Tā arī īsti nesākušos politiķa karjeru viņš pārtrauca, jo vēlējās pasargāt savu sievu, kura, kā izrādījās, ir bērniņa gaidībās. Bet vairākas nedēļas bija kā ūdeni mutē ieņēmis tādēļ, ka bija saķēris klepu un nevarēja sasaukt preses konferenci, taču pēc tam pārdomājis.

Jūlija nogalē desmit dienas, kas ne pa jokam satricināja Latvijas politisko un garīgo vidi, bija tikko no latviešu baptistu virsgana amata aizgājušā Pētera Sproģa negaidīta izvirzīšanās uz politiskās skatuves. Vispirms ar lielu pompu Sproģis kļuva par “Saskaņas” Saeimas vēlēšanu lokomotīvi un tikpat pārsteidzoši dažu dienu laikā viņš sociālajos tīklos paziņoja, ka atkāpjas no politiskās cīņas. Vienlaikus kuluāros izskanēja versija, ka Pēteri Sproģi kandidēt no "Saskaņas" uzaicinājis uzņēmējs Ainārs Šlesers, un Sproģis tam atsaucies.

Vairākas nedēļas Sproģis bija kā ūdeni mutē ieņēmis un savas dīvainās politiskās virāžas nevienam neskaidroja. Nu viņš beidzot savus uzskatus izklāstījis intervijā Latvijas luterāņu baznīcas žurnālā “Svētdienas Rīts”.

Eksbīskapam sevi izskaidrot neļauj klepus lēkmes

Kā tik latviešu politiķi un nacionāli noskaņotie tautieši Sproģi neapsaukāja pēc piesliešanās “Saskaņai” – par “otro Kirhenšteinu”, tautas nodevēju, Kremļa uzpirktu politisko prostitūtu un tamlīdzīgi. Savukārt “Saskaņa” savu kandidātu, kurš, starp citu, nebija un joprojām nav iestājies “Saskaņā”, visiem spēkiem no pulgotājiem aizstāvēja un dēvēja par gudru un izsvērtu cilvēku, kurš vēlas sabiedrībā ieviest saskaņu un reālpolitiku. Un tad pavisam negaidot Sproģis savu kandidatūru atsauca, vien savā feisbukā izplūdušās frāzēs pasakot, ka vairs nav varējis izturēt sabiedrības pret viņa ģimeni vērsto negāciju vilni, piebilstot, ka savus uzskatus nemaina. Arī pašiem “Saskaņas” līderiem Sproģa demaršs bija pārsteigums, bet vēlāk tas tika attaisnots ar to, ka “pret Sproģi bija izvērsta bezprecedenta naida kampaņa”, kā izteicās vēl viens pārbēdzējs uz “Saskaņu” – bijušais “Vienotības” biedrs un ekonomikas ministrs, tagad “Saskaņas” premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis.

Pats Sproģis par savu klusēšanu skaidrojumus līdz šim nebija sniedzis. Nu viņš par šādu savu rīcību “Svētdienas Rītam” teicis:

“Interesanti sanāca, ka tad, kad paziņoju par atkāpšanos, saķēru kaut kādu vīrusu ar astmatiska klepus lēkmēm un tāpēc nevarēju sarīkot preses konferenci. Tieši ar šo mērķi – izskaidrot sevi. Un manai garīgajai izaugsmei tas ir ļoti palīdzējis. Slēptai egoisma vēlmei sevi izskaidrot pamatā ir bailes no tā, ka ego var sajusties apdraudēts. Un acīmredzot man tas piemīt joprojām (..)”.

Sproģis savu politisko demaršu skaidro ar sievas grūtniecību

Tālāk intervijā Sproģis stāsta, ka nenožēlo savu sasaistīšanos ar “Saskaņu” un “otrreiz arī tā darītu". Šo un to gan citādāk, bet darītu…” Politiskas demaršs nebija viss viņa pārliecības maiņas rezultāts, bet gan rūpes par ģimeni un savas sievas Martas labsajūtu, kura ir bērniņa gaidībās. Vēlēšanu cīņas peripetijas varētu negatīvi ietekmēt nevis viņa, bet gan sievas un gaidāmā bērniņa labsajūtu un veselību, kā arī viņa bērnu – Pētera, Viktorijas, Sāras un Gabrielas – mieru. Tādēļ Sproģis no politiķa karjeras attiecies par labu ģimenei:

“Dzīvot ego paradigmā ir līdzīgi kā dzērumā braukt pie stūres, tas nav labākais padomdevējs. Sapratu, ja es sava ego dēļ turpināšu pakļaut riskam ģimenes labklājību, drošību un veselību, tad es būšu parādījis, ka ego dēļ esmu gatavs upurēt savu ģimeni. Es nevarēju Martai teikt: mīļā, pacietīsimies, viss būs labi. Jo es taču nezinu, kā īsti būs, jo šī vide man pašam bija pilnīgi jauna. Un, loģiski paturpinot, sapratu, ka valstij nav vajadzīgs prezidents, kurš ir gatavs upurēt ģimeni, jo tāds cilvēks ego dēļ var upurēt arī savu valsti. Mēs esam bērniņa gaidībās”.

Sproģis arī filozofē, ka varbūt būtu palicis uzticīgs savam izvēlētajam kursam, ja nebūtu precējies un viņam nebūtu sievas un bērnu: “Tajās dienās daudz labāk sapratu, kāpēc pareizticīgo baznīcā izveidojās princips, ka bīskapi var būt tikai celibātā esoši garīdznieki. Tā ir pieredzē balstīta gudrība! Jo mēs caur saviem tuvākajiem varam būt visievainojamākie. Mēs šodienas politikā taču redzam cilvēkus, kuri savas ģimenes ir upurējuši un pazaudējuši”.

"Esmu pieredzējis uz savas ādas, ka šķiršanās ir traģēdija" - mācītājs Bērziņš atklāti runā par dzīvi un baznīcas tumšo pusi