Viņš vērtē, ka mūsdienās cilvēki ir fiziski aktīvi mazāk, īpaši jaunā paaudze, kas labprātāk laiku pavada viedierīcēs. Ne bez lepnuma Juris stāsta par saviem mazdēliem, kas visi četri ir žiperīgi puikas un mīl laiku pavadīt kustībā, ja ne orientēšanās vai futbola treniņos, tad tāpat ārā dzenājot bumbu vai braukājot ar riteni.

Sarunas laikā nospriežam, ka bērnu kustīgumā milzīga loma ir ģimenei. Jura gadījumā bērni Kristīne un Aigars, tāpat kā tētis, izauga par veiksmīgiem orientieristiem, kas hobija līmenī ar šo sporta veidu nodarbojas vēl joprojām. Tiesa, dēls laika gaitā vairāk pievērsies garo gabalu skriešanai un nu viņa paveikto darbu kontā esot jau daudzi maratoni dažādās pasaules valstīs.

Vispirms distanču slēpošana

Juris Kokins dzimis un audzis ir Latgalē, tur arī sācis nodarboties ar sportu. Vispirms tā bijusi distanču slēpošana. Juris ir beidzis Krāslavas vidusskolu, bet studējis fiziku un matemātiku tolaik Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Pēc studijām pārcēlies dzīvot uz Cēsīm. “Tā nu kopš kāda 1980.gada esmu vidzemnieks,” teic Juris. “Tagad gan jau kādu laiku ar sievu nedzīvojam pašās Cēsīs, te mīt meitas ģimene, bet mēs esam pārcēlušies uz Jaunraunas pusi”. Sākotnēji, pārceļoties no Latgales uz Cēsīm, strādājis Raiskuma internātskolā. Tas bijis viņam piemēroti, jo sportošanas dēļ sanācis padaudz kavēt, bet darbā viņu aizvietojuši citi skolotāji. Pēc tam astrādāja par sporta skolotāju Priekuļu vidusskolā.Sākoties pārmaiņu gadiem Latvijā, saņemts uzaicinājums stāties Zemessardzē. “Tā es 1994.gadā kļuvu par karavīru un nodienēju līdz 2019.gadam,” pastāsta bijušais zemessargs. Viņš atzīst, ka vēlu uzsācis dienestu – aptuveni 30 gadu vecumā. Ieguvis kapteiņa pakāpi, bet, kad atvaļinājās no dienesta, sakritis tā, ka piedāvāts vēl darboties Jaunsardzē, kur liels pluss bija Jura pedagoģiskā izglītība. Tur viņš darbojies četrus gadus. Jauniešus militārās prasmēs apmācījis Raunā, Vecpiebalgā un Priekuļos. “Kad pienāca vecuma pensija, nolēmu, ka laikam pietiek pa tiem mežiem dzīvoties. Jau Zemessardzē biju gana ilgi to izbaudījis. Līdz ar vecuma pensiju atvaļinājos pilnībā un tagad dzīvoju sev,” stāsta Juris.

Sportā ienācis ar distanču slēpošanu, ko sācis Krāslavas sporta skolā. To turpinājis visu vidusskolas laiku un vēl toreizējā Fizkultūras institūta pirmajā kursā, turklāt teicamā līmenī, jo bijis arī Latvijas izlasē jauniešiem. “Pēc pirmā kursa mani pārķēra biatlonisti. Tā kā slēpotājs jau biju diezgan labs, bija jāiemācās vēl arī labi šaut,” atminas Juris. Viņš stāsta, ka deviņus gadus faktiski bijis profesionāls biatlonists. “Nu, padomju laikos, skaitījās, ka sportā profesionāļu nav, bet ikdiena jau reāli tāda bija. Braukāju pa sacensībām un nometnēm. Pa visu gadu tikai kādu mēnesi biju mājās,” paskaidro Juris. “Tad tika pieņemts lēmums, ka tiem, kas vecāki par 25 gadiem un startē dažādās PSRS sacensībās, vairs nepiešķirs ieskaites punktus ne biedrībām, ne izlasēm, bet tolaik jau tieši kopvēŗtējumi bija svarīgi . Un tā mēs kļuvām lieki. Teorētiski jau individuāli varētu trenēties un startēt, bet, kurš tad to visu mums apmaksātu,” vairāk pastāsta bijušais biatlonists.

Juris pasmaida, ka toreiz, pametot biatlonu, viņam bija 28 gadi, kas biatlonā faktiski nav nekāds lielais vecums, drīzāk brieduma laiks. “Enerģijas manī bija daudz, domāju, kur to likt, un kaut kā sapinos ar orientieristiem,” pasmejas Juris. Jau toreiz sapratis, cik orientēšanās var būt interesanta un aizraujoša: “Tur nekad nav divu vienādu sacensību pat vienā un tajā pašā mežā trases.”

Katram sporta veidam savi plusi

“Tā nu es patiešām aizrāvos. Kad paaugās bērni, arī viņi labi startēja sacensībās. Dēls bija Latvijas izlasē junioros, bet, kad sāka studēt, saprata, ka pilnvērtīgi nevar visu apvienot un vairāk tomēr pievērsās mācībām. Meita līdzīgi, bet aktīvi sacensībās piedalījās ilgāk. Sabija arī Latvijas izlasē sievietēm, elites grupā. Tagad arī labprāt izskrien kādas sacensības,” par ģimenes vaļasprieku vairāk stāsta Juris, atklājot, ka ar orientēšanos nodarbojas arī mazbērni. Juris pasmejas, ka orientieristu bērniem nav, kur likties, kā vien arī sākt piedalīties: “Ja redzi sarakstos, ka tur startē kāds Bērziņš vai Krūmiņš, tad pēc gadiem parādās arī jaunā maiņa ar tādu pašu uzvārdu.”

Pats Juris ir pateicīgs savam pirmajam trenerim, kurš ļoti pratis piesaistīt audzēkņus, padarot treniņu procesu aizraujošu. “Tā nebūt nebija tikai distanču slēpošana. Mēs darījām visu ko. Treniņi bija ļoti daudzpusīgi – gan sporta spēles, gan pārgājieni, pat cīņas. Brīžam likās, ka tas vispār nav saistīts ar distanču slēpošanu. Viss aizrāva un vispusīgi uztrenēja,” teic Juris.

Jautāts, vai, viņaprāt, bērniem jāļauj izmēģināt spēkus dažādos sporta veidos, viņš atzīst: “Es domāju, ka līdz kādiem padsmit gadiem noteikti jāļauj izmēģināt visu. Īpaši, ja bērns vēl pats par to izrāda interesi, lai tikai mēģina! Jebkurš sporta veids kaut ko iedos. Piemēram, sporta spēles dos koordināciju, orientēšanās – izturību. Netrūkst jau gadījumu, kad bērnam jau agrā vecumā ļoti uzspiež kādu sporta veidu, jauniešiem nogurst un salūst. Tad pēc junioru vecuma sportošana tiek pamesta.”

Runājot gan kā bijušajam sporta skolotājam, gan Jaunsardzes instruktoram, Juris Kokins vērtē, ka mūsdienu jaunieši ir kļuvuši fiziski vārgāki. “Pieejamās tehnoloģijas nereti aizstāj fiziskās kustības. “Nav jau tā, ka arī agrāk visi trenējās, tomēr nebija tādu ierīču, kur ilgstoši pavadīt brīvo laiku, bērni vairāk bija ārā. Pagalmos kopā dauzījās, spēlēja bumbu, dažādas spēles, vienkārši bija kustīgāki. Es, piemēram, Jaunsardzē redzēju visādus gadījumus. Piemēram, atnāk vidusskolas vecuma puisis, kurš pat divas reizes nevar pievilkties. Nu īsti normāli tas viņa vecumā nav!”

Veicina smadzeņu darbību

Kādreizējais sporta skolotājs pauž uzskatu, ka milzīga loma bērnu un jauniešu ikdienā ir ģimenei: “Ja visi mājās tikai sēž dīvānā un kritizē citus, skatoties televizoru, tad arī bērns aug ar sajūtu, ka tā ir pareizi. Viņam jau no mazotnes nav motivācijas doties ārā un kustēties.” Jautāts, vai, viņaprāt, vienaudži senioru gados ir gana aktīvi, Juris atzīst - kā nu kurš: “Tie, kam bija tāds kā man pirmais treneris, kas prata ļoti ieinteresēt, sporta bacili ir dabūjuši tik ļoti, ka pārtraukt būt aktīvi nespēj.”

Juris ir pārliecināts, ka orientēšanās sports noteikti palīdz dzīvē: “Attīsta gan fizisko izturību, gan uzlabo smadzeņu darbību, jo tur visu laiku ir jādomā līdzi,” iemīļotā sporta veida plusus uzskaita aktīvais seniors. Viņš piebilst: “Ziemās, ja vien ir sniegs, es, cik vien iespējams, dodos slēpot. Ļoti patīk tā sajūta. Ja ir labs laiks un laba špūre, kas var būt labāks par slēpošanu!” Stunda, pusotra ārā svaigā gaisā kustībā uzreiz iedodot možumu un atjaunot smadzeņu darbību. Juris atminas, ka agrāk, kad darbā bijušas kādas problēmas vai grūtāki jautājumi, risinājumu vislabāk vienmēr izdevies izdomāt tieši fizisko aktivitāšu laikā. Viņš pat dažkārt mēdzis treniņu laikā nelielā blociņā pierakstīt prātā ienākušās idejas.

“Fizisko aktivitāšu laikā svaigā gaisā smadzenes tiek intensīvāk apgādātas ar skābekli un, protams, labāk strādā,” paskaidro pieredzējušais sportists.

Juris Kokins atzīst, ka arī veterānu vecumā var ļoti intensīvi trenēties un startēt dažādos pasaules līmeņa atbilstošā vecuma mačos, tomēr daudzi seniori izvēlas būt aktīvā kustībā drīzāk savam priekam un veselībai. “Redzi dalībnieku sarakstos kādu Jāni vai Pēteri, kurš nekad nav bijis pirmajā trijniekā, pat ne desmitniekā, bet katrās sacensībās viņš ir klāt, jo tas sagādā prieku un ļauj atpūsties,” teic Juris. Ar smaidu viņš piebilst: “Orientēšanās jau vispār ir tāds ļoti demokrātisks sporta veids. Nav jākaunas par savu ķermeni vai spējām. Galvenais, jātiek līdz mežam, un tālāk jau neviens tāpat neredz, kā tu tur skrien, ej vai klibo. Pēc tam tik uz pašām beigām nedaudz jāiztaisnojas un smuki jānofinišē.”

Viņš arī priecājas, ka orientieristu saime ir kā sirsnīga ģimene, kur visi sacensību dalībnieki ir varbūt ne pēc vārdiem un uzvārdiem zināmi, bet redzēti un satikti gan. Daudzi bērni, kas piedalās orientēšanās sportā, izaug visu priekšā, kļūdami par veiksmīgiem sportistiem. Gandarījums esot par Cēsu orientēšanās klubu “Meridiāns”, kurā valdot ļoti ģimeniska atmosfēra, dalībnieki labprāt saorganizējas gan kopīgām sacensībām, gan atpūtai, piemēram, par skaisto un plaši apmeklēto jubilejas balli citu klubu dalībnieki viņus apskauduši. Klubā esot arī ienākuši jaunākas paaudzes dalībnieki, kam netrūkst enerģijas un ideju dažādām saturīgām aktivitātēm.

Kad aktīvi nesporto, nesaimnieko mājas darbos un nepieskata mazbērnus, Juris ļoti labprāt seko līdzi sporta notikumiem. Protams, īpaši patīk skatīties sporta pārraides viņam tik tuvajā distanču slēpošanā un biatlonā, bet nesmādē arī visiem latviešiem svarīgo hokeju vai augsta līmeņa sacensības vieglatlētikā. “Domāju, sporta notikumus pārzinu samērā labi,” teic sporta entuziasts. Juris atminas, ka skolas laikā bijis svarīgi starpbrīdī paspēt aizskriet uz kiosku nopirkt laikrakstu “Sports”, kas tolaik visaptveroši rakstīja par sportu. Ja nepaguva līdz kioskam tik no rīta, pēc stundām avīzīte visbiežāk jau bija izpirkta.

Latviju Deivisa kausā pārstāvēs Podži, Lazdiņš un Vācijā uzaugušais Štrombahs

Komentāri (1)