Normunda Rutuļa mamma savos 74 gados uz skatuves vēl aizņemtāka par dēlu

„Esmu aizņemta – nedēļā man ir pieci mēģinājumi: divi Ādažu senioru ansamblī "Gaujmalas lakstīgalas" un trīs (jau 14. gadu) – Ādažu senioru līnijdeju kopā "Varavīksne",” ar apbrīnojamu pacilātību atklāj Ligita Petrama, kuru, zinot, ka viņa ir Normunda mamma, daudzi mīļi uzrunā par Rutulīti.

Un tāda viņa arī agrāk bija, pirms izgāja pie vīra otrreiz. Normunda tēvs – Baltijas kara ansambļa solists un konferansjē – aizsaulē aizsaukts, dēlam vēl mazam esot, un Ligita apprecējusies otrreiz. Nu arī otrs vīrs uz savējo gaitām noraugās no mākoņu maliņas, kamēr Ligita gādā par māju Garkalnē un priecājas par pieciem mazbērniem. „Meitai ir trīs meitas, līdz ar to Normunda Edvards ir mans vienīgais mazdēliņš,” atklāj Ligita.

Pasmaidot par savu tagadējo aizņemtību dažādās mākslinieciskās izpausmēs, Ligita precizē, ka profesionālajā dzīvē gan viņai neesot bijusi saistība ne ar dziedāšanu, ne dejošanu. „Esmu gājusi mūzikas skolā, spēlējusi čellu un klavieres. Jā, un jaunībā Arkādija parkā uz skatuves ar savu dvīņumāsu kāpu un uzdziedāju, tik neatceros, kādā sakarā. Bet tā strādāju elektromehāniskā rūpnīcā par virpotāju, presētāju, slīpētāju un ko tik vēl ne.” Ansamblī viņa dziedot pēc ārsta ieteikuma – lai uzlabotu bronhu veselību.

Šomēnes apmeklējot Normunda jaunā albuma un koncertturnejas ieskaņas koncertu kafejnīcā "Kas dārzā" Rīgā, Ligitas kundze pārsteidza, dziedot līdzi dēlam un jau zinot vārdus viņa jaunajām dziesmām. Savulaik dziedātāja mamma izteikusies, ka viņas mīļākā dziesma no dēla repertuāra ir "Sudraba ābelē sudraba ziedi", ko gribētu izskanam arī pēdējos mūža godos, tāpēc arī nekrāsojot matus. „Mēs viens otru ļoti pabalstām. Esmu viņa sargeņģelis, viņš – manējais. Jo esam diezgan vienādi pēc dabas,” par savām un dēla sirsnīgajām attiecībām teic Ligitas kundze, piebilstot, ka abus vieno arī pozitīvisms. Izrādās, tas, ka Rutulis dzied, it kā smieklus valdot, nav tikai viņa skatuviskais tēls, bet gan „dots no dabas”

„Normunds tāds ir kopš bērnības, un mūžīgā smaidīšana viņam ir no manis. Es arī vienmēr smaidu... Laikam arī guļot –sapņos. Meitenes līnijdejās apgalvo, ka esmu vienīgā, kas visu laiku smaida gan mēģinājumos, gan uz skatuves. Tāda rakstura īpašība. Mēs spējam priecāties par dzīvi, lai arī brīžiem, kā jau jebkuram cilvēkam, gājis ļoti smagi,” nosaka Rutuļa mamma, iesakot katram dzīvē centrēties uz to labāko, tik daudz neiespringstot par slikto.