Pavisam netālu – Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē Ingrīda Ivane aicina ielūkoties Nejaušās istabās, bet Dobeles muzejā Gita Ozola, kura vienlaikus ir ne tikai māksliniece, bet arī veterinārārste rosina atklāt zirga Brīvību. Savukārt Tallinas ielas kvartāla laikmetīgās mākslas telpā “TUR” Oto Holgers Ozoliņš garantē interesantu piedzīvojumu ar Procesa artefaktiem uz padomju laika kravas automašīnas “ZIL-130” kravas automašīnas šasijas bāzes.

* Laikmetīgās mākslas telpā “TUR” (Tallinas iela 10/3, Tallinas ielas kvartālā, Rīgā) līdz 7. februārim skatāma mākslinieka Oto Holgera Ozoliņa personālizstāde „Procesa artefakti”, kas pat līdz tā noslēguma dienai pakāpeniski veidosies kā disciplīnas un rituāla izpēte. Izstādē mākslinieks veido konstrukciju uz padomju laika kravas automašīnas “ZIL-130” kravas automašīnas šasijas kabīnes. Lai gan tā ir statiska, konstrukcija iecerēta kā pārvietojama un rotaļīga atsauce uz mobilitāti un pārvietošanos, kā arī turpinājums Oto Holgera Ozoliņa pētījumam par struktūru kā vienlaikus ierobežojumu un katalizatoru. Konstrukcijas iekšiene ir sterila - apzināta norāde uz baltā kuba galerijas konvencijām. Vienlaikus šī struktūra ir arī funkcionāls patvērums ar krāsni, kas nodrošina pietiekamu siltumu telpai.

Oto Holgera Ozoliņa prakse balstās procesā orientētā tēlniecībā, kur būtiska nozīme ir personīgajai izaugsmei un bezdarbības pārvarēšanai. Visā izstādes norises laikā tā autors ik dienu klīdīs pa Rīgas ielām, meklējot malku krāsns kurināšanai. Vākšana Latvijas kultūrā ir dziļi iesakņojusies prakse, kas visbiežāk saistīta ar sēņu vai ogu lasīšanu mežā. Šeit šis rituāls tiek pārcelts pilsētvidē, pārvēršot to par izdzīvošanas performanci. Pārtikas vietā mākslinieks vāc kurināmo, iegūstot no urbānās vides to, kas nepieciešams gan dzīvības, gan mākslas uzturēšanai.

“Kuba iekšiene atsaucas uz baltā kuba galerijas telpu. Krāsns ir gan utilitāra, gan tēlnieciska, un tā iezīmē telpas kodolu. Apmeklētāji ieiet no aizmugures, kur pie sienas izvietots liels saplākšņa audekls. Uz šīs virsmas Oto Holgers Ozoliņš iezīmē katra koka gabala kontūru pirms tā sadedzināšanas, veidojot abstraktu un nepārtraukti mainīgu zīmējumu. Cits zīmējums ir karte, kas fiksē koksnes atrašanas vietas un noietos maršrutus, savienojot estētisku kvalitāti ar abstraktu informāciju. Uz palodzes atrodas stikla burka ar ūdeni un dīgstošu sīpolu. Tā ir viņa bērnības atmiņa, kā arī atjaunotnes un pacietības simbols. Kamēr krāsns patērē koksni siltuma radīšanai, sīpols lēnām aug, piedāvājot vizuālu un konceptuālu pretstatu. Viens process iznīcina, lai uzturētu, otrs kopj, lai augtu. Netālu muzeja teksta formātā izvietotas instrukcijas, kurām mākslinieks seko, atklājot savu disciplīnu gan kā rituālu, gan artefaktu. Šī prezentācija sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem, kuros process un dokumentācija kļūst neatdalāmi no gala objekta,” vēsta izstādes organizatori.

No savāktas koksnes un materiāliem, kas palikuši no citām izstādēm un “ZIL-130” šasijas fragmentiem Ozoliņš veido nelielas skulptūras. Šie darbi top tikai pēc tam, kad krāsns ir iekurināta un dienas uzdevumi pabeigti. Ievērojot sev izvirzītos rituālus, mākslinieks rada apstākļus savai mākslinieciskajai praksei. Sīkāk internetā: www.turtelpa.lv.

* Dobeles novada muzejā līdz 14. februārim skatāma zirgu veterinārārstes un mākslinieces Gitas Ozolas personālizstāde “Brīvība”, kur zirgs atklājas kā spēka, kustības un iekšējās brīvības simbols. Izstāde aicina apstāties un sajust dinamiku un jūtīgumu, kur profesionālā pieredze satiekas ar radošu intuīciju.

Izstāde ir vizuāls dialogs starp kustību un klusumu, spēku un jūtīgumu. Tās centrā – zirgs kā brīvības, enerģijas un individualitātes simbols. Mākslinieces darbos zirgs nav tikai tēls, tas ir raksturs, impulss un elpa. Gleznās un zīmējumos izcelta gan zirga būtība un portretiskā individualitāte, gan dinamika, ātrums un nepieradinātā daba.

Zīmēšana un gleznošana Gitu Ozolu pavada kopš bērnības, gluži tāpat kā aizraušanās ar zirgiem. Lai gan profesionālais ceļš izvērties veterinārmedicīnā, netieši specializējoties zirgu medicīnā, māksla vienmēr bijusi klātesoša kā iekšējs dzinējspēks. Ikdienas darbs ar zirgiem – to spēks, grācija un temperaments – kļūst par iedvesmas avotu radošajam procesam.

Māksliniece ir absolvējusi Ogres amatniecības vidusskolu, apgūstot keramikas specialitāti, bet pēdējos gados mērķtiecīgi attīsta savas glezniecības prasmes Garozas gleznošanas studijā. 2020. gada rudenī tika atklāta viņas pirmā personālizstāde, un kopš tā laika darbi regulāri piedalījušies gan lielākās, gan mazākās izstādēs. Daļa darbu atraduši savus īpašniekus Latvijā un ārpus tās robežām.

Izstāde “Brīvība” ir aicinājums apstāties, ieelpot un sajust – kustību, emocijas un iekšējo brīvību, ko māksliniece nodod caur zirga tēlu. Tā ir telpa, kur profesionālā pieredze satiekas ar radošu intuīciju, veidojot spēcīgu un godīgu stāstu. Sīkāk internetā: www.dobelesmuzejs.lv.

* Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā (Pils iela 4, Rēzeknē) līdz 15. martam skatāma gleznotājas Ingrīdas Ivanes personālizstāde “Nejaušas istabas”, kurā māksliniece aicina pārdomāt, cik būtiska mūsdienās ir piederības sajūta. Izstāde “Nejaušas istabas” ir turpinājums mākslinieces interesei par mājvietas jēdzienu, identitāti un kultūrvēsturisko atmiņu. Darbi aplūko mājas nevis kā ģeogrāfisku punktu, bet kā uztveres un piederības konstruktu. Gleznās netiek reproducētas konkrētas vietas, bet tās vēsta par to, kas mūs veido – gan redzamais, gan neskaidri sajustais.

Izstāde rosina domāt par pieredzes atpazīstamību arī vietās, kas nekad nav pastāvējušas. Klasiskās glezniecības valoda savijas ar mākslīgā intelekta radītiem vizuāliem impulsiem, kas kļūst par pamatu jaunu pasauļu veidošanai. Šajā kontekstā darbi aktualizē laikmetīga cilvēka attiecības ar vidi un tehnoloģijām, vienlaikus aktualizējot jautājumu par māju, miera un drošības sajūtu šajā trauksmainajā laikā.

Ingrīda Ivane (1985) radošajā darbībā pievēršas sevis paš-definēšanai caur telpas pieredzi. Interesi par kultūru, mākslu un literatūru savulaik viņu rosinājusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, kur iegūts bakalaura un maģistra grāds kultūras teorijā. Šīs studijas veicinājušas viņas interesi ne vien par materiāla vizuālo, bet arī vēsturisko izpēti. Idejas pilnveidotas, studējot tekstilmākslu un glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, kur 2022. gadā iegūts maģistra grāds glezniecībā. Piedalījusies vairāk nekā 50 grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs un līdz šim izveidojusi vienpadsmit personālizstādes. Sīkāk internetā: www.latgalesgors.lv.

* Aspazijas mājā Dubultos ( Zigfrīda Meierovica prospektā 18/20, Jūrmala) līdz 3. martam skatāma mākslinieces Ditas Lūses personālizstāde “Patverties saulē”, kurā iekļauti vienpadsmit viņas darbi, kas piedāvā atelpu laikā, kad ģeopolitiskās pārmaiņas grūti raksturot vārdiem – “rimtas, harmoniskas”.

Māksliniece Dita Lūse izstādi apzināti veidojusi kā miera ostu un viņa saka: “Es gribēju, lai manas gleznas ir miera un līdzsvara pilns patvērums, kur skatītājam palēninās laiks. Gaisma, telpa un grīdu musturi ļauj parādīt telpas dziļumu un radīt vienatnes un klusuma sajūtu. Ar skatienu sekojot gaismas rakstiem, var aizklīst domās, uz mirkli pazaudēt sevi, vai tieši otrādi – pabūt vienatnē ar sevi un aizmirst realitāti.”

Ditai Lūsei saule nav neizturams karstums, no kura jāpatveras ēnā, tas ir lielums, kas dod gaismu, spēku un atklāj patieso. Gleznotājai laiks un gaisma ir lielumi, kas vienmēr rada intrigu: “Mani interesē, kā gaisma nojauc formu, piemēram, kā cauri lapotnei mirguļojošas gaismu un ēnu spēles nojauc fasādes realitāti un pārrauj grīdas ritmus vai kā debesis atspīd logu stiklos un spīdīgajās flīzēs. Savukārt, laiks kā mirklis, kurā saplūst pagātnes sajūta un acu priekšā redzamais.”

Dita Lūse ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, mācījusies Dānijā un ASV. Mākslinieces radošajā biogrāfijā ir ap četrdesmit personālizstāžu, dalība grupu izstādēs un atzinība dažādos mākslas konkursos gan Latvijā, gan Eiropā un Āzijā. Viņa pamatā strādā eļļas tehnikā. Bieži izmanto akvarelisku pieeju, pludinot un ļaujot krāsai notecēt. Māksliniece cenšas saglabāt darbā svaigumu un līdz pat gleznas pabeigšanai tajā uztur skices atraisīto vieglumu. Ditai Lūsei patīk lakoniska un atturīga krāsu palete, klusinot darbus, lai tie nebūtu uzstājīgi centienos pievērst skatītāja uzmanību. Sīkāk internetā: www.jurmala.lv.

* Lūznavas muižā (Rēzeknes novadā) līdz 29. martam skatāma Tukuma mākslinieka Alberta Franciska Pauliņa (1948) gleznu izstāde “Nostalģija”. Latgalē dzimušais, bet dzīves lielāko daļu Kurzemes pilsētai Tukumam piederīgais mākslinieks Alberts Francisks Pauliņš ir ievērojams ainavu glezniecības tradīciju pilnveidotājs, glezno arī klusās dabas, retāk portretus un aktus.

Izstādē apskatāmi dažādos laikposmos tapuši darbi no Alberta Franciska Pauliņa privātkolekcijas, tajos mākslinieka rokraksts atklājas stilistiski dažāds un aizvien jaunā atšķirīgā ekspresivitātē. Izstādē iekļauti arī vairāki vēl neredzēti mākslas darbi, kas tapuši 2025. gadā. Ar Latgales tematikai raksturīgo gleznu “Latgales naktis. Brāļa piemiņai” (2012) izstādē ir pārstāvēts Tukuma muzeja mākslas krājums.

Jaunā izstāde ir nozīmīga starpnovadu kultūras apmaiņā, kā arī būtiska pašam māksliniekam biogrāfiski – parādīt savu daiļradi dzimtajā Latgalē. Tas noteica izvēlēties izstādei nosaukumu “Nostalģija”, kas nozīmē ilgas pēc kā pagājuša, parasti idealizēta, un izsaka noskaņojumu, kurā apvienojas skumjas un prieks. Izstāde tās apmeklētājiem – Latgales iedzīvotājiem un viesiem – ir iespēja iepazīt mākslinieka radošā veikuma oriģinalitāti, kas izpaužas arī Tukuma un tā apkārtnes ainavu atveidojumā. Alberts Francisks Pauliņš piederīgs Tukuma izcilajām kultūras personībām, kuras rada Tukuma zīmola (Tukums – mākslas pilsēta) vērtības un daudzina Tukuma vārdu.

Mākslinieks sevi dēvē par romantiķi. Viņš mākslas darbu idejas apcer klusumā un īsteno tās rīta stundās darbnīcā, skanot klasiskajai mūzikai. Viņš uzskata: “Ir svarīgi atrast savu būtību un parādīt to savās gleznās, lai tas, ko tu glezno būtu tikai tavs, un uzreiz to varētu atpazīt.”

Profesionālo izglītību mākslinieks ieguvis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā Koka mākslinieciskās apdares nodaļā (1966–1970) un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā (1975–1982). Ārzemju mākslā Alberta Franciska Pauliņa autoritātes ir franču gleznotājs Anrī Matiss (1869–1954) un spāņu gleznotājs Pablo Pikaso (1881–1973). “Es esmu diezgan spontāns. Gleznoju tā, kā es jūtu. Krāsas izvēlos pilnīgi patvaļīgi, nerēķinoties ne ar kādiem kanoniem,” saka gleznotājs. Viņš konsekventi pieturas no studiju gados apgūtā un ainavu glezno, sākot no augšas – no debesīm. Tādā veidā vislabāk izdodas samērot attiecības starp pārējiem plāniem gleznā. Sīkāk internetā: www.luznavasmuiza.lv.

VIDEO: Bertānam uztrenēties tālmetienu konkursam palīdzējusi viņa meitiņa Mila