Elksnes dzeja valdzināja lasītājus ar sirsnību un vienkāršību. Šajos pantos velti bija meklēt filozofiskus prātojumus un intelektuālas abstrakcijas – viņas dzeja bija pārsteidzoši tieša, atklāta un intīma, tā spēja aizskart cilvēku sirdis. Dzejnieces pārsteidzošā atklātība daudzus pat šokēja. Taču par Dieva doto talantu bija jāmaksā. Cauri visai Ārijas Elksnes dzīvei kā melns likteņa pavediens vijās neveiksmes privātajā jomā.

Viņai bija izteikta vēlme pēc ģimenes, taču šajā dzīves aspektā nepavisam neveicās. Pēc šķiršanās no operdziedātāja Miķeļa Fišera saasinājās dzejnieces slimība – maniakālā depresija. Tā ietina gluži kā melnā mākonī, no kura viņa neredzēja izeju. Elksne izmisīgi cīnījās ar likteni, lietoja daudz medikamentu, taču tie nepalīdzēja, un viņai pietrūka spēka. Depresijas posmi kļuva dziļāki un ilgāki, viņa ierāvās sevī un palēnām izdzisa. Lai vairs nebūtu tik ļoti jācieš, viņa nolēma izbeigt dzīvi – izdarīja pašnāvību, izlecot pa logu.

Ar sudraba medaļu

Ārija Elksne piedzima 1928. gada 7. februārī Rīgā. Tēvs bija Latvijas armijas orķestra muzikants, padomju laikā strādāja kolhozā, mamma – mājsaimniece. Ārija mācījās Cēsu 1. pamatskolā, vēlāk Krustpils pamatskolā un Jēkabpils vidusskolā. Klasesbiedri atceras, ka Ārija vienmēr bija labi ģērbusies un savās izpausmēs ļoti pašpārliecināta.

Aktrise Venta Vecumniece, kura ar dzejnieci mācījās vienā klasē, vēlāk stāstīja, ka skolā Ārija bijusi meitene ar ļoti gaišiem linu matiem un paplatu seju, viņa izskatījusies gluži kā pasaku Grietiņa. Tieši tāds arī bijis Ārijas uzvārds. Ārija Grietiņa, kā jau tas pieklājas pašapzinīgai meitenei, mācījās ļoti labi un pabeidza vidusskolu ar sudraba medaļu.

Mācoties vidusskolā, Ārija bija nolēmusi studēt filoloģiju, taču vēlāk pārdomājusi – mīlestības dēļ. Viņa ieskatījusies kādā puisī, kurš kara laikā iesaukts leģionā, vēlāk kritis gūstā un aizsūtīts uz Sibīriju. Kādā vēstulē viņš ieteicis Ārijai studēt medicīnu, un meitene mīlestības apmātībā nolēmusi sekot šim ieteikumam. Nekāds romāns abiem gan nav sanācis, tomēr Ārija iestājusies Medicīnas institūtā.

Institūtu viņa pabeidza ar labām sekmēm un sāka strādāt Ķemeru sanatorijā. Tur jaunā ārste iepazinās ar Aleksi Demidovu, kurš strādāja par elektriķi. Uzplaukstot jūtām, abi apprecējās, 1952. gadā ģimenē piedzima meita Ieva. Vēlāk dzejnieces draudzenes gan atzina, ka abi bijuši nepiemēroti viens otram – katram savas intereses, turklāt Aleksis pārāk daudz dzēris. Ārijai šajā laulībā nācies piedzīvot daudz rūgtu brīžu. Kad meita Ievai bija seši gadi, viņi izšķīrās.

Kā stāsta zinātāji, Ārija vienmēr bijusi ļoti pašapzinīga un rūpējusies par savas dzīves kvalitāti. Lai vairāk nopelnītu, viņa piedalījusies dažādos zinātniskos pētījumos. 1957. gadā Ārija absolvēja RMI Bioloģijas katedras aspirantūru embrioloģijas nozarē, no 1956. līdz 1965. gadam bija docētāju Medicīnas institūtā. Tomēr medicīna nebija viņas aicinājums – Ārija tiecās pēc literatūras.

"Neko nevar skaidri zināt" - Gunta Veita dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem

Dzeju rakstīt viņa sāka 27 gadu vecumā, kad jau bija beigusi augstskolu un strādāja par ārsti. Vēlāk kādā intervijā Ārija stāstīja: “Vidusskolā pat domrakstus sacerēt nebija viegli, gribējās pateikt tajos savas domas, nevis atkārtot no skolotājiem dzirdēto. Toreiz mocījos, nezināju, ka tas vienmēr un visiem ir grūti. Sākot rakstīt dzejoļus, ļoti izjutu formas spaidus. Forma uzspieda saturu, aizvilināja prom no sākotnējās ieceres. Ļoti ātri sāku drukāties. Vienlaikus mēģināju atdzejot un tulkot prozu. Meklēju savu žanru. Izmēģinājos dramaturģijā, rakstīju pasakas.”

Runājot par tēmu izvēli, viņa atzina, ka dzejoļi rodas no personīgās pieredzes un dzīves problēmām, kuras svarīgas ikvienam. Viņa nevarot lepoties ar izsmalcinātu un izslīpētu formu – tam neesot ne laika, ne pacietības. Galveno vērību viņa veltot domas un emocijas spraigumam.

Šokējoša atklātība

Sākumposmā ļoti liela ietekme uz jauno dzejnieci bija rakstniekam Jūlijam Vanagam, ar kuru viņa iepazinās, kad rakstnieks ārstējās Ķemeru sanatorijā. Tieši Vanags ieteica nodrukāšanai žurnālā "Bērnība" Ārijas pirmo dzejoli un ierosināja viņai pieņemt pseidonīmu Elksne. Varētu teikt, ka viņš bija pirmais, kurš pamanīja Ārijas talantu. Nevar nepieminēt, ka abus saistīja ne tikai draudzība, bet arī dziļākas jūtas.

Daudzi paziņas viņu romānu gan uztvēra rezervēti un ar piesardzību, jo Vanags bija komunistiski noskaņots un padomju nomenklatūrai pietuvināts rakstnieks, pat uzrakstījis vārdus Padomju Latvijas himnai. Turklāt viņš bija precējies un 25 gadus vecāks par Āriju. Abu attiecības bijušas diezgan sarežģītas. Vanags bijis uzmanīgs un galants, taču Ārijas dēļ nav bijis gatavs aiziet no ģimenes. Ārijai tā bijusi mīlestība, kas radījusi neērtības un ciešanas.

Jāatzīst, Ārijas Elksnes dzeja tika vērtēta ļoti pretrunīgi. Daļa sabiedrības nespēja to pieņemt – tolaik tik personiski nebija pieņemts rakstīt, viņa ar savu atklātību daudzus šokēja. Taču daudz vairāk bija tādu lasītāju, kas pieņēma un jūsmoja par dzejnieci, jo viņas tekstos saskatīja arī savus pārdzīvojumus. 1960. gadā iznāca Elksnes pirmais dzejas krājums "Vārpu valoda", un viņas personiskā poēzija uzrunāja ļoti plašu lasītāju loku.

Ar šo dzejas krājumu Ārija debitēja tikai 32 gadu vecumā, taču novēlotais starts netraucēja viņai ātri vien kļūt populārai. Dažs kritiķis gan rauca degunu un norādīja, ka viņas dzeja paredzēta tikai mīlas romānu alkstošām mājsaimniecēm, ka tai trūkst augstuma un plašuma. Lai arī ko runāja kritiķi un skauģi, Elksnes dzejas krājumus grāmatnīcās izpirka dažās dienās, un dzejas vakaros viņa ilgi netika prom no skatuves. Ar gadiem tautas mīlestība tikai pieņēmās spēkā, padarot Elksni par vienu populārākajām latviešu padomju laika dzejniecēm.

Viņas literārais un sabiedriskais devums tika novērtēts arī valstiskā līmenī. 1975. gadā Ārijai Elksnei piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu, 1976. gadā par dzejoļu krājumiem "Vēl vienai upei pāri" un "Klusuma krastā" – Latvijas PSR Valsts prēmiju.

Elksnes dzejoļus skandēja kāzās un jubilejās, tos rakstīja apsveikumu kartītēs. Viņas pantus no galvas zināja gan iemīlējušās meitenes, gan kundzes cienījamos gados. Dzejniece bija pietiekami gudra, lai apzinātos savu vietu literatūrā, un viņa spēja arī kritiski paraudzīties uz savu veikumu. Savā 50 gadu jubilejā Elksne sacīja: “Es zinu, ka pamatoti ir kritikas pārmetumi par zināmu tematisku šaurību, bet es varu uzrakstīt dzejā tikai to, ko esmu izlaidusi caur savu sirdi. Un caur savu sirdi visus pasaules plašumus nespēju izlaist.”

Skaistas un izmeklētas lietas

Laikabiedri atceras, ka Ārija bijusi skaista un kopta sieviete, viņai piemitusi atturīga elegance. Dzejniece vienmēr redzēta glīti sapucējusies un safrizējusies, ar izteikti rūpīgu attieksmi pret tērpiem. Viens no viņas iecienītajiem teicieniem bijis – dzīve ir skaista, ja to skaisti dzīvo.

"Par visu maksāju es dārgi" - dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem Sandras Ozolītes izpildījumā

Ārijai bija raksturīga tieksme izvēlēties no dzīves to skaistāko.
Dzejniecei patika skaistas, izsmalcinātas un dārgas lietas, tērpi un rotas. Viņa nenēsāja lētu bižutēriju, bet izvēlējās zeltu, sudrabu, dzintaru, pirka izmeklētas kurpes, cepures un cimdus, pieskaņoja tērpiem rokassomiņas. Elksne ievēroja smalku stilu – bija pati sev stiliste. Kad dzejniecei piešķīra dzīvokli Juglā, tā iekārtošanai viņa pieaicināja interjeristu. Tolaik tas bija neierasti, un arī tagad ne jau katru divistabu dzīvokli iekārto interjera dizainers.

Dzejniece par visu maksāja, un viņa varēja to atļauties, jo daudz strādāja un labi pelnīja. Ja Elksne nerakstīja dzejoļus, viņa tulkoja dzeju un prozu no vācu, krievu un baltkrievu valodas, strādāja žurnālā "Sieviete" par dzejas konsultanti.

Kā stāsta dzejnieces pazinēji, viņa pratusi būt asprātīga un ironiska, turklāt viņai piemitis aristokrātisks atturīgums. Dažiem pat šķitis, ka Elksne ir augstprātīga un iedomīga, taču tas neatbilda patiesībai, jo pret cilvēkiem, ar kuriem izveidojās tuvākas attiecības, viņa bija atklāta un sirsnīga. Turklāt viņa bija izteikti godīga, nekad nerunāja sliktu par citiem.

Tomēr cauri visai dzejnieces dzīvei kā melns likteņa pavediens vijās neveiksmes privātajā jomā. Ārijai Elksnei bija romāns ar dzejnieku Arvīdu Skalbi, un jūtas bija abpusējas, taču Skalbe bija precējies un šķirties negrasījās. Dzejnieces draudzenes stāstīja, ka attiecībās valdījusi liela kaislība, taču Skalbe bijis neizlēmīgs un vilcinājies ar šķiršanos. Romāns ildzis vairākus gadus, līdz Ārijai tas viss piegriezies, un viņa pārtraukusi attiecības.

Zvaigžņu pāris

Dzejnieces pēdējā mīlestība atnāca brīdī, kad viņa to vairs negaidīja. Elksnei bija 39 gadi, kad kultūras darbinieku braucienā uz Kabardu-Balkāriju viņas sirdi iekaroja 52 gadus vecais operdziedātājs Miķelis Fišers. Par to, ka Ārija patiešām ir iemīlējusies, nešaubījās neviens, kurš viņu pazina. Arī operdziedātājs atradās spēcīgu jūtu varā.

Līdz 1948. gadam Fišers bija dziedājis baritona repertuāru Liepājas operā, tad mākslinieku angažēja Latvijas Nacionālā opera, kur viņš kļuva par spožu tenoru. Fišera talanta cienītāji apliecina, ka viņam bijusi ne vien skaista un izlīdzināta balss, bet arī skaidra dikcija. Fišers bijis sirsnīgs, atsaucīgs, ar labu humora izjūtu. Ja pret viņu izturējās draudzīgi, to pašu varēja sagaidīt pretī, un arī zvaigžņu slimība viņam nepiemita.

Interesanti, ka no brauciena uz Kabardu-Balkāriju pārradās mājās divi laimīgi pāri – Imants Ziedonis ar Ausmu Kantāni un Ārija Elksne ar Miķeli Fišeru. Tiesa gan, operdziedātājs bija precējies, un tas aptumšoja dzejnieces laimi. Sākumā viņi izvairījās iet sabiedrībā, jo baidījās no tenkām un aprunāšanas. Dzejniece bieži apmeklēja operas izrādes, nesa Miķelim puķes, rakstīja vēstules un dzeju. Arī Miķelim patika Āriju palutināt. Viņa vēlējās ar Miķeli dalīties visā bez ierobežojumiem un slēpšanās, taču tam traucēja Fišera precētā vīra statuss. Drīz vien operdziedātājs šķīra savu laulību, kurā bērnu nebija, un apprecējās ar Elksni.

Beidzot dzejniecei bija tas, par ko viņa sapņoja, – ģimene. Miķelis Baltezerā pārbūvēja savu māju, Ārija čakli rosījās pa dārzu. Dzejniecei ļoti patika ziedi, dārza darbus viņa veica ar lielu rūpību un mīlestību. Kad sāk plaukt pirmās pavasara puķes, viņa vairs nespēja mierīgi nosēdēt savā istabā, bet ik palaikam gāja dārzā un skatījās, kas notiek. Ja pāris dienu nācās būt prom no mājām, šķita – dārzā notikušas milzīgas pārmaiņas. Un tā līdz vēlam rudenim, kad dārzs devās ziemas guļā.

Ārija un Miķelis bija īsts zvaigžņu pāris. Miķelis bija lepns, ka viņa sieva ir populārā dzejniece Elksne, bet Ārija jutās tikpat lepna, ka viņas vīrs ir izcilais operas tenors Fišers. Kad dzejniecei bija jau 42 gadi, piedzima Miķelis juniors – tagad labi pazīstamais mākslinieks Miķelis Fišers.

Operdziedātājs bija vīrišķīgs, vitāls, aktīvs cilvēks. Viņš esot bijis donžuāna tipa vīrietis – paticis sievietēm un šo patikšanu labprāt izmantojis. Jau pirms apprecēšanās ar Āriju viņš bija radis gūt panākumus pie sievietēm, un, kā noprotams, interesi par citām dāmām nezaudēja, arī esot laulībā ar dzejnieci.

Pielūdzējas Fišeru gaidīja pēc izrādēm un skrēja pat pakaļ. Ārijai tas sāpēja, viņa jutās pazemota. Uzzinot par krāpšanu, dzejniece iesniedza tiesā prasību par laulības šķiršanu. Sapņu pāra šķiršanās bija negaidīta visiem. Dzejniece atstāja Baltezera māju un pašas iekopto dārzu un kopā ar dēlu, kuram tobrīd bija seši gadi, apmetās Vesetas ielas rakstnieku mājā. Viņai tur bija piešķirts dzīvoklis.

Slimība un sabrukums

Laulība tika šķirta, taču mīlestības jūtas nekur nebija izgaisušas. Draugi un paziņa bija liecinieki drāmai, kas norisinājās abu starpā. Fišers smagi pārdzīvoja Elksnes aiziešanu, lūdza piedošanu un mēģināja pierunāt viņu atgriezties, taču dzejniece nebija ar mieru.

Pēc Fišera lūguma dzejnieci centās ietekmēt arī viņas draudzenes, kuras norādīja, ka aizraušanās ar citām sievietēm Fišeram nebija nopietnas, ka viņš mīl tikai Āriju, tomēr viņa iecirtās un neļāvās pierunāties. Aizvainojums bija pārāk liels, lai spētu piedot. Tā izjuka reiz tik laimīgā ģimene, un turpmākā dzīve abiem radošajiem cilvēkiem izvērtās traģiska.

Draugi stāsta, ka Fišers mīlējis Āriju līdz pat mūža galam. 1984. gadā, kad viņš, uz nāvi slims ar vēzi, atradies slimnīcā, tikai ar lielām grūtībām izdevies pārliecināt Āriju viņu apciemot. Dzejniece uz slimnīcu aizgājusi tikai vienu reizi, bet viņas dāvinātais puķu pušķītis pēc Fišera nāves tika atrasts zem viņa spilvena.

Operdziedātājs nomira 1984. gada 5. augustā. Elksne tad bija iznākusi no slimnīcas, kur ārstējas no depresijas. Viņa sirga ar maniakālo depresiju, un laika gaitā šī slimība kļuva arvien smagāka un mokošāka. Jaunībā Ārija šīs slimības pazīmes uztvēra kā daudzo mīlestību pārdzīvojumu un ciešanu rezultātu. Dzejnieces laimes gados depresija atkāpās un nebija tik izteikta, taču pēc tam arvien uzstājīgāk atgādināja par sevi.

"Šai gaismas mirklī" - dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem Ritas Trences izpildījumā

Īpaši smagi Elksnei bija pavasaros un rudeņos, turklāt nomāktību padziļināja personīgās dzīves krīze. Draugi centās atvieglot viņas dzīves smagās dienas, mierināja un palīdzēja, kā vien varēja. Dzejniece izmisīgi cīnījās ar likteni, jo apzinājās, ka viņai jāizaudzina Miķelis juniors, taču viņas sirds bija saārdīta, un sāka pietrūkt spēka. Depresijas posmi kļuva arvien dziļāki un ilgāki.

Tā kā Ārija Elksne bija mediķe pēc izglītības, viņai bija iespēja konsultēties ar bijušajiem kolēģiem. No profesionālās vides viņa bija aizgājusi, taču ārstus pazina personiski un varēja viņiem uzticēties. Arī viņa pati nojauta, kā slimība attīstīsies tālāk, tomēr šīs zināšanas nekādi nespēja atvieglot viņas likteni.

Dzejnieces skatiens kļuva nespodrs, balss – nogurusi. Viņa ierāvās sevī, pamazām izdzisa, vairs nerūpējās par sevi. Kad slimība saasinājās, reizēm skaļi runāja un pat kliedza, kas viņai nebija raksturīgi. Depresijas periodos viņa draudzenēm sūdzējās, ka reizēm jūtas briesmīgi, neesot pat spēka sasukāt matus. Turklāt viņa ļoti daudz lietoja medikamentus – kolēģi pat bija pārsteigti, redzot, cik daudz zāļu viņai nepieciešams. Medikamentu dēļ Elksnei bija grūti rakstīt, taču bez zālēm viņa jutās vēl sliktāk.

Ar pravietojumu dzejā

Šodien ir mazliet baisi lasīt Ārijas Elksnes pravietisko dzejoli:

Nesaki nekad man,
Ka tu nemīli vairs mani,
Tanī brīdī ausis pušu
Plēsīs pamošanās zvani,
Pārtrūks trauslie mēness stari,
Un es kritīšu tur zemē,
Un es pielipšu pie bruģa...

Šo dzejoli viņa uzrakstīja vēl pirms šķiršanās no Fišera un savas slimības saasināšanās. Notika tieši tā, kā rakstīts dzejolī – Ārija izlēca pa priekšnama logu un nokrita uz bruģa. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš, kurš dzīvoja tajā pašā mājā, vēlāk savās atmiņās rakstīja: “Ap astoņiem – kā parasti – devos rīta skrējienā. Vesetas iela brīvdienās mēdz būt klaja, bet, skatos, zem loga rosās kaut kādi jaunekļi. Pie ēkas stūra guļ sieviete sarkanpuķotā rīta kleitā, seja nav redzama, blakus liela asiņu palts, vienai kājai līdz pusei noplēsta zeķe. Mirusi.

Paraugos augšup – nekā neparasta. Varbūt sieviete nemaz nav no mūsu mājas, varbūt noziedznieki izgrūduši no automašīnas? Jautāju – kas ir šī nelaimīgā sieviete? Viens no izmeklētājiem rāda pasi un saka: “Poetessa Fišere.””

Tolaik komponists Uldis Mahilevičs bija uzrakstījis dziesmu "Lūgums" ar Ārijas Elksnes vārdiem – aizved mani uz Slīteres siliem… Skumjā dziesma pēc dzejnieces traģiskā nāves ieguva vēl smeldzīgāku skanējumu.

Dzejnieces dēlam Miķelim tad bija tikai četrpadsmit gadu. Viņam tas bija it īpaši smags trieciens – pusaudzis īsā laikā zaudēja tēvu un māti. Savā ģimenē viņu pieņēma pieaugusī māsa Ieva, kura ar vīru jau audzināja divus dēlus.

Tolaik padomju prese nerakstīja, ka populārā dzejniece Ārija Elksne izdarījusi pašnāvību, taču runas par to izskanēja pa visu Latviju. Dzejnieci izvadīja no Rakstnieku savienības telpām, Krišjāņa Barona ielā tika apturēta satiksme. Vairākas stundas plūda cilvēku straumes, ap Ārijas Elksnes zārku sagūla ziedu klēpji. Dzejnieci apglabāja Baltezera kapos netālu no Miķeļa Fišera.

Nobeigumā atliek secināt, ka dzīvē notiek lietas, kuru sakarības un dziļāku jēgu mēs nespējam izprast. 2008. gadā pašnāvību izdarīja Ārijas Elksnes meita Ieva – izlēca pa sava arhitektu biroja logu. Šajā pasaulē viņa bija nodzīvojusi tikpat, cik mamma, – 56 gadus.

Cik gados tad īsti iestājas vecums? Vai 70 gadi ir jaunie 50?