Un tā ir šūpošanās tradīcija, kuras aizsākums jāmeklē sirmā senatnē - daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Lieldienu šūpoles nav tikai jautra izklaide, tām ir arī sava maģiska nozīme. Tās nav vienkāršas, parastas šūpoles. Lieldienu šūpoles kar tikai reizi gadā un pēc svētkiem tās ir jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā tu atstāsi vietu, kur šūpoties raganām, un tas jau neko labu nesola.

Šim maģiskajam rituālam par godu Siguldā kopš 2016. gada ik gadu Lieldienās notiek Šūpoļu festivāls, kas šogad norisinās jau desmito reizi.

Aizbaida odus, ļaunos garus un miegu

Šūpošanās Lieldienu rītā ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu. Šūpošanās rituāla dalībnieki uzskata, ka viņi tādejādi palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Tādēļ nozīmīga ir vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta tām parasti ir augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Jāpiebilst, ka šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

Senāk Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kādu citu velti. Šūpojās visas trīs Lieldienu dienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Tautas ticējumi arī norāda gluži praktiskas lietas, kādēļ vajag daudz šūpoties: lai visu gadu nenāk miegs; lai izvairītos no ļauniem gariem; lai nekož odi, dunduri un čūskas; lai būtu brangas aitas un gari lini.

Visvairāk latvju dainās apdziedātā Lieldienu izdarība ir šūpošanās. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības veicināšanu. Ir gan maģiskas, gan arī jautras dainas par šūpošanos. Lūk, pāris:

* Augsti mani bāleniņi,
Augsti kāra šūpulīti;
Tautu meita zema resna,
Tai vajaga palēceknes.

* Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;
Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.

* Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.

Nedrīkst piemirst, ka pēc Lieldienām šūpoles obligāti jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā mājā būs nelaime un neraža. Ir vairāki ticējumi, kāpēc svētku šūpoles pēc svinībām jāiznīcina:

* Pēc šūpošanās beigšanas šūpoles nedrīkstēja atstāt, jo tad putniem neizdodoties perēšana, bet vārnas aiznesot cāļus.

* Šūpoles jāizjauc un jāsadedzina, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Tāpat šūpošanās tradīcijas nedrīkst pārtraukt:

* Ja kāds, kas agrāk Lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to.

* Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

Pavasara šūpošanās citur Eiropā

Šūpošanās kā Lieldienu tradīcija ir visizteiktāk raksturīga tieši Latvijā un Lietuvā, un daļēji arī Igaunijā - tātad Baltijas kultūrtelpā. Šī paraža ir ļoti sena un cieši saistīta ar pavasara saulgriežu un auglības rituāliem, kas vēlāk saplūda ar kristīgajām Lieldienām. Citviet Eiropā, īpaši Ziemeļeiropā, šī tradīcija nav tik izplatīta, bet dažās valstīs var atrast līdzīgas paražas, bet tās nav tik rituāli svarīgas kā pie mums:

* Polijā šūpošanās ir populāra tradīcija Lieldienās, it īpaši bērnu vidū. Polijā Lieldienas tiek svinētas ar dažādām rotaļām, kur šūpošanās tiek uzskatīta par vienu no veidiem, kā radīt prieku un svētku garu.

* Vācijā un Austrijā šūpošanās arī ir daļa no Lieldienu tradīcijām. Tā bieži notiek, lai radītu prieku bērniem, simbolizētu auglības veicināšanu un labu veselību.

* Arī Dānijā šūpošanās ir populāra pavasara tradīcija. To saista ar pavasara dzīvības atdzimšanu un tā tiek uzskatīta par veidu, kā uzlabot fizisko un garīgo veselību.

* Šūpošanās tradīcija ir saglabājusies arī Ziemeļeiropā. Piemēram, Norvēģijā un Zviedrijā cilvēki Lieldienās šūpojas, lai sveiktu pavasari un dzīvības atdzimšanu. Somijā šūpošanās tradīcija ir saglabājusies kā jautra bērnu rotaļa.

* Ukrainā dažos ciemos šūpošanās notiek pavasara svētkos, bet tā nav tik masveidīga tradīcija kā Baltijā.

* Līdzīga ideja kā Latvijā – “jo augstāk, jo labāk raža” - pastāv arī dažos Balkānu un Kaukāza reģionos, kur pavasarī cilvēki mēdz šūpoties vai lēkāt, bet tas nav tik cieši saistīts tieši ar Lieldienām.

Pasaules modelis šūpolēs

Lieldienu šūpoles Baltijas valstīs nav kā citur pasaulē tikai izklaides elements, bez dziļākas simboliskas nozīmes. Latvijā un Lietuvā tā ir viena no centrālajām Lieldienu rituālu daļām, kam piešķirta ļoti senatnīga un simboliska nozīme. Un to pirms desmit gadiem iezīmēja Sigulda, organizējot ikgadējo Lieldienu Šūpoļu festivālu. Šogad no 4. līdz 6. aprīlim Siguldā jau desmito reizi notiks Latvijā vienīgais Šūpoļu festivāls. Siguldas novada pašvaldība par to vēsta:

“Šogad Siguldas Šūpoļu festivālā tiks izšūpots jau desmitais gads. Desmit atspērieni, desmit augšupceļi, desmit atgriešanās. Desmitais Šūpoļu festivāls nāk ar plašu elpu un lielu jubilejas loku. Šī gada tēma – “Pasaule, Pasaulīt!”

10. Siguldas Šūpoļu festivāls:

Mēs dzīvojam laikā, kad vislielākās šūpoles uz planētas ir pati planēta un cilvēka saprāts. Nekas šobrīd nešūpojas jaudīgāk kā mūsu pasaule. Tā šūpojas ar neierastu amplitūdu, un mēs visi esam savienoti šajā mehānismā. Šūpoles māca vienkāršu, bet dziļu likumu – līdzsvars nav stāvēšana uz vietas. Līdzsvars ir spēja kustībā saglabāt centru. Tāpat kā saule gadu no gada kāpj Lieldienu kalnā un uzveic tumsu, arī festivāls kļūst par telpu, kurā katra cilvēka iekšējā kustība tiek pieņemta un svinēta.

10. Šūpoļu festivāls aicina doties ceļojumā. Tā laukumi šoreiz kļūs par mazu pasaules modeli, jo Siguldas kalni var simboliski sarunāties ar Alpu virsotnēm, bet Gaujas plūdums atbalsoties okeāna straumēs. Eifeļa tornis Parīzē, piramīdas Ēģiptē, “The Beatles” lietainā Liverpūlē vai saulainās Sidnejas opernama ikoniskās baltās buras. Katra no tematiskajām šūpolēm nesīs kādas pasaules vietas identitātes kodu, tās zemes ikoniskos, visiem atpazīstamos un arī šī laika radītos simbolus. Dažādu valstu stāsti satiksies vienā dramaturģiskā plūsmā, un Sigulda festivāla dienās kļūs par simbolisku pasaules centru.”

Festivāla šūpoles izvietotas galvenajos pilsētas laukumos – Siguldas dzelzceļa stacijas laukumā un Svētku laukumā, bet atsevišķi objekti atrodas arī citās pilsētas un Siguldas novada teritorijās, kā arī iecienītākajās skatu vietās Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Īpašā šūpoļu ceļa karte pieejama digitāli “Sigulda aizrauj!” mobilajā lietotnē, sociālajos tīklos un sigulda.lv: https://tourism.sigulda.lv/events/supolu-festivals-2026/.

Pagānisms, kristietība un rotaļas

* Senās pagānu tradīcijas: Pavasara svinības, kas saistītas ar dzīvības atjaunošanos un auglību, bieži ietvēra fiziskas aktivitātes, lai godinātu dabu un tās spēkus. Šūpošanās varētu būt bijusi saistīta ar senajiem pavasara rituāliem, kad cilvēki svinēja saules atgriešanos un ziemas izskaņu. Šajos laikos tika veikti dažādi rituāli, lai veicinātu zemes auglību un nodrošinātu labu ražu. Šūpojoties varēja simbolizēt zemes svārstīšanos un dzīvības spēku atdzimšanu.

* Kristīgās tradīcijas: Kristīgajā tradīcijā Lieldienas ir saistītas ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas simbolizē jaunas dzīvības sākumu. Lieldienu pirmdiena, kas ir diena pēc galvenajiem svētkiem, ir laiks, kad cilvēki var turpināt svinības un izbaudīt pavasari. Šūpošanās varēja iegūt nozīmi kā simboliska aktivitāte, kas veicina dzīvības un dziedināšanas spēku, kas atklājas pēc Kristus augšāmcelšanās.

* Mūsdienu jautrība: Laika gaitā šūpošanās tradīcija kļuva par izklaidi bērniem un ģimenēm, kļūstot par jautru Lieldienu svētku daļu. Daudzās Ziemeļeiropas valstīs, tostarp Latvijā, šī tradīcija saglabājās, un kļuva populāra kā veselības un auglības veicināšanas simbols.

Teodoram Bļugeram - rezultatīva piespēle "Penguins" uzvarā; Merzļikins spēles trešā zvaigzne zaudējumā