Par to, kā veselību stiprināt, atjaunot un vairot, Nikolajs Peresadins sarakstījis simtiem grāmatu un mācību materiālu, daudz publicējies plašsaziņas līdzekļos. Viņš vēlas to turpināt arī tagad, kad, jaunības mīlestības aicināts, no Krievijas pārcēlies uz dzīvi Latvijā.

Biļetīti vajag?

– Daudzi speciālisti Latviju pamet, taču jūs – ārsts, medicīnas doktors, profesors – esat izvēlējies dzīvot šeit. Kāpēc?

– Iemesls – atgriešanās pie jaunības mīlestības. Tolaik biju nesen studijas pabeidzis ārsts, strādāju Voroņežā. Aktīvi darbojos arī zinātnē – biju sācis vākt materiālus kandidāta disertācijai, bet tas nozīmēja regulārus komandējumus uz Rīgu, kur bija izveidojusies spēcīgākā imunoloģijas skola toreizējā Padomju Savienībā. Kādu laiku bija pat tā – nedēļu esmu mājās, kur no saviem slimniekiem iegūstu izpētes materiālu, nākamo jau Rīgā, meklējot jaunas ārstēšanas metodes.

Atceros, bija 1982. gada 23. marts. Darbs padarīts, vilciena biļete atceļam kabatā. Iedomājos – šī taču ir Teātra diena, aiziešu uz operu. Biļetes nebija, bet pie ieejas jauka meitene tādu piedāvāja – esot lieka. Tā iepazinos ar Annu. Izrādes laikā sēdējām līdzās, vēlāk ilgi klaiņojām pa Rīgu. Sākām sarakstīties, un tas turpinājās divus gadus. Mani dziļi uzrunāja viņas dzīvesstāsts.

Māte no tās pilsētiņas Vologdas tuvumā, par kuru Gogolis sarakstījis savu "Revidentu". Ļoti uzņēmīga – izmācījusies par medmāsu, tad izdomājusi kļūt par inženieri un devusies uz Ļeņingradu piepildīt sapni. Tur iepazinusies ar nākamo vīru, Annas tēvu. Savukārt viņa tēvs bijis pirmsrevolūcijas laikā no Rīgas Pēterburgā iebraucis latvietis, kas tur kļuvis par vienu no izcilākajiem drēbniekmeistariem. Kad vecāki apprecējušies, Annas tēvs uzstājis – tikai uz Rīgu! Anna, pēc profesijas celtniecības inženiere, ir dzimusi rīdziniece, viņas māsa tāpat.

– Kāpēc nepalikāt kopā?

– Tāda doma radās – apprecēsimies. Viņa atlidoja pie manis ciemos, taču es uz tikšanos biju uzaicinājis līdzi draugu. Vecāks par mani, ļoti pievilcīgs, jau zinātņu kandidāts. Pēkšņi man likās, ka nevienu citu, izņemot viņu, Anna vairs neredz. Iemīlējusies!

Kamēr abi tērzēja, es, juzdamies īgns un sāpināts, aizgāju. Greizsirdība, vilšanās un vienlaikus tāda kā sevis sapurināšana – ja jau sievietēm svarīgākais ir zinātniskais grāds, arī es parādīšu, ko spēju. Draugs pēc tam atvainojās, viņa nākamajā vēstulē notikušo tvēra kā pārpratumu, tomēr es biju kā klints – kamēr pats nebūšu ticis līdz kandidātam, domām par ģimenes dzīvi krusts pāri.

Nevis karavīrs, bet ārsts

– Rakstura pamatiezīme – spītības pilna mērķtiecība?

– Laikam gan. Līdz pat astotajai klasei gatavojos kļūt par virsnieku – tēva ietekmē. Viņš dienēja Sahalīnā, bet šos septiņus gadus atcerējās kā spilgtākos savā dzīvē. Cenšoties viņam līdzināties, trenēju sevī izturību, rūdījos. Pagrieziens notika brīdī, kad uz mūsu skolu atnāca jauns ķirurgs, kurš jau bija kļuvis par apgabala slimnīcas galveno ārstu. Skaists, vīrišķīgs, gudrs, viņš sāka mums, pusaudžiem, stāstīt par medicīnu tā, ka mūsu acīs padarīja to par mākslu un brīnumu. Kopš tā brīža zināju – būšu nevis karavīrs, bet ārsts. Iestājos Voroņežas Medicīnas skolā.

– Medicīnas tuvplāns nenobiedēja?

– Tieši otrādi, viss sajūsmināja – no latīņu valodas līdz nodarbībām anatomikumā un nakts dežūrām slimnīcā vai ātrajā palīdzībā. Cilvēkam miokarda infarkts vai plīsusi kuņģa čūla, bet ārsta spēkos ir izraut viņu no tās pasaules! Reiz bijām izsaukumā pie kāda no apgabala varasvīriem, kuram sākusies starpribu neiralģijas lēkme; tās ir mežonīgas sāpes, kas neļauj ne sēdēt, ne gulēt, ne pacelt roku.

Zāles nelīdz. Visi satraukušies, tikai mūsu dakteris mierīgs – injicē viņam parastāko novokaīnu. Manā acu priekšā cilvēks atdzīvojas, sāpju savilktie muskuļi atslābst. “Te galvenais ir zināt bioloģiski aktīvos punktus,” ārsts man klusi pačukst. Oficiāli tolaik par tādiem punktiem neviens nerunāja, tomēr man āķis lūpā – tik ilgi nelikos mierā, kamēr vajadzīgo informāciju atradu. Jaunās zināšanas noderēja gan pusgadā, ko pēc skolas beigšanas nostrādāju apgabala psihoneiroloģiskajā slimnīcā, gan vēlāk, kad tiku iesaukts armijā. Mani nosūtīja uz kara hospitāli Vācijā – kļuvu par vecāko operāciju māsu ķirurģiskajā pretšoka nodaļā. Nenovērtējama pieredze.

Pēc armijas – Voroņežas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāte. Līdztekus studijām jau no pirmā kursa darbojos visos iespējamajos zinātniskajos pulciņos. Iekļuvu arī to desmit studentu skaitā, kurus no mūsu institūta izraudzījās slēpošanas pārgājienam. Maršruts: Voroņeža–Maskava–Vladimira–Ņižņijnovgoroda, 42 dienās jānoslēpo 2000 kilometru. Oficiālais mērķis bija noslēgt līgumus vasaras sadarbībai starp Vladimiras un Voroņežas studentu celtnieku vienībām, taču svarīgāka, manuprāt, bija intensīvas slodzes apstākļos nonākuša organisma uzvedības izpēte. Katras pilsētas poliklīnikā mums tika veikta veselības pārbaude – ņēma asinis, testēja sirdsdarbību un muskuļu spēku, ieelpas un izelpas rādītājus.

– Kā tikāt ar tādu superslodzi galā?

– Organisms izrādījās gatavs gan slodzēm, gan pārslodzēm. Turklāt tā bija ne vien fizisko robežu izzināšana, bet arī cilvēcisko kontaktu veidošana. Īpaša nozīmē manā turpmākajā dzīvē izrādījās pārgājiena vadītājam Valērijam Frolovam, kurš jau bija zinātņu kandidāts. Pēc atgriešanās no pārgājiena iestājos viņa vadītajā pulciņā, kurā tika izzinātas imunitātes iespējas dažādās neikdienišķās situācijās. Pētījām gan peles, gan cilvēkus. Mācoties sestajā kursā, aizsūtīju savus materiālus uz sociālistiskās sadraudzības valstu studentu zinātnisko darbu konkursu Prāgā. Ieguvu Grand Prix un uzreiz tiku iekļauts to desmit absolventu skaitā, kas turpmāko ceļu var izraudzīties paši. Izvēlējos infekcijas slimību katedru. Atkal pētīju vīrusus, baktērijas, sēnītes. Kāpēc vienādos apstākļos vieni slimo, citi ne? Kāpēc dažiem kaite pēc tam atgriežas, sākas recidīvi, turpretī citam nekas tāds nenotiek? Jau biju sācis strādāt pie kandidāta disertācijas.

Šim posmam ir cieša saistība ar Latviju, jo disertācijas zinātniskais vadītājs profesors Hackels Vekslers bija rīdzinieks (pēc tam viņš aizbrauca uz Izraēlu). Tolaik manā uzmanības centrā bija roze – infekcija, kas izpaužas ar augstu temperatūru, intoksikāciju, nespēku, sarkaniem pleķiem uz ādas. Kāpēc dažus slimība skar tikai vienreiz, citiem pietiek sanervozēties, un klāt recidīvs – pat gadījumos, kad streptokoka, kas kaiti izraisa, organismā nav? Nonākt pie secinājuma, ka šādos gadījumos galvenais vaininieks ir stresa izraisīts imunitātes izsīkums, palīdzēja profesora ieteikums darbā izmantot nātrija nukleinātu – no rauga, dabiska produkta, iegūtu preparātu, ko ražoja Olaines farmakoloģiskajā fabrikā. Šo pētījumu laikā arī sastapu Annu. Un pavisam drīz pēc liktenīgās šķiršanās, 1985. gadā, Maskavā aizstāvēju kandidāta disertāciju. Taču bija skaidrs, ka Voroņežā manai izaugsmei perspektīvas vairs nav. Tad Frolovam radās iespēja vadīt infekciju slimību katedru Luhanskā, kur tikko bija izveidots jauns medicīnas institūts. Viņš man piedāvāja tur docenta vietu.

Der kā žurkai, tā cilvēkam

– Joprojām – rūdītam vecpuisim?

– Tā īsti nebija – jau Voroņežā biju paguvis iemīlēties savā piektā kursa studentē. Apprecējāmies, ļoti gribējām bērnus, bet izrādījās, ka mums ir rēzus nesaderība. Viņas māte, būdama ginekoloģe, brīdināja, ka mums bērns piedzimtu nedzīvs. Tolaik medicīna šādos gadījumos palīdzēt nespēja. Izšķīrāmies. Viņa atgriezās pie vecākiem, es – pie doktora disertācijas.

– Turpinājāt pētījumus tajā pašā jomā?

– Tēma saistīta ar interferoniem – speciāliem olbaltumiem, kas veidojas organismā, lai aizsargātu makroorganismu no slimību mikroierosinātājiem: vīrusiem, sēnītēm, baktērijām, kas, iekļuvuši organismā, sāk strauji vairoties. Lai iebrucēju miljoni nesagrābtu visu teritoriju, organismā ir vairākas aizsardzības līnijas. Vienu no galvenajām veido interferons.

Pēc satikšanās ar ienaidniekiem tas izraisa procesus, kas ļauj vīrusus kopā ar ķermeņa šķidrumiem no organisma izvadīt. Man bija svarīgi izprast šo mūsu resursu sargu darbības likumsakarības, kā arī noskaidrot, vai to aktivitāti iespējams pastiprināt vēl pirms slimības sākšanās. Pētījumus veicām, izmantojot Lietuvā ražotus preparātus.

Iedarbību pārbaudījām Donbasa ķīmiskās un metalurģiskās produkcijas ražotnēs. Darba apstākļi tur bija strādniekiem nedraudzīgi, viņi bieži slimoja. Cehos ievietojām baltās žurkas. Vienai dzīvnieku grupai ievadījām preparātu, otrai ne. Gan cilvēki pie darbagaldiem, gan žurkas savos sprostos pavadīja astoņas stundas. Pēc mēneša pārbaudāmo vielu nedabūjušie grauzēji bija pagalam, turpretī otras grupas dzīvniekiem mūžs izrādījās trīsreiz ilgāks.

Kad pārliecinājāmies, ka preparāts palīdz dzīvniekiem, ar farmkomitejas un pašu strādnieku piekrišanu sākām to izmēģināt arī cilvēku ārstēšanā, taču tikai pēc tā sauktās divkārt aklās metodes, kad ne pacients, ne ārsts nezina, kurš saņēmis īsto preparātu, kuram ticis māņu iepakojums. To zinājām tikai mēs, pētnieki. Apkopojot rezultātus, bijām patīkami pārsteigti – tiem, kas bija preparātu dabūjuši, slimība pagāja viegli un recidīvus neradīja, savukārt tiem, kurus ārstēja tikai ar ierasto terapiju, slimošana bija mokošāka un kaites ieguva hronisku raksturu.

– Reāla palīdzība kaitīgo ražotņu strādniekiem!

– Diemžēl izbaudīt šo gandarījumu nebija laika –1986. gada 26. aprīlī notika katastrofa, kas satricināja pasauli, bet Ukrainu atsvieda tālu atpakaļ. Zem atomelektrostacijas sarkofāga jārok tunelis. Kas tādos darbos visprasmīgākie? Šahtinieki! Bet Donbass ir šahtinieku apgabals. Tūkstošiem turienes cilvēku tika sūtīti likvidēt sprādziena sekas. Viņi mira tūkstošiem. Nu zinātniekiem vissvarīgāk bija pētīt radiācijas ietekmi uz imunitāti.

Meklējām un līdzās jau zināmajiem līdzekļiem atradām vairākus preparātus, kas ļauj turēties pretī staru slimībai. Doktora disertācijai materiāla bija pārpārēm. To aizstāvēju 1989. gadā un kļuvu par ģenētikas, imunoloģijas un alergoloģijas katedras vadītāju Luhanskas Medicīnas institūtā. Pagaidu mitināšanās gan joprojām bija kopmītnē, taču kopā ar solījumu tikt pie savas mājas. Tajā laikā jau biju otrreiz precējies. Tatjana – kakla, ausu un deguna slimību ārste. Ukrainiete. Skaistule. Mums piedzima divas meitas – Daša un Maša.

– Joprojām kāpiens kalnā?

– Tieši tad sākās Padomju Savienības sabrukums. Grivnu vēl nebija, rubļu vietā parādījās kuponi. Cilvēkiem algu sāka maksāt degvīnā un cigaretēs, visiem bija jāmācās iet uz tirgu pārdot un mainīt. Nepratu tam piemēroties. Saņēmis uzaicinājumu darbam Maskavā, nešauboties piekritu. Četrus gadus – no 1994. līdz 1998. gadam – nostrādāju kopfirmā ar amerikāņiem un austriešiem. Labi pelnīju.

Atgriešanās Luhanskā notika agrāk, nekā bija plānots. Vienā skaistā dienā – valstī defolts. Rubļa vērtība pazeminājās pieckārt. Daudziem bija kredīti, kurus atdot vairs nebija reāli. Cilvēki lēca pa logiem, metās no tiltiem. Steigšus braucām mājup. Mana vieta Medicīnas institūtā jau bija aizņemta, tāpēc piekritu uzaicinājumam vadīt fiziskās rehabilitācijas katedru Pedagoģiskajā institūtā.

– Atkritiens?

– Nekā tamlīdzīga. Darbā iedegos – sarakstīju mācību grāmatu Rehabilitācija – veselības atjaunošanas stratēģija un taktika pieaugušajiem un bērniem. Nu jau skaidri zinādams – lai tiktu pie pilnvērtīgas un visaptverošas veselības, akcents no tradicionālās medicīnas visspēcības jāpārvirza uz izpratni par dabas dziedinošo spēku. Šādā domāšanā – natura (daba), sanat (dziedniecība), medicus (ārsts), curat (ārstē), morbos (slimība) – ievirzīju daudzus.

Esmu bijis zinātniskais vadītājs 25 zinātņu kandidātu un divu zinātņu doktoru disertāciju izstrādei, bet tas taču nozīmē arī jaunu veselības atgūšanas un stiprināšanas ieviržu apgūšanu. Kopā ar principu: ja esi ārsts, tev jāspēj dalīties savā pāri plūstošajā enerģijā – pašam jābūt veselam. Tāds, kurš bāls un sarāvies iziet ārā uzsmēķēt un ik pa brīdim paklepo, nevienu izārstēt nevar.

Tajā laikā aizvien dziļāk sāku iepazīt alternatīvo medicīnu. Apiterapiju – veselības saglabāšanu un dažādu slimību ārstēšanu ar bišu saražotajiem produktiem. Manu grāmatu Api + fito drīz pēc iznākšanas pārtulkoja arī vāciski, to izdeva pat divas reizes. Interesējos par hirudoterapiju – ārstēšanu ar dēlēm. Bioloģiski aktīvo punktu stimulēšanu, iedarbojoties uz tiem manuāli, ar adatām vai karstiem akmeņiem. Tikpat saistoši bija uzzināt, kā veselību uztur nomaļajos ciemos, kur vienīgais palīdzības sniedzējs ir vietējais tautas dziednieks. Skaists un radošs laiks, kas ilga līdz 2014. gadam. Tad sākās karš.

Slimībā visi vienādi

– Ko jūs atbildat tiem, kuri taujā – kas īsti tur, Doņeckā un Luhanskā, notiek?

– Precīza atbilde nav iespējama – tik niansēti daudzslāņaina un mainīgi trausla tur joprojām ir vēsturisko apstākļu veidotā situācija. Vietā, ko savulaik apdzīvoja stepju tautas, 18. gadsimta beigās atrada ogles, tāpēc viss nākamais gadsimts bija zem šīs zīmes. Donbass – Donas baseins, kurā no visas impērijas tika ieplūdināti cilvēki, kas pārsvarā runāja krieviski. 1921. gadā šī teritorija kļuva par Ukrainas PSR, tomēr administratīvais iedalījums tika vairākkārt mainīts.

Trīsdesmito gadu sākumā no Dņepropetrovskas un Harkovas apgabalu daļām izveidoja Doņeckas apgabalu, ko 1938. gadā sadalīja tagadējā Doņeckas un Luhanskas apgabalā. Tikai 1990. gadā Luhanskas apgabala galvaspilsētu Vorošilovgradu pārdēvēja par Luhansku. No 1991. gada tā ir Ukrainas Republikas sastāvā, taču līdz pat šodienai 89 procenti cilvēku tur runā krieviski. Kad pēc šīm pārmaiņām prasīju studentiem, kādā valodā lasīt lekcijas, krievu vai ukraiņu, atbilde bija – krieviski un angliski, jo studentu vidū daudz ārzemnieku

Kad Ukraina kļuva neatkarīga, saņēmu Ukrainas pasi, kaut tautības ailē rakstīts – krievs. Jo tēvs ir krievs un dzimis esmu Krievijā. Taču māte ukrainiete. Tādu cilvēku, ar sajauktām asinīm, šajā reģionā ir vairākums. Krimā situācija līdzīga – tautību kokteilis, 70 procenti iedzīvotāju runā krieviski. Viņu sajūta, ka neatkarības gados Ukraina neko labu Krimas attīstībā nav ieguldījusi, nav bez pamata.

Turienes ekonomika allaž vairāk balstījusies uz Krievijas maksājumiem par ostu un tamlīdzīgu objektu nomu. Vēl pirms traģiskajiem notikumiem Simferopoles Medicīnas institūta rektors man žēlojās, ka ārzemju studenti par mācībām maksā aptuveni 2000 dolāru gadā, taču lauvastiesu savāc Kijeva. “Visiem vajag, tikai ne mūsu augstskolai. Viņi patur 1700 dolāru, mums atmet tikai 300. Ja nesāktu izīrēt institūta telpas, mums nebūtu, par ko datorus nopirkt.”

Tāpēc brīdī, kad Krima paziņoja par pievienošanos Krievijai, pārsteigts nejutos. Bet 2014. gada aprīlī nemieri sākās arī Doņeckā. Jau maijā tur parādījās Kijevas lidmašīnas un tanki. Krievija pretī – regulārā karaspēka nebija, bet brīvprātīgo daudz, jo tepat līdzās taču lielie Krievijas apgabali. Karam sākoties, Ukraina nemierniekiem vispirms atslēdza elektrību. Nav grūti iedomāties, ko tas mūsdienās nozīmē. Tumšs, ledusskapji tek, mobilo sakaru nav. Postaža. Sākās bumbošana, pastāvīgi uzlidojumi. Luhanskā ar raķešu zalvēm izpostīja centrālo tirgu. Tas joprojām nav atjaunots.

Pasaules sabiedrība ir pārliecināta, ka šajos reģionos varu sagrābušas prokrieviskas daļas, kas ir ieinteresētas, lai šīs teritorijas atkal piederētu Krievijai. Taču Krievijai tās nav vajadzīgas. Donbasa šahtas ir sen izstrādātas, darbojas tikai tās, kas kilometra dziļumā. Ikkatra nonākšana līdz pazemes darbavietai saistīta ar augstu sprādzienbīstamību. Šādu ogļu ieguve ir neadekvāti dārga, turklāt tirgū tām nav noieta. Arī metālrūpniecība un ķīmiskā rūpniecība, kas savulaik te bija ļoti attīstīta, pēc neatkarības zaudējusi nozīmi. Tas, ka milzīgos uzņēmumus, kas balstījās uz Krievijas kapitāla, tagad nopirkuši ārzemju miljardieri, valsts attīstībai neko nedod, jo peļņa paliek viņiem. Ukraina diemžēl atrodas pie sasistas siles, un tie nav ekonomiski gudrākie varianti, kas tiek piedāvāti iziešanai no krīzes. Bet traģiskākais, manuprāt, ir tas, ka tiek kurināts nacionālais naids. Pats redzēju, kā Kijevā pie kāda oligarha privātbankas vairākas dienas karājās plakāts: “Nogalini krievu, saņemsi 10 000 grivnu.”

– Kāds, jūsuprāt, varētu būt risinājums?

– Donbasa vēsture vēl nav pabeigta, tā joprojām tiek rakstīta. Uzskatu, ka pat slikts miers ir vērtīgāks par labu karu. Šajā karā dzīvību jau zaudējuši 15 000–20 000 cilvēku. Pats joprojām esmu pārliecināts, ka mana profesija stāv tam pāri. Slimībā visi ir vienādi. Gan ārstam, gan skolotājam vissvarīgākais ir redzēt cilvēku, nevis tautību vai politisko piederību.

Māju kabatā līdzi nepaņemsi

– Tāpēc esat Luhansku atstājis?

– Jā, izturēju tikai gadu. Mūsu institūta tikai 20 procenti studentu bija no Ukrainas, pārējie ārzemnieki. Visi izklīda. Arī vairākums apgabala ļaužu ir prom. Līdz karam Luhanskā bija pusmiljons iedzīvotāju, karš šo skaitu samazināja līdz simt tūkstošiem. Kāda vairs mācīšanās, ja lido lidmašīnas, bumbo, šauj – no rīta, dienā, naktī. Ja pēc ūdens jāstāv desmitiem cilvēku garā rindā. Katrs cenšas novietot uz ratiņiem vairākus piecu litru bunduļus. Stum savu ķerru, bet sākas apšaude. Un tad slēpies aiz žoga.

Universitātē mācības it kā atsākās, bet algu nemaksāja, taču jāiztiek ir. Tiesa, meitas, karam sākoties, pie mums vairs nedzīvoja. Vecākā, pabeigusi skolu ar zelta medaļu, iestājās Harkovas Nacionālajā farmaceitiskajā universitātē. Satika savu nākamo vīru, izcilu neiroķirurgu, kuram piedāvāja darbu Vācijā. Tagad abi dzīvo un strādā tur. Iedzīvojušies, alga laba. Mazdēlam jau astoņi gadi.

Arī jaunākās meitas krīzes brīdī mājās nebija – izstudējusi par farmaceiti, dzīvoja pie sava puiša Ukrainas vidienē. Mājās bijām tikai mēs ar sievu. Vēl – 20 kaķi, seši suņi. Tatjana, karam sākoties, bija sākusi vākt bez pajumtes palikušos dzīvniekus. Dzīva radība taču jābaro – pat apstākļos, kad veikalos pat maizes nav. To pārdod no mašīnas, ne vairāk par diviem klaipiņiem cilvēkam. “Profesors, katedras vadītājs – uz darbu iet, bet mājās neatnes pat tik, cik kaķi pabarot!” – tā katru dienu. Nepārtraukta rīvēšanās.

– Situāciju risinājāt ar bēgšanas metodi?

– Maijā teicu – viss, es dodos prom, pie vecākiem. Ja vēlies, brauc līdzi. Viņa iecirtās – ne māju, ne dzīvniekus neatstās. Nu tad šķiramies! Piekrita. Ar norunu, ka māja paliek viņai. Māja mums normāla, trīsstāvu; ja vēl pieskaita pagrabu, kur veļas mazgātava un darbnīca, un bēniņus, kur visu mūžu vākta bibliotēka ar vairākiem tūkstošiem sējumu, iznāk pieci. Aizejot paņēmu līdzi tikai dažas grāmatas; labi, ka tagad ir elektroniskās bibliotēkas.

Gandrīz ceturtdaļgadsimts vadīts kopā, taču nevienam neko nepārmetu. Atceros viņu ar cieņu un izpratni. Tajā laikā man jau bija pie sešdesmit, viņa jaunāka. Domāja – profesora alga plus pensija, beidzot varēs paceļot, aizbraukt pie mazdēliņa uz Vāciju. Bet ne jau tādus sapņus vien karš sagrauj. Visvairāk smeldz domas par bērniem. Ar Dašu viss labi, bet jaunākā, Maša, pret mani ir noraidoši vēsa. Atgriezās pie mātes, abas izveidojušas nelielu medicīnisko centru ar skaistumkopšanas ievirzi. Kaut nu pakalpojumam būtu pieprasījums!

– Bet jūs – atpakaļ uz bērnības zemi?

– Jā, atgriezos Voroncovkā. Tēvam, kurš tagad jau mūžībā, bija 88 gadi, mātei 85. Pieteicos darbā vietējā Medicīnas tehnikumā. Tur visi priecīgi, ka kursu klīniskajās disciplīnās nu pasniegs medicīnas doktors. Nostrādāju no 2015. gada septembra līdz 2018. gada nogalei. Vienlaikus daudz publicējos gan apgabala, gan Maskavas žurnālos un avīzēs.

– Ko tajā laikā darīja Anna?

– Zināju, ka gadu pēc mūsu šķiršanās apprecējusies. Piedzimis dēls, kas par godu vectēvam nosaukts par Kārli. Tajā Voroncovkas mierīgumā sāku aizvien biežāk atcerēties mūsu vēstuļu sarunu kluso saskaņu. Sāku rakāties sociālajos tīklos, līdz uzgāju viņas koordinātas. Uzrakstīju – piedod, ka tā neveikli toreiz iznāca. Un bija kā sendienās.

– Sarakstīšanās?

– Viņa vēstulēs atkal izveda cauri savai dzīvei. Iepazinos ar viņas dēlu, superaktīvu un radošu dēkaini, kam uz darbiem tāds pats ķēriens kā vectēvam. Sākoties neatkarīgajai Latvijai, Anna kopā ar vīru bija atvērusi mazu pārtikas veikaliņu – pirms izbraukšanas uz Jūrmalas ceļa. Kamēr tur vēl nebija ne Spices, ne Maxima, veicies labi, bet lielie monstri biznesu nogremdējuši. Vīrs drīz nomiris, bet dēls pametis augstskolu un aizbraucis peļņā uz Kipru, kur kopā ar draugiem nodibinājis nelielu celtniecības firmiņu. Glābdamās no depresijas, Anna pievērsusies ājurvēdai un jogai.

Sarakstījāmies divus gadus, vienlaikus būdami gan ļoti tālu, gan ļoti kopā. Un pēkšņi vēstule: “Dēls Anglijā – uz palikšanu. Esmu viena. Ļoti smagi. Atbrauc.” Nākamajā dienā meklēju biļeti uz Rīgu. Pēc mēneša iesniedzām pieteikumu laulības reģistrācijai. Ceremonija notika 2018. gada 8. decembrī – Anna teica, ka astroloģiski tā ir ļoti piemērota diena kopdzīves sākšanai. Lieciniekos bija tikai viņas māsa ar vīru. Nākamajā dienā pēc kāzām braucu uz atpakaļ uz Voroncovku nokārtot ar darba attiecību izbeigšanu saistītās formalitātes. Viņiem tas bija kā sniegs uz galvas. “Esmu atradis savu likteni,” paskaidroju.

Tev kumelīte, tavam bērnam roze

– Kā jūtaties atkal atrastajā liktenī?

– Pirmais uzdevums bija palīdzēt sakārtot Annas veselību. Kopš laikiem, kad veikaliņā vajadzēja gan nakšņot, gan cilāt smagās kastes, viņa mokās ar reimatisko poliartrītu. Man ledains ūdens ir enerģijas avots, viņai vajadzīgs siltums; šajos meklējumos joprojām vadās pēc ājurvēdas. Es savukārt viņai lieku dēles, adatas, ar sakarsētiem akmeņiem iedarbojos uz bioloģiski aktīvajiem punktiem, piemeklēju atbilstošus bišu produktus. Tagad, rudenī, pa trim stundām dienā grābju dārzā lapas. Viņa nevar, savilktie pirksti sāp. Abi esam veģetārieši.

Ar savu CV esmu bijis vairākās privātajās klīnikās. Man saka – sarunas turpinājums bez latviešu valodas zināšanām nav iespējams… Tāpēc intensīvi apgūstu valodu. Eksāmens uz diviem zemākajiem prasmes līmeņiem jau aiz muguras.

– Kādu redzat savu turpmāko profesionālo ceļu?

– Darbu privātā klīnikā, bet tikai pēc pieraksta – tā, lai ārstam pietiek laika izprast un atrast to, kas vajadzīgs tieši konkrētajam cilvēkam. Nešķirojot, kura metode pieskaitāma tradicionālajai, kura – alternatīvajai vai tautas medicīnai. Personificētā medicīna – tev kumelīte, bet tavam bērnam roze. Noteikti gribētu turpināt uzstāties plašsaziņas līdzekļos, vadot kaut ko līdzīgu veselīga dzīvesstila klubam.

Mazliet to jau daru Radio4 un Doma laukuma programmās. Esmu stāstījis par ārstēšanu ar dēlēm, apiterapiju, respiratoro slimību profilaksi, bijušas vairākas programmas par mūsu atveseļošanās ģēnijiem – par kardioķirurga Nikolajs Omosova izveidoto pašatveseļošanās sistēmu, par Porfirija Ivanova radīto rūdīšanās skolu, par profesora Brehmana atklātajiem valeoloģijas pamatprincipiem. Vale – esi vesels! Un valeoloģija ir zinātne par iespēju un pienākumu būt veselam.

Vēl ļoti gribu iet uz skolām, lai vadītu veselīga dzīvesstila pulciņus bērniem. Nedzert, nesmēķēt, kustēties, vairāk uzturēties svaigā gaisā – teorētiski to it kā zina visi. Bet es gribētu uzsvērt arī vajadzību kopš bērnības mācīties izprast, kas vajadzīgs tieši man, lai es būtu vesels, spēcīgs, nosvērts. Kas ir pazīstamākie ilgdzīvotāji? ASV veiktais pētījums rāda – simfonisko orķestru diriģenti; viņi vidēji nodzīvo ap 95 gadiem.

Nākamie šai sarakstā ir Nobela prēmijas laureāti – vidējais vecums 89–90 gadi. Seko nacionālo juridisko institūciju prokurori, valstsvīri – tātad cilvēki, kuri ne tikai apzinājušies dabas dotās spējas un resursus, bet arī iemācījušies tās izmantot. Tās ir tēmas, kas mani aizrāvušas gan iepriekšējā dzīves posmā, gan svarīgas joprojām.

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv

Kardiologs Andrejs Ērglis: "Mūsu patiesajā dzīvē visiem ir kļūdas"