Latvijā arvien plašāk vēršas klasisko automobiļu jeb "youngtimer" kustība, kura organizētā formā nākamgad uzsāks jau 15. sezonu. Kas tie "jangtaimeri" ir un kā to pulkam pievienoties, stāsta viens no kustības aizsācējiem, Latvijas Antīko automobiļu kluba valdes priekšsēdētājs Valts Ceplevičs.

Zinu, ka daudzus motormīļus "youngtimer" jeb klasiskās mašīnas interesē no tā viedokļa, ka tām var nokārtot vēsturiskā spēkrata statusu, kas atbrīvo no ekspluatācijas nodokļa maksāšanas. Cik vecs auto tad var pretendēt uz vēsturiskā spēkrata statusu?

Robeža, kas ļauj pretendēt uz šo statusu, ir 30 gadi, taču laiks iet uz priekšu un nākamgad uz vēsturiskā spēkrata statusu varēs pretendēt jau 1996. gadā ražotās mašīnas. Pēc mūsu iekšējā kalendāra tās gan liekas salīdzinoši jaunas, taču, ja tā padomā, vēl pēc četriem gadiem vēsturiska skaitīsies arī 2000. gadā ražota mašīna.

Vai nevajadzētu tomēr noteikt senāku laika periodu, lai nedevalvētu vēsturiskā spēkrata nosaukumu?

Droši vajadzētu, taču tas nav tik vienkārši izdarāms. No otras puses, ciktāl tas attiecas uz mūsu rīkotajiem "youngtimer" pasākumiem, tajos mēs ļaujam piedalīties arī jaunākām mašīnām, ja vien tās ir retas un interesantas. Vienmēr jau ir bijušas automobiļu markas, kas ir iekārojamākas un par klasiku kļūst ātrāk nekā pārējās. Piemēram, "Alfa-Romeo", "Porsche", atsevišķi "Mercedes" modeļi. Ir daži ražotāji, kuriem sanāk tādas mašīnas, kuras visi grib un kuras kļūst par kulta auto.

Latvijā "youngtimer" un "oldtimer" iedalījums nav tik strikts kā citur. Mēs savos pasākumos cenšamies iekļaut gan piecdesmito un sešdesmito, gan arī līdz pat deviņdesmito gadu vidum ražotās automašīnas. "Youngtimer" sezonas noslēguma pasākumā pie Motormuzeja parasti ir pārstāvēts viss, ko vien var iedomāties.

Cik kupli apmeklēti ir "Youngtimer" pasākumi?

Šogad rudenī sezonas slēgšanas pasākumā pie Motormuzeja bija ap 260 tehnikas vienībām - tas ir pēckovida laiku rekords. Absolūtais rekords bija 2019. gada pavasarī pie Arēnas Rīga, kur sapulcējās pāri par 400 mašīnām.

Visu laiku piedalās tie paši cilvēki un mašīnas, vai arī ir kaut kāda cirkulācija?

Ir, ir cirkulācija. Katru gadu nāk klāt kādas 50 mašīnas. Latvijas mērogiem tas ir daudz. Priecē tas, ka šajā kustībā iesaistās gan gados jauni, gan ne tik jauni cilvēki. Ja salīdzinām ar Vāciju, kur pērn pabiju viņu lielākajā "youngtimer" pasākumā ar apmēram 1500 mašīnām, tad viņiem vismaz 80 procentu dalībnieku bija ar sirmām galvām. Jauniem cilvēkiem tur par klasiskiem autiņiem vairs īpaši lielas intereses nav. Arī pasākuma organizatori tur bija vecumā 70 plus. Mums tādā ziņā viss ir līdzsvarotāk un netrūkst arī gados jaunu cilvēku - arī tādi, kuri tikko nokārtojuši tiesības. Zinu, ka arī poļiem šajā kustībā ir daudz jaunu cilvēku, taču tālāk uz rietumiem tas kontingents noveco. Kas zina, varbūt drīz no turienes varēs pa lēto dabūt mašīnas.

Kādā stāvoklī jābūt automašīnai, lai tā varētu pretendēt uz vēsturiskā spēkrata statusu? Jo ir taču ļaudis, kuri to labprāt nokārtotu savam deviņdesmito gadu sākuma "Audi" vai BMW, ar ko brauc ikdienā, lai tā tiktu vaļā no nodokļa maksāšanas...

Nav jau tas tik vienkārši, jo, lai vecais auto atbilstu vēsturiskā spēkrata statusam, tajā ir jāiegulda daudz naudas. Ar vecumu vien nepietiek. Diemžēl reālā situācija ir tāda, ka lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kuri mēģina dabūt vēsturiskā spēkrata statusu, to tiešām dara tikai nodokļu dēļ. Igauņiem situācija ir citādāka, jo tur šis statuss nav piesaistīts nodokļu politikai un vairāk ir prestiža lieta. Bet mums reizēm vēsturisko statusu mēģina dabūt diezgan pabriesmīga izskata spēkrati.

Cik dzirdēts, arī vērtēšana pēdējā laikā esot kļuvusi stingrāka?

Jā, tā tas ir. Pēdējos pāris gadus vērtēšana notiek tā, kā tai vajadzēja notikt jau no paša sākuma. Pamatnosacījums ir vienkāršs - automašīnai jābūt maksimāli tādā izskatā, kāda tā noripoja no konveijera. Tas attiecas gan uz aprīkojumu, gan uz dzinēju. Ar BMW šajā ziņā ir vissmagāk, jo bieži vien īpašnieki ieliek jaudīgāku motoru un ar to pašu vēsturiskais stāsts ir beidzies. Tas vairs nav tāds automobilis, kādam tam bija jābūt. Mersedesiem tas pats ir ar tūninga kitiem, kas pēc tam uzstādīti. Te nu ikvienam ir jāizvēlas starp diviem variantiem: vai nu taisi priekš sevis un tā, kā tev pašam patīk, vai arī atbilstoši vēsturiskajiem standartiem. Ja uztaisīsi tā, kā tev patīk, tas vairs nebūs vēsturiski korekti. No muzejiskā viedokļa oriģinālam, protams, ir lielāka vērtība, ja vēlies parādīt, kāds tas auto bija.

Vai var just, ka vēsturiskajiem spēkratiem mainās modeļu gamma? Agrāk dominēja BMW, "Mercedes" un citi "premium" zīmoli, bet tagad, šķiet, sāk parādīties arī demokrātiskāku ražotāju vecās mašīnas - "Ford", "Volkswagen" un tamlīdzīgas...

Ilgāk, protams, saglabājas ekskluzīvās, dārgās un sportiskās automašīnas. Lētākās jau parasti īpašnieki nobrauc līdz pēdējam, tādēļ liela daļa no tām, ko Latvijā ieveda deviņdesmitajos, vairs nav saglabājušās. Es gan neteiktu, ka mums jau no laika gala būtu bijis izteikts ekskluzīvo auto pārsvars, jo tāpat jau bija gan fordi, gan žiguļi. Mazāk ir japāņu, jo tiem bleķi mūsu apstākļos nav diez ko izturīgi. Šobrīd 30 gadu robežu ir sasniegušas tās automašīnas, kuru jau pa dzimšanai bija daudz, piemēram, "Volkswagen Passat", "Audi" 80 un 100 modeļi, BMW E34 sērija. Skaits ir liels, taču nav daudz to, kuri spēj iziet vēsturiskā spēkrata sertifikāciju. Tīri cilvēciski saprotams arī tas, ka šīs automašīnas pagaidām vēl ir grūti uztvert kā vēsturiskas, īpaši jau reģionos, kur ar tādām vēl arvien braukā ikdienā. Un skaidrs, ka, braukājot ikdienā, tāds auto nolietojas līdz stāvoklim, kad to vairs nevar uzskatīt par vēsturisku vērtību.

Kaut gan gadās arī ļoti labi saglabāti eksemplāri, ar kuriem ir maz braukts un tie ir glabāti garāžās. Man pašam ikdienas mašīna patlaban ir labi saglabāta 2002. gada "Honda", kas ir pirkta dīlercentrā Daugavpilī un kurai ir bijuši divi īpašnieki. Nobraukums šai mašīnai ir 110 000 kilometru un ar to ir mazāk problēmu, nekā ar pāris gadus vecu auto, kāds man bija pirms tam. Ja izdodas atrast labu eksemplāru no tiem laikiem, kad auto taisīja, lai ar to brauktu ilgāk par pieciem vai septiņiem gadiem, tad ir vērts to savest kārtībā, uztaisīt antikoroziju - un tad baudīt, kamēr vien var!

Tev pašam pirmais vēsturiskais auto bija "Ford Escort"?

Jā, nākamgad būs jau desmit gadi, kopš man tas ir. Tas ir 1990. gada auto; pēdējais gads, kad tās paaudzes "Escort" ražoja. Laiku pa laikam gan jāuztaisa pa kādai apkopei, jo tas jau nebūtu "Ford", ja ik pa brīdim kaut kas nenotiktu. Taču uz ceļa ar to nekad neesmu palicis, lai arī iepriekšējos gados ar to esmu pabraukājis arī pa Eiropu. Tagad gan vairāk braukāju ar "Honda Accord", kurai ir ļoti interesants stāsts. Tā ir Gunāra Meierovica sievas Ingrīdas mašīna. Viņa to 1989. gadā nopirka jaunu autosalonā Minhenē. Pirms tam viņai bija "Honda Civic", taču ar to pa bāni bija grūti pabraukt, jo jaudas par maz. Aizvedot savu "Civic" uz apkopi, viņa bija ieraudzījusi "Accord" un to arī nopirkusi, vīram neko nezinot. Un tā 35 gadus viņa ar to mašīnu nobrauca. Pērn viņai apritēja 90 gadi un viņa sāka domāt, ka vajadzētu mašīnu pārdot, jo kļuva pārāk grūti to uzturēt. Es par to uzzināju caur paziņām un nospriedu, ka tā ir zīmīga sakritība: mašīnai ir 35 gadi, Motormuzejam pērn apritēja 35 gadi, un mēs vēl kopā ar lietuviešiem un igauņiem rīkojām piemiņas braucienu Baltijas ceļa akcijas 35. gadadienai par godu. Kur vēl atrast piemērotāku mašīnu tādam braucienam!

Kad pirku mašīnu, tad apsolīju Ingrīdai, ka Baltijas ceļa braucienā aizvedīšu viņu uz automašīnu parādi pie pieminekļa. Tā arī izdarīju, turklāt viņai bija sabraukuši bērni un mazbērni no ārzemēm, kuri arī to visu piedzīvoja.

Drīz pēc tam, kad es to "Hondu" nopirku, mums bija ieplānots brauciens uz Lībeku, Kopenhāgenu, Gēteborgu un Stokholmu, no kurienes ar prāmia atpakaļ uz Latviju. Tas bija tieši tāds pats maršruts, kādu Meierovici izbrauca, kad radio "Brīvā Eiropa" pārvācās no Minhenes uz Prāgu. Tad viņi priekšlaicīgi aizgāja pensijā un pa šo maršrutu ar prāmi "Iļjič" no Stokholmas ieradās Latvijā. Tā nu sanāca, ka tagad mēs šo maršrutu atkārtojām. Pagājušajā vasarā es ar to "Hondu" nobraucu 14 000 kilometru.

Un kāds ir "Hondai" kopējais nobraukums?

225 000 kilometri bija, kad es to nopirku. Auto bija diezgan maz braukts. Šogad izbraukāju Šveices Alpus un varu teikt, ka "Honda" ir pavisam cita komforta līmeņa mašīna nekā "Ford". Nācās gan mazliet šo to pielabot un piekrāsot, taču labi, ka "Hondai" vēl ir pieejamas oriģinālās detaļas. Tagad varu izvēlēties, ar ko braukt: "Escort" ir skaļāks un jaudīgāks, savukārt "Honda" ērtāka. Sākumā, kad tikai taisījos "Hondu" pirkt, tad domāju, ka stāsts tai ir daudz interesantāks nekā pati mašīna, taču tagad jāatzīst, ka japāņu kvalitāte un pārdomātība ir liela lieta. Kalnos braucot varbūt prasījās mazliet vairāk jaudas, toties komforts ir izcils. Katram vadiņam ir sava vietiņa un niša, nevis kā "Volkswagen", kur atver motora pārsegu un ieraugi vadu mudžekli. Te viss ir pārdomāts.

"Youngtimer" kustības jaunie biedri automašīnas sev sagādā tepat uz vietas Latvijā vai arī ieved no ārzemēm?

Gan tā, gan tā. Šobrīd pat laikam vairāk ieved, taču netrūkst arī tādu, kas atrod tepat un tad sataisa. Vai arī brauc uzreiz, ja palaimējies atrast ekspemplāru labā kārtībā. Taču, ja gribi kaut ko īpašāku, tad nāksies meklēt ārzemēs, Latvijas ietvaros lielākoties ir "jangtaimeri parastie", ko vēl var atrast kaut kur šķūnīšos.

Padomju laika mašīnas arī vēl ir cieņā?

Pa kādai ir, taču sākumā bija vairāk. Iespējams, ka daļa no tiem, kuri ar tām brauca pirmajos pasākumos, vairs nebrauc; daļa varbūt ir pārsēdusies uz kaut ko citu. Taču kopumā padomju īpatsvars ir samazinājies: vēl pirms gadiem četriem to bija diezgan daudz, bet pēdējos pasākumos no kādām 280 mašīnām varbūt desmit ir žiguļi vai volgas. Zinu, ka tā tehnika saglabāta, taču brauc ar to mazāk. Droši vien arī šis automašīnu segments ir piesaistīts konkrētai paaudzei, savukārt jaunākus cilvēkus interesē mazāk.

Ar kādiem izdevumiem jārēķinās cilvēkam, kurš tagad izdomātu pievienoties "youngtimer" kustībai? Ar 10 000 eiro pietiks, lai iegādātos kaut ko vecu un daudzmaz braucamu?

Sludinājumos jau var atrast arī kaut ko tīri pieklājīgu par 2000 - 3000 eiro. Jautājums tikai, cik tajās mašīnās vēl nāksies ieguldīt. Piemēram, 190. sērijas "Mercedes" vēl itin labus var atrast. Par 10 000 eiro jau ir iespējams sameklēt kaut ko visai interesantu, bet sākt var arī ar mazāku summu.

Droši vien priekšrocības ir tiem, kuri prot paši savām rokām mašīnu pārkrāmēt un nav jātērē nauda servisiem?

Labā ziņa ir tā, ka labu meistaru, kuri ir gatavi krāmēties ar vecām mašīnām, mazāk nekļūst - pieaugot klasisko auto skaitam, arī mehāniķi saprot, ka šajā lauciņā ir potenciāls. Man pašam ar sarkano "Hondu" pirmo reizi mūžā sanāca sadarbība ar oficiālo auto dīleri - turklāt veiksmīga sadarbība! Viņi tiešām sataisīja 1989. gada "Hondu"! Droši vien tas ir atkarīgs no servisa noslodzes, priekšniecības attieksmes un pašiem meistariem. Zinu, ka viņi paši tagad restaure veco "Honda Prelude", lai būtu, ko nolikt blakus jaunajai. Labu meistaru mums netrūkst un restauracija maksā lētāk nekā rietumos. Tādēļ var teikt, ka aug ne tikai klasisko auto skaits, bet arī ap tiem esošā infrastruktūra.

Kādi plāni nākamajam gadam?

Pilnīgi gatavs nākamā gada pasākumu plāns vēl nav, taču jau tagad skaidrs, ka Latvija mums kļūst par mazu, jo esam to izbraukājuši krustu šķērsu. Tādēļ aizvadītajā vasarā tradicionālais "Historic Run" brauciens bija uz Tartu, kur apmeklējām superīgu privāto auto kolekciju. Turklāt vasarā dažādu pasākumu ir tik daudz, ka grūti kaut ko saplānot tā, lai visiem būtu labi. Piemēram, nākamvasar būs jāsvin Biķernieku trases 60. gadadiena, tad vēl augustā jābrauc ciemos pie igauņiem, kuru seno automobiļu klubam ir 50. gadu jubileja. Kādu brīdi bijām pieklusuši ar regularitātes ralliju organizēšanu, taču nākamgad ir doma vairākus sarīkot - varbūt pat trīs posmus. Oktobrī treniņu nolūkos sarīkojām ralliju pa vecajiem maršrutiem un pieteicās vairāk nekā 30 ekipāžas, tātad interese ir. Vēl mums ir regulārie "Cofee Time" pasākumi sezonas sākumā un beigās - nu jau tiem būs desmit gadi, jo pirmo sarīkojām 2016. gadā Ķīpsalā. Toreiz bijām pārsteigti, kad pieteicās 120 mašīnas - likās, kur tik daudz! Tagad ir trīsreiz vairāk, kas gan rada problēmas ar pasākuma vietas izvēli. Pēdējos gados pavasarī to rīkojam Mežaparkā, kur var salikt 300 mašīnas, arī vieta ir smuka, taču visu sadārdzina tas, ka jāved tualetes, ēdināšana, ģeneratori un viss pārējais. Rudenī Tēvu diena pie Motormuzeja nu jau ir kļuvusi par tradīciju, jo te visiem pietiek vietas. Vēl mums vasarā ir itāļu dienas, ko rīkojam kopā ar "Alfa-Romeo" klubu, taču ar viņiem jau arī būsim izbraukājuši visu Latviju. Tātad jādomā par kaut ko jaunu un varbūt lielāku. Reiz paskaitīju, cik auto pasākumus esmu rīkojis, sākot vēl no SAAB kluba laikiem, plus vēl arī Motormuzejā - sanāca ap četriem simtiem. Tātad garlaicīgi nav!

Pianists Georgijs Osokins: "Popmūziku klausīties man ir grūti"