Arta Skuja par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē (LELBP) mācītāju ordinēta pagājušā gada februārī un kalpo sociālās aprūpes centra “Rīga” namā Kapseļu ielā, kur dzīvo bērni un jaunieši līdz pilngadības sasniegšanai, kā ir arī par LELBP Latvijas apgabala vikāri. Jauns.lv Lieldienu noskaņās sarunājās ar Artu Skuju.

- Pirmām kārtām tāds ķecerīgs jautājums. Kāpēc katru gadu Ziemassvētkus – Jēzus Kristus dzimšanu – mēs svinam vienā datumā, 25. decembrī, bet Viņa nāvi – Lieldienas – citā datumā?

- Tas ir saistīts ar senajām kalendāra sistēmām, kas ņem vērā mēness ciklu. Tiek izmantota šī sistēma, un tāpēc arī Lieldienu datums katru gadu mainās. Līdz ar to ne tikai Lieldienu datums mainās, bet arī citi svētki, piemēram, Debesbraukšanas diena un Vasarsvētki.

“Vīrieši bija pilni neticības”

- Pašlaik plaši tiek diskutēts par sieviešu ordināciju – vai tās ir cienīgas būt par garīdzniecēm, vai nē? Un sieviešu ordinācijas piekritēju galvenais arguments ir tieši Lieldienu notikums - tieši viņas bija pirmās pie Jēzus kapa, lai parādītu Viņam pēdējo cieņu.

- Izrādās, ka šīs sievas vienīgās bija Jēzum uzticīgas līdz galam. No eņģeļa sievas saņem uzdevumu, dot tālāk Jēzus mācekļiem ziņu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Mateja evaņģēlija 28. nodaļā citēts pats Jēzus: “Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Gallileju, tur tie mani redzēs.”

Tā tas ir. To mēs varam lasīt visos četros evaņģēlijos. Sievietes ir tās, kas devās agri no rīta, lai aprūpētu Kristus mirušās miesas, un viņas tur Viņu nesastop. Viņš ir augšāmcēlies, un tad sievas dodas tālāk, bet mācekļi - vīrieši, jau tajā brīdī ir pilni neticības.

Tas, kas man šķiet interesanti stāstā par sievietēm, ir tas, ka Bībelē - gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā - sievietes tiek pieminētas mazāk, kaut arī tās bija ļoti svarīgas. Sievietes bija klātesošas visos notikumos, bet viņas bieži vien netika minētas vai ievērotas tā, kā vīrieši.

Piemēram, notikumā par 5000 cilvēku paēdināšanu tiek pieminēts “5000 vīrieši, un vēl sievietes un bērni”. Tas norāda uz sabiedrības struktūru un sieviešu marginalizāciju tajā laikā, neskatoties uz to, sievietes bija Kristus sekotājas un mācekles. Sievietes spēlēja nozīmīgu lomu Kristus dzīvē, kaut arī tās bieži tika uzskatītas par mazāk svarīgām. Sievietes bija Kristus sekotājas, un to nevaram izslēgt no Jēzus vēstījuma.

Attiecībā uz sieviešu ordināciju, protams, mēs varam izmantot šo stāstu kā argumentu. Bet dziļākajā būtībā, kad runājam par sieviešu ordināciju, mēs atgriežamies pie tā, ka visi esam vienoti Kristū. Pāvila vēstulē Galatiešiem ir teikts, ka Kristū nav vīrieša un sievietes, nav verga un brīvā – šīs identitātes ir sekundāras. Tas, kas ir svarīgi, ir mūsu vienotība Kristū un spējas atspoguļot Dieva tēlu.

Tāpēc visas sarunas par sieviešu ordināciju ir atkarīgas no tā, kā mēs interpretējam Svētos tekstus. Baznīcas vēsturē bieži vien ir bijuši gadījumi, kad durvis ir bijušas slēgtas kādām cilvēku grupām vai indivīdiem.

Ja mēs Latviju salīdzinām ar situāciju Pasaules Luterāņu Federācijā (PLF), tad vairāk nekā 85% PLF dalībvalstu Baznīcu ordinē sievietes. Tas, kas notika Latvijā (vispirms ordinēja sievietes, bet pēc tam to aizliedza – red.), ir izņēmuma precedents. Nevar izslēgt, ka šāds iznākums ir daļa no padomju okupācijas laika mantojuma, proti, tās ir sekas ierobežotai teoloģiskās domas attīstībai un padziļinājumam. Tā ietekme vēl joprojām ir jūtama Latvijas reliģiskajā vidē.

Kas notiek pēc Lieldienām?

- Kristiešiem ir trīs galvenie svētki: Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki. Zinām lielos “gaidīšanas svētkus” - Adventi uz Ziemassvētkiem, gavēni pirms Lieldienām. Bet daudzi piemirst, ka arī pēc Pirmajām un Otrajām Lieldienām, līdz Debesbraukšanas dienai, turpinās, Lieldienu cikls. Vai ir kādas īpašas Vasarsvētku gaidīšanas tradīcijas?

- Baznīcas kalendārs ir ciklisks, un Lieldienu svinības turpinās ilgāk par vienu svētdienu un pirmdienu. Pēc Lieldienām seko gaviļu laiks līdz Kristus Debesbraukšanai un Vasarsvētkiem – vēl 40-50 dienas. Tas ir laiks, kad izskan “Aleluja!” (“Slavējiet To Kungu!”) un apliecinājums, ka Kristus ir augšāmcelies, ka nāve vairs nav uzvarētāja. Šis kristīgajā kalendārā ir viens no priecīgākajiem laikiem, kas ved pie nākamā posma, kad gaidām Svētā Gara dāvanu. Dieva Gars tiek dāvāts visiem, lai vienotu dažādus ļaudis – un tā dzimst pirmkristīgā Baznīca.

- Un ko Kristus darīja no savas Augšāmcelšanās dienas līdz uzņemšanai debesīs?

- Jēzus parādījās saviem mācekļiem, kā jau minēju, vispirms sievietēm, un tad arī saviem vīriešu kārtas mācekļiem.

Viņš ļauj savam māceklim Tomam pieskarties Savām rētām. Teoloģiski ir ļoti zīmīgi, ka šīs rētas, šīs ievainojumu zīmes, saglabājas Jēzus ķermenī pat pēc augšāmcelšanās. Tas simbolizē, ka Dievs, kas iemiesojās un dzīvoja cilvēka ķermenī, ir ar mums visās mūsu šaubās, bailēs un sāpinājumos.

Man liekas, tas ir vēl viens veids, kā saprast, ka Dievs ir ar mums itin visā, un ka mēs nevaram vienkārši uzskatīt, ka nekas nav noticis. Viņš ir līdzās mūsu šaubās, bailēs un visos pārbaudījumos, kas notiek mūsu dzīvē.

Varbūt viens no skaistākajiem notikumiem, kas ir aprakstīts evaņģēlijā, ir tas, kad pēc Kristus augšāmcelšanās divi vīri pilnīgā šokā dodas uz Emmausa ciematu. Viņi ir pārņemti ar dziļo traģēdiju, jo viņi gaidīja, ka viņu skolotājs un atbrīvotājs Jēzus būs dzīvs, bet Viņš ir nonāvēts. Viņi to apspriež, un Jēzus, kuru viņi vēl neatpazīst, pievienojas viņiem. Viņi runā par visu, kas ir noticis, un tikai pēc tam viņi saprot, ka viņiem pievienojies Jēzus, kad Viņš ņem maizi, pateicas, lauž to un dod viņiem. Tas atklāj kaut ko ļoti būtisku: Dieva neredzamā klātbūtne ir ar mums visos veidos, pat tajos, kurus mēs nevaram iedomāties. Un jautājums ir, vai mēs esam spējīgi to saskatīt.

Jēzus augšāmcelšanās notika kā iemiesota realitāte, kas tagad ir Baznīcā. Un šī Baznīca nav tikai institūcija, bet cilvēki, kas seko Kristus piemēram, mīlot pasauli, ievainotos un viens otru. Mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko – šie ir divi nešķirami jēdzieni. Vienu nevar īstenot bez otra.

Kas bija pirmāk – vista vai ola?

- Bībelē ir runāts par vistu un cālīšiem (kā vista rūpējas par cālīšiem, piemēram, Mateja evaņģēlija 23. nodaļā vai Lūkas evaņģēlija 13. nodaļā). Bet vai Svētajos Rakstos ir minēta ola – viens no galvenajiem Lieldienu simboliem?

- Ola Bībelē gan netiek minēta, bet ir dažādi stāsti un leģendas, kas to izskaidro. Viens no stāstiem ir par Mariju Magdalēnu, kura devās pie Romiešu imperatora un viņam liecināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Imperators teica, ka tas ir tikpat ticami, ka ja ola kļūst sarkana. Tajā brīdī Marija Magdalēna rokās turēja baltu olu, kas pēkšņi kļuva sarkana. Tā ir viena no leģendām.

Bet otrs skaidrojums ir daudz vienkāršāks: ola simbolizē dzīvības turpinājumu. Čaula tiek pārlauzta, un piedzimst jauna dzīvība, kas ir līdzīgi augšāmcelšanās stāstam.

Man šķiet, ka visu Baznīcu sekotāji Lieldienās ēd olas Lieldienās. Neesmu dzirdējusi par kādu, kurš tās nesist. Tā ir universāla tradīcija mūsu platuma grādos. Stingri askētiskās tradīcijās Gavēņa laikā notiek atteikšanās arī no olu ēšanas. Līdz ar to Lieldienu rītā, ēdot pirmo olu, tas ir daudzslāņains svētku simbols.

- Te nu mūžīgais jautājums: “Kas bija pirmais – vista vai ola?”

- Tas ir grūts jautājums. Skatoties no radīšanas stāsta, cilvēks deva vārdus dzīvniekiem, bet viņi neminēja, ka bija ola, drīzāk tas bija cālītis. Tas ir noslēpums, uz kuru mums nav pilnīgas atbildes.

- Ir askētiskas kristiešu denominācijas, kas norobežojas no tautas (“pagāniskām”) tradīcijām, bet viena no mūsu tradīcijām ir šūpoles. Dievnami parasti tika celti kalnos, kur ir laba vieta arī šūpolēm. Šūpolēm arī maģiska aura, jo viens no ticējumiem vēsta – Lieldienu šūpoles jānovāc, lai raganas nevarētu tajās šūpoties. Kāda šūpoļu nozīme kristīgajā izpratnē? Tāpat Palmu svētdienu mēs devējam par Pūpolsvētdienu, jo Latvijā taču palmas neaug.
- Uzskatu, ka šie skatījumi uz tradīcijām ir daļa no dzīvās reliģijas, kas attēlo, kā tautas tradīcijas var saskanēt vai nesaskanēt ar kristīgo ticību. Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un tas, kā tautas tradīcijas un reliģija tiek apvienotas, ir daļa no mūsu esības.

Piemēram, nesen biju kādā dievkalpojumā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo dievkalpojumā, kur tika dziedātas joikas (tradicionāla sāmu dziesma bez vai ar vārdiem, bieži vien improvizēta, melodijām komplicētā ritmikā – red.) un spēlētas bungas. Cilvēks, kas to darīja, teica, ka beidzot var izpildīt savu tautas mantojumu šajā svētajā vietā. Uzskatu, ka ir svarīgi apzināties, kāpēc mēs turpinām šīs tradīcijas un ko tās mums nozīmē, nevis aizliegt tās.

Mācītājs kā mākslinieks

- Jūsu CV rakstīts, ka esat ne tikai mācītāja, bet arī māksliniece.

- Esmu gan mācītāja, gan māksliniece. Man ir maģistra grāds tekstilmākslā, strādāju ar grafiku un ikonogrāfiju. Māksla man palīdz komunicēt garīgumu, un tas ir veids, kā es varu dalīties ar citiem ar to, ko mācītāji bieži dara ar vārdiem. Es strādāju ar bērniem un jauniešiem, organizēju dievkalpojumus un izmantoju mākslu, lai nodotu Dieva mīlestību. Tas, kā es skatos uz mākslu un teoloģiju, ir tas, ka tās abas ir Dieva mīlestības un vēsts komunikācija. Varu lietot vārdus, varu lietot simbolus, varu vienkārši būt kopā ar citiem cilvēkiem. Tas viss ir viens un tas pats.

Otrā augstākā ir teoloģiskā izglītība – maģistra grāds iegūts Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Tāpat man bijusi arī brīnišķīga iespēja papildus studēt Lēvenes Katoļu universitātē Beļģijā, kas ir viena no pasaules labākajām teoloģijas fakultātēm.

Man ir žēl mācītāju, kuriem nepietiek laika radošajām izpausmēm vai varbūt viņiem nav dabiskas noslieces uz to, jo man šķiet, ka tas padara viņu darbu grūtāku. Mēs taču nemitīgi strādājam ar stāstiem, metaforām un daudzām lietām, ko nevaram izskaidrot ar matemātisku vai zinātnisku precizitāti. Kā jau minēju, tas, ko mēs darām, nāk no mūsu pieredzes, un tas ir tikai mūsu interpretācija.

- Bet ir arī mācītāji, kuri nodarbojas ar matemātiku, fiziku, piemēram, tāds bija Modris Plāte (1951-2025), kurš savulaik strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku Salaspils atomreaktorā.

- Patiesībā, ja tu esi īsts zinātnieks, tu arī esi īsts mākslinieks. Tās lietas nav atdalāmas, tās ir ļoti cieši saistītas.

Ir ļoti labi, ja mācītājs ir vēl kaut kas vairāk, jo tas padara darbu interesantāku un iespējamāku, arī citiem būs vieglāk būt kopā ar tevi šajā ticības ceļā. Vispār ir ļoti svarīgi, ka mācītājs dzīvo patiešām “dzīvotspējīgu” dzīvi, ka viņš ir kopā ar cilvēkiem, ar to, kas notiek sabiedrībā, kultūrā, politikā. Varbūt viņam nav jābūt politiķim, bet viņam jābūt iekšā visā, jo garīgā realitāte nav nošķirama no fiziskās realitātes.

Rimšēvičs: ar piedrukātu lētu naudu vai dzīvojot uz parāda labklājības nebūs

Komentāri (1)