Ja atskaties uz sevi pirms desmit gadiem, ko šodien jūti un dari citādi?

Nekad par to neesmu domājusi. Šķiet, kopumā mana dzīves uztvere īpaši nav mainījusies. Iespējams, laika gaitā ir mainījušās vērtības un izvirzītas citas prioritātes. Bet es to tiešām neizjūtu kā tādu ārkārtīgi lielu lēcienu. Lai gan… Tagad noteikti varu pateikt skaidru nē un zinu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Tie, kuri mani pazīst, zina gan manas darbaspējas, gan mani kā personību.

Sabiedrības komentāri un vērtējums tevi nesatrauc?

Šķiet, ar gadiem arvien skaidrāk saprotu, ka citu cilvēku domām nav tā svara, kādu tām reiz piešķīru. Vēl jo vairāk, strādājot mediju vidē. Atceros, pats pirmais, ko man teica – nekad nelasi komentārus. Tomēr mēs jau visi tos lasām. Jā, tur mēdz būt patiešām iedvesmojoši vārdi, kas silda un iedod spēku. Taču līdzās tiem vienmēr būs arī negatīvie, jo visiem izpatikt nav iespējams. Vienam nepatiks tava balss, citam – deguns, vēl kādam – kājas. Šo gadu laikā esmu ielāgojusi, ka nav jāmācās no cilvēkiem, kuri raksta komentārus, bet gan no jomas profesionāļiem, kuri saprot un var sniegt padomu, kā izdarīt labāk.

Mans mērķis nekad nav bijis kļūt par ārkārtīgi publisku personu. Tas, ko es daru, ir ļoti dabiski, fleksibli un tāpēc, ka man patīk. Tieši tāpēc nekad neesmu rāvusies uz visādiem pasākumiem vai apzināti veidojusi sev publicitāti. Ir cilvēki, kuriem nepieciešama uzmanība, un ir arī tādi kā es, kuri dara savu publisko darbu. Man ar to pietiek. Man ir mans darbs, man ir mana dzīve, kuru vairāk turu aiz atslēgas, savukārt publiskais darbs – varam iztirzāt.

Pastāsti, kā nonāci televīzijā!

Kopš bērnības esmu rādījusi uz ziņu diktorēm televizorā un vecākiem teikusi, ka būšu tā tante. Tētis bērnībā mani sauca par zvaniņu, jo, kā man stāstīja, es neesot varējusi beigt runāt. Kad vajadzēja stāties augstskolā, biju izdomājusi, ka gribu mācīties žurnālistos. Tajā laikā gribēju strādāt par televīzijas diktori, un ceļš uz šo amatu bija caur žurnālistiku. Stājos Latvijas Universitātē žurnālistos, bet netiku, tāpēc izlēmu iet uz sociologiem – ar domu, ka vēlāk pāriešu uz žurnālistiem. Tomēr nekur nepārgāju, jo, pateicoties socioloģijai, tiku Latvijas Televīzijā un satiku labākās draudzenes.

Rakstīju bakalaura darbu un izdomāju, ka man jāsāk kaut ko darīt. Uz visām televīzijām sūtīju savu CV un motivācijas vēstuli. Sanāca tā, ka tieši Latvijas Televīzijā bija vakance sociologa palīgam. Joprojām skaidri atceros zvanu no Latvijas Televīzijas. Man jautāja: “Kādas ir tavas attiecības ar augstāko matemātiku?” Bez vilcināšanās atbildēju – vislabākās! Mans mērķis toreiz bija vienkāršs – tikt televīzijas ēkā. Tad pierādīt sevi un soli pa solim iet tālāk.

Vissvarīgākā ir attieksme, un pēc tam nāk zināšanas. Tu vari apgūt visu, kas nepieciešams, bet, ja tev nav pareizās attieksmes, tad no zināšanām nebūs nekādas jēgas. Savukārt, ja tev ir motivācija un deg acis par to, ko tu dari vai ko tu gribi, tad ir daudz lielāka vēlme apgūt un uzsūkt visas zināšanas. Tā es to darbiņu dabūju, un laikam tas ir liktenis, jo televīzijā toreiz notika dažādas izmaiņas.

Nonācu tirgvedības nodaļā, kur strādāju ar lielajiem mārketinga projektiem – ziemas un vasaras olimpiādēm, Eirovīziju, Rīgas Dinamo. Viens no maniem klientiem bija Latvijas Loto. Reiz man piezvanīja Aiga Roziņa no Latvijas Loto un prasīja, vai mums televīzijā ir kāds cilvēks, kurš varētu vadīt izlozes, jo viņiem meitene iet dekrētā. Man nebija zudusi vēlme parādīties TV ekrānā, tāpēc saņēmu drosmi un teicu – es arī gribu pamēģināt. Aiga aicināja, lai nāku uz atlasi, un atsūtīja man tekstu. Izvēlējās mūs ar Danu Lāci, un es sāku strādāt. Joprojām atmiņā pirmā reize, kā man uzgrimēja ļoti sarkanas lūpas, kas televīzijai bija normāli, bet man tas bija tik nepierasti. Skatos ekrānā un domāju – ak dievs... Viss, ko es redzēju, bija tās sarkanās lūpas! (Smejas.) Kad no dekrēta atgriezās iepriekšējā Latvijas Loto vadītāja, tieši SuperBingo mainīja vadītāju. Man piedāvāja iet uz provēm. Tā es tur esmu jau četrpadsmito gadu.

Arī radio tavā dzīvē ieņem svarīgu vietu.

Radio SWH sāka veidot jaunu staciju Spin FM. Toreiz man labs draugs no mediju vides paziņoja, ka notiek kaut kas tāds, lai es aizeju un pamēģinu. Nosūtīju CV un motivācijas vēstuli Jānim Šipkēvicam – vienkārši uz dullo. Man bija jālido uz Angliju pie draudzenes, un tieši tajā brīdī saņēmu zvanu no Normunda Rutuļa. Viņš saka: “Mēs gribam, lai tu atnāc un parunājies ar mums, ieraksti balsi, pamēģini. Šodien vai rīt.” Es saprotu, ka netieku. Saku – esmu lidostā, tūlīt lidoju prom, bet drīz būšu atpakaļ; vai varam tad? Toreiz Normunds pateica apmēram tā – tev ir iespēja ielēkt pēdējā vilcienā. Ja negribi – negribi… Beigās tomēr visu izdevās sarunāt. Aizgāju uz pārrunām ar Jāni un ar Normundu. Bija jāuztaisa arī balss ieraksti, mājasdarbs jāizpilda. Mani paņēma komandā, sāku strādāt kā ziņu moderatore. Vēlāk kļuvu par raidījumu vadītāju. Laika gaitā mainījās arī mana radio ētera pieredze – strādāju gan SWH Kurzeme, gan Radio SWH. Ilgu laiku vadīju jaunās mūzikas raidījumu Priekšnams. No LTV aizgāju strādāt Radio SWH mārketinga komandā pie dažādiem projektiem. Tā bija ļoti forša pieredze.

Bet radio tu vairs nestrādā.

Man liekas, mūsu dzīve rit cikliski. Ja ir sajūta, ka ir viss, tad ir viss. Radio notika izmaiņas, es gaidīju otro bērniņu un sapratu – šis posms ir jānoslēdz. Bet es nekādus tiltus nededzinu, durvis neaizveru. Ja būs lemts, iespējams, atgriezīšos. Joprojām reizēm mēdzu piedalīties radio izbraukumos.

Tu esi redzama televīzijā. Cilvēki uz ielas pazīst un nāk klāt?

Uz ielas nemaz tik bieži mani nepazīst, toties pievērš uzmanību manai balsij – kaut kur dzirdēta. Esmu strādājusi radio, televīzijā, reklāmas ierunājusi, līdz ar to balss visu laiku kaut kur ir skanējusi. Bet par vizuālo – tas, kā mēs tiekam pasniegti ēterā, ne vienmēr atbilst tam, kā izskatāmies dzīvē. Tas ir televīzijas stils, grims – viss daudz košāks. Ikdienā man patīk staigāt ar copē saņemtiem matiem, es nevelku augstpapēžu kurpes, izvēlos bikses un jaku. Cilvēki nereti saka – tevi uzreiz nemaz nevar pazīt, tu izskaties citādi. Bet ir arī bijis, ka stāvu veikalā rindā un dzirdu – reku tā vadītāja no SuperBingo! Protams, SuperBingo ir mans atpazīstamākais tēls. Vienmēr smejos, ka SuperBingo nav mans darbs, tas ir mans hobijs. Man patīk pāris reižu mēnesī iziet ēterā, tas ir ļoti forši. Īpaši tagad, kad ar Reini esmu mājās. Raidījuma filmēšana ir ļoti vērtīgs pasākums man pašai – varu iziet no mājas, sapucēties, ieelpot gaisu un pabūt viena.

Nespēju iztēloties, ka reiz no šī darba aiziešu. Droši vien tikai tad, kad mani izmetīs. (Smejas.) Saprotu, kādā brīdī arī šis posms noslēgsies, astoņdesmit gados bumbiņas no akvārija ārā nelozēšu. Bet pašlaik es neko nemainītu. Un šķiet, ka arī auditorija mani pieņem.

Kas tev ļāvis šajā projektā palikt jau tik daudzus gadus?

Ļoti patīk komanda. Mani kolēģi Kristīne, Krista, Armands, Lote, operatori un visi citi. Mēs visi tur esam kā tāda ģimene. Kaut arī ik pa laikam kaut kas pamainās, kā jau tas dzīvē notiek, man šķiet, ka visi tie cilvēki tiek iesūkti tādā ļoti ģimeniskā atmosfērā. Mēs varam jokot, strādāt un pasūdzēties par savām bēdām. Tieši tas man patīk. Komanda ir atbalsta punkts. Ja kaut kas nesanāk, tevi nenorāj, bet palīdz saprast, kur pielabot, kur augt. Tas palīdz izdarīt darbu vēl labāk.

Protams, ir milzīgs prieks redzēt cilvēkus, kuriem aiz laimes un prieka acīs ir asaras. Redzēt, cik viņiem tas ir svarīgi. Varbūt kādam piecsimt eiro nenozīmē neko, kādam trīs tūkstoši nenozīmē neko, bet ir cilvēki, kuriem šīs naudas summas nozīmē daudz. Redzu, ka cilvēkam tas ir milzīgs emocionāls notikums. Ticu, ka liela daļa dalībnieku aizbrauc mājās, saķer galvu un domā – kas ar mani tikko notika? Kaut kāds brīnums! Savā ziņā es jau tur neko nedaru, tikai vadu izlozes, bet ir sajūta, ka caur mūsu komandu, caur šo darbu mēs varam palīdzēt iepriecināt cilvēkus. Un tas ir ļoti forši.

Vari izcelt kādu īpašu mirkli studijā, kas tevi aizkustinājis?

Interesanti bija strādāt pandēmijas laikā, jo cilvēki nevarēja būt klātienē. Mēs visiem zvanījām, bijām viņu pārstāvji. Man, Kristai vai Armandam, vadoties pēc spēlētāju norādēm, bija jāveic darbības uz vietas – mēs viņu vietā lozējām žetonus un griezām lielo laimes ratu. Un tad bija tā ārkārtīgi satraucošā sajūta, ka tu saproti – savā ziņā tieši no tevis ir atkarīgs, ko tas cilvēks laimēs. Bija gan mašīnas, gan lieli laimesti, bija arī mazāki laimesti. Uzgriezt kādam automašīnu ir ļoti feina sajūta. Vienmēr domāju, kā jūtas tie cilvēki, kuri ir tikuši pie iespaidīgiem laimestiem, jo mēs, vadītāji, to nekad neuzzināsim.

Ja salīdzina radio un televīziju, kur tu juties foršāk, brīvāk, vieglāk?

Abos – tad, ja man ir skaidrs scenārijs. Es nevarētu būt klasiskais šova vadītājs, kuram visu laiku ir jāimprovizē. Tieši tāpēc es arī nevadu pasākumus. Tas nav mans formāts.

Kā tavu dzīvi ietekmējusi bērnu piedzimšana?

Man šķiet, bērns mammai atnāk īstajā brīdī un tieši tāds, kāds viņai ir nepieciešams. Ar Emīliju es biju ļoti aktīva. Kad viņai bija trīs mēneši, jau atgriezos SuperBingo, neilgi pēc tam aizgāju atpakaļ uz radio. Vēl mēs ar Emīliju vienu sezonu vadījām Māmiņu klubu. Es arī strādāju līdz pēdējam brīdim pirms Emīlijas dzimšanas, tāpēc man tāds bērna kopšanas atvaļinājums vispār nebija padomā. Man ļoti gribējās darboties, līdz ar to mans bēbis bija tieši tāds pats. Emīlijai ļoti patika socializēties, mēs visur braucām, intervējāmies, filmējāmies. Meitiņa reti taisīja skandālus vai raudāja. Ja paskatās vecos Māmiņu kluba raidījumus, redzams, ka citi bēbīši sabēdājušies, bet Emīlija fonā mierīgi šiverē. Viņa bija ļoti aktīva. Protams, man daudz palīdzēja mamma. Kad Emim bija kādi divarpus gadiņi, viņa man brauca līdzi uz radio, varēja tur mierīgi nosēdēt, spēlēties. Mēs bijām tāds aktīvais pārītis. Kopumā pēc pirmā bērna manā radošajā darbībā nekas nemainījās, ja nu tikai vienā brīdī sajutos emocionāli iztukšota, un tad bija vajadzīgs pamatīgs restarts, kas manā gadījumā arī notika.

Ar Reini es sapratu, ka negribu vairs tā skriet. Bija sajūta, ka vajag pauzi no darbiem, no skriešanas. Zināju, ka arī finansiāli mums viss ir forši, tāpēc visu varam darīt ar mierīgu sirdi. Pirmo reizi dzīvē izbaudīju, ko nozīmē nestrādāt, būt bērna kopšanas atvaļinājumā un ne par ko citu nedomāt. Labprāt pat vēl sēdētu kādu laiku mājās. Man šis laiks bijis ļoti svētīgs. Tas sakrita ar Emīlijas skolas gaitu sākumu, un viss notika tik organiski. Varēju viņu aizvest uz skolu, sagaidīt kopā ar brālīti. Viss ritēja mierīgi, bez steigas un spriedzes.

Protams, tādai ilgākai mājās būšanai ir otra puse, ar ko tev nosacīti visu laiku ir jācīnās. Vienā brīdī mājās būšanas ir dikti par daudz, tāpēc visu laiku kaut kur gribas izbraukt, aizbraukt, iziet. Un tad otra pusīte atbrauc no darba nogurusi, grib pasēdēt mājās, bet tu – nē, braucam kaut kur!

Minēji izdegšanu. Pastāstīsi vairāk?

Pirmo reizi biju kļuvusi par mammu. Jauna loma, pienākumi, paralēli – darbs. Lai kā man tas patika, sapratu, ka visa ir par daudz. Skaidrs, ka darbs medijos bieži vien nebeidzas līdz ar oficiālo darba laiku. Noliku Emi gulēt un tad naktī sēdos pie datora, lai rakstītu tekstus Māmiņu klubam. No rīta bērns jau piecos sešos augšā, bet es pati gulējusi vien pāris stundu. Vienā brīdī tas viss sakrājas tik ļoti, ka vienkārši vairs nevari.

Toreiz sāku iet uz Pagrabu. Tā ir tāda ļoti mistiska vietiņa – sava veida sporta klubs, militāra rakstura, ar savām prasībām. Man tas bija svētīgi – sakārtoja visu, ko vajadzēja sakārtot. Man bija vajadzīga šī ārkārtīgi lielā disciplīna, lai es varētu savākt savu prātu. Man bija vajadzīgs treneris, jo tajā laikā mājās es vispār nevarēju pavingrot, likās, ka spēka nav. Pagrabā neeksistē vārds nē. Pēc piecdesmitās reizes izrādās, ka tu vari vēl arī piecdesmit pirmo reizi un, ja vajag, tad arī vēl piecdesmit otro. Tas radīja pārliecību par to, cik daudz mēs patiesībā varam, ja sev noticam. Nevis vienkārši sēžam, sevi žēlojot, un čīkstam, bet noticam saviem spēkiem.

Un tad tu nonāci sabiedrisko attiecību aģentūrā Deep White?

Tas bija tajā pašā laikā, kad sapratu – man gribas kaut ko mainīt arī savā profesionālajā virzienā. Toreiz mani ļoti uzrunāja CSDD kampaņa Izkāp no telefona – ar tiem zombijiem. Skatījos un domāju – cik jaudīgi un precīzi uztaisīts! Sāku interesēties, kas ir šīs kampaņas autori. Tā es pirmo reizi patiešām aizdomājos par to, ka pastāv sabiedrisko attiecību aģentūras. Līdz tam šai jomai nebiju pievērsusi īpašu uzmanību. Sāku pētīt, kas tas ir, ko dara, kā strādā.

Un tā uzgāju Deep White. Likās interesanti, cik organiski viņi spēj darboties daudzās un dažādās jomās vienlaikus. Tur tev kā projektu vadītājam ir jāpārzina vairākas jomas, jāzina, kādi ir tavi klienti, plus visas iespējas, ka tu ne tikai veido mediju attiecības, bet arī organizē pasākumus, taisi reklāmas kampaņas un daudz ko citu.

Bet man nebija nekādas pieredzes, un es sapratu, ka patiesībā vispār neko par šo jomu nezinu. Viņiem tieši bija vakance, un es aizsūtīju pieteikumu. Skaidrs, ka mani nepaņēma, bet es nepadevos. Ne velti saka – ja tevi nelaiž iekšā pa durvīm, iekāp pa logu. Pagāja kādi divi mēneši, un atkal bija vakance. Es pārveidoju savu CV un motivācijas vēstuli, sūtīju vēlreiz, tad gan tiku uz interviju. Bija jāpilda mājasdarbs, no kura es toreiz nesapratu neko. Guglēju, meklēju, kas tas vispār tāds ir, ko no manis prasa. Likās tīrās šausmas.

Tagad, kad tur esmu nostrādājusi gandrīz septiņus gadus, man nāk smiekli, bet toreiz visu uztaisīju tā, kā mācēju. Bieži dzirdu, ka jaunieši nāk uz darba intervijām un uzreiz prasa lielu algu, pat ja ir bez pieredzes. Man bija citādi. Man piedāvāja projektu vadītāja asistenta amatu, un es ļoti labi apzinājos, ka šajā jomā man pieredzes nav. Mana stiprā puse bija mediji, pārējais bija jāmācās no nulles. Un es piekritu. Zināju, ka finansiāli tas man nav izdevīgi, pat mazliet sāpīgi neizdevīgi. Taču man vēl bija raidījums radio, no kura pavisam prom neaizgāju, un arī SuperBingo, tāpēc varēju atļauties spert šo soli. Lēcu iekšā nezināmajā un mēģināju. Pāris gadu laikā kļuvu par projektu vadītāju, saņēmu arī vairākas balvas. Man liekas, tas ir tāds ļoti foršs piemērs – ja tu gribi, ja tev ir īstā attieksme, tad tu vari. Pavisam drīz man būs jāatgriežas darbā, līdz ar to ir atkal jāizvirza jauni mērķi un atkal jālec iekšā jaunos piedzīvojumos.

Tas ir mans pamatdarbs, un to daudzi nemaz nezina. Cilvēkiem liekas, ka es strādāju tikai televīzijā vai tikai radio. Patiesībā man ir īsts darbs no deviņiem līdz sešiem. Birojā.

Tu atstāj tādu optimistes iespaidu. Ir arī sliktās dienas?

Protams, kā jau visiem. Slikto matu dienas man ir visu laiku. (Smejas.) Man šķiet, ka tās sliktās dienas visbiežāk atnāk tad, kad esi noguris. Kad spēka vairs nav, viss sāk kaitināt. Paradoksāli – visvairāk dabū tie tuvākie. Tas ir muļķīgi, bet tā notiek, jo tieši viņi mūs pazīst vislabāk un, visticamāk, arī sapratīs. Kāpēc mazi bērni pie omes ir tik fantastiski, skolā tik paklausīgi, bet mājās uzvedas kā tādi velnēni? Tāpēc, ka tā ir viņu drošā sala, kur viņi jūtas vislabāk. Pieaugušajiem ir tieši tāpat. Mēs nevaram aiziet uz darbu un izkliegt visu savu sāpi, bet mēs to varam izdarīt mājās. Reizēm ne tajā vispareizākajā formātā.

Man ir tāda slikta īpašība, ka vajag visu tagad un uzreiz, savukārt dzīvesbiedrs ir daudz nosvērtāks. Tas laikam mūsu attiecības balansē. Piemēram, saku – braucam ceļojumā! Tagad! Un Jānis atbild – es nevaru tagad, man ir darbs; izplānojam visu laikus. Tad sāku cepties – nē! Tā jau visu laiku sēžu mājās, gribu kaut kur aizbraukt… Es taču saprotu, ka viņš visu laiku ir darbā, viņš grib būt mājās. Tas ir tā smieklīgi, bet tā ir dzīve. Tas nav tikai par ceļojumiem, tas ir tāds viens piemērs. Tas var būt par jebko – nomainām mājās mēbeles, uzliekam aizkarus. Tagad! (Smejas.) Jānis jautā: “Nu, un cik ilgi mums šie aizkari būs?” Man visu laiku kaut ko gribas pamainīt, darīt, bet saprotu, ka vajag arī reizēm ievilkt elpu un vienkārši uz visu paskatīties no malas. Saprast, cik patiesībā visa ir pietiekami un cik viss ir forši.

Es neesmu perfektais cilvēks. Neesmu katru dienu laimīga 24/7. Man arī ir savas dusmas, savi beši, kas uznāk, un reizēm tam ir iemesls, bet reizēm nav. Un tad arī manējie, protams, dabū pa krāgu.

Un visam pa vidu vēl bērni…

Jā. Turklāt viņi ir atšķirīgi. Kā jau teicu, ar Emīliju bijām kā cimdiņš ar rociņu, mēs varējām iet un gāzt kalnus. Reinis vairāk ir mājas bērniņš, un jūtu, ka viņam tas patīk. Un arī man tas patīk. Tas ir tik svētīgi – mēs divi, tādi mājas cilvēki. Visus no rīta pavadām – vienu uz skolu, otru uz darbu – un tad divatā baudām laiku mūsu miera oāzē. Varbūt tieši tāpēc man ir mazliet grūtāk viņu palaist dārziņā – emocionāli nav viegli. Ar Emi arī nebija viegli, bet es zināju, ka viņai ir tas iekšējais raksturs, ka viņa par sevi pastāvēs jebkurā situācijā, savukārt Reinis ir citāds. Viņš arī ir drosmīgs, viņam viss interesē, bet redzu, ka savā būtībā viņš ir daudz jūtīgāks.

Ir tādas vērtības, kuras tu vēlētos nodot saviem bērniem?

Meitenei, manuprāt, svarīgākā ir finansiālā neatkarība. Ne tikai attiecību dēļ, bet tādēļ, lai viņa pati var piepildīt savas vēlmes un justies droši jebkurā situācijā. Es Emim vienmēr saku: “Izglītība, darbs, savi ienākumi.” Tad tu stāvi stabili uz zemes un neesi atkarīga no citu labvēlības.

Neko viņai neaizliedzu, bet mācu izvēlēties. Ja redzi norobežojumu, vari to ignorēt, bet tad esi gatava sekām. Likumi nav tikai aizliegumi, tas ir arī drošības tīkls. Ikdienas situācijās, redzot pārkāpumus vai dažādas neierastas situācijas, viņa man jautā: “Vai tā drīkst?” Es atbildu: “Drīkst jau daudz ko, bet – vai vajag?” Tad Emīlija pati pasaka, ka nē, viņa tā nedarīs. Tas man šķiet svarīgākais. Zinu, ka nevarēšu būt blakus visu laiku, tāpēc gribu, lai situācijās, kad jāpieņem būtiski lēmumi, viņa māk domāt un paredzēt sekas pati.

Dzīvē nav vietas muļķībām, kas var aizvērt nozīmīgas durvis. Vēlos, lai viņa saprot, ka reizēm viens muļķīgs solis var būtiski mainīt visu dzīvi. Vēlētos, lai viņa izdara pareizās izvēles.

Es, protams, varu te spriest un teorētiski būt ļoti gudra, tomēr saprotu, ka viss vēl tikai priekšā. Skatos, kā draugiem klājas ar tīņu vecuma meitām, un dažbrīd domāju, kā būs mums. Ceru, ka labi, bet skaidrs, ka bez izaicinājumiem neiztiksim. Kādā brīdī draugu balss būs skaļāka par manējo, un tas ir dabiski. Es tikai ceru, ka tad, kad tiešām būs jāpieņem kāds svarīgs lēmums, viņa atcerēsies mūsu sarunas.

Ar Reini droši vien būs līdzīgi, tikai tur tētim būs vairāk darba. Puikas tomēr ir puikas.

Kāda tu pati biji tīņu gados?

Traka. (Smejas.)

Kas tev palīdz ievilkt elpu un atslēgties no visa?

Man ļoti patīk ceļot. Agrāk nebiju no tiem cilvēkiem, kas nemitīgi kaut kur dodas, bet, kad Emīlijai bija kādi divi gadi, pēkšņi sapratu, ka gribu redzēt pasauli. Ka ceļošana ir ne tikai skaista atpūta, bet arī sajūta, kas paplašina telpu un zināšanas. Savulaik mēs ar meitu taisījām visādus meiteņu tripiņus pa Latviju, ar ģimeni esam vairākkārt bijuši uz kaimiņvalstīm un tālāk – gan Anglijā, gan Nīderlandē, gan Legolandē Dānijā. Ar Jāni bijām ļoti skaistā ceļojumā uz Norvēģiju, kur pirmo reizi uzkāpām kalnā.

Arī ar Reini viņa pirmajā dzīves gadā jau paspējām pabūt gan Francijā, gan Itālijā. Nolēmām, ka dzimšanas dienā mēs Emīliju aizvedīsim uz Parīzi. Aizvedām uz Disnejlendu un viņas dzimšanas dienas rītā uzbraucām Eifeļa torņa pašā spicītē skatīties uz Parīzi no augšas. Mums ir idejas jau par nākamajiem ceļojumiem. Vienmēr skatos, kas bērniem patiktu. Tie ir zooloģiskie dārzi, izklaides un atrakciju parki, akvāriji. Neesam klasiskie aizbraukt un neko nedarīt ceļotāji.

Tāpat Emīlija ceļo kopā ar tēti un viņa ģimeni. Meitai ļoti patīk ceļot, un tas ir forši, ja bērnam ir iespēja redzēt pasauli un to piedzīvot. Ceru, ka arī Reinim patiks.

Ja tev būtu viena pilnīgi brīva diena – bez pienākumiem, bez bērniem –, kā tu to piepildītu?

Laikam nav tā, ka man pietrūktu tādas brīvas dienas. Ja gribu izrauties no mājām uz masāžu, pie kosmetologa vai friziera, man ir iespēja to izdarīt. Man ir burvīgs vīrietis un tikpat burvīgas auklītes. Tas, kā man tiešām patlaban pietrūkst, ir vairāk laika divatā ar dzīvesbiedru. Ģimene prasa daudz. Bērni paņem milzīgu daļu no pāra laika un uzmanības, tieši tāpēc tik ļoti pietrūkst brīžu, kad vari būt kopā tikai ar savu cilvēku. Nevis vēlu vakarā, kad pēc darba, pēc bērnu nolikšanas gulēt abi iekrītat gultā noguruši un bez spēka sarunai. Gribas citādi – apzināti un klātesoši. Aizbraukt kaut kur divatā, izrauties no ikdienas un atkal satikties ne tikai kā vecākiem, bet kā pārim. Man pat negribas būt vienai – es gribu būt divatā. Bet arī tam noteikti pienāks savs laiks.

Vai atļaujies reizēm būt neproduktīva?

Pēdējais pusotrs gads savā ziņā tāds ir bijis. Esmu izbaudījusi mājas dzīvi, man nav prasījies iet uz darbu. Zinu, ka tūlīt, tūlīt jāatgriežas darbā, un man ir grūti. Apzinos, ka cilvēki pie visa pierod, ka atkal viss ieies savās sliedēs un būs forši, tomēr tas lēciens no mierīgās ikdienas uz darbīgo sākumā varētu būt mazliet sarežģīts. Šī pusotra gada laikā ne par ko neesmu domājusi, neesmu satraukusies. Esmu dzīvojusi savu mājas dzīvi, mazgājusi drēbes, traukus, gatavojusi ēst, atļāvusies pasūtīt Bolt, kad neko negribas darīt. Es jau smejos – katru dienu viens un tas pats: ēst, drēbes, māja, bērni, vīrs. Dzīve ir dzīve. Bet patiesībā tā ir ļoti skaista dzīve, ko novērtēju.

Par ko tu domā, raugoties uz nākamo dzīves posmu?

Drīz man jāatgriežas darbā. Būs noteikti izmaiņas rīta rutīnā un citās ikdienas lietās, bet domāju, ka viss būs labi. Kaut kā ieiesim atkal sliedēs, jo ar Emīliju tā ir bijis, un gan jau arī ar Reini viss būs kārtībā. Esmu gatava jauniem izaicinājumiem.

Vēlos atkal vairāk pievērsties sev – abas grūtniecības no manis prasīja teju plus 30 kilogramu. Pēc Emīlijas veiksmīgi tiku ar tiem galā, tagad tas pats jāpaveic pēc Reiņa. (Smejas.)

Bet kopumā jāteic, ka uz priekšu neko īsti neplānoju. Skatīšos, ko dzīve nesīs. Ja es kaut ko ļoti gribu, tad pati uz to eju. Man nekad nav bijusi ilūzija, ka kaut kas nokritīs no debesīm. Viss, ko esmu sasniegusi, ir mana darba, ģimenes atbalsta un izmantoto iespēju rezultāts. Ir bijušas bailes, ir drebējušas kājas, ir uzmākusies nepārliecinātība par sevi, taču tieši tas mani ir stiprinājis. Galu galā katrs šāds solis ir nesis izaugsmi un ļāvis piedzīvot daudz vērtīgu notikumu. Un skaistu draudzību.

Turpinās reģistrācija Krasta ielas nakts braucienam; informācija pasākuma dalībniekiem

Komentāri (1)