Padomju psihiatrija. Kā PSRS cīnījās ar citādi domājošajiem
Kādreiz par viedokļa paušanu varēja nonākt trakonamā. Tagad – runā, ko gribi, kur gribi, nekas nemainās. Tā arī nevar saprast, vai tāpēc, ka valdība tautu neņem par pilnu, vai tāpēc, ka nu spēle ir daudz rafinētāka – lēnām un nepārtraukti notiek globāla smadzeņu skalošana, līdz beigu beigās homo vulgaris jeb cilvēks parastais vairs neko nevar saprast, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir tiesiski, kas beztiesiski, kurš normāls, kurš traks.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados liela daļa padomju psihiatrisko iestāžu atradās nevis Veselības aizsardzības ministrijas sistēmā, bet gan Iekšlietu ministrijas pārraudzībā. Faktiski tās bija ārpus medicīnisko iestāžu kontroles. Visbiežāk no padomju psihiatrijas represīvo metožu klāsta izmantoja visnotaļ eksotisku diagnozi ar nosaukumu gausi ritošā šizofrēnija (oriģinālā – вяло текущая шизофрения).
Par tās autoru tiek uzskatīts Vladimira Serbska vārdā nosauktā Vissavienības tiesu psihiatrijas zinātniski pētnieciskā institūta akadēmiķis Andrejs Sņeževskis. Pēc daudzu ārvalstu speciālistu domām, šī diagnoze padomju psihiatrijā tikusi speciāli izgudrota represiju nolūkos. Diagnosticēšanas kritēriji bija tik plaši, ka zem tiem, ja tā drīkst teikt, varēja pabāzt ikvienu normālu cilvēku un atzīt viņu par psihiski slimu.
Jāatzīst, liela daļa padomju nomenklatūras pārstāvju tik tiešām bija pārliecināti, ka disidenti nav īsti normāli. Pētot padomju psihiatrijas vēsturi, amerikāņu psihiatrs Volters Raihs atzīmēja – ņemot vērā PSRS politisko raksturu un sociālos stereotipus, nonkonformistiska uzvedība, kas bija raksturīga disidentiem, tik tiešām bija ļoti neierasta. Daudziem šķitis nesaprotami, ka cilvēks idejas un taisnības vārdā ir ar mieru ziedot savu labklājību, prestižu un karjeru.
