Kad pirmo reizi tikāt ievēlēts LZA prezidenta amatā, apņēmāties palielināt akadēmijas budžetu, kā arī celt tās prestižu. Kas ir izdevies, kas nav un kādēļ?

Attiecībā uz budžetu ir pilnīgs fiasko, jo mūsu budžets pēc samazinājuma 2008., 2009. gada krīzes laikā nav atjaunots ne mazākajā mērā. Tas absolūtajos skaitļos ir tieši tāds pats kā 2009. gadā. Ņemot vērā inflāciju, ar katru gadu mums ir mazāk iespēju īstenot savu lomu Latvijas valsts un zinātnes attīstības veicināšanas, kā arī Latvijas zinātnieku interešu aizstāvības jomā. Mēs katru gadu mēģinājām panākt Latvijas zinātnes un LZA finansējuma atjaunošanu kaut vai pirms krīzes līmenī, gan vēršoties Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), gan runājot ar Saeimas komisijām, gan rakstot visām ministrijām, kuras varētu būt ieinteresētas. Ja attiecībā uz zinātni kopumā uzlabojumus panākt izdevās, tad attiecībā uz atbalstu LZA mēs sadzirdēti netikām.

Šogad ar vēstuli, kuru parakstīja lielākā daļa LZA saimes locekļu, vērsāmies pie Latvijas Valsts prezidenta, Ministru prezidentes, Saeimas priekšsēdētājas un IZM. No Valsts prezidenta kancelejas saņēmām īsu atbildi, ka, tā kā vēstule nosūtīta citām institūcijām, tad viņi arī lai lemj. Premjeres atbilde bija, ka viņa deleģē lēmumu pieņemt IZM un Finanšu ministrijai. Savukārt no šīm ministrijām mēs nekādu atbildi likumā noteiktajā laikā netikām saņēmuši, bet šobrīd tiekam aicināti uz sarunu ar IZM par iespējamajiem risinājumiem, "kas uzlabotu akadēmijas turpmāko darbību un veicinātu tās attīstības iespējas".

Tajā pašā laikā izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) aģentūrai LETA ir norādījusi uz plāniem "mazliet pārskatīt šo zinātnes struktūru", lai par LZA, universitāšu un jauno zinātnieku lomu "būtu uz vienas plaknes". Tas, manuprāt, liecina par to, ka IZM vadība vēlas nostādīt vienā līmenī ar LZA akadēmiķiem un universitāšu profesoriem Jauno zinātnieku apvienību, kura pārsvarā sastāv no studentiem un topošajiem zinātniekiem.

Var piekrist ministres Čakšas kundzes teiktajam, ka "IZM nebūs tā, kas izdomās jaunu divriteni" attiecībā uz zinātņu akadēmijas vietu un lomu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī Latvijā. Atliek tikai iepazīties ar Saeimas apstiprināto LZA hartu, lai saprastu, ka Latvijā likumdevējs LZA ir paredzējis tādu pašu lomu, kāda tā ir citās attīstītajās ES valstīs, un savu iespēju robežās LZA to ir arī pildījusi.

Čakša aģentūrai LETA ir apgalvojusi, ka sarunas par iespējām budžetā piešķirt papildu naudu LZA nebija iespējamas, jo 2025. gada valsts budžeta prioritātes ir iekšējā un ārējā drošība, kā arī to, ka LZA budžets nākamgad tiekot plānots iepriekšējā gada līmenī, kad LZA vadības aparāta vidējā alga bija 541 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Tā ir absurda situācija, jo LZA ir atvasināta publiska persona, bet to pārraugošā institūcija IZM un finansējuma plānotāja pat nemēģina rast risinājumu, lai LZA spētu funkcionēt un palīdzēt Latvijai izkļūt no tās bedres, kurā to ir ieveduši valsts pārvaldītāju nepārdomātie lēmumi. Šeit es runāju par to, ka tie lēmumi, kurus pieņem augstākās valsts pārvaldes institūcijas, ļoti bieži nav balstīti nopietnā zinātniskā analīzē. Tāpat lēmumu pieņemšanā visai bieži netiek iesaistīti zinošākie prāti nozarēs, kurus zinātnē pārstāv LZA, kura sastāv no labākajiem zinātniekiem no visām universitātēm un augstskolām, kā arī no visiem valsts zinātniskajiem institūtiem.

Iepriekšējos četros gados LZA pielika lielas pūles, lai panāktu mūsu zinātnieku plašāku iesaisti dažādās valsts pārvaldes institūciju veidotajās komisijās. Kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru esam arī izveidojuši tā saucamo "lielisko piecinieku", kurā koordinējam iniciatīvas attiecībā uz izglītību, inovācijām, zinātni un pētniecību u.c. jautājumiem. Pozitīvi bija tas, ka Krišjāņa Kariņa valdības laikā mēs varējām tiešā veidā komunicēt ar premjeru, bet tagad diemžēl tāda komunikācijas iespēja vairs nepastāv. Tas nozīmē, ka ir vēl grūtāk panākt, lai tiktu īstenots tas, kas ir nepieciešams Latvijas valstij.

Man gan jāsaka, ka pēdējā laikā Tiesību aktu projektu portālā pieteiktie projekti tiek sūtīti saskaņošanai arī LZA. Tikai paliek aktuāls jautājums, vai LZA viedoklis tiek ņemts vērā. Tas bija labi redzams Covid-19 periodā, kad valdība rīkojās pretēji LZA ieteikumiem. Mēs jau toreiz teicām, ka, ja tāda būs tā vakcinācijas politika un vakcīnu iepirkumi, tad lielāko daļu no iepirktajām vakcīnām varēs bērt renstelē. Cik miljonus eiro izmaksāja un joprojām izmaksā Latvijas valsts budžetam - tātad katram no mums - šāda zinātnieku viedokļu ignorēšana? Var jau veidot savas ekspertu komisijas un ignorēt LZA viedokli, bet tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir.

Diemžēl tāds tas ir arī daudzos citos jautājumos. Piemēram, mēs visu laiku esam iestājušies par to, ka ir jāatjauno sagrautā vidējās izglītības sistēma un visiem vidusskolēniem ir jāapgūst gan matemātika, gan fizika, gan ķīmija, gan bioloģija. Modernajā pasaulē vidusskolēns bez šīm zināšanām ir nolemts tam, ka viņš nebūs spējīgs pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū.

Ir mākslīgā intelekta, moderno tehnoloģiju ēra, un visas šīs lietas ir jāsaprot, lai varētu pieņemt adekvātus lēmumus.

Ministre aicinājusi arī jūs nākt ar redzējumu par LZA turpmāko attīstību.

Jautājums ir tāds, ar ko mums nebūtu jānodarbojas, jo likumdevējs to ir paredzējis LZA hartā. Mēs uzskatām, ka likumdevējs ļoti pārdomāti visu ir uzrakstījis, kas mums būtu jādara. Mēs arī esam gatavi to darīt, ja kāds tam paredzētu finansējumu. Ja to nedara, tad nekā. Augstākās izglītības likumā ir paredzēts, ka paziņojumus par to, kur un kad notiek promocijas darbu aizstāvēšana, publicē LZA [izdevumā] "Zinātnes Vēstnesis". Ministrija tam naudu nedod. Tad nebūs likumu pildīt vai kā?!

Mūsu priekšlikumi ir ļoti elementāri. Ir [LZA] ēka, kas izmantojama zinātnei, izglītībai, inovācijām un tā tālāk. Tas ir tas, ko es varu likt priekšā, bet viņi jau negrib dzirdēt. Rezultāts no tā nebūs Čakšas valdīšanas laikā, ja līdz tam vispār noturēsies.

Kādas ir LZA iespējas pašai gūt ieņēmumus no dažādu maksas pakalpojumu sniegšanas?

Šāda funkcija nav mums LZA hartā paredzēta. Mums ir jānodarbojas ar zinātnes popularizēšanu, ar ekspertīzēm kā tādām. Pēc divu gadu ilgiem cīniņiem beidzot esam parakstījuši līgumu ar Ekonomikas ministriju, un pirmās naudiņas sāk ienākt par mūsu veiktajām ekspertīzēm un inovāciju projektiem. Tikai viņi apaudzējuši ar tādu birokrātiju! Lai mēs varētu veikt kāda projekta ekspertīzi, mums ir izstrādāti astoņi nolikumi, lai informācija nevarētu noplūst, kā to visu uzskaitīs, pārbaudīs, koriģēs, kontrolēs. Eksperts, kuram jāiepazīstas ar šo informāciju, nospļaujas un saka, ka to nedarīs.

Kādēļ, jūsuprāt, politiķi nedzird zinātniekus, nevēlas ņemt vērā viņu viedokli?

Latvijā ir ļoti daudz politiķu, bet ļoti maz valstsvīru. Politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīri - par nākamajām paaudzēm. Politiķim ir svarīgi panākt, lai viņa darbības rezultāts ir redzams četros gados no vienas ievēlēšanas līdz otrai, un, ja mēs skatāmies uz vēlēšanām, tad tā ir vairāksolīšana. Ja nesolīsi, tad neievēlēs.

Man jau gribētos, lai mums būtu tādi valstsvīri kā Somijā, kur pēc Padomju Savienības sabrukuma tika ieguldīts zinātnē, pētniecībā un inovācijās, lai tiktu ārā no "bedres", ko radīja ģeopolitiskās pārmaiņas. Tas, ko dara mūsu valdības un mūsu Saeimas, ir tieši pretēji pasaules labākajai pieredzei - ja ir grūti laiki, Latvijā tiek taupīts uz zinātni, pētniecību un inovācijām! Mēs gribam rudenī ievākt labību, tikai pavasarī ietaupām uz sēklām un mēslojumu.

Mēs izaudzinām augstākās raudzes speciālistus, kuriem ir vismaz viens zinātniskais grāds, bet nenodrošinām šādiem cilvēkiem iespējas strādāt Latvijā. Tad nu viņi aizbrauc un strādā citu labā. Un tie ir fantastiski zaudējumi tautsaimniecībai un ekonomikas attīstībai. Ja mēs paskatāmies, cik pie mums ir sagatavoti un te palikuši strādāt zinātnieki un kāda ir Latvijas inovētspēja un konkurētspēja, tad redzam tiešu korelāciju. Tad, kad Latvija saņēma ES Sociālā fonda naudu un daļēji to novirzīja jaunu doktorantu sagatavošanai, tad Latvija brīnumainā kārtā izrāpās no ES valstu inovētspējas indeksa pēdējām vietām un pakāpās līdz vidēji spējīgu inovatoru klasei. Tagad, kad doktorantu finansēšana atkal ir pilnīgā valsts pārziņā un ES fondu naudas vairs nav, Latvija atkal ir noslīdējusi uz pēdējām vietām ES.

Cik liela loma te ir sabiedrības izpratnei par zinātni un tās nozīmi?

Es domāju, ka sabiedrībā izpratne par zinātnes lomu ir augstākā līmenī nekā lēmējinstitūcijās, kur valda neieinteresētība atzīt ābeces patiesības, ka bez izglītības, zinātnes un pētniecības nav ekonomiskās attīstības un labklājības.

Visi jau arī it kā zina sakarību, ka, ja zinātnē iegulda vienu eiro, dolāru vai mārciņu, tad pēc desmit gadiem tas būs pārvērties par septiņiem eiro, dolāriem vai mārciņām. Bet tas būs pēc desmit gadiem. Bet politiķiem vajag, lai viss notiek četru gadu periodā!

Turklāt mēs ļoti slimojam ar to, ka "tvaiks tiek novirzīts svilpē". Proti, mums gribas palielīties ar to, ko esam sasnieguši, un tas tiek prasīts arī no zinātniekiem. Ko es ar to gribu teikt? Ja ir uz tautsaimniecības vajadzībām orientēts pētījums, tad tam loģiski būtu jānoslēdzas ar patentu, kas aizsargā izgudrojumu, kuram ir ekonomiska nozīme. Taču, ja kā galvenais rezultāts zinātniskajai darbībai tiek prasīts nevis patents, bet gan pēc iespējas vairāk publikāciju par pētījumu, tad jāatceras, ka patentēt publicētu pētījuma rezultātu vairs nevar un līdz ar to tas Latvijas tautsaimniecībai ir zudis. Šāda politika, kad patentus vispār neuzskatīja par zinātniskās darbības rezultātu un par tādu tika uzskatītas tikai publikācijas zinātniskos izdevumos, tika piekopta vairāk nekā 20 gadus. Beidzot ir izdevies panākt, ka patentus vismaz ņem vērā, bet joprojām skaista publikācija augstākās raudzes zinātniskos žurnālos kotējas augstāk, jo, kamēr patents tiek ieviests un komercializēts, paiet vēl kādi desmit gadi. Var kaut vai paskatīties Latvijas zinātņu padomes atskaitēs pie fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem, cik to rezultātā ir plānotas publikācijas un dalība konferencēs, cik ir plānoti patenti. Atšķirība ir milzīga. Viss tvaiks aiziet svilpē. Zinātniekam nav nekāda formāla stimula domāt par patentiem. Bet par to būtu jādomā Ekonomikas ministrijai, IZM un citām nozaru ministrijām - proti, ja mēs esam pasūtījuši kādu pētījumu, vai no tā būs labums arī Latvijas ekonomikai? Ja mēs to nedarīsim, tad nekas arī nenotiks.

Nesen izskanēja, ka Latvijas zinātnieki pirmo reizi desmit gadu laikā ir ieguvuši vienu no prestižākajiem ES grantiem. Kādas ir iespējas Latvijas zinātniekiem saņemt ES finansējumu? Un kādēļ, piemēram, šādus grantus saņemam tikai reizi desmit gados?

Ja atceramies, tad pirmais šāds grants bija profesoram Andrim Ambainim kvantu datoru iespēju pētīšanai. Tagad ir projekts sociālo zinātņu jomā, un Latvijas Universitāte tur ir ļoti spēcīga. Tas ir liels panākums konkrētam zinātniekam un atzinība Eiropas līmenī. Problēma, kādēļ šādus grantus saņemam tik reti, ir balstīta apstāklī, ka procentuālajā vērtējumā liela loma ir tam, kādi ir bijuši sasniegumi pirms tam. Uzrakstīt projektu un sasolīt, ka mēs izgudrosim raķeti, kas lido simts reizes ātrāk par skaņu, jau var. Tikai tev noticēs tikai tad, ja tu pirms tam būsi izgudrojis raķeti, kas lido vismaz 20 reizes ātrāk par skaņu.

Tādēļ es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas zinātnieki ir saņēmuši šo grantu, bet, ja godīgi, tad sociālo un humanitāro zinātņu bloka finansēšana Latvijā ir vēl sliktākā stāvoklī nekā zinātnes finansēšana kopumā.

Tomēr nav arī tā, ka Latvijas zinātnieki bez šī granta nesaņemtu finansējumu no Eiropas. Mūsu sekmes Eiropas projektu iegūšanā ir lielākas nekā vidēji Eiropā. Latvijas zinātnieki nemaz nav tie vājākie. Taču mūsu atpazīstamība jeb tās trūkums reitingos gremdē arī Latvijas universitātes. Kad jūs atpazīst un kad veidojas kontakti? Tad, kad jūs Rīgā varat sarīkot vienas, otras un trešās zinātnes nozares Eiropas un pasaules mēroga konferences. Taču tam vajag finansējumu. Ja finansējuma nav, jūs neko sarīkot nevarat. Otra iespēja ir braukt uz konferencēm citur, kur jūs redz, jūsu referātus dzird un jūs atpazīst. Taču arī tam vajag finansējumu. Savukārt, ja atpazīstamības nav, tad zinātniekiem, par kuriem neviens neko nav dzirdējis starptautiskā līmenī, diezin vai ir lielas izredzes saņemt finansējumu. Svarīgi jau nav tikai tas, ko jūs ierakstāt pieteikumā, svarīgi ir arī tas, vai jums tic, ka jūs to spēsiet paveikt.

Vai no jūsu teiktā pareizi saprotu, ka ES fondi un granti nav pat īstermiņa risinājums, lai segtu iztrūkumu zinātnes finansējumam?

Te ir jāņem vērā tas, ko ES finansē. ES nefinansē tās jomas, kuras ir svarīgas kādai atsevišķai valstij. Tās ir jomas, kuras ir svarīgas ES kopumā - piemēram, veselība, digitalizācija utt. Bet pamēģiniet atrast finansējumu farmaceitiskajai ķīmijai vai vispār ķīmijai. Ķīmiķis ES finansējumu var saņemt tikai tad, ja viņa pētījums ir saistīts ar veselību vai kādu citu ES svarīgu tēmu, kur nepietiek ar nacionālo finansējumu. ES fondi nav domāti tam, lai aizstātu valsts budžeta finansējumu.

Tāpat ES programmās ir ļoti svarīgi, lai ir starptautiskas zinātnieku grupas no dažādām valstīm, dažādām universitātēm un institūtiem. Te atkal ir svarīgs jautājums, vai jūs pazīstiet un vai jums ir kontakti ar zinātniekiem, kas šajā jomā strādā citās valstīs, vai jūs sūtat viens pie otra doktorantus, vai jums ir kopīgas intereses. Ja tas tā ir, tad jūs varat rakstīt kopīgu projektu. Turklāt vēl svarīgāk ir, vai jums izdodas kļūt par projektu koordinatoriem. Tomēr kopumā projektu ir daudz, un Latvijas zinātnieku veiksme šiem projektiem iegūt ES finansējumu ir pietiekami augsta.

Vienlaikus ir jāatceras, ka Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā ir definētas jomas, kuras mēs uzskatām par prioritārām, - zināšanu ietilpīga bioekonomika, biomedicīna, medicīnas tehnoloģijas, farmācija, fotonika un viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas, viedā enerģētika un mobilitāte, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Jāpadomā, kā mēs šīs jomas tad prioritāri atbalstīsim. Turklāt ne jau no ES naudas, bet kā valsts atbalsta zinātni un kurās jomās atbalsta? Nāksies konstatēt, ka valsts ar savām programmām nebūt neatbalsta par prioritāriem noteiktos virzienus. Mēs tos esam pasludinājuši par prioritāriem, bet naudiņu lai meklē paši.

Mani visvairāk pat uztrauc tas, ka mēs pat neatražojam zinātnieku skaitu ar doktora grādu. It īpaši tas attiecas uz kritiski svarīgajām nozarēm. Kāpēc tā ir?

Sāksim jau ar to, ka nav vidusskolnieku, kas varētu stāties augstskolā un pēc tam startēt uz vietām doktorantūrā. Viņu vienkārši nav.

Otra puse tam ir, ka mēs zinātnisko darbību nebalstām uz pastāvīgu algas nodrošinājumu. Zinātnieks nesaņem garantētu darba algu. Zinātnieks saņem algu, ja ir vinnējis kādu projektu vai strādā kāda cita vinnētā projektā. Kad projekts beidzas, zinātnieks ir uz ielas. Un tādēļ zinātnieks brauc prom, jo ēst gribas gan viņam, gan viņa bērniem. Taču līdz ar zinātnieku aizbrauc visa viņā ieguldītā nauda un visa potenciāli iegūstamā vērtība no viņa turpmākā darba.

Jūs jau pieminējāt vidusskolēnus. IZM ir atzinusi, ka, balstoties uz demogrāfiskajām tendencēm, visdrīzāk skolēnu un līdz ar to potenciālo studentu skaits nākotnē samazināsies vēl vairāk. Vai redzat risinājumu šai problēmai? Piemēram, vai Latvija var piesaistīt ārvalstu zinātniekus? Un kam tādā gadījumā būtu jāmainās?

Es esmu strādājis Vācijā, un, tā kā man ir augstākās pakāpes profesora - C4 - kvalifikācija, man tur būtu nodrošināta alga neatkarīgi no tā, vai man tajā brīdī ir kāds zinātniskais projekts vai nē, un pēc darba gaitu beigām pensijā ir nodrošināti 60% no tā, kas pēdējos gados ir saņemts algota profesora darbā. Un tad jūs gribat, lai zinātnieki no Vācijas brauc uz Latviju? Mums ir 5-6 tenūrprofesori uz augstskolu, kuriem, kamēr pietiks ES Atjaunošanas un noturības mehānisma naudas, tiek solīta alga, kas varbūt būs tuvu tai, ko viņi saņem citās valstīs. Taču, kad ES nauda beigsies… Līdz šim prakse vienmēr ir bijusi, ka tad projektus "uzkar" kādai zinātniskajai institūcijai, kurai tad kaut kur ir jāatrod nauda. Nu, tā tas nestrādās! Un arī nebrauc pie mums daudz ārvalstu zinātnieku. Atbrauc viens, divi, trīs… Tas nerisina problēmu. Turklāt atalgojuma ziņā nevar nostādīt nevienlīdzīgās pozīcijās kādu, kas atbrauc un aizbrauc, un tos, kuri te strādā visu laiku. Tie, kas te strādā pastāvīgi, ir ieinteresēti veidot zinātniskos projektus, savu skolu, attīstīt visu procesu. Kāds, kas te atbrauc, ļoti bieži nākamajās tenūrprofesoru vēlēšanās startē kādā citā universitātē.

Turklāt arī tas, ka zinātnieki vinnē projektus, dažkārt nozīmē to, ka viņu iespējas palīdzēt valsts ekonomikai kļūst ierobežotas. Ikviens projekts nozīmē, ka jums ir jāgatavo jau pieminētās skaistās publikācijas utt. Ja šajā brīdī pie jums atnāk Latvijas uzņēmējs un jautā, vai jūs, lūdzu, varētu palīdzēt uzlabot manu dronu, jo tā ir jūsu specialitāte, jāatbild "nē, varbūt pienāciet pēc trijiem gadiem", jo ir saistības vinnētajā projektā. Ja sistēma ir nostādīta tādā veidā, ka visiem zinātniekiem ir jābūt "izkontraktētiem" projektos, tad beigās nav neviena, kas vajadzīgā brīdī var pieslēgties pētījumiem, kas ir nepieciešami rūpniecībai vai citādi palīdzēt valsts ekonomiskajai izaugsmei.

Tādēļ es visu laiku atkārtoju, ka valstij ar budžeta naudu vajadzētu nodrošināt to, lai aptuveni puse zinātnieku var nodarboties ar pētījumiem, kas, piemēram, atbilst Latvijas Viedās specializācijas stratēģijā definētajiem pieciem virzieniem un tādējādi atbalstīt industriju. Otra puse tad var startēt projektos.

Tālāk mēs varam runāt par to, ko LZA izvēlējās par savu stratēģiskās darbības virzienu, proti, zinātnes iesaiste inovācijās. Mūsu vēlme bija šo lielo LZA ēku, kurā ir ļoti daudz telpu, piemērot ar inovācijām saistītai infrastruktūrai. Ņemsim par piemēru tā paša drona izstrādes procesu. Ja uzņēmējam vai zinātniekam ir ideja, tad viņam no sākuma vajag konstruktoru pakalpojumus, tad smalkmehānikas laboratoriju, tad elektronikas laboratoriju vai darbnīcu, tad programmētāju atbalstu un beigās testēšanas laboratoriju un mērogošanas laboratoriju, kura radīto prototipu var piemērot masveida ražošanai. Pēc tam jūs konstatēsiet, ka Latvijā nav iespējams sertificēt jūsu izstrādājuma atbilstību ES prasībām, bez kā savukārt nav iespējams eksports. Tādēļ ir jābūt arī sertificēšanas centram, kas var sertificēt izstrādājumus daudzās nozarēs. LZA pašlaik ir viens sertifikācijas centrs, kurš var sertificēt būvmateriālus, bet tādam ir jābūt attiecībā uz daudzām jomām.

Mums ir jāskatās, ko dara citi. Piemēram, Lietuvā mikročipu izstrādei un ražošanai tiek plānotas investīcijas, sākot no 1,5 miljardiem eiro. Mēs te cīnāmies par 40 miljoniem eiro tādam pašam mērķim!

Vai jūs varēsiet ar 40 miljonu eiro ieguldījumu stāties pretī tam, kas ir ieguldījis 1,5 miljardus eiro?

Mums bija vēl viens priekšlikums Ekonomikas ministrijai. Ja mēs LZA izveidojam sertifikācijas centru, tad, izmantojot savus kontaktus ar ārpus ES esošo valstu uzņēmēju asociācijām, uzaicinām viņus sertificēt savus produktus pie mums par velti ar noteikumu, ka kaut vai vienai ražotnei, kaut vai montāžas ceham, pēc tam ir jābūt Latvijā. Viņiem tas ir izdevīgi, jo tad viņi ne tikai iegūst ES sertifikātu, bet arī skaitīsies ES ražotājs. Savukārt mums tas ir izdevīgi, jo tad pie mums atnāk gatavas inovācijas, cilvēki, kas spēj šīs inovācijas palaist ražošanā, atnāk investīcijas, tehnoloģijas, eksports un nodokļi. Arī tad, ja runājam par ārvalstu studentiem. Mums nevajadzētu viņus tikai mācīt, mums viņus vajadzētu arī paturēt kā kvalificētu darbaspēku, bet tad pretī ir vajadzīgas darba vietas.

Vai es no jūsu teiktā pareizi saprotu, ka svarīga būtu arī stabila atalgojuma noteikšana zinātniekiem?

Jā.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība ir paudusi, ka IZM uz to līdz šim ir raudzījusies skeptiski.

Skeptiski uz to raugās, jo nav naudas. IZM ļoti labi apzinās, ka pašlaik Latvijas zinātne ir uzsēdināta uz ES fondu adatas un, kad beigsies Eiropas finansējums, beigsies Latvijas zinātne.

Arī augstskolu reitingos ņem vērā daudzus ar zinātni saistītus kritērijus.

Un es te uzsvēršu, ka 40% no kritērijiem ir saistīti ar augstskolas starptautisko atpazīstamību. Ar pārējiem rādītājiem jūs varat iztiepties vai sarauties, bet, ja šo 40% nav, tad jūs nekad nenokļūsiet pirmajā simtniekā.

Tas, jūsuprāt, ir iemesls, kādēļ neviena no Latvijas augstskolām šajos reitingos nav augstu, lai gan šādi mērķi ir izvirzīti?

Pamatā, jā. Ja jūs skatīsieties uz atsevišķiem studiju virzieniem, piemēram, ārstniecību, tad, jā, Latvijas augstskolas ir pietiekami augstu. Bet tikko visus rādītājus saliek kopā, tā ir "čušs".

Cik šie reitingi vispār ir svarīgi, un vai augstu vietu sasniegšanai tajos ir jābūt vienai no augstskolu prioritātēm?

Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs no augstskolām vēlaties. Ja jūs vēlaties, lai tās sevi uztur ar ārzemju studentu palīdzību, tad tas ir ļoti būtiski. Ja jūs domājat par Latvijas iedzīvotāju apmācību un Latvijas ekonomikas attīstību, tad šiem reitingiem nav nekādas nozīmes. Tad nozīme ir izglītības kvalitātei, un izglītība var būt kvalitatīva tad, ja ir kvalitatīva zinātne un pētniecība. Ja vēlaties, lai vēl būtu papildu labums tautsaimniecībai, tad klāt nāk inovācijas jeb tas, kā jūs savas zināšanas spējat pārvērst produktos un tehnoloģijās, kas kādam ir vajadzīgas.

Ja atgriežamies pie sarunas sākumā minētā, no nākamā gada, kad pieaugs minimālā alga, LZA nebūs naudas algu izmaksai darbiniekiem?

Atalgojumam mums naudas nav, un līdz ar to apdraudēta visa LZA darbība.

Saskaņā ar LZA hartu, ko ir apstiprinājusi arī Saeima, mēs pārstāvam Latvijas zinātni starptautiski. IZM šo pārstāvniecību lēnā garā mēģina dabūt zem sava spārna ar Latvijas zinātnes padomi. Ja Latvijas zinātnes padomi veidotu akadēmiķi un profesori, tad tā arī varētu nodarboties ar Latvijas zinātnes pārstāvniecību, bet tā nav. Nu iedomājaties, ka uz pasākumiem, kuros piedalās augstas klases zinātnieki, zinātņu akadēmiju un institūtu vadītāji, Latvija aizsūtīs kādu ierēdni. Nu nerunā šie cilvēki ar ierēdņiem, varbūt runā ar ministriem. Tas ir kaut kāds Latvijas sindroms, ka profesors - tas nav nekas. To, ka profesori rada valsts galveno vērtību - izglītotus cilvēkus -, mēs nekādi nevērtējam un viņos neklausāmies. Pie mums ir tā, ka bakalaurs, ja vien viņš ir atbilstošā amatā, māca, kā būs dzīvot akadēmiķiem.

Kas notiek tālāk ar LZA? Tas nozīmē, ka LZA beidz pastāvēt?

Zārks jau nevar palikt tukšā, kā teica Rainis. Tad ir jābūt citai formai, kā zinātnieki valstī mēģina aizsargāt savas intereses. Zinātnes dzīve krietni atšķiras no tā, kas notiek uzņēmumos, jo zinātniekiem vajag apmainīties ar domām. Kas tad pamatā notiek LZA? Ir nodaļu sēdes, kur tiek lasīti referāti un notiek strīdi un diskusijas. Zinātne bez tā nevar iztikt. Ja nav LZA, tad, jā, to var darīt universitātēs, bet tad tas būs tikai vienas universitātes ietvaros. Ja to grib darīt plašāk, tad atkal vajadzēs kādu, kas visus apvienos. Valsts bez LZA jau neizputēs, tikai kritīsies zinātnes līmenis. Es arī nezinu nevienu ES valsti, kurā nebūtu zinātņu akadēmijas. Ja jau tās būtu nevajadzīgas, tās būtu likvidētas. Piemēram, mēs sakām, ka Lietuva pašlaik strauji attīstās. Paskatieties, kā viņi apmaksā savus akadēmiķus. Jauniešiem ir stimuls kļūt par doktoriem, jo viņi zina, ka tad viņiem par kvalifikāciju un darbu zinātnē būs piemaksa. Tas piesaista un noenkuro zinātnē.

Tad ko mēs gribam? Mēs gribam, lai LZA tiek nomērdēta badā un izsīkst? Piemēram, likums paredz, ka LZA ir jāizdod "Zinātnes Vēstnesis". Mēs to nevaram izdot, jo mums tam vispār nav atvēlēta nauda. Mums ir zinātniskie žurnāli. Par tādu naudu, ko mēs varam atļauties maksāt zinātniskā žurnāla redaktoram, nekur nestrādā pat laborants. Cilvēki to dara aiz entuziasma, jo saprot, ka tas ir vajadzīgs. Ir vēl kliedzošākas lietas. Ir Baltijas intelektuālās sadarbības konferences, kuras katru otro gadu notiek kādā no Baltijas valstīm. Kad pienāca mūsu kārta to rīkot, tad IZM neiedeva ne centa. LZA prezidents staigāja ar cepuri apkārt pie uzņēmējiem un savāca naudiņu, lai Latvija nekristu kaunā un šī konference tomēr notiktu. Tas taču ir apkaunojums. Tāda pati situācija bija ar stipendijām Latvijas jaunajām zinātniecēm, kur Latvija bija vienīgā valsts, kur šīm stipendijām naudas nebija. Beigās IZM naudu tam atrada, bet konkursa organizēšanai - nē, jo ir viedoklis, ka to jau var sarīkot tāpat, par brīvu.

Citu valstu partnerakadēmijās viss notiek citādāk, jo valsts ir ieinteresēta, lai zinātņu akadēmijas darītu savu darbu, jo tas ir nepieciešams pašai valstij.

Šis būs jūsu otrais termiņš LZA prezidenta amatam. Kāda ir jūsu tālākā darba vīzija?

Es nevaru būt pārāk optimistisks. Man pašam šķiet, ka es pašlaik līdzinos Donam Kihotam. Mani kolēģi mani ir izvēlējuši, un es viņiem esmu ļoti pateicīgs par izrādīto godu, jo tas ir gan atbalsts, gan cerības, kuras liek uz mani. Tas nozīmē, ka man visi spēki ir jāvelta tam, lai Latvijas zinātnē panāktu izaugsmi. Bet es atkal atkārtošu, ka LZA stratēģija ir zinātne, pētniecība un izglītība, plus inovācija. Tas ir noteicošais Latvijas ekonomikas izaugsmei, kas garantē to, vai zinātnei būs nauda. Ja mēs ar savu darbību varam atbalstīt ekonomisko izaugsmi, naudas būs vairāk.

Tomēr redzot, kā viss notiek, man ir pesimistiskas prognozes, jo, šādi turpinot, mums nebūs arī ar ko parādus atmaksāt.

Mēs jau gadu desmitiem neieguldām sēklā, lai varētu pēc tam vākt ražu. Ja to nedarīsim arī uz priekšu, atmatā aizaugs visi lauki.

Latvijai nav savas Silīcija ielejas, bet tādai ir jābūt, un LZA varētu būt tā mājvieta, kurā šī Silīcija ieleja varētu noenkuroties. Bet ierēdņi labprāt redzētu LZA no šis augstceltnes aizejam. LZA šo ēku par savu naudu ir uzturējusi visus šos gadus. Pie tagadējām energoizmaksām, nodokļiem un citiem komunālajiem maksājumiem mēs vieni paši to vairs darīt nevaram. Piemēram, šosezon mums varētu pietrūkt 70 000 eiro mājas apkurei. Tad kas ir izdevīgāk - izslēgt apkuri un novest šo ēku līdz tādam pašam stāvoklim kā bijušo Centrālkomitejas māju Elizabetes ielā, mūs izlikt un meklēt jaunas telpas, kurās atkal būs jāiegulda līdzekļi? Taču šos 70 000 eiro jau mums neviens netaisās iedot. Bet šīs ēkas konservācija par 70 000 eiro nebūs iespējama, te būs jāliek iekšā miljoni. Pārdot? Nu tagad jau Maskavas namu nezin cik reizes mēģina pārdot. Un par cik tad varēs pārdot?

Es saprotu IZM, kurai nevajag, lai mēs rūpētos par nekustamo īpašumu. Bet, kas tad rūpēsies? Šis ir kultūrvēsturisks piemineklis, nu tad iedodam tos 70 000, 100 000 eiro vai cik vajag, lai ēku varētu racionāli uzturēt.

Mēs visu laiku piedāvājam, ka šeit var kopā savākt visus kompetences centrus, visas institūcijas, kuras ir saistītas ar zinātni un izglītību. Šī ēka ir tā būvēta, ka apakšā ir pašas izturīgākās pagrabtelpas Rīgā, kuras var atkal pārveidot par patversmi, kura tur reiz jau ir bijusi. Mēs to piedāvājām Rīgas domei un visiem citiem, kam par to varētu būt interese. Jā, "šiltīti" par patversmi uzlika, bet ar to arī viss beidzās. Mums tur ir liels arhīvs. Ko ar to darīt, vest uz izgāztuvi? Lai to nodotu Latvijas Valsts arhīvam, ir jāmaksā alga vismaz vienam arhivāram. Ir jādomā valstiski. Bet ierēdņi domā resoriski. Ēku uzturēšana nav IZM iestāžu funkcija. Jā, tā nav mūsu funkcija, bet mēs te esam un esam gatavi palīdzēt. Tikai - ja LZA izīrētu vairāk telpu tiem, kas nav saistīti ar zinātni un izglītību, tad šī nauda būtu jāaizskaita valsts budžetā. Bet kas tad maksās par ēkas uzturēšanu?

Kā pasargāt bērnu no traumām vasaras brīvlaikā: praktiski ieteikumi vecākiem