Komunikāciju zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns aicina nesteigties ar šādiem secinājumiem, uzsverot, ka “melu triumfs” ir tehnoloģiju radīta ilūzija.

Vērojot globālos un arī Latvijas politikas procesus, rodas pamatots jautājums, vai šobrīd nedzīvojam vissmagākajā patiesības krīzē, kāda jebkad ir bijusi vēsturē, tomēr pētnieks Mārtiņš Kaprāns aicina uz notiekošo paraudzīties plašāk: “Es neskatos šādā lineārā formā. Maldināšana vienmēr ir bijusi neatņemama komponente ne tikai vietējā, bet vēl vairāk starptautiskajā politikā un starptautiskajās attiecībās. Tā ir daļa no taktiskā arsenāla, ko politiķi izmantojuši dažādos laikmetos. Es negribētu teikt, ka mēs atrodamies zemākajā punktā, drīzāk esam pilnīgi kardināli jaunos tehnoloģiskajos apstākļos.”

Kā norāda Mārtiņš Kaprāns, mūsdienu tehnoloģijas un auditorijas sasniedzamība rada maldīgu ilūziju par melu triumfu: "Politiķi senajā Romā arī izmantoja savas tehnoloģijas, bet tās bija krietni mazāk ietekmīgas un sasniedza mazāk cilvēku nekā šodien. Mūsdienu iespējas to visu padarījušas daudz redzamāku, sajūtamāku un varbūt tūlītējāku. Pats fenomens nav mainījies, ir mainījies mērogs un temps."

Tramps un “pārsteiguma politika”

Vēl nesen sabiedrība pret populismu izturējās nedaudz nicīgi, bet tagad tādi politiķi kā Donalds Tramps to ir pacēluši jaunā līmenī – vēlētājs viņam piedod daudz vairāk nekā jebkuram politiķim iepriekš. Šīs jaunās pieejas dēļ veidojas bīstama sajūta, ka melot publiskajā telpā ir kļuvis brīvāk un ka šāda rīcība ir mazāk nosodāma. Tas iezīmē jaunu ēru politiskajā komunikācijā, kurā tradicionālie noteikumi vairs nedarbojas un robežas starp patiesību un izdomājumu tiek apzināti nojauktas, ko komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns skaidro kā apzinātu izvēli mainīt ierastos standartus: "Skatoties uz šo pēdējo desmit gadu posmu, Tramps un viņam līdzīgi politiķi ir normalizējuši to, ka apzināta maldināšana un nepatiesības izplatīšana vairs nav kaut kas, par ko būtu jākaunas vai no kā būtu maksimāli jāizvairās." Tātad būtībā mēs redzam pilnīgi jaunas stratēģijas dzimšanu, kurā šokēšana tiek izmantota kā ierocis uzmanības noturēšanai. Mārtiņš Kaprāns akcentē: "Politologi par Trampu runā kā par jauna tipa politiku, ko sauc par “pārsteiguma politiku”. Iepriekšējie prezidenti lielā mērā bija prognozējami attiecībā uz ārpolitiku, bet šis stils balstās uz to, ka tu nepārtraukti pārsteidz un neļauj sevi prognozēt." Lai gan Trampa rīcība nereti šķiet nosodāma un morāli nepieņemama, tā var būt visnotaļ efektīva, jo, spēlējot pēc “vecajiem spēles noteikumiem”, grūti veidot tai pretdarbību. Mārtiņš Kaprāns uzsver: "Tas ir veids, kā paskatīties uz šo stilu nevis tikai no moralizējošas perspektīvas, bet kā uz politiskās komunikācijas stratēģiju. Tu vari moralizēt, ka tie ir meli un toksiska komunikācija, kas polarizē sabiedrību, bet vienlaikus viņš pārsteidz savus pretiniekus un pat sabiedrotos, kuri nezina, ko viņš darīs nākamajā dienā. Šis pārsteiguma moments neizbēgami liek pārkāpt konvencionālas patiesības rāmjus."

Dusmīgā vēlētāja faktors

Vēl kāds zīmīgs “jaunās politikas” aspekts ir politiķu uzskatu elastība. Trampa komandā netrūkst cilvēku, kas vēl nesen bija viņam stingrā opozīcijā vai pauda atšķirīgus uzskatus. Piemēram, ASV viceprezidents Dž. D. Venss vēl nesen bija aktīvs Trampa kritiķis, arī valsts sekretārs Marko Rubio pirms pievienošanās prezidenta komandai bija zināms kā klasisks republikānis bez mazākā mājiena, ka viņam tuvi MAGA uzskati. Šobrīd viņi ir uzticamākie “Trampa kareivji” un bez ierunām atbalsta viņa ieceres. Vēl nesen šāda uzskatu sekošana politiskajai konjunktūrai būtu publiski nosodāma, šobrīd tā ir norma. Šķiet, ka pats vēlētājs ir būtiski mainījies un pieprasa politisko pārstāvniecību, kas rezonē ar viņa iekšējo neapmierinātību, savukārt politiķi pakārtojas pieprasījumam. Mārtiņš Kaprāns uzsver dziļākas sociālās saknes šai tolerancei: "Gatavība akceptēt šādu stilu ir saistīta ar sociālajām pārmaiņām. "Baltais dusmīgais četrdesmitgadīgais vīrietis" nav tikai mīts, tam ir objektīvs pamats Amerikas demogrāfiskajā struktūrā. Tāpat kā “Brexit” gadījumā Lielbritānijā, kur veiksmīgi tika spēlēts uz identitātes apdraudētību un sociālekonomiski apdalītām grupām.”

Cilvēki meklē politiķus, kuri runātu viņu valodā, par viņiem saprotamām problēmām, nevis mācītu dzīvot. Vēlētāju nesatrauc, ka solītais nav izpildāms vai ilgtermiņā var pat izrādīties kaitīgs. Pastāv kairinājums – imigranti, bezdarbs, inflācija utt., un nepieciešami vienkārši un ātri risinājumi, kas šīs problēmas novērš, pat ja tādi neeksistē. Tā ir ideāla augsne populismam. Mārtiņš Kaprāns skaidro: "Šajā situācijā vairs nedarbojas loģiski argumenti, jo prātu vada spēcīgas emocijas un vēlme dzirdēt to, kam cilvēks jau tāpat tic, ignorējot objektīvus faktus. Te strādā arī “confirmation bias” jeb apstiprinājuma aizspriedums. Cilvēks ir gatavs pieņemt jebko, kas apstiprina viņa pieņēmumus. Ja tev pasaka, ka Vašingtona ir sazvērējusies pret tevi un mēs "nosusināsim to purvu", tas trāpa pareizajā noskaņojumā. Līdz ar to tradicionālā faktu pārbaude zaudē spēku vēlētāja emocionālās pārliecības priekšā. Tā ir alternatīva racionalitātes forma, kurā ārējs efekts spēlē lielāku lomu nekā loģiska domāšana. Tramps mērķtiecīgi, visu laiku ir iekšēji pretrunīgs."

Mimikrija un kloni politikā

Šī tendence neaprobežojas tikai ar lielvalstīm, jo, raugoties globāli, rodas iespaids, ka pasaulē pie varas aktīvi raujas “Trampa kloni”. Arī Latvijā mēs varam novērot to pašu fenomenu – politiķi cenšas atdarināt šo šķietami veiksmīgo stilu un iekļauj dienas kārtībā tās pašas tēmas, pat ja tās neatbilst vietējai realitātei. Redzot lielo politikas zvaigžņu panākumus, daudzi izvēlas iet vieglāko ceļu un kopēt to, kas jau ir nostrādājis citur, ko Mārtiņš Kaprāns vērtē kā zināmā mērā mākslīgu procesu: "Politikā milzīgu nozīmi ir ieguvusi mimikrija un atdarināšana. Ja politiķis redz, ka Tramps sistemātiski izplata nepatiesu informāciju un par to nav sociālo sankciju, viņš sāk to atdarināt. Tas ir padarīts par normālu uzvedību." Tiesa, mēģinājumi pārnest šīs kaislības uz vietējo vidi bieži vien izskatās bāli un nebaudāmi, atgādinot lētu izrādi, ko Mārtiņš Kaprāns ironiski komentē: "Tas, ko mēs redzam, ir tāda kā “popiela” – kā skolā, kad atdarini slavenas grupas. Trampa sekotāji mēģina atkārtot stilu, bet jauna pienesuma no viņu puses īsti nav."

Vienlaikus redzams, ka šī klonēšana nes “dividendes”. Ik vēlēšanās kāda no populistu partijām iegūst pietiekamu balsu skaitu, lai vismaz iekļūtu Saeimā. Atsevišķās Eiropas valstīs, piemēram, Ungārijā un Slovākijā, “Trampa kloniem” pat izdevies nokļūt pie varas. Saprotams, ka šāda situācija izraisa pārdomas arī “tradicionālās politikas” piekritēju vidū. Kāpēc gan neizmantot ieročus, kas darbojas? Arī Mārtiņš Kaprāns saredz iespēju, ka politika aizvien vairāk varētu pārvērsties par solījumu šovu, nevis ideju sadursmi.

Kritiskās domāšanas kritika

Reaģējot uz šiem dezinformācijas viļņiem un populisma uzplaukumu, kā galvenais pretierocis bieži tiek piesaukts jēdziens “kritiskā domāšana”. Tomēr mūsdienu publiskajā diskursā tas nereti izklausās pēc nodrāztas frāzes, ar ko mēģina aizbāzt visus “caurumus” informatīvajā telpā un izglītības sistēmā. Sabiedrība, no vienas puses, pieprasa kritiskumu, bet no otras – baidās no tā patiesajām izpausmēm, ko pētnieks Mārtiņš Kaprāns norāda kā vienu no lielākajiem mūsdienu paradoksiem: "Man neliekas, ka mēs vienmēr spējam atpazīt kritisko domāšanu. Kad aptaujas rāda iedzīvotāju neuzticēšanos medijiem, mēs to saucam par demokrātijas krīzi. Bet zināma neuzticēšanās ir veids, kā ieturēt kritisko distanci no informācijas avota. Mēs gribam kritisko domāšanu, bet, kad tā parādās praksē, mēs to dramatizējam. Varbūt mums tās kritiskās domāšanas ir pat par daudz?" Šķiet, ka šis vārdu salikums tik bieži un nevietā tiek lietots, ka jau zaudējis savu sākotnējo nozīmi. Mārtiņš Kaprāns ir tiešs: "Pats jēdziens ir nodrāzts un pazaudējis saturu. Domāšana pati par sevi jau ietver kritisku pozīciju, jo nedomāšana ir tikai afekts. Tu nespēj racionalizēt, tu vienkārši emocionāli plūsti un reaģē uz stimulu kā dzīvnieks. Līdzko domāšana sāk strādāt, tiek ieņemta distance." Taču ekspertu daudz vairāk uztrauc nevis kritiskās domāšanas trūkums, bet gan sabiedrības apzināta vēlme norobežoties no jebkādas informācijas plūsmas, ko Mārtiņš Kaprāns dēvē par bīstamu tendenci: "Daudz bīstamāks fenomens ir apzināta izvairīšanās no ziņām psiholoģiskā komforta dēļ. Cilvēks apzināti izvairās no jebkāda politiska satura un fokusējas tikai uz izklaidi. Tādā veidā daļa sabiedrības pilnībā atsvešinās no notiekošā." Īpaši satraucoša šī tendence ir gados jauno cilvēku vidū.

Emociju uzvara pār faktiem

Fakts – šajā postpatiesības laikmetā politikā emocijas neapšaubāmi ir kļuvušas svarīgākas par faktiem. Lai gūtu panākumus politiskajā arēnā, galvenais ir spēt izraisīt pozitīvas emocijas, nevis censties pārliecināt auditoriju ar sausiem faktiem. Mārtiņš Kaprāns rezumē: "Jā, tu esi netalantīgs politiķis, ja nemāki no faktiem izspiest emocijas. Politikā arī turpmāk izšķiroša būs spēja publiski improvizēt tiešajā komunikācijā. Lai gan sociālie mediji fragmentē auditoriju, tiešā komunikācija ar vēlētāju un personīgais talants joprojām spēlēs lomu. Šo spēju nevarēs vienkārši aizstāt ar montētiem materiāliem."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Patiesības devalvācija Trampa klonu laikmetā" atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.

"Vīrusam nav svarīga karsta vai auksta tēja, ar vai bez medus. Koronavīrusam nekas tur netiks mainīts no tējas dzeršanas," LTV raidījumam pauž Danilāns