Vīrieša grēksūdze: "Varbūt nebiju ideālākais vīrs, taču sievu un dēliņu mīlēju no sirds"
Pēc šķiršanās no mīļotās sievietes es sāku vainot citus pie savu attiecību nebūšanām, jo visos saskatīju vainīgos, taču vaina bija mūsos abos, ne apkārtējos. Man visi likās vainīgi, jo atbalstīja viņu un turpina atbalstīt, viņa sevi bija padarījusi par upuri, par cietēju, uzstājot tikai uz to, ka mana rīcība ir bijusi pie vainas, taču, kā mēs visi zinām no senas latviešu parunas „Viena pagale nedeg”.
Mūsu laulības laikā, kura ilga 5 gadus un kurā dzima divi dēliņi (viens miris), es nebiju tas ideālākais vīrs, taču savu sievu un dēliņu mīlēju no visas sirds un mīlu vēl joprojām.
Jau mūsu kopdzīves laikā viens otru emocionāli ietekmējām, ierobežojot un apspiežot katra individualitāti, nepielāgojoties viens otram. Ikreiz pēc strīdiem, asakām vārdu pārmaiņām es draudēju iet kārties un visādi citādi sev kaitēt, nevēlējos viņu pazaudēt un domāju, ka tā atplauks agrākais mīļums... Tikai tagad apzinos, ka tas viss bija nepareizi...
Lielākā emocionāla vardarbība pret mani tika veikta pēdējos mēnešos, kad vēl dzīvojām kopā... Vienu dienu man tika paziņots: Es tevi nemīlu, un man no tevis astma rauj... Tas man bija trieciens, jo līdz šim viens otram teicām šos maģiskos trīs vārdus un atbalstījām viens otru... Taču tad gaismā nāca fakts, ka sieva jau pāris mēnešus sarakstās ar ārzemnieku, kuram atzīstas mīlestība un mani nomelno, mērķtiecīgi sevi ceļot slavas saulītē... Es sāku strādāt ar sevi, mainīties, lai glābtu laulību un ģimeni, lai būtu ikdienas kopā ar dēlu... Nevēlējos pazaudēt no savas ikdienas šo mazo mīļo dvēselīti... Tā kā līdz šim biju lietojis daudz vieglo alkoholu, pārstāju to darīt, lai sievai pierādītu, ka viņas un bērna dēļ esmu gatavs uz visu...
Sāku pavadīt daudz vairāk laika ar dēlu, ko līdz šim noguruma dēļ pēc darba nebiju tik daudz darījis, priecājos ar viņu kopā par to, ka ir atsākusi darba gaitas jomā, kas viņai patīk un padodas, gaidīju no darba ar siltām vakariņām un kafiju gultā ik dienu centos pasniegt, un visādi citādi viņu centos iepriecināt, lai mūsu attiecības glābtu... Taču sieva turpināja iesāktās darbības, atkārtojot tekstus un turpinot saraksti (kaut bija solījusi to pārtraukt). Tikai tagad sarakste jau sāka notikt citās vietās... Visi mani pūliņi bija velti... Nekas no tā, ko centos darīt, netika novērtēts... Mani sāka vairoties dusmas, aizvainojums, greizsirdība un nesaprašana... Nesapratu, kā cilvēks, ar kuru kopā pavadīti nepilni 9 gadi un kopā piedzīvotas lielākās traģēdijas un prieki, spēj tā izrīkoties... Piedāvāju apmeklēt mediatoru, ģimenes psihologu, lai saglabātu attiecības un veidotu bērnam laimīgu nākotni veselīgā ģimenē, bet viss, ko saņēmu pretī bija „Man to nevajag, ar mani viss ir ok”... Tā rezultātā dzima ass strīds ar abpusēju grūstīšanos. Manī bija nervu sabrukums...
Nākošā dienā, ejot uz darbu, vēl sievai rakstīju, atvainojos, lūdzos, taču viss velti... Manas mantas, kamēr atrados 24 stundu maiņā, tika aizvestas uz agrāko dzīves vietu bez jebkādiem paskaidrojumiem... Padarot mani par pamestu mājdzīvnieku...
Turpmākos mēnešus līdz pat šai dienai nekādi neizdodas likt otrai pusei atmaigt un pierunāt uz mierīgu atrisinājumu. Uz tādu, kas netraumētu bērnu. Visa mana komunicēšana atduras kā pret sienu, un rezultātā manī eksplodē emocijas un dusmas, sāku apvainot, draudēt un aizskart, atkal dzimst mana emocionālā vardarbība... Pēc šādiem emociju uzplūdumiem mani pārņem liels kauns, cenšos sievai paskaidrot, kāpēc tas tā ir, bet mani nedzird, tieku mērķtiecīgi pataisīts par grēkāzi un vainīgo vēl joprojām... Labi, ka bērnu nav sākusi ierobežot, kāds sākumā bija viņas plāns, aizbildinoties, ka es neesot normāls un adekvāts (ierobežots laiks jau ir, bet vismaz ir). Brīžiem gribas viņai pajautāt, ja jau tev bērns ir tika svarīgs, tad kāpēc laupi bērnam laimīgu bērnību, laimīgu ģimeni... Ja jau tik ļoti viszinoša esi, kāpēc nevēlies apmeklēt ģimenes psihologu, mediatoru... Mēs taču esam pieauguši un spējam pielāgoties, strādāt ar attiecībām, lai tās būtu veselīgas... Bet nekādi nespēju pajautāt, jo zinu, ka atkal mani nedzirdēs...
Ik reizi, kad dēls ir pie manis, viņš stāsta, ka gribot mammu un tēti kopā. Ik reizi, kad vedu atpakaļ, bērns jautā vai samīļošu mammu. Sakot to sievai, tieku apvainots bērna iespaidošanā un ka 3,6 gadus vecs bērns neko vēl nesaprotot... Man tas liekas smieklīgi jo bērns redz, saprot un jūt... Arī sievai esmu teicis, lai ieklausās bērnā... Taču vai viņa to dara, nezinu...
Ko ar šo visu es vēlējos pateikt???
Mīļie cilvēki, nenodariet viens otram sāpes un vismazāk bērnam... Ieklausieties viens otrā un risiniet lietas bērnu laimes dēļ, neignorējiet jūtas, ieklausieties... Ne jau stipru jūs padarīs tas, ka esat no problēmām aizbēguši, bet gan tas, ka būsiet problēmas risinājuši un atrisinājuši vienota mērķa vadīti...
P.S. Vairāk esmu izklāstījis, kā es jūtos, taču to, kā jūtas otra puse, es nevaru... Rakstīju to, ko jutu un sajutos... Kā reaģēju... Taču vienu zinu, es savu sievu joprojām mīlu un esmu gatavs piedot visu...
