Krievijas pareizticīgo baznīca sašutusi: kā var aizliegt sist bērnus!?
Krievijas Pareizticīgo baznīca paziņojusi, ka Kriminālkodeksā paredzētais sods par tuvinieku sišanu ir pretrunā ar Svētajiem rakstiem.
Ar šādu paziņojumu klajā nākusi Patriarha komisija ģimenes, mātes un bērnu aizsardzības jautājumos, proti, Bībele paredzot “iespēju saprātīgi un ar mīlestību izmantot fiziskus sodus kā neatņemamu daļu no paša Dieva dotajām vecāku tiesībām”.
Nesen Valsts domes pieņemtie Krimināllikuma grozījumi pastiprina atbildību par vardarbību ģimenē. Popi ir sašutuši – tam neesot nekāda attaisnojuma un juridiska pamatojuma, šie labojumi “vērsti pret ģimeni un Krievijas kultūrā pieņemto vecāku tiesību izpratni”, ir “pretrunā ar veselīgas valsts ģimenes politikas pamatprincipiem”.
Pie viena baznīctēvi uzsver, ka runa ir tikai par tādiem fiziskiem sodiem, kas nenodara ļaunumu bērnu veselībai. Tātad – ja sist, tad uzmanīgi.
Jūnija beigās Valsts dome pieņēma likumprojektu, pēc kura par sitieniem, kas nav nodarījuši kaitējumu veselībai un vaininieks tā izrīkojies pirmoreiz, paredzēta tikai administratīvā atbildība.
Vienlaikus saglabāts kriminālsods par radinieku nodarītiem miesas bojājumiem un arī, ja noziegums pastrādāts naida vai huligānisku motīvu dēļ. 4. jūlijā grozījumus parakstīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Sašutusi ir arī Federācijas Padomes priekšsēdētāja vietniece konstitucionālās likumdošanas jautājumos Jeļena Mizuļina. Viņa labojumus nosaukusi par ielaušanos ģimenes dzīvē – tagad draudēs kriminālatbildība vecākiem, kas “audzinošos nolūkos” iepļaukājuši bērnu, vai konfliktējošiem dzīvesbiedriem.
Teologa viedoklis
Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns skaidro: “Nesenais Maskavas patriarhāta ģimenes lietu komisijas paziņojums, vēršoties pret izmaiņām Krievijas likumdošanā, kas paredz sodus par bērnu fizisku ietekmēšanu, ir neokonservatīvisma tendences paraugs gan Krievijā, gan Rietumos. Teksta autori, protams, nav varējuši atturēties no polemiskiem izteikumiem par “sātanisko antiģimenisko ideoloģiju”.
Tas nav nekas svešs arī Latvijai. Atcerēsimies luterāņu mācītāja Jāņa Šmita atbalstu pēršanai 2007. gadā (ironiski, ka tolaik viņš bija Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs). Šādi paziņojumi skan novazāti un banāli, un tos varētu arī ignorēt, ja vien nebūtu saistīti ar nopietniem indivīdu brīvības un tiesību apdraudējumiem.”
