Man nupat atnesa citādu kafiju, nekā pasūtīju, bet es to mierīgi sāku dzert – un tu sāki smieties…

Lūk, es uzreiz varu pateikt, kas atšķir latviešus no ukraiņiem, – latvietis nekad nepateiks, ka viņam nepatīk nepareizi atnestā kafija, cietīs klusu, bet ukrainis, tieši otrādi, pastāvēs par savām tiesībām. Es aizietu un palūgtu dzērienu samainīt, bet mani šeit tāpēc uzskatīs par bezkaunīgu. Tā ir tā lielā kulturālā atšķirība. Dzīvoju Latvijā jau 17 gadus, bet joprojām bieži šādos brīžos jūtos bezkaunīga un nekulturāla. Un vienalga nevaru paklusēt, vienmēr runāju pretī.

Pastāsti, kā tu nokļuvi Latvijā.

Šos 17 gadus nodzīvoju daļēji Ukrainā, daļēji Latvijā, braukājot turpu šurpu. Gadu pirms kara dzīvojām Ukrainā, Kijivā. Biju tik pārlaimīga, arī pieminēto kulturālo atšķirību dēļ – tur man nav jātaisnojas par savu “nepieklājīgo” rīcību. Ir ļoti atbrīvojoši dzīvot, nedomājot, ko citi padomās par tavu rīcību vai pateikto. Vismaz mani tas padara laimīgu. Tāpēc jau arī latvieši atgriežas savā valstī. Ir tāds vārds “nostalģija” – es to saprotu kā ilgas pēc pierastā, dzīvošanas atbilstoši savai mentalitātei. Jā, tur “kaut kur” varbūt var labāk nopelnīt, bet šeit, tikai šeit es jūtos kā mājās.

Man ļoti žēl, ka manā valstī ir karš, ka nevaru dzīvot tur, kur jūtos daudz brīvāk. No otras puses, pa šo laiku esmu ļoti latviskojusies, esmu kaut kur pa vidu – gan ukrainiete, gan nu jau arī latviete. Ukraiņi saka, ka es esmu klusa. Latvijā saka, ka esmu skaļa un aktīva.

Kad ierados, man bija 16, tagad ir 34. Mans tēvs – patēvs, bet saucu viņu par otro tēvu – ir latvietis. Kad man bija 4 gadi, mani vecāki izšķīrās. Patēvs atbrauca komandējumā uz Ukrainu un satika manu mammu. Viņi apprecējās Latvijā, viņš nodzīvoja ar mums Ukrainā 10 gadus, bet tad nolēma, ka tomēr grib atgriezties dzimtenē. Pēc gada paņēma mani, mammu, omi un mēs visi pārvācāmies uz Latviju.

Interesanti, ka teici – Ukrainā var mazāk nopelnīt. Ukrainā ir tik daudz ražošanas, pat kara laikā viss notiek. Kamēr latvieši mēdz skumji teikt, ka mums jau tikai lielveikalu ir daudz.

Tā nauda Ukrainā ir pie tiem direktoriem, darbiniekiem ir ļoti mazas algas. Labas algas ir tirdzniecībā, ja esi labs tirgotājs. Bet Ukrainā tādi esam visi – mēs visi esam bezkaunīgi, mums no bērnības māca “stumdīties ar elkoņiem”, citādi neko nesasniegsi. Ja Latvijā bērnam māca būt klusam un pieklājīgam, tad Ukrainā – skaļam, drošam, savu panākošam.

Kas tev patīk latviešos?

Tas, ka latvieši ļoti ciena personīgo distanci. Ukrainā par tādām personīgajām robežām neviens, šķiet, nav pat dzirdējis. Man patīk latviešos arī tas miers, vienpatība. Jo vairāk pieaugu – tā saku, jo reizēm ir sajūta, ka man vēl joprojām ir 13 gadi –, jo vairāk man arī gribas aizbraukt uz pirti, palikt vienai pašai mājiņā mežā. Tā ir tāda tipiski latviska atpūta. Arī pastaiga pa mežu ir latviska. Sēņošana. Kā man patīk pastaigas pa mežu ar nazi! Pēc lietus jūtu sēņu smaržu un tā mani velk uz mežu, diemžēl neesmu vēl atradusi sev sēņošanas kompāniju.

Ir vēl viena lieta, kas man ļoti patīk latviešos. Nosauksim to par pašbūtību, savdabību – jūs pieņemat cilvēkus, kādi viņi ir. Ja vīrietis grib ģērbties rozā tērpā, jums vispār nav jautājumu, kāpēc. Ukrainā vēl joprojām strikti to nosoda – labi, Kijivā nē, bet, jo tālāk ejam no galvaspilsētas, jo grūtāk būt atšķirīgam un savdabīgam. Latvijā tas ir daudz vieglāk. Daudz mazāk nosodījuma.

Un jums arī ir tādi pasākumi. Performances, kur cilvēki izpaužas, kā grib. Un pat ne mākslinieks var tā izpausties. Jūs attīstāt un cienāt unikālo cilvēkos, ātri pieķeraties jaunajam. Ļaujat izpausties atšķirīgajam sevī un citos. Tas nav tikai par ārējo, bet arī par saturu – par domāšanu. Un tas man ārkārtīgi patīk.

Ko tu Latvijā ikdienā dari?

Esmu koordinatore biedrībā Tavi draugi, kas jau 10 gadus palīdz maznodrošinātām ģimenēm Latvijā. Kopš kara sākuma palīdzam arī Ukrainai, sūtām humāno palīdzību, palīdzam bēgļiem, mums ir sociālie un integrācijas projekti. Kara sākumā aizgāju tur strādāt, palīdzēju pakot kastes, jo trūka darba roku. Kad tur saprata, ka zinu ukraiņu un ļoti labi arī latviešu valodu, tad mana pozīcija izkristalizējās – biju galvenā koordinatore humānās palīdzības sūtīšanā uz Ukrainu.

Cik stundu tolaik strādāji?

24/7, man nebija brīvdienu. Gulējām turpat, angārā.

Tu biji Latvijā, kad sākās karš?

Sanāca ļoti interesanti, jo to gadu nodzīvojām Ukrainā. Vīram vajadzēja vienam lidot uz Latviju, bet, par laimi, es ar bērnu izdomāju pievienoties. Atlidojām februāra sākumā, es uzsāku remontu vannas istabā, domāju – nedēļas laikā tikšu galā. Bija nopirktas biļetes atpakaļ uz Ukrainu 21. februārī. Bet vajadzēja pabeigt dažus mazos remonta darbiņus, un es domāju – lidosim tomēr dažas dienas vēlāk. Pārlikām lidojumu uz 24. datumu. Protams, 24. februārī jau vairs nekur neaizlidojām.

Bet mēs tevi pamanījām nevis caur biedrību, bet Instagramu – tu tur esi īsta zvaigzne! Ar vārdu Latwhiskey – tā kā latvietes un viskija savienojums?

Esmu cilvēks, kurš zina četras valodas: ukraiņu, angļu, krievu un latviešu. Mazliet arī franču un horvātu valodu, bet labi varu runāt četrās. Reiz sapratu, ka mans personīgais Instagram algoritms sastāv no citātiem krieviski un angliski, bet nekad man nebija trāpījies neviens konts latviski. Meklēju ko latvisku – un nespēju to Instagramā atrast.

Te gan vajadzīga atkāpe. Vēl viena īpašība, ko latviešos cienu, – viņi ļoti pastāv par savējiem. Ja veikalā stāvēs vietējais un importa cukurs, latvieši paņems Latvijas cukuru. Ukrainā mēs vienmēr vairāk esam par importu, uzskatām to par labāku. Vārdu sakot, man latviešos ļoti patīk tas, ka viņi atbalsta savējo. Un, zinot to “savējo” latviešos, domāju – kā tas ir, ka latviešiem Instagramā nav tāda sava konta ar citātiem? Līdz vienu dienu patiesībā tīri aiz garlaicības izveidoju kontu Latwhiskey. Melns uz balta fona, nekas īpašs, vienkārši vārdi. Izteicieni latviešu valodā.

Tas notika pirms gada, un tagad šim kontam ir jau 12 000 sekotāju.

Jā, tas man pašai bija pārsteigums. Tādi ikdienas motivācijas teksti, mantras. Nav jau tā, ka visus citātus pati izdomāju. Ņemu arī no interneta, pārtulkoju. Mans mērķis nav būt tam cilvēkam, kurš izdomā oriģinālus tekstus, mans mērķis dot latviešiem viņu valodas kontu. Otrs mans mērķis – šai kontā apkopot ikdienas motivācijas humorā, kā arī domas, kas ļauj cilvēkam saprast, ka viņš savās domās nav viens. Ka viņš var pasmaidīt un no šiem tekstiem saprast, ka viņu saprot. Ja es pati tos tekstus domātu – tas viens teikums būtu viss manas dienas darbs. Tas galīgi nav tik viegli, kā izskatās un izlasās.

Bet ap 30 % šo tekstu patiešām ir mani, no dzīves, runājot ar cilvēkiem, maniem draugiem, – manas atziņas. Tagad tādus tekstus ir sākuši sūtīt arī mani sekotāji, tos arī dažreiz ielieku.

Ko Latwhiskey konts dod tev pašai? Pašapziņu, izklaidi, varbūt arī naudu?

Visu nosaukto. Apziņu, ka varēju izveidot kaut ko savu, ka spēju noticēt sev un ka citiem cilvēkiem to vajadzēja. Latwhiskey man tagad ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī peļņas avots. Negribas to saukt par biznesu, bet jāatzīst, ka tas tomēr ienes naudiņu, jo ir cilvēki, kas vēlas tos tekstus uz T krekliem vai hūdijiem – un kā es varu viņiem atteikt?

Kurš teksts uz apģērba līdz šim aizgājis vislabāk?

“Viss caur dirsu, toties no sirds.”

Nekad nebūtu domājusi, ka latviešiem patiks tieši tie rupjākie teksti. Teksti ar rupjiem vārdiem uzdrukās ir vispopulārākie. Tas nozīmē, ka katrā no mums – pat latvietī! – sēž mazs velniņš… Bet ziniet, Freids tāpat sēž mums visiem blakus un smaida. Nav jau jābūt rupeklim, bet dažreiz katram no mums gribas arī tādu brīvību. Izlamāties reizi gadā. Īsi un kodolīgi pateikt, ko domājam par šo situāciju.

Ir T krekli, hūdiji, tagad ir vēl arī krūzītes – ļoti īpašas, veikalā tādas nenopirkt. Mākslinieces rokām veidotas, katra krūzīte ir unikāla. Porcelāns ar apzeltītu osiņu, iekšpusē vai ārpusē mani teksti.

Atbildot uz jautājumu, kas Latwhiskey ir man, – tas ir mans kodols. Viss, ko esmu savā dzīvē apguvusi. Man ir psiholoģes izglītība, kas daļai tekstu dod dziļāku domu. Atļaušos teikt, ka es jūtu cilvēkus, saprotu situācijas. Esmu interjera dizainere – no turienes stila izjūta. Ir arī mana latviešu valoda, kas ir gana spēcīga.

Plus es esmu šuvēja. Profesionāli mācījusies neesmu, bet daudzas prasmes esmu ieguvusi. Vienkārši aizgāju pie sievietes, kas šuvusi apģērbus Riga Fashion Week, arī man. Tā pieredze, kuru ieguvu, ir daudz vērtīgāka par teorētiskām zināšanām. Viņa man iemācīja pamatus, bet pēc tam mācījāmies praksē – es gribu šādu kleitu, tad tādu arī taisām. Esmu šuvusi dažādas sarežģītas lietas, pat uzšuvu tautastērpu meitenei, kas piedalījās skaistuma konkursā. Tajā tērpā saliku kopā Āfrikas modi kopā ar Latvijas tautastērpu. Meitene bija no Jēkabpils, rakstu svārkiem izvēlējos no tā novada. Starp citu, viņa uzvarēja.

Visu interviju lasi žurnāla “Jauns OK” marta numurā.

Vēl šomēnes lasi ekskluzīvu interviju ar Prāta vētru par gaidāmo, darbīgo gadu, iedvesmojošu stāstu par mērķtiecīgo Madaru Mančinsku, kā arī sarunu ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāju Irēnu Kucinu. Marta numurā dodamies smaragdu medībās uz Zambiju kopā ar juvelieri Juliju Kožarjonoku, iepazīstam pavasara modes tendences, kā arī atklājam jaunākās skropstu tušas inovācijas. Attiecību sadaļā – kā tikt galā ar aizvainojumu un vilšanos ilgtermiņa attiecībās, bet skaistuma lapās – liftinga efekts bez skalpeļa, izmēģinot sejas jogu. Vēl arī padomi pirmajam maratonam no pieredzējušām trenerēm, špikeris gardēžiem ar Latvijas pavāru ieteikumiem un daudz kas cits!

Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk - katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu ikmēneša iedvesmas devu. Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!

Vērtīgākos valsts uzņēmumus biržā nekotēs