Eiropadomei neizdodas vienoties un panākt, ka Ungārija atbloķē savu veto aizdevumam Ukrainai, kā arī jaunām sankcijām pret Krieviju. Kā vērtējat esošo situāciju, un kādi instrumenti ir Eiropas Komisijas rīcībā, lai tomēr panāktu progresu?

Pašreiz mēs turpinām strādāt, lai šo situāciju atbloķētu. Jāsaka, ka nav pirmā reize, kad Ungārija kaut ko bloķē kontekstā ar Ukrainas atbalstu vai kontekstā ar Krievijas sankcijām, bet līdz šim vienmēr mums šīs situācijas ir izdevies atbloķēt. Tā kā turpinām strādāt pie tā un paralēli gatavojam aizdevuma paketi Ukrainai, jo tur ir virkne dokumentu, kas arī ir jāsagatavo sarunās ar Ukrainas valdību, piemēram, finansējuma plāns šim gadam, aizdevumu dokumenti, saprašanās memorands par makrofinansiālās palīdzības programmu. Ir svarīgi darbu pie visiem šiem dokumentiem pabeigt, jo tas konkrētais dokuments, ko nobloķēja Ungārija, ir grozījumi daudzgadu budžetā, kas ļautu Eiropas Komisijai iet finanšu tirgos un veikt aizņēmumus Ukrainai.

Mēs plānojam šo aizdevumu Ukrainai kaut kur uz aprīļa beigām, līdz ar to nedaudz laika vienoties arī par daudzgadu budžetu vēl ir.

Karš Ukrainā jau ir iegājis piektajā gadā. Vai, jūsuprāt, Eiropas Savienības (ES) finansiālā palīdzība ir paredzēta ilgtermiņam?

ES ir ar atrāvienu lielākā Ukrainas finansētāja. Kopumā līdz šim dažādu veidu palīdzībā mēs esam snieguši jau gandrīz 195 miljardus eiro. Pašreiz mums ir finansējuma pakete 90 miljardu eiro apmērā šim gadam un nākamajam gadam. Tāpat ir iezīmēti 100 miljardi eiro ES daudzgadu budžetā, kas sāksies 2028. gadā. Tas gan vēl pagaidām tikai Eiropas Komisijas priekšlikums, un dalībvalstīm par to vēl ir jāvienojas, bet ir skaidrs, ka mēs esam gatavi šo atbalstu sniegt arī ilgtermiņā. Pašreiz [palīdzība ir], lai palīdzētu Ukrainai aizstāvēties un arī veikt akūti nepieciešamos remontus infrastruktūrā, bet [tas ir] arī domājot tālāk par Ukrainas rekonstrukciju pēc kara.

Ekspertu viedokļi par ASV un Izraēlas uzsākto karadarbību pret Irānu ir dažādi. Tostarp vieni saka, ka tas varētu nest globālu krīzi. Kāds ir Eiropas Komisijas skatījums uz šiem noteikumiem? Tostarp kāds varētu būt atsitiens Eiropā?

Ietekme uz ekonomiku lielā mērā būs atkarīga no tā, cik ilgi un cik plaši šis konflikts izvērtīsies. Ja to izdosies samērā īsā laikā apturēt, un arī ES strādā pie tā, lai rastu diplomātisku risinājumu un šo situāciju deeskalētu, tad, protams, arī ekonomiskā ietekme būs mazāka. Nu ja konflikts turpināsies, - un mēs redzam, ka Irāna intensīvi grauj naftas un gāzes ražošanas infrastruktūru kaimiņvalstīs, - tam, protams, var būt būtiska negatīva ietekme uz naftas un gāzes cenām, tāpat kā Hormuza jūras šauruma blokādei.

Tādā gadījumā arī ES draud stagflācijas šoks, kad no vienas puses pieaug naftas un gāzes cenas un tas kopumā palielina inflāciju, no otras puses samazinās ekonomiskā izaugsme gan šo augsto cenu dēļ, gan arī konfidences efektu, piegāžu ķēžu pārrāvumu, arī grūtākas pieejas finansējumam dēļ. Līdz ar to negatīvās ekonomiskās sekas var būt pietiekami nopietnas. Tāpēc pašreiz tiešām ir svarīgi, lai šo konfliktu maksimāli ātri deeskalētu.

Ja turpinām par Krieviju, jūs iepriekš uzsvērāt, ka ES jāturpina maksimāls spiediens uz Krieviju un pieminējāt iespējamu pilnīgu jūras pakalpojumu aizliegumu Krievijas naftai, bet ASV ļauj Krievijas naftu pirkt no tankkuģiem jūrā. Jo ilgāka būs karadarbība Tuvajos Austrumos, jo lielāka ir iespēja, ka arī Krievijas ekonomikai tas varētu dot varbūt mirklīgu, varbūt ilgāku ieguvumu. Ko, jūsuprāt, ES var darīt, ja ASV turpina atvieglot sankcijas?

Skaidrs ir tas, ka Krievijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no fosilā kurināmā eksporta un līdz ar to, protams, augstākas naftas un gāzes cenas nozīmē augstākus ieņēmumus Krievijas budžetam. No šī viedokļa tendence diemžēl ir negatīva.

Attiecībā uz sankcijām mēs no ES puses esam skaidri pauduši ASV administrācijai, ka mēs uzskatām to par nopietnu kļūdu pašreiz sākt mīkstināt sankcijas pret Krieviju vai tagad pret Baltkrieviju, kā mēs pavisam nesen dzirdam. Tas tikai attālinās mūs no tiem mērķiem, ko mēs gribam sasniegt Ukrainā - panākt stabilu un taisnīgu mieru Ukrainai, un galu galā arī tiem mērķiem, ko ASV un Izraēla cenšas panākt Irānā, jo, kā mēs zinām, Krievija atbalsta arī Irānu tās karā pret ASV un Izraēlu.

Kā jūs vērtētu attiecības starp ES un ASV, ņemot vērā gan Tuvo Austrumu un Krievijas jautājumu, gan arī tarifus, kur it kā bija pat panākts risinājums?

ASV un ES attiecības ir pietiekami sarežģītas, tajā pašā laikā ir svarīgi, lai ASV un ES strādā kopā gan ģeopolitiski, gan ekonomiski, jo ES un ASV tirdzniecības un investīciju attiecības ir lielākās pasaulē. No šī viedokļa mēs turpinām, protams, intensīvi strādāt un sadarboties ar ASV visās iespējamās jomās. Mēs redzam, ka ne visos risinājumos mūsu viedokļi sakrīt, piemēram, jautājumā par Krievijas sankciju mīkstināšanu, kur ES nostāja ir, ka mums ir jāturpina spiediens pret Krieviju.

Ja runājam par tirdzniecību, tad esam saņēmuši arī apliecinājumu no ASV, no [ASV prezidenta Donalda] Trampa administrācijas puses, ka tā ir gatava pieturēties pie tās vienošanās, kas tika panākta pagājušā gada augustā. Attiecīgi arī ES mēs pie tā strādājam. Pavisam nesen šo vienošanos atbalstīja arī Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komiteja, jo ir nepieciešama arī šīs vienošanās apstiprināšana Eiropas Parlamentā.

Par naftas un gāzes cenām un par iespējamo nākotnes scenāriju. Eiropā ir noslēgusies apkures sezona, ir patukšotas gāzes krātuves. Sākoties gāzes iesūknēšanai nākamajai apkures sezonai, ja gāzes cenas nebūs samazinājušās, nākamā ziema varētu būt izaicinoša gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Vai Eiropas Komisijai ir scenārijs, kā rīkoties šādā gadījumā? Vai kopumā būtu kaut kā jāpalīdz arī mājsaimniecībām?

Jā, kā jau minēju, tiešām šāds risks par naftas un gāzes cenu šoku ir reāls, ja karadarbība ievelkas. Mēs arī redzam, ka Irāna cenšas postīt naftas un gāzes infrastruktūru kaimiņvalstīs - tas, protams, atstās negatīvu ietekmi uz cenām un attiecīgi arī uz ekonomiku un mājsaimniecību rēķiniem.

Pagaidām šis šoks, jāsaka, ne tuvu nav tik liels kā 2022. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Toreiz mēs veicām samērā apjomīgus atbalsta pasākumus, lai pārvarētu ES atkarību no Krievijas fosilā kurināmā piegādēm. No otras puses, arī dalībvalstis veica plašus atbalsta pasākumus saistībā ar augstajām naftas un gāzes cenām gan uzņēmumiem, gan arī mājsaimniecībām.

Pašreiz mēs Eiropas Komisijā vērtējam iespējamos risinājumus, ko vajadzētu darīt šobrīd. Kaut kādas iespējas dalībvalstu rīcībā jau ir, piemēram, samazinot noteiktus nodokļus attiecībā uz naftas un gāzes produktiem. Ir arī citi iespējamie risinājumi, bet, kā es teicu, mēs pašreiz vēl īsti nezinām, cik nopietns un ilgstošs šis naftas un gāzes cenu šoks būs.

Pārslēdzoties uz birokrātiju. Pērn Eiropas Komisija nāca klajā ar desmit priekšlikumiem birokrātijas mazināšanai - daļa ir pieņemta, daļa vēl procesā. Skatoties varbūt citādākā griezumā, cik daudz šajos centienos ir atkarīgs no pašām dalībvalstīm, tostarp no šīs prakses, kad valstis ES prasības pārnes vēl ar papildu nosacījumiem?

Tas, pie kā mēs strādājam ES līmenī, ir administratīvā sloga samazināšana, kas rodas no ES prasībām, regulām un direktīvām. Mēs esam izvirzījuši mērķi šo administratīvo slogu samazināt par 25% un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem par 35%. Novērtējums ir, ka skaitliski tas nozīmē administratīvā sloga samazināšanu ikgadēji par aptuveni 37,5 miljardiem eiro. Tie ir mērķi, ko mēs esam izvirzījuši.

Jūsu minētie desmit "omnibusa" priekšlikumi kopumā ļautu administratīvo slogu samazināt par 15 miljardiem eiro gadā, ja likumdošanas procesa gaitā tie netiek būtiski grozīti un šīs ambīcijas netiek mazinātas. Protams, svarīgs jautājums ir arī par papildu administratīvo slogu, ko rada pašas dalībvalstis, uzliekot vēl lielākas prasības, nekā nāk no ES. Bet jāsaka, ka šis jautājums jau ir pašu dalībvalstu rokās - kritiski izvērtēt šāda veida praksi un iespēju robežās to novērst. Es zinu, ka arī Latvijā pie šiem jautājumiem tiek strādāts. Man bija tikšanās ar Jāni Endziņu, kurš vada birokrātijas mazināšanas grupu Latvijā. Līdz ar to pārrunājām arī to, kas tiek darīts šeit uz vietas, jo gala rezultātā ir svarīgi strādāt gan ES, gan arī nacionālajā līmenī.

Tā kā šis viss ir procesā, vai ir kādas aptuvenas prognozes, kad uzņēmēji to varētu praktiski sajust?

Tas ir atkarīgs no likumdošanas procesa. Vairāki "omnibusi", piemēram, attiecībā uz ilgtspējas ziņošanu un dažādām prasībām, jau ir apstiprināti. Tāpat ir apstiprināts "omnibuss" lauksaimniecības jomā. Pārējie vēl ir dažādās likumdošanas stadijās. Jo ātrāk likumdošanas process noslēgsies un vienkāršotās prasības stāsies spēkā, jo ātrāk uzņēmēji to sajutīs. Dažas prasības uzņēmēji izjūt jau tagad.

Ja pievēršamies Atveseļošanas un noturības mehānismam, kas noslēdzas augustā, ES, tostarp arī Latvijā, liela daļa projektu vēl nav pabeigti. Vai dalībvalstis paspēs īstenot šos projektus, un kas notiks ar finansējumu, ko īsti neizdosies izmantot?

Tieši tāpēc pagājušā gada laikā mēs intensīvi strādājām ar dalībvalstīm, lai tās kritiski izvērtētu savus plānus, pārskatītu projektus, kurus nav iespējams pabeigt, un novirzītu finansējumu uz citiem avotiem, piemēram, uz klasiskajiem ES fondiem - struktūrfondiem, Kohēzijas fondu. Lai plānos paliek tikai tās lietas, kuras ir iespējams pabeigt līdz šī gada augusta beigām, kad ir Atveseļošanas un noturības instrumenta gala termiņš. Tāpat lielākajiem projektiem, kas ir uzsākti, bet varētu būt problēmas tos pabeigt līdz augustam, mēs piedāvājam pieeju, ka šie projekti var tikt sadalīti daļās. Tātad, noteikts projekta posms tiek finansēts no Atveseļošanas un noturības mehānisma, bet pārējā daļa - no citiem finansējuma avotiem. Tam arī bija vajadzīgi plāna grozījumi, bet šāds risinājums dalībvalstīm ir pieejams. Līdz ar to mēs esam maksimāli strādājuši, lai šos plānus padarītu reālistiskus. Esam arī samazinājuši dažādu mērķu un atskaites punktu skaitu vidēji par 20%, tādējādi samazinot arī administratīvo slogu.

Pašreiz ir jāfokusējas uz plāna praktisko ieviešanu, lai ar visiem grozījumiem šo plānu tiešām līdz augustam varētu īstenot.

Pirms karadarbības Tuvajos Austrumos, es pieļauju, gan Latvijā, gan Eiropā bija klusa cerība, ka ekonomika varētu pakāpeniski atlabt. Tagad mums atkal ir daudz nezināmo - nav zināms, cik ilgi būs karadarbība Tuvajos Austrumos, kas notiks ar Ukrainu un Krieviju. Kā jūs vērtējat tālākās perspektīvas, ar ko ir jārēķinās? Vai vajadzēs savilkt jostas ciešāk?

Pirms šīs karadarbības Tuvajos Austrumos mēs prognozējām Eiropas ekonomikas izaugsmi ap 1,5% gan šogad, gan nākamgad - ne strauju, bet pakāpenisku ekonomikas izaugsmi.

Protams, mēs pašreiz pilnā mērā nezinām šī kara negatīvo ekonomisko ietekmi. Mēs neprognozējam, ka tas varētu novest pie ES ekonomikas recesijas, bet, kā jau minēju, zināms stagflācijas šoks - tātad vienlaikus palielinoties inflācijai un samazinoties ekonomikas izaugsmei - šī kara rezultātā diemžēl ir iespējams.

Dusmās atsit dūri pret sienu vai spilvenu. Un citas brīdinošas pazīmes, ka attiecībās ir vardarbība