Neraugoties uz pārdzīvoto, Indra 2017. gada vasarā kopā ar Ainas Mucenieces vārdā nosauktā Viroterapijas fonda vadītāju Eināru Repši un onkoloģijas pacientu grupu uzdrošinājās kāpt Alpu kalnu augstākajā virsotnē Monblānā un… uzkāpa virsotnē.

Zinātnieces izstrādātā preparāta lietošanai ārstēšanā viņa piekrita tikai pēc tam. Kad tiekamies, Indrai pirms dažām dienām izdarīta otrā injekcija. “Pēc injekcijām jūtu izteiktu nogurumu, pavisam nav enerģijas. Labi, ka pa starpu bija sestdiena un svētdiena, varēju gulēt, cik ilgi vēlos, citādi nebūtu nekāda runātāja, bet gribas taču savākties, pateikt cilvēkiem kaut ko labu,” viņa saka.

Pārsteigumu netrūkst

– Vai šīs zāles ir tava cerība?

– Nezinu, bet, ja reiz man to piedāvāja, kāpēc lai nepamēģinātu. Absolūti nesatraucos par izteikumiem, ka šā preparāta iedarbība uz citām vēža formām, izņemot melanomu, vēl nav līdz galam izpētīta. Lai pēta mani!

Līdz tai dienai, kad krūtī sataustīju bumbulīti, īpaši netiku sekojusi savai veselībai, ne uz kādām pārbaudēm nebiju gājusi. Ja jutos labi, tad ko iet pie dakteriem kašķi meklēt!

Pirms vairākiem gadiem ar kuņģa vēzi bija nomiris mans pirmais vīrs, un es no Jēkabpils rajona, kurp savā laikā aizprecējos, beidzot atgriezos dzīvot Rīgā. Protams, kad diagnosticēja vēzi, ilgi domāju par to, kas varēja veicināt tā attīstību.

Varbūt par maz mīlēju sevi – ilgu laiku bērniem biju mamma un tētis vienā personā, liela slodze darbā, varbūt par maz dzīvesprieka, cilvēku sabiedrības. Biju pārāk apkrauta ar rūpēm, man tam neatlika laika. Kāda komunikācija, ja knapi ar savām lietām tiec galā...

Tagad man šķiet, ka dažkārt paburzīties starp citiem cilvēkiem tomēr vajag. Kaut vai tāpēc, ka tas liek sevi uzprišināt – gan emocionāli, gan kā sievietei. Tāpēc tagad bez otrā vīra man ir arī suns. Kad izvedu to parkā pastaigāties, satiekos ar citiem suņu saimniekiem, un mums vienmēr ir, par ko parunāt. Tad vēl jāatceras, kā kuru sauc – sunīti, protams. (Indra joko.)

Ginekoloģei ir privātprakse, ar viņas slēdzienu, ka vajadzīga operācija, nepietiek – man jāiet pie valsts sistēmā strādājoša ginekologa, lai to apstiprinātu. Tātad vēl kādi 40 eiro jāmaksā. Savāda sistēma. Visu laiku centos no tās izvairīties, bet tagad esmu spiesta iepazīt, un pārsteigumu netrūkst.

Var jau cilvēks iet pa dzīvi sadudzis un sarāvies, bet vismaz šad tad vajag mesties situācijās, kas ļauj pasmaidīt, pasmieties.

Man tas pļekt, pļekt, laukos dzīvojot, laikam bija par daudz. Kūtī 28 slaucamas govis, bet es pats esmu no pilsētas, sportists (Indrai, runājot par sevi, patīk teikt “pats”, un viņai tas piestāv) – nodarbojos ar orientēšanos, distanču slēpošanu. Man tā likās kā baigi sliktā treniņnometne, kura kādreiz beigsies.

Kad tikko biju apprecējusies un pārcēlusies pie vīra, neko no saimniekošanas nepiepratu, lāgā neko nezināju arī par to, kā rodas bērni, bet… viņi radās. Un, kad tas noticis, par viņiem jārūpējas, jāstrādā.

Kad vīrs nomira, uz mani gūla vēl lielāka slodze, bet bija jāvelk – nevarēju atstāt meitas un doties strādāt uz Gērnsijas vai kādu citu salu. Uz to brīdi vēl nebiju ieguvusi augstskolas diplomu, tāpēc meitām teicu: “Vai nu jūs pa dzīvi sitīsieties tāpat, kā tagad sitos es, vai mācieties!” Tas viņām bija labs stimuls. Nu jau abas lielas – vienai 26, otrai 28 gadi. Esmu jau vecmāmiņa.

– Kā reaģēja meitas, uzzinājušās par tavu slimību?

– Viņām sava dzīve. Turklāt es triatlonā biju iepazinusies ar Rihardu, savu tagadējo vīru. Būtībā viņš bija tas, kurš pēc tam, kad sataustīju bumbuli, mani aiz ausīm aizvilka pie ārsta; es pats jau nebūtu gājis. Pēc operācijas Rihards izstaigāja man līdzi visas ķīmijas, starus. Atbalsts šādās situācijās tiešām ir ļoti vajadzīgs, un, tā kā man tāds bija, meitām par mani ļoti satraukties nebija iemesla.

– Kāpēc atteicies no pēdējām divām ķīmijterapijām?

– Tāpēc, ka es jau pēc sestās gandrīz atmetu kedas. Negribējās vairs ne kustēties, ne elpot – blaknes ir briesmīgas. Bet griež pie mums tagad dikti forši. Man operāciju taisīja dakteris Arvīds Irmejs, izgrieza vēzi tik profesionāli, ka bez problēmām varu ģērbties nost vai virsū!

Paldies dakterim arī par to, ka vēlāk Rihardam ļāva nākt man līdzi uz visām procedūrām. Pats jau pirms ķīmijas seansa, kur nu vēl pēc, esi tāds kā apdullināts, pusi teiktā dzirdi, pusi nedzirdi, bet vīram taču visam vajadzēja sekot, par visu dakterus izprašņāt. Kā tas ietekmēs, kāda būs reakcija, ar ko jārēķinās pēc tam utt. Bet man par to kauns – vēl taču esmu pie pilnas saprašanas, ko visiem piesējies! Tomēr labi, ka viņš palika pie sava.

Kad otrreiz vēzis bija klāt, uzreiz zināju, kur man jāiet, – pie daktera Irmeja. Tikai vienu nesaprotu – kāpēc tas pie manis atgriezās. Pirmo izgrieza laikus, tas bija pirmajā stadijā, metastāžu nebija, bet… vēzis uzradās atkal, turklāt agresīvākas dabas.

Kā to nepamanīja agrāk – tev taču pēc pirmās operācijas vajadzēja ārstiem regulāri atrādīties?

– Jā, piecus gadus. Bet ārste, pie kuras gāju, bija ļoti aizņemta, pastāvīgi kavēja, un man tāda attieksme nebija pieņemama. Medmāsas ieteica pieteikties pie viņas kolēģes, es tā arī izdarīju, bet viņa ātri aizgāja dekrētā. Tad ko man bija darīt – atgriezties pie iepriekšējās? Tā kā jutos labi, izlēmu vispār pie ārstiem nevilkties un tā arī darīju.

Pēc četriem gadiem pati sataustīju bumbuli otrā krūtī – kaut kādas intuitīvas aizdomas man visu laiku nebija likušas mieru. Tas bija dziļāks un citādāks. Ko varēju teikt? Cilvēks pats atbildīgs par savu izvēli un rīcību. Nevienu ārstu vainot nevaru.

Bet vai jūs ticēsiet, ka ne ķīmijterapeiti, ne staru ārsti, ne onkologi, kad aizej pie viņiem uz vizīti, neliek izģērbties, uz krūtīm pat nepaskatās, tās neiztausta? To dara ginekologs, arī diagnosticē. Un tad nosūta pie ķirurga – mammologa. Bet man nekādu nosūtījumu otrā reizē vairs nevajadzēja, es tiešām uzreiz devos pie Irmeja. Viņš uztaisīja biopsiju, tajā viss bija redzams. Tad ko vairs vilcināties – atkal bija jāgriež.

Anesteziologam ļoti nepatika mana sirdsdarbība, viņš nepiekrita operācijai. Tad Irmejs aizsūtīja uz konsultāciju pie cita ārsta, jo man nākamajā dienā vajadzēja gulties uz operācijas galda. Viņš ātri atkoda problēmu – man bija skrējēja sirds, bet tās īsti neatbilst standartiem – un atļāva veikt operāciju. Arī otrais vēzis bija pirmajā stadijā.

Kad vēzis atgriezās otrreiz, Rihards – viņš ir psihoterapeits, ļoti nosvērts – teica, ka jau labu laiku mani vērojis no malas un domājis, kad man beidzot pielēks, ka vairāk par gadiem 15 man nez vai atlicis. Tāpēc mēs cenšamies maksimāli daudz ceļot, izbaudīt dzīvi.

Tagad, šķiet, zinu, ko pirmajā reizē izdarīju nepareizi – pēc ķīmijterapijas un stariem atteicos no hormonterapijas, jo es jau biju tik novārdzināts, ka man vairs nebija spēka. Turklāt noskaidroju, ka hormonu lietošanas laikā cilvēks ir miegains, bet man tā nīkuļošana, ne cepts, ne vārīts sajūta, jau bija pagalam apnikusi.

Izlasīju arī to, ka citas zāles nelabvēlīgi ietekmē kāju vēnas. Tā kā tās man jau iepriekš sagādāja problēmas – vēl viena skrējējiem raksturīga pazīme –, tad loģiski bija noskaidrot, vai tās nesaasināsies. Neviens ārsts man to nevarēja pateikt, un es izlēmu nedzert. Bet šis lēmums nebija pareizs, jo, ja reiz vēzis ir bijis un pastāv kaut mazākā iespēja tam uzrasties atkal, šīs zāles ir jādzer. Tagad to daru – komplektā ar citu preparātu, un, kā jau teicu, tiešām jūtos kā pļeka. Tikai nu jau apzinos, ka šis periods kaut kā jāpārdzīvo.

Kādu laiciņu pēc otras operācijas aizgāju pie ginekoloģes, un viņa teica, ka mīļā miera labad būtu jāizņem dzemde, jo hormonterapija rada blaknes – dzemdē veidojas sabiezējumi. Līdz ar to pastāv iespēja, ka tajā attīstīsies vēža šūnas.

Tad gan biju bezsaprašanā – kāpēc man to neteica jau ātrāk, jo varēja taču dzemdi izņemt uzreiz pēc vēža operācijas, lai atkal nevajadzētu slimnīcā gulties. Bet ko nu vairs.

Vēl viena interesanta lieta – tā kā ginekoloģei, kura man to ieteica, ir privātprakse, ar viņas slēdzienu, ka vajadzīga operācija, nepietiek – man jāiet pie valsts sistēmā strādājoša ginekologa, lai to apstiprinātu. Tātad vēl kādi 40 eiro jāmaksā. Savāda sistēma. Visu laiku centos no tās izvairīties, bet tagad esmu spiesta iepazīt, un pārsteigumu netrūkst.

Jāmācās dzīvot neforsējot

– Kāda sajūta pārņēma, kad pirmo reizi uzzināji – tev ir vēzis?

– Tā kā ar to jau biju saskārusies – pirmais vīrs slimnīcā nomira man uz rokām, es viņam aizspiedu acis –, mani nekas vairs neizbrīnīja. Ziloņa āda uzaugusi.

Kad tas atgriezās otrreiz, Rihards – viņš ir psihoterapeits, ļoti nosvērts – teica, ka jau labu laiku mani vērojis no malas un domājis, kad man beidzot pielēks, ka vairāk par gadiem piecpadsmit man nez vai atlicis. Tāpēc mēs cenšamies maksimāli daudz ceļot, izbaudīt dzīvi.

Janvārī Rihards devās kārtējā ceļojumā uz Kanāriju salām, es šoreiz paliku mājās, jo man jāpelna nauda veselības apdrošināšanas polisei. Pirms pirmās operācijas strādāju Latvijas Pasta administrācijā, kur saņēmu diezgan labu algu, līdz ar to, kad uz gadu ieguvu invaliditāti, vismaz bija normāli iztikas līdzekļi.

Tagad man ir savs mikrouzņēmums – esmu darba aizsardzības speciāliste. Kaut kā negribu nevienam sēdēt uz kakla, bet, kad visu ārstēšanai nepieciešamo laiž iekšā, darbaspējas nav tās labākās.

Starp vēžiem rīkojos mazliet nepareizi – novembrī beidzās starošana, un es jau 15. decembrī gāju uz Latvijas olimpisko vienību veikt sporta testu, lai pārbauda sirdi, pulsu, un sāku trenēties garajām distancēm, maratonam. Biju apņēmības pilna par spīti visiem parādīt, ka tomēr varu kustēties, ka nepadošos.

Tomēr slodze, kuru uzliku savam pavārdzinātajam organismam, acīmredzot bija par lielu. Pēc tam aprunājos ar zinošiem cilvēkiem. Viņi šādos gadījumos iesaka fizisko slodzi divas trīs reizes nedēļā pa 40 minūtēm, bet es tiku skrējusi pat 100 kilometru. Bet – kas bijis, tas bijis, tur vairs neko nevar labot.

Tagad sacensībās vairs nepiedalos, jo zinu, ka nesasniegšu labu rezultātu, bet bez tā dalībai neredzu jēgu. Man vienkārši jāmācās dzīvot neforsējot, tāpēc tagad daudz staigāju kājām. Un priecājos, ka bez darba mikrouzņēmumā paralēli varu strādāt Getliņos – lasu gurķus, kas ir tīri fizisks darbs. Man tas tiešām patīk – siltumnīcā ir silts, gaišs, un vēl varu izkustēties. Pēc tam aiziet līdz sporta zālei vairs nav ne laika, ne varēšanas, bet žēl – manā vecumā jau jārūpējas par to, lai roku muskuļi nekarātos kā peļu vēderiņi.

- Paskat tik – divas operācijas aiz muguras, ārstēšanās turpinās, jādomā par trešo operāciju, bet tu satraucies, ka muskuļi kļūst ļengani!

– Bet mani tādi kaitina! Redzi, es neesmu ticīga, mana pieeja dzīvei ir eksistenciāla – kā ir, tā ir, un par to neņaudu. Jāatzīst, man ir ļoti noveicies, ka blakus ir Rihards. Ja es būtu viena vai dzīvotu ar vīrieti, kurš vakaros skatās televizoru un mīl iedzert aliņu, nezinu, kā ar mani būtu. Jo Rihards ir tas, kurš mani stutē un arvien kurbulē.

Agrāk ceļojām skrienot. Paši teicām, ka nodarbojāmies ar maratona tūrismu – ja 42 kilometrus neskrien ilgāk kā trīs stundas, tad taču tā var teikt! Arī aizbraucot darba darīšanās, no rītiem, noskrienot 21 kilometru, bija baigi laba sajūta.

Tā kā tagad skriet nevaru, esam metušies uz kalniem. Rihards ir bijušais alpīnists, tagad kalnos kāpšanas instruktors. 1991. gadā viņš Pamirā zaudēja kreiso roku – diennakti atradās akmeņu nogruvumā, gaidīja glābēju palīdzību. Bet tas viņam netraucē dzīvot aktīvi.

Kāds tur liktenis – neēd kūkas, un viss būs labi!

– Ārstējoties ne reizi neiedomājies, ka vajadzētu aiziet pie kāda dziednieka, kurš ieteiktu tautas medicīnas līdzekļus?

– Nē. Neesmu izdzērusi ne gramu zemestauku uzlējuma vai kāda cita līdzekļa. Es tādām lietām neticu, un, ja reiz tā, tad kāda jēga dzert?

– Kad cilvēku piemeklē nopietnas veselības problēmas, viņš bieži vien sāk pārdomāt dzīvi – ko darījis pareizi, ko nepareizi. Uzdod sev jautājumu – par ko man tas?

– Protams. Tomēr dikti par to, kā bija kādreiz, atmiņās nekavējos, un tagad neko neplānoju ilgi uz priekšu, jo saprotu, ka šādi plāni var izjukt vienā mirklī. Tikai es par to neīdu – ak, kāds es nabadziņš! –, bet vienkārši dzīvoju tagad un iesaku tā darīt arī citiem. Un noteikti nebeigt kustēties, jo, manuprāt, tas ir pats galvenais.

Cits klupdams krizdams – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē – dzīvo visu laiku, un viņam nekas, bet citam liktenīgs ir viens klupiens. Vienu gan tagad zinu – lai kas notiktu, viss jāuztver nevis lielā nopietnībā, bet gaisīgāk.

Zinu, ka onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks rīko dažādas nometnes, bet man tas neder, man vajag kaut ko aktīvāku. Tāpēc es labāk kaut kā pats par sevi. Ja kādam vajadzētu manu palīdzību, es palīdzētu, un arī līdzcietības – manā izpratnē – man citiem pietiktu. Esmu atvērta.

– Bet tev pašai nevajag, lai tev glauda rociņu, žēlo?

– Noteikti ne. Rihards man vienmēr bija un ir līdzās, bet ik pa reizei vairāk labu vārdu jau varēja pateikt (iesmejas)! Man jau šķiet, ka tad, kad cilvēku sāk žēlot, ucināt, viņš paliek tikai vārgāks, nevarīgāks.

Visvairāk baidos no paliatīvās aprūpes. Tāpēc arī kāpjam kalnos – labāk iekrist aizā nekā to piedzīvot! Mana mamma nomira, tajā guļot. Viņai bija melanoma. To laiku atceroties, man šķiet, ka vajadzēja būt iejūtīgākai, jo viņa nebija tāda kā es – sportiste, kurai visu laiku kaut kur vajag traukties.

Ja mamma mani tagad redzētu, tad nez ko domātu... Saka jau, ka vēzis piemeklē otrā paaudzē, bet, re, ka piemeklēja mani! Ar meitām to tiku pārrunājusi, viņas aizgāja pārbaudīties. Paldies Dievam, viss ir kārtībā.

Esmu dzirdējusi vairākus stāstus, ka vēzis attīstās pēc kaut kādiem sitieniem, kritieniem – audi tiek traumēti, un tas ieperinās. Tāpēc man ir aizdomas, ka man pirmā vēža attīstībai zaļo gaismu deva buļļa sitiens ar ragu pa krūti. Bet varbūt tas ir tikai pieņēmums.

Ej nu sazinu, kā īsti ir. Cits klupdams krizdams – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē – dzīvo visu laiku, un viņam nekas, bet citam liktenīgs viens klupiens. Vienu gan tagad zinu – lai kas notiktu, viss jāuztver nevis lielā nopietnībā, bet gaisīgāk. Arī man jau iepriekš vajadzēja dzīvot ar šādu attieksmi. (Pēkšņi no kafejnīcas pirmā stāva atskan plīstošu trauku troksnis. Cik noprotam, nesaplīsa tikai viens šķīvis vai krūzīte. Indra uz to reaģē ar smaidu – tas izskanējis kā apstiprinājums viņas vārdiem. Un smiedama piebilst, ka kūkas, cerams, neesot cietušas.)

Paklau, es arvien biežāk manu, ka nepareizi ēdu. Visādi burgeri gan manā ēdienkartē nav, kolu arī nedzeru, bet man ļoti garšo kūkas, smalkmaizītes. Zinu, ka saldumi man nepavisam nav ieteicami – vēža šūnas barojas no cukura, baltajiem miltiem – un vēlams ēst sārmainus produktus, bet tad atkal padomāju – kam tad vispār vairs dzīvot, ja pat no tāda prieciņa jāatsakās!

Baltmaizi baigi iekšā nesukāju, ja drīkstētu, ēstu vairāk, bet "Vecrīgu" šodien apēdu. Tātad, ja tu man jautātu, vai veselības dēļ esmu mainījusi savus ēšanas paradumus, tad atbildētu – nē. Vienu brīdi pamēģināju neēst gaļu, jo man vienkārši žēl dzīvnieku, bet tā noturīga rezultāta sasniegšanai neesot pareizā motivācija. Arī nepareizu laiku izvēlējos – janvāri. Tomēr izturēju veselas sešas nedēļas. Tad padomāju – ko es mokos, visu laiku sev pa pirkstiem sizdama, kāds cits to dzīvnieciņu tāpat apēdīs.

Turklāt man vairs nebija spēka paskriet, laikam nemācēju gaļas iztrūkumu ar riekstiem, pupām un zirņiem nobalansēt. Ja ietieptos, varbūt tiešām izdotos atrast no gaļas, bet tad laikam izskatītos kā caur adatas aci izvilkta. Katrā ziņā atteikties no saldumiem man būtu grūtāk, es arī biezpienam labprāt piešauju cukuru. Redzi nu – sanāk, ka cilvēks pats pie daudz kā vainīgs. Kāds tur liktenis – neēd kūkas, un viss būs labi!

– Tiešām domā – ja tev līdzās nebūtu Riharda, tu būtu zaudējusi optimismu un dzīves sparu?

– Tad manis, iespējams, vairs vispār nebūtu. Novilktu vēzi līdz ceturtajai stadijai, jo pats tak labprātīgi un uzreiz pie ārsta neaizietu. Man vajag kādu, kas sameklē lidmašīnas biļetes, tad esmu gatavs braukt kaut tūliņ! Tas, kurš to dara, protams, ir Rihards. Es varu izdarīt visu pārējo – kreklus izmazgāt, zeķes izgludināt, somas sakrāmēt.

Redzi, es neesmu ticīga, mana pieeja dzīvei ir eksistenciāla – kā ir, tā ir, un par to neņaudu. Man ir ļoti noveicies, ka blakus ir Rihards. Ja es būtu viena vai dzīvotu ar vīrieti, kurš vakaros skatās televizoru un mīl iedzert aliņu, tad nezinu, kā ar mani būtu.

Un ir baigi forši braucienos doties kopā ar cilvēku, ar kuru visā vari padalīties. Man nav rozā brilles uz acīm, ar viņu viss ir pa īstam... Arī viena esmu devusies ceļojumos, bet ko nu mākšos blakussēdētājam virsū, sakot: “Paskaties, kādi kalni!”

Starp citu, kad Rihards mani pieteica Monblānā kāpēju grupai, es tobrīd gulēju. Viņš zināja, ka gribu tikt Monblānā. Viņš pats šajā kalnā kāpis jau vairākkārt, vēlreiz to negribēja, bet par mani parūpējās. Tā kā inventārs jau bija, tad nekādas problēmu! Tikai fizisko formu vajadzēja uzlabot, jo ar padsmit, divdesmit kilometrus nostaigāšanu pa līdzenu vietu tam nepietiek.

Tāpēc mēs braucām uz Siguldu – kājās kalnu zābaki, uz muguras maksimāli smagas mugursomas – un kāpām pa kāpnēm. Augšā, lejā, augšā, lejā... Rihards jau būtu atkūlies arī uz Monblānu, bet tam patraucēja mācības. Tomēr no attāluma viņš mani koriģēja.

Kad daļa grupas biedru teica, ka tālāk nekāps, un es gribēju ar viņiem solidarizēties, Rihards teica, ka man tomēr jāmēģina uzkāpt virsotnē – beidz sieroties un ej uz mērķi! Un es kāpu un uzkāpu. Atpakaļceļš bija grūtāks, jo nebijām paņēmuši līdzi gana daudz ūdens. Paši vien vainīgi, bet kopumā piedzīvojums labs. Tomēr ir citi kalni, kuros uzkāpt gribas vairāk.

– Uzkāpsi. Gadās lietas, kuras uzsākt tev ir grūtāk?

– Sākot lietot zāles, man iedeva lapas, kurās jāapraksta, kā pēc injekcijas jūtos pirmajā dienā, kā otrajā utt. Neko neesmu sākusi rakstīt. Kā tāds ķēpausis! Un pat nezinu, kāpēc tā. Vieglprātīga neesmu, zinu, ka jāuzraksta. Vispār man jāsaka liels paldies par doto iespēju pacīnīties par sevi ar šā preparāta palīdzību, par to, ka tagad esmu tikusi pie onkoloģes-imunoloģes, kura beidzot izpēta manu asinsainu.

Daktere pēc tās perfekti pateica, kā kurā brīdī esmu jutusies, kad man bijušas piemetušās iesnas, par ko biju izbrīnīta. Tā kā mana imūnsistēma tagad ir drošās rokās, tā visu laiku tiek uzraudzīta. Tomēr Rihards pukojas – viņam šķiet, ka man jābūt stiprākai. Ko lai atbildu?

– Pēc otrās operācijas tev nozīmēja tikai hormonterapiju?

– Ķīmijterapiju tiešām nenozīmēja, bet no starošanas atteicos. Jau tā sirds un kreisā plauša apstarotas, skrienot to jutu, un pulsometrs to apstiprināja. Tad ko – ļaušu vēl otru plaušu apstarot? Aparāti jau tagad ļoti precīzi un labi, bet tā dod uz organismu...

Dikti par to, kā bija kādreiz, atmiņās nekavējos, un tagad neko neplānoju ilgi uz priekšu, jo saprotu, ka šādi plāni var izjukt vienā mirklī. Tikai es par to neīdu, bet vienkārši dzīvoju tagad un iesaku tā darīt arī citiem. Un noteikti nebeigt kustēties, jo, manuprāt, tas ir pats galvenais.

Tu skaties uz maniem matiem? Tie nenogāja, ar īsiem vienkārši ir ļoti ērti. Trīsdesmit dienas uz starošanu braucu kā uz darbu, sestdiena un svētdiena bija brīvdienas. Turklāt aparāts Stradiņos ir viens, bet pacientu daudz, un rinda bija salikta tā, ka sievietes ar krūts vēzi uz procedūru tika tikai vakarā. Ko tik nepārrunājām, rindā sēžot! Uzzināju arī par daudzām jaunām diagnostikas metodēm. Medicīna tiešām iet uz priekšu lieliem soļiem.

– Redzi, kā sanāk – līdz vēža atklāšanai pie ārstiem vispār negāji, bet tad gandrīz ne dienu bez viņiem neiztiki...

– Kad beigsies viroterapija, no dakteriem atkal turēšos pa gabalu! Tikai imunoloģi apciemošu – regulāri taisīšu analīzes.

– Sportiskais gars tev visā palīdz un palīdzēs.

– Skaidrs, ka tikai uz priekšu – par nekādu atpakaļ nevar būt ne runas! Arī uz vietas man grūti nostāvēt, tad sāp mugura. Mēs ar Rihardu dzīvojam Grīziņkalnā, bet iepirkties ejam uz Rimi Vecmīlgrāvī. Turp 11 kilometri tukšām mugursomām, atpakaļ 11 jau ar pilnām. Normāla pastaiga, un ir jāstaigā. Arī man, un arī tagad. Vēlams ar mērķi un smagumu uz muguras, gluži kā gatavojoties kalnos kāpšanai. Jo vēl nekas nav beidzies!

Alvis Vēciņš, kurš daudz strādājis ar prostatas vēža skartajiem: "Aina ir ļoti līdzīga - viņos gruzd naids pret sievišķo"