Pastāstiet par sevi. Kas esat, ar ko nodarbojaties?

Esmu šķīrusies, 39 gadus veca trīs bērnu mamma, reklāmas un mārketinga aģentūras "Enivo" klientu konsultante - asistente, bijusī uzņēmēja, skaidrībā dzīvoju gadu un četrus mēnešus.

Nesen aizvēru savu uzņēmumu un tagad strādāju algotu darbu birojā. Jaunais darbs man tiešām ļoti patīk. Man tik ļoti pietrūka, ka varu aiziet vakarā mājās un par darbu vairs nedomāt.

Man patīk, ka varu beidzot nēsāt augstpapēžu kurpes, vilkt svārkus, kleitas un skaistas blūzes, ka varu baudīt savu sievišķīgo pusi. Kā izrādās, man šis viss ļoti pietrūka.

Kurā brīdī sākās jūsu skaidrības ceļš?

Soctīklos sāku skatīties atkarību speciālistes Gunitas Gudones video, kuros viņa stāstīja par atkarīgiem cilvēkiem. Man likās interesanti, kā šī sieviete zina mani, manu stāstu, zina to, kā es jūtos, ko domāju, jo man šķita, ka tikai es to zinu, kā tas ir (būt atkarībā).

Bet, patiesībā, alkoholam ir viena seja. Kodols ir diezgan līdzīgs visiem. Pamainās tikai dekorācijas.

Kas pamudināja meklēt palīdzību?

Sestdienā bija pasākums, kura noslēgumā es stipri pārdzēros. Bet iepriekšējā dienā, kas bija piektdiena, es arī dzēru, es gan neatminos vairs, bet nebija neviens vakars, kad nelietoju. Tāpēc esmu droša, ka savas divas pudeles vīna, noteikti izdzēru.

Svētdienā es pamodos un izdzēru 200 gramīgo pudelīti ar viskiju, kuru biju kaut kur dabūjusi pa ceļam uz mājām. Un tajā svētdienā bijā uzaicināti uz pirti, kur atkal līdz vakaram piedzēros.

Tas bija tas pēdējais, kad pirmdien pamostoties, sapratu, ka ja turpinu, tad noslīkstu tajā līdz galam. Ir jāraksta tagad, nekavējoties Gunitai. Uzsākām trīs mēnešu ārstēšanās kursu.

Kas pa šo nelietošanas laiku jūsu dzīvē ir mainījies?

Mainījies ir pilnīgi viss.

No 83 kilogramiem nokritos uz 55. Izgāju no alkohola atkarības oktobrī un martā svars sāka strauji krist. Neko diži nemainot. Līdz septembrim jau svēru 55 kilogramus.

Iziešana no atkarības man nebija grūta, jo Gunita palīdzēja, ļoti apzinīgi darīju visu, viņa ļoti uzraudzīja mani. Katru vakaru man bija video atskaites, uzturējām komunikāciju. Katru vakaru bija jāpilda visādi uzdevumi.

Kad izgāju no atkarības, sapratu, ka mūsu ar vīru divdesmit gadu ilgās attiecības ir izbeigušās, un ka tur vairs nekas nav glābjams. Nolēmām, ka iesim katrs savu ceļu.

Nav jēgas mocīties un mēģināt kaut ko atļaunot, kad tur vairs nekā nav... Mēs dzīvojām kā kaimiņi, kā brālis ar māsu. Ir jādod iespēja otram atrast laimi, kamēr mums vēl ir tāda iespēja. Turēt vienam otru ieraduma pēc ir bezjēdzīgi.

Tā nu es sāku no jauna mācīties dzīvot viena. Ļoti daudz strādāju, bet vienmēr esmu bijusi darbaholiķe. Visu dzīvi esmu aktīva. Nav bijis tā, ka esmu kādam sēdējusi uz kakla.

Nākamā lieta, ko sapratu, ka tas, ko es daru, ka tas bija mans sapnis, kad dzēru, tad man to gribējās. Un gada nogalē nolēmu slēgt savu uzņēmumu.

Uznāca depresija. Biju bez darba, īsti nezināju, kur likties. Bet aizsūtīju CV un izturot lielu atlases konkursu, tiku pieņemta darbā.

Tad nāca pārsteigums - man uzdāvināja ceļojumu. Tas bija trīs gadus garš darba auglis - iespēja aizbraukt uz Ēģipti. Tas arī bija ļoti skaists notikums.

Kādi ir jūsu galvenie secinājumi par šo slimību? Kādi - par dzīvi skaidrībā?

Mums ir tikai viena dzīve. Mēs nedabūsim ne minūti atpakaļ, ne sev, ne saviem bērniem, ne ģimenei, ne karjerai, ne izaugsmei, absolūti nekam.

Šī slimība nozog visu, kas tev varētu būt skaists. Tā nozog atmiņas, laiku, prieku, mieru un laimes sajūtu.

Dzīve skaidrībā ir laime, kura ne katram ir dota, bet katram ir iespēja šo dzīvi skaidrībā izvēlēties. Vai tu to izvēlēsies, tas ir cits stāsts.

Esmu izvēlējusies dzīvi skaidrībā un esmu par to ļoti laimīga. Tu vari no rīta agri celties, bet tu esi laimīgs, ka tev nav slikti. Tu esi laimīgs redzēt, kā tavi bērni ar tevi lepojas.

Tu esi laimīgs redzēt ikdienišķas lietas.

Kam ir jānotiek, lai atkarīgs cilvēks saprastu, ka viņam ir problēma?

Katram šie atskaites punkti ir savādāki. Man tās bija bailes noslīkt, jo es sapratu, ka katru vakaru dzert - tas nav normāli. Baidījos, ka no rīta nepiecelšos.

Ir četras alkoholismas stadijas, es biju trešajā un neviens nekad nezina, kad pienāks pēdējā - ceturtā stadija.

Katram dzīvē un ģimenēs problēmas ir savādākas. Viens mājās ir sadauzījis visus traukus, citam ir atņemtas tiesības par braukšanu dzērumā, kāds nevar no rīta piecelties uz darbu, kāds ir zaudējis darbu alkohola dēļ. Vēl kāds ir iesitis savam partnerim.

Ļoti lielai daļai cilvēku visas dzīves laikā neatnāk apziņa, ka viņš ir atkarīgs. Un visskumjākais šajā ir tas, ka viņi nezina, kā ir dzīvot skaidrībā un viņi nezina, cik tas ir fantastiski.

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri sadzīvo ar atkarīgu ģimenes locekli?

Es nezinu. Tu vienkārši kaut kādā brīdī esi līdzatkarīgs un viss. Ja tava psihe ir vesela, sadzīvot un pieņemt to nevar. Jo tas psiholoģiski degradē. Tu klausies visus tos murgus, ko tas piedzērušais cilvēks runā. Viņa Hitlera plānus, viņa skandālus, viņa nervu sabrukumus, nervu uzbudinājumus.

Līdzatkarīgie vienkārši pieņem to kā faktu, izdarīt neko nevar. Tas ir skumji, bet tā tas ir. Var aizvest pie ārsta, bet viņš ies tikai tāpēc, ka tu to gribi.

Ir jāpienāk brīdim, kad atkarīgais pats pasaka – jā, ir sūdi, es esmu atkarīgs, man ir jāiet ārstēties, bet tai jābūt patiesai apziņai. Tādai, kāda tā bija man. Apziņai, kad saproti, ka tu esi baigos mēslos un savādāk netiksi ārā, ja tu nedosies pie speciālista.

Man par šo tēmu ir uzrakstījuši tūkstošiem cilvēku. Stāsti ir ļoti smagi.

Jauni bērni ir jau 3. alkohola stadijā, meitene man prasa, lai palīdzu viņas mammai, jo viņa vairs nevar izturēt, ka mamma katru dienu pārdzerās.

Vēl kādai mammai ir nomiris dēls un viņa dzer. Man ir stāsts no ārsta, kurš nezina, kur likties, jo ir kauns vērsties pie kolēģa. Jo kā gan atzīt. Man ir stāsti, kad sieviete dzer, jo vīrs viņu terorizē. Un tas viss paliek pie manis...

Kādas ir jūsu pārdomas par to, kāpēc tik daudziem cilvēkiem Latvijā ir problēmas ar alkoholu?

Es būšu ļoti tieša un ļoti godīga. Es nezinu, vai jūs to nopublicēsiet, bet, diemžēl, sistēmai ir izdevīgi, ka iedzīvotāji dzer.

Neviens nav ieinteresēts šos cilvēkus izārstēt, jo tad, kad cilvēks dzīvo skaidrībā, viņš redz pasauli pavisam savādāk. Viņa prātu nenotrulina alkohols.

Kāpēc mums Latvijā lielākā daļa veikala ir aizņemta ar alkohola pudeļu plauktiem? Kāpēc Latvijā cigaretas var nopirkt no 20 gadiem, bet alhokolu var nopirkt no 18 gadiem?

Jā, es nenoliedzu, ka cigaretes arī ir kaitīgas veselībai, bet es atvainojos, tās nenotrulina prātu. Cigaretes neizraista katastrofas, bet tikko jaunietim paliek 18, viņš drīkst dzert.

Otra lieta, neteikšu, kā saka visi, - oj, tas mums velkās līdzi no PSRS laikiem. Nē, tā nav, tā ir katra cilvēka paša izvēle. Alkohols ir visur, tā ir norma jau no bērnības.

Ir pieņemts dzert, kad ir svētki, ir norma dzert, kad ir bēdas. Ja nav svētku vai bēdu, tad dzer kompānijas pēc. Tas tiek nepārtraukti kultivēts.

Cilvēkus, kas ir atkarīgi, ir ļoti viegli kontrolēt.

Tad, kad dodies pie ģimenes ārsta, neirologa, ginekologa, vienalga, pie kā tu dodies, tev neviens nepajautās, kartiņā neierakstīs, cik bieži tu lieto etanolu. Neviens.

Man nekad dzīvē neviens ārsts nav pajautājis, vai es lietoju alkoholu. Kāpēc? Jo lietot ir norma. Bet tieši ar to būtu jāsāk!

Nesen ar šausmām noskatījos, kā viena Latvijā slavena sieviete pēdējos grūtniecības mēnešos reklamē bezalkoholisko vīnu, cik garšīgs, cik fantastiski...

Un man bija tik skumji aizdomāties, kā šī sieviete nevar sagaidīt, kad pēc bērniņa piedzimšanas varēs kaut ko iedzert... Tā nav norma. Tam tā nebūtu jābūt.

Latviete Rita tinderī iepazinās ar vācieti – turīgu kungu no Bavārijas. Sākums bija skaists, bet pēc tam…