No Dailes teātra Kristaps aizgāja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Aiziešana nebija dramatiska, drīzāk dabiska pāreja uz citu dzīvesveidu. Viņš atzīst, ka šis lēmums nāca ar atvieglojumu. “Teātrim neesmu pielicis punktu,” saka Kristaps. “Tas ir daudzpunkts. Ja kādreiz būs projekts, kas tiešām rezonēs, atgriešanās uz skatuves nav izslēgta.”

Kad bērns ienāk pasaulē, viss iegūst jaunu jēgu

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", Kristaps no Dailes teātra aizgāja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Iekšēji jau ilgāku laiku jutis, ka profesionālā teātra režīms viņam īsti neatbilst: smagas lomas, psiholoģiski sarežģīti materiāli un nemitīgs emocionālais nospriegojums. “Rēzija Kalniņa reiz teica, ka profesionālis var atnākt uz teātri, uzvilkt kostīmu un tajā brīdī pieslēgties lomai, bet neprofesionālim tā dzīvo līdzi visu dienu. Tā es jutos – jau no rīta galvā izrāde, vakarā vēl turpinu to nest sev līdzi.” Ar laiku šī emocionālā slodze kļuvusi tik intensīva, ka ķermenis pats sāka protestēt. Kad Kristaps beidzot pieņēma lēmumu iet prom, sajūta esot bijusi nevis tukšums, bet atbrīvošanās.

Īsto pagrieziena punktu gan neizraisīja nogurums vai neapmierinātība, bet ģimene. Kristaps ļoti skaidri atceras mēnesi, kad pasaulē nāca viņa dēls, tajā viņš nospēlējis 27 izrādes. Tas nozīmēja 27 vakarus prom no mājām, prom no tikko piedzimuša bērna. “Man galvā ieklikšķēja doma – ja tagad neredzu viņu, tad kad redzēšu?” Kristaps atzīst, ka tajā brīdī pats sev uzdevis jautājumu: ko īsti viņš grib paturēt no savas profesionālās dzīves un ko vairs ne? Un atbildes atnāca ātri. Arī sieva Baiba – toreiz Dailes teātra kolēģe – pēc bērnu piedzimšanas pakāpeniski mainīja profesionālo virzienu. Šobrīd viņa strādā Ogres slimnīcā par mediķi, un Kristaps atzīst, ka viņu profesionālās pārmaiņas kaut kā dabiski sakrita un papildināja viena otru. Abi saprata – ģimene ir centrā un viss pārējais griežas ap to. Nevarot arī noliegt, ka šāds lēmums bijis finansiāli izdevīgāks.

“Tagad, pēc visiem šiem gadiem, saprotu, ka Baiba vienkārši ir cilvēks, kurš mani tur pie zemes,” stāsta Kristaps. “Es skrienu, lidoju, man idejas dzimst ātrāk, nekā tās var izrunāt. Bet viņa ir tas miers, kas visu noliek vietās. Mēs ļoti atšķiramies, bet laikam tieši tāpēc tas viss strādā – katrs ienes savas krāsas.”

Cilvēks starp jauno pāri un haosu

Kristaps, protams, neaizgāja no teātra, lai sēdētu mājās. Tieši otrādi – tas pavēra negaidītu brīvību domāt un radīt savā ritmā. Pasākumu un kāzu vadīšana, ar ko viņš nodarbojas nu jau vairāk nekā 15 gadu, kļuva par profesionālu ceļu, kurā viņš jūtas patiesi savējais. “Kāzu vadītājs nav tikai cilvēks ar mikrofonu,” Kristaps saka. “Tas ir tas, kurš uztver atmosfēru, saprot sajūtas un saliek stāstu kopā. Katra kāzu diena ir kā mazs režijas darbs.” Viņš atzīst, ka tieši šis formāts – dzīvās emocijas, spontanitāte, humors, cilvēcība – dod viņam to enerģiju, kuru teātrī bieži nosedza smags materiāls. Un tieši laimīgie cilvēki vakara beigās ir tas, kas Kristapam sniedz vislielāko gandarījumu.

“Dažreiz ir jāuzliek robežas viesiem, dažreiz jānomierina vecāki, dažreiz jāglābj kāda tehniska ķibele. Es esmu tas cilvēks, kurš stāv starp pāri un visu haosu, kas var rasties. Un man tas patīk – būt tam, kas nodrošina, lai viņiem šī diena tiešām būtu skaista,” stāsta Kristaps. Mūzika Kristapa dzīvē nekad nav bijis tikai hobijs. Viņš spēlē grupā "Bez PVN", komponē mūziku izrādēm un leļļu teātrim, raksta dziesmas bērniem, kopā ar saviem bērniem Ernestu un Terēzi ir izveidojis muzikālo projektu "Rupuči". Šis projekts sākās kā labdarības iniciatīva, bet pārvērtās par sirsnīgu, ģimenisku radošuma teritoriju, kurā Kristaps pats spēlē ģitāru, klavieres, bungas un eksperimentē ar skanējumu.

Domājot par 2015. gada uzvaru šovā "Izklausies redzēts", Kristaps tagad, desmit gadus vēlāk, uz to raugās ar siltumu. Tā bija platforma, kas ļāva viņam parādīt pilnu amplitūdu – gan humoru, gan vokālo spēju, gan aktiera talantu. Taču viņš piebilst: pat ja uzvara bija spilgts dzīves brīdis, tā nav noteikusi to, kas viņš ir šodien.

Mīlestībā jau gandrīz 20 gadu

Kristapa un Baibas mīlestības stāsts pats par sevi ir pieminēšanas vērts, abi bija kursabiedri, sākumā viens otram nemaz nepatika, taču kādā vakarā palika divatā, lai krāsotu grīdu. “Acetons laikam bija iedevis galvā,” Kristaps smejas. “Tā arī sākās.” Tajā vakarā viņš apsolīja Baibai iemācīt spēlēt ģitāru, un viss turpinājās pats no sevis. “Baiba vienmēr smejas, ka pirmajā brīdī es viņai esmu šķitis nenopietns tips,” stāsta Kristaps. “Un es jau arī biju. Bet laikam kaut kas manā nenopietnībā viņai tomēr iepatikās. Vai arī tā bija ģitāra – to mēs tā arī neesam noskaidrojuši,” viņš smejoties saka. Nu viņi ir kopā jau gandrīz 20 gadu, audzina dēlu un meitu un ir izveidojuši ģimeni, kurā atbalsts un humoru izjūta iet roku rokā.

Vai kādreiz atgriezīsies teātrī vai kino?

Vai Kristaps kādreiz varētu atgriezties teātrī? Viņš atbild godīgi: “Teātris ir atkarība. Tā ķīmija ar skatītāju, kolēģiem, materiālu… Tur rodas hormons, ko gribas sajust vēl un vēl.” Tāpēc durvis nav aizvērtas, viņš neslēpj, ka priecātos par kādu lomu, kas patiešām “noķertu” viņa interesi. Taču realitāte ir tāda, ka piedāvājumi spēlēt teātrī vai filmēties seriālos mēdz ienākt tajā brīdī, kad viņam jau ir aizņemts grafiks. Televīzijas un kino projekti parasti sāk formēties tikai dažus mēnešus pirms filmēšanas, un bieži vien zvans pienāk ar frāzi “sākam pēc diviem mēnešiem”.

Savukārt kāzas – Kristapa galvenais un stabilākais darbs – tiek plānotas vismaz gadu vai pat divus uz priekšu. Tas nozīmē, ka brīdī, kad režisors vai producents aicina viņu kādā projektā, kalendārā vienkārši vairs nav vietas. “Reizēm pat nezinu, kāds projekts tiek piedāvāts,” viņš atzīst. “Man tikai nosauc filmēšanas datumus, un es jau redzu, ka tie pārklājas ar kāzām, kuras esmu apņēmies vadīt. Es ļoti reti atsaku tāpēc, ka negribu – parasti to daru tāpēc, ka netieku.”

Kamaniņu braucēji Gudramovičs/Kalniņš pasaules čempionātā izcīna septīto vietu