja viņš atbrauks kaut reizi uz Latviju. Katru reizi, kad es zvanīju Gatim, lai es varētu ar bērnu parunāt, Gata draudzene pacēla telefonu, un mana bērna priekšā sacīja: ko es gribot; kas par māti es esmu, ka nespēju par savu bērnu parūpēties; kad es atsūtīšu naudu (šantāža); bērnam vajag drēbes un pārtiku; vārdu sakot viņa nepārstāja jaukties. Viņa saukāja manu dēlu par mīlulīti, saulīti, zaķīti utt; un piedevām man paziņoja, ka viņa tagad ir jaunā mamma manam bērnam. Viņa bieži novērsa bērnam uzmanību, manās sarunās ar bērnu caur skype, saucot bērnu spelēties utt. Tomēr Gatis nav ar viņu vairs kopā, bet pastāv iespēja, ka viņa viņu apciemo.
Bērns
Pastāstīšu par savu bērnu: Mans bērns mīl mani no visas sirds. Viņam patīk būt ar mani kopā (viņš man to ir teicis vairākas reizes). Viņš ir ļoti mīļš, draudzīgs, nekaujās, spēlējas mierīgi, nevienu neapsmej un neapbižo. Viņš ilgojas pēc manis! Mēs jau kopš agras bērnības sakām viens otram: Es tevi mīlu! Tas ir svarīgi gan viņam, gan arī man. Un mes to sakām, katru dienu. Ja viens no mums aizmirst pateikt, atgādinām. Kad es esmu tiko ieradusies Latvijā, viņš lec no krēsla vai skriešus dodas pie manis. Viņš neizlaiž ne aci no manis. Viņš vienmēr man seko. Viņam vienmēr ir idejas, ko mēs varētu padarīt, ja man nav nekādu ideju. Mēs bieži dodamies aktivitātēs, kad ir iespēja; mēs nesēžam mājās. Bērns mani bieži apskauj, un, saka, ka viņam patīk būt kopā ar mani. Viņš arī uzdod daudz jautājumus: kāpēc es nedzīvoju Latvijā? ko es mīlu vairāk: tēti vai viņu? kāpēc tētis saka, ka tu esi slikta? kāpēc tētis neļaiž mani uz Vāciju. VISI viņa jautājumi tiešām noved līdz asarām, bet es mēģinu viņam paskaidrot saprotamā valodā. Bērns ļoti bieži runā par lidmašīnām un lidostu, ka man ir tūlīt jāatlido. Bērns ir ļoti emocionāls: viņam pietrūkst manis. Es esmu viņam nepieciešama! Viņš vēlas būt kopā ar mani! Arī to viņš apgalvo pats. Viņam ļoti sāp, tas, ka manis nav blakus. Es esmu ļoti mīļa savam bērnam, es rotaļājos un smejos ar viņu uz nebēdu, skatos multfilmas, zīmēju, rakstām, lasām, skrienam, dejojam, es esmu viņam visu laiku blakus, un tas ir tas, kas viņam ir nepieciešams!
Gatis nav tāds! Gatis vienmēr ir aizņemts darbā, pārnāk vēlu mājās vai citreiz agrāk, bet viņš ar bērnu nerotaļājas. Bērns viņu gaida katru dienu mājās, cerībā, ka tētis ar viņu ies spēlēties, darīs kaut ko kopā. Arī tēvs bērnam ir vajadzīgs. Gatis savu brīvo laiku pavada ārpus mājas, atstājot bērnu mājās pie savas mātes vai tēva, un pats dodas ar draugiem kopā pavadīt vakarus. Gatim arī telefons zvana ik pēc piecām minūtēm.
Kaut gan tajā pašā laikā, kad Gatis atpūšas vai Gatim nav pašam laika uz bērnu, bērns varētu atrasties pie manis, un mēs rotaļātos. Taču Gata mentalitāte un kaprīzes nepieļaus to domu, ka mans bērns atradīsies pie manis. Un Gatim es jau biju skaidrojusi, ka bērnam ar mani un ar viņu ir atšķirīgas attiecības. Ar Gati es nespēju vienoties par ne par ko, faktiski viņš manī neklausās un arī negrib klausīties. Viņš ļoti bieži runā par "mums", nekā par bērnu. Gatis neklausās sevī, ko viņš saka. Visu laiku viņš mani apvaino telefonu sarunās! Gatis vēl joprojām ir greizsirdīgs uz manu dzīvesbiedru. Gatis apskauž mani: kad es ceļoju (es pat lūdzu lai viņš man bērnu iedod līdzi, pasauli apskatīt, bet viņš kategoriski pateica Nē, un piemeta vēl: dodies kur gribi, bet bērns paliks pie manis); viņš apskauž mani, ka man ir stabils darbs un es pelnu daudz vairāk nekā viņš; viņš apskauž mani, ka man ir draugs, kas mani mīl un rūpējas par mani un manu bērnu; viņš apskauž mani, ka man ir dzīvoklis; viņš apskauž mani, ka es esmu patstāvīga, lieliska mamma un burvīga sieviete savam dzīvesbiedram. Viņš apskauž mani, jo viņam nekā no tā nav, bet viņš vēlas.
Kā jau iepriekš biju teikusi: Nāc ar mani! Nenāci, nu tad pats vainīgs!
Un viņš nedod man bērnu, jo viņš baidās, ka bērnam patiks pie manis. Viņš baidās no tā, ka es atņemšu viņam bērnu. Bet es nevēlos atņemt viņam bērnu!
Tieši otrādi: es vēlos, lai starp mani un Gati ir kompromiss! Es vēlos, lai bērns jūtas brīvs, būdams pie abiem vecākiem. Es vēlos harmoniju! Mieru! Es būtu gatava piedot Gatim par visiem pāri nodarījumiem, bet es lūdzu vienu: nesāpini bērnu, mani un pats sevi! Dzīve ir daudz skaistāka, ja tu uz to skaties no gaišās puses!
