Dzīve, protams, nav tikai smaidīšana vien, un tāpat kā ikvienam cilvēkam uz šīs planētas, ko saucam par Zemi, arī Tālivaldim ir savas neizdošanās, nesaprašanās, arī nesatikšanās... Un tomēr, pats saka, – viņam veicies, tostarp tajā, ka arvien var turpināt savu visnotaļ aktīvo dzīvesveidu un darīt to kopā ar līdzīgi domājošajiem.

Atbrauks arī vētras laikā…

Tumes pagasta centra stadionā ik gadu risinās Tālivalža rīkotās ”Metēju dienas”. Kaut sacensību nosaukums mazliet tā kā pats uzprasās uz apsmaidīšanu, patiesībā – viss ir pavisam nopietni. Proti, ik gadu te satiekas seniori, sporta veterāni, kas sevi izaicina četrās mešanas disciplīnās – šķēpa, lodes, diska un vesera mešanā.

– Brauc seniori no visas Latvijas. Mums tās tradīcijas ir tādas, ka… tas notiek teju vai automātiski. Dalībnieki brauc, pat neskatoties uz to, kādi ir laikapstākļi. Vienu reizi pat bija kas līdzīgs vētrai, un pats visiem teicu – nebūtu taču nemaz apvainojies, ja neviens arī neatbrauktu! Tas būtu tikai cilvēcīgi saprotams. “Bet, kā tad mēs pie tevis tā nebrauksim?” Un arī vētrā visi labi izsportojās un katrs saņēma savu medaļu, sertifikātu par to, ka piedalījies. Šajā gadījumā netiek šķirots, kurš tur pirmais, otrais vai kurējais – daudz svarīgāk ir pasportot, piedalīties, būt klāt. Un, man šķiet, ka tas visiem tā arī patīk un labi motivē.

Tagad viena no sezonas «Metēju dienām», proti, tā, kas rudenī, notiek Ķekavā. (Šīs sacensības arī tiesāju.) Varbūt bija mazāk dalībnieku (mums parasti ir vismaz 30 sportistu), bet, taisnības labad jāsaka, ka tas ietrāpījās laikā, kad visapkārt norisinājās arī citas sacensības. Un kopumā, visiem ļoti patika. Bija ņēmuši arī piemēru no mums, proti, pēc sacensībām vēl kopīgi visi pasēdēja, parunāja par to, kas slikti, kas labi, kādi jauni ierosinājumi un tā tālāk. To jau sportisti seniori tieši arī gaida – zina, ka būs šī papļāpāšana, nekā dažkārt gadās ar jaunajiem, kas tikai nostartē un uzreiz brauc prom...Protams, ka tādās reizē parunā arī par dzīvi, ne jau tikai par sportu vien. Un man tieši tas patīk, ka vienmēr visi esam draudzīgi, atbalstām viens otru, uzmundrinām, bieži vien – ar humoru, nevis, piemēram, „ā, re kā tev galīgi neiet, – neesi trenējies”. Tā nekad nav! Starp citu, jā, ir dalībnieki, kas pie mums atbrauc uz pasākumu, sacensībām, kaut paši vairs tik aktīvi pat nesporto. Saku, ka tas nekas, pasēdi, paskaties, varbūt vari arī kaut ko palīdzēt. Tādā ziņā netiek šķirots – kurš grib, tas nāk. Tā socializēšanās taču ir tikpat svarīga, pat ja ne svarīgāka, kā rezultāti. Katru pieņemam un uzmundrinām, lai vai arī cik tālu tiktu aizmests. Ir pat tradīcija, ka īpaši aplaudējam pēc vecāko dalībnieku startiem, tādējādi atbalstot. Un ir bijuši mums metēji arī pēc 90! Kā spriežam ar savu draugu Valdi Orehovu, arī paši tāpat varētu startēt jeb mest vēl 80 gados. Bet kā būs – tās būs.

Kad veseris pārlaidās…

Šajā draudzīgajā kompānijā un sacensībās ir arī sportisti, kas ir bijušu vai arvien ir spicē, tai skaitā Eiropas un pasaules mērogā. Ja iesākumā tiešām vairāk koncentrējušies uz vecuma grupu, kas sevi dēvē par senioriem, tad šobrīd «Metēju dienās» arvien vairāk iesaistot arī jauno paaudzi.

– Pēdējās sacensībās vecākajām dalībniekam bija ap 80, bet jaunākajam – astoņi gadi, kas tāpat meta arī šķēpiņu un lodīti. Pasniedzām, protams, arī pārsteiguma balvas, lai mudinātu turpināt sportot. Tad nu mums sanāk tāda paaudžu satikšanās, kur jaunie redz, kā tie vecie arvien cīnās. Savukārt mums atkal prieks par mazajiem ķipariem. Tā arī gribētos turpināt – piesaistīt jaunos.

Pārlieku plaši gan ar nevar, jo tad sacensību diena kļūst tik gara, ka tai pasēdēšanai vairs īsti laika neatliek, īpaši tad, ja dalībnieki pie mums brauc no Latvijas otra gala…

Starp citu, vēl viena mūsu tradīcija ir tas, ka sacensības tiek fotografētas – mūs iemūžina enerģisks, foršs fotogrāfs Ēriks Bāris. Ar viņu iesākumā gan bija arī tāds kā kuriozs. Bija pieradis fotografēt pasākumus, gājienus, bet pieredzes tieši šādās sacensībās viņam īsti nebija. Lido šķēpi, veseri, līst lietus, viņš – aizrāvies un palēnām ieiet mešanas līnijā. Tikai laimīgā kārtā veseris viņam pārgāja pāri galvai! Prasīju pēc tam, vai tiešām mani grib iegrūst kapā, jo taču brīdināju…Kopš tās reizes viņš ir daudz uzmanīgāks.

Visādi citādi jāspļauj pār plecu, – manās sacensībās negadījumu nav bijis, kaut dzīvē ir pieredzēts daudz kas. Arī tas, kā cieš visnotaļ pieredzējis sportists – būtībā paša neuzmanības dēļ. Tādēļ vienmēr atkal un atkal atgādinu, lai cik sacensībās arī mēs nebūtu satikušies, papildus jāpadomā par drošību, jo gadās taču visādas situācijas. Tāpat īpaši runājam arī ar bērniem un jauniešiem, kas piedalās mūsu pasākumos. Un tur jau reizēm tā uzmanība un uzmanīšanās vajadzīga vēl vairāk.

Ja ir talants, tad arī – daudz interešu

Vēl pirms «Metēju dienām» un paralēli tām 25 gadu garumā Tālivaldis organizējas arī ekskluzīvas šķēpmešanas sacensības (pēdējās ar balli noslēgumā norisinājās 2022. gadā), kas noslēgumā nesa arī viņa vārdu – tā bija «Tālivalža Krūmiņa balvas izcīņa». Arī pašam tieši šī disciplīna – šķēpmešana – allaž bijusi tā tuvākā un gribējis līdzināties novadniekam, olimpiskajam čempionam Jānim Lūsim.

– Viņš tiešām savulaik bija mans elks... Bet kā sāku sportot? Vienmēr pieminu savus Irlavas sporta skolotājus – Birutu un Imantu Švānus, kas bija sava amata pērles un allaž ieinteresēti, gatavi rādīt piemēru. Tolaik mums bija gan sacensības, gan treniņi, kuros visi labprāt piedalījāmies, un bija arī tiešām labi rezultāti. Man tolaik izdevās labot rajona rekordu šķēpmešanā, kaut biju tikai skolnieks. Tāpat arī mans skolas rekords arvien ir palicis nepārspēts (60,52 m), kaut bija jaunieši, kas pietuvojās.

Kā jau minēju, jaunieši piedalās arī mūsu pasākumos. Bet taisnība, ka, piemēram, šķēpmešanu vai citas mešanas disciplīnas, kur būtiska tehnika, šobrīd skolā apgūst maz vai pat nemaz. Taču tāpat – talanti ir. Piemēram, pie manis arī tagad brauc jaunietis no Pūres, kas vēlas apgūt ko padziļinātāk. Šo to piekoriģējam, skaidroju, ka jārēķinās, – sacensībās tik labi kā treniņos, šķēpu, visticamāk, neizdosies aizmest. Katrā gadījumā tas tā ir, pirms sportistam ir uzkrāta pieredze. Tāpat man bijuši jaunieši tepat Tumē, ar kuriem trenējāmies diska mešanā. Bet tas, kā jaunajiem pietrūkst – mazliet pacietības un arī motivācijas trenēt tikai to vienu un regulāri. Bieži vien bērni, īpaši tie, kam ir ķēriens, grib pamēģināt visu ko, tostarp spēlēt futbolu, piedalīties citās sporta disciplīnās, un tāpat ir daudz un dažādas intereses.

Kad darbs turpat, pāri ielai

Tālivaldis ilgus gadus ir bijis sporta organizators Tumes pagastā – rīkojis sporta spēles, organizējis komandas, kas piedalījās rajona, citos čempionātos. Šajā darbā pēc uzaicinājuma atgriezies pēc tam, kad oficiāli jau bija devies pensijā. Tālivaldis neslēpj, ka zināms rūgtums, viņam, protams, palicis, kad bija no šī darba jāaiziet – neslēpj, ka būtu varējis un arī gribējis to turpināt. Taču, lai kā situācija nebūtu iegrozījusies, viņš joprojām labprāt iesaistās un palīdz jaunajiem – novērtē arī jauno, atšķirīgo darba stilu pasākumu organizēšanā. Pats savulaik Tumē nokļuvis pēc skolas pabeigšanas un dzīves Irlavā.

– Ar sportu, kā jau minēju, mani saindēja skolotāji. Atceros arī to, kā jau tolaik palīdzēju organizēt pasākumus un zīmēt shēmas, kas man sanāca tā dabiski. Tobrīd vēl nezināju, ka mani vecāki, precīzāk, tētis, ir bijis mākslinieks un keramiķis. (Tālivaldis uzaudzis Irlavas bērnunamā un to, kas ir viņa vacāki, uzzināja tikai brieduma gados. – Red.). Acīmredzot, tas bija iedzimts, jo tiešām padevās noformēšana, zīmēšana, kas vēlāk palīdzēja un noderēja, arī strādājot par mākslinieciskās daļa vadītāju Tumes (tolaik – kolhoza «Dzimtene») kultūras namā – tas bija mans darbs 12 gadu garumā. Tagad, šķiet, ka to varbūt vairs nevarētu... Par sporta dzīvi te Tumē tolaik rūpējās Ilmārs Zutis. Un tā kā pats biju tajā visā iekšā, viņam daudz palīdzēju, tai skaitā zīmēju afišas, diplomus sporta svētiem. Savukārt, kad viņš aizgāja, pārņēmu šos pienākumus pilnībā un darīju to pamīšus kultūras darbam.

Piešķīra man te arī dzīves vietu. Vecā ēkā, pretī kultūras namam, kurā šobrīd atrodas bērnudārzs. Dzīvoju otrajā stāvā. Nebija tur ūdens, bet tāpat man tur ļoti patika un šķita, ka ir ļoti paveicies. Pirmkārt, tas bija tuvu darbam – bija jāpāriet tikai pāri ielai, otrkārt, gandrīz ne par ko nebija jāmaksā, jo pat malku piešķīra pagasts. Alga arī bija laba – 80 rubļi, par ko varēja dzīvot uz nebēdu. Vēlāk atbrīvojās dzīvoklītis, kurā dzīvoju arī šobrīd, bet uz to pretendēju ne tikai es viens... Iestājās par mani, piemēram, kolhoza kantora sievas un citi, kas, acīmredzot, apliecināja to, kas esmu sevi darbā pierādījis. Viņiem izdevās kolhoza priekšnieku Jēkabu Spicku apvārdot, un tā tiku pie jaunās dzīves vietas atslēgām. Atkal jāsaka, ka, manuprāt, man paveicās... Tā Tumē būšu nodzīvojis gandrīz 50 gadus!

Starp citu, savulaik mēģināju kļūt arī par treneri – stājos Sporta institūtā, kur bija gan normatīvus jākārto, gan bija eksāmeni. Vēl tagad atceros, ka tolaik mūs pieņēma Jāņa Lūša treneris Valentīns Mazzālītis un manu šķēpmešanu komentēja tā: “Jums nu gan tāds rāviens, ka var vērsim ragus noraut!” Taču izkritu ķīmijā, ko tolaik arī jāliek. Tā paliku aiz svītras... Bet nu aktīvs un gatavs aizraut arī citus esmu palicis arī bez visa institūta! Kas zina, kā būtu, ja viss būtu iegrozījies savādāk...

Mazliet nokavēja...

Ko varbūt zina un atceras ne katrs, Tālivaldis savulaik ir arī dziedājis korī un dejojis tautas dejas. Un, tieši pateicoties sava kolektīva dalībniecei, skolotājai Mārai Bertau, 2000. gadu pašā sākumā sācis nopietnāk interesēties par savu ģimeni.

– Pats toreiz teicu, vai maz vērts un vai tas būs iespējams, ņemot vērā, ka nekādu sakaru man nebija. Savukārt Mārītei bija zināmi cilvēki arhīvā. Nonācām tiktāl, ka noskaidrojām – mans tēvs Andrejs Krūmiņš – ir dzīvojis Ikšķilē, bet viņa tēvs jeb mans vectēvs Kārlis Krūmiņš savā laikā ir bijis liels namīpašnieks Rīgā, kas, visticamāk, bija arī iemesls, kāpēc manu tēvu izsūtīja uz Sibīriju... Pirms tam viņš strādāja Mākslas akadēmijā, kur viņam bija draudzene – mana mamma, kuru, ja pareizi atceros, vēl nepaspēja aprecēt, pirms tēvu izsūtīja. Tā viņš arī nekad neuzzināja, ka es vispār biju piedzimis... To man apstiprināja viņa draugs, akadēmijas dekāns, kuru arī satikām Ikšķilē. Viņš arī teica, ka esmu “izspļauts tēva dēls” un ka tēvs būtu bijis priecīgs zināt, ka es tāds vispār biju... Māte, acīmredzot, baidījās par to paziņot, ņemot vērā, ka biju dzimis ārpus laulības un laikā, kad uz to skatījās stipri savādāk, nekā tagad...

Tēvs no Sibīrijas bija atgriezies, Ikšķilē viņam bija arī māja – iekopta, ar mākslas darbiem. Bet sanāca tā, ka es nokavēju, lai viņu satiktu – izrādījās, ka trīs gadus viņš jau bija miris, kad sadzinām tēvam pēdas. Pēdējos gados bija dzīvojis salīdzinoši vientuļi, bez ģimenes. Un cilvēki, kas par viņu bija rūpējušies, jāatzīst, ka uzņēma mūs diezgan nelaipni – acīmredzot domādami, ka gribu uz kaut ko pretendēt. Nebija gatavi piemiņai dot ne kādu tēva darbu un pat fotogrāfiju ne. Teica, ka viss jau sen kā notirgots...

Vai man bija kādi brāļi, māsas dzīvē? Nezinu. Stāsta, ka varēja būt arī pusmāsa, taču vairāk neko nezinu. Par māti arī neko nezinu. Atradām, kur savulaik bija dzīvojusi, bet neviens vairs nevarēja pastāstīt vai atcerēties, kas un kā ar viņu vēlāk noticis. Tad nu reizēm sanāk, protams, aizdomāties, kā būtu, ja būtu un es būtu interesējies ātrāk... Vai arī, kā būtu, ja nebūtu bijis kara ar visām no tā izrietošām sekām...

Kopā ar savu blici

Pats sevi Tālivaldis par lielu fanātiķi neuzskata un katru dienu netrenējas, kā to varbūt piekopjot dažs labs viņa kolēģis un laikabiedrs. Bet būt aktīvam, piemēram, dodoties pāris kilometru garā pastaigā, nevis gaidot kārtējo autobusa pienākšanu, ir un paliek viņa dzīves sastāvdaļa. Savukārt treniņi ir regulāri – vismaz divas reizes nedēļā Tumē. Tāpat arī braucot uz Stendi.

– Mums, kā mēs to saucam, ir sava treniņu blice. Esam veterāni, seniori, bet nu būtībā esam gatavi arī tam, ka pievienojas jaunie, ja to paši vēlētos. Trenējamies visu ziemu un gatavojamies sacensību sezonai. Ziemā un zālē, protams, neko nemetam, bet skrienam, spēlējam basketbolu un kopumā vispusīgi izkustamies, trenējamies. Savukārt vasarās ir sacensības, uz kurām arī bieži vien dodamies kopā un viens otru atbalstām. Ne jau, protams, visi un vienmēr visur tiek, tomēr cenšamies. Un, ja runājam, par treniņiem, – ir tomēr starpība, vai tu to dari viens, vai kompānijā. Arī pavisam praktiski tam ir nozīme, piemēram, lai, izmetot disku, pašam nebūtu tam jāiet pakaļ...

Bet, runājot par ikdienu, tas, ko cenšos – cenšos daudz staigāt kājām. Smejos un skaidroju, ka neesmu skops un varētu braukt arī ar autobusu, bet reizēm ir svētīgi arī pastaigāt. Par fanātiķi vairs sevi nesauktu, bet būt aktīvam un piedalīties sacensībās, tostarp, piepalīdzot tiesāt vai citās jomās, – tas ir mans dzīvesveids. Un, kā man teikuši arī citi, – uzreiz apstāties jau nemaz tā nevar un pat nedrīkst! Ir jau, protams, tādi, kas piekomentējuši: ”Tev jau tas šķēps, Tāli, vairs nemaz nelido!” Taču es tādās reizē atbildu, ka, – lai nelido. Tas ir mans mīļākais sporta vieds, kurā, īpaši jau jaunībā, bijuši ļoti labi rezultāti (labākais rezultāts bija 25 gadu vecumā sacensībās tā laika Stučkā, kad izdevās aizraidīt lielo šķēpu 65,88 metru tālumā!), un tāpēc arī turpinu to darīt. Metīšu, neskatoties uz to, cik tālu lido, un darīšu tik ilgi, cik manas rokas to ļaus!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Rasisma skandāls bobslejā: kāds ražotājs atsakās tirgot kamanas melnādainiem sportistiem

Komentāri (1)