Jums aktuāli divi radoši projekti šobrīd – Mārča jaunā koncerttūre un Gabriels...

Mārcis: – Gabriels ir tas galvenais, bet projekti ne tikai divi. Nesen ir beidzies Valmieras vasaras teātra festivāls, kam Liene iestudēja izrādi. Šī nav pirmā reize, kad mēs ar Lieni sadarbojamies ne tikai privātajā dzīvē, bet arī darbā. Par to ir liels prieks. Neskatoties uz šo (norāda uz mazuli), vislielāko dzīves projektu, iespēju robežās viss turpinās.

Satikāties darbā?

Liene: – Jā, pirms pieciem gadiem uzvedumā Cabaret.

Mārcis: – Varētu teikt, uz skatuves. Liene dejoja un veidoja horeogrāfiju, es pildīju ģitārista un muzikālā direktora funkcijas.

Tas nenotika pēkšņi, bet saka jau, ka pamatīgas lietas notiek lēni. Re, dzīvojam līdz šai dienai.

Pirms četriem gadiem intervijā teici, ka attiecības vēl tikai mācies.

Liene: – Es atceros to interviju (smejas). Šķiet, mēs jau bijām kopā...

Saprati, ka starp rindiņām tiek runāts par tevi?

Liene: – Es tā ceru, jā.

Mārcis: – Visdrīzāk, tā arī bija. Labu laiku biju brīva vīrieša statusā. Kad satiku Lieni, bija jāatceras, kā tas ir – būt attiecībās, daudz kas jāpārdomā. Tas vairāk vai mazāk ir izdevies.

Kā tad tas ir – būt attiecībās?

Liene: – Tas ir nepārtraukts darbs. Kad aizmirstas, ka jāieguldās, ir grūtāk. Attiecības ir tad, kad tu dod un vēlies saņemt no otra. Atslābt katrā ziņā nedrīkst.

Izklausās skarbi un nogurdinoši...

Liene: – Tā nevajadzētu būt. Tā jau ir tā attiecību burvība – kad ir patīkami gan dot, gan saņemt.

Tu, Mārci, saproti, kas tieši ir jāiegulda?

Mārcis: – Skaidrs. Domāju, ka attiecības veido divi. Sievietes un vīrieša vajadzības atšķiras. Ik pa brīdim, kā jau Liene saka, tas piemirstas, domāju, tā notiek ar visiem. Man šķiet, ka divu radošu cilvēku būšana kopā nav ar mīnusa, bet plusa zīmi. Tas būtu izaicinājums ikvienam – darboties tik intensīvi, kā darbojamies mēs ar Lieni.

Ir divas pasaules – viena laicīgā, otra – mākslas. Kad esi līdz ausīm radošajā procesā, pie albuma, projekta vai koncertprogrammas izstrādes, kāds uzmanības procents laicīgajai dzīvei tiek noņemts. Kāds man teica, ka bērniņš ienāk dzīvē, lai kaut ko iemācītu. Pirmām kārtām lauzt savu ego. Šobrīd lielāko smagumu, protams, iznes Liene, tas ir 24 stundu darbs. Pašas darbi jānoliek malā. Man ģimenē jāpilda savas, vīrieša, funkcijas. Brīžam jāpārtrauc treniņi... Joprojām ir grūti, jāmācās pareizi sadalīt uzmanību, fokusēties uz abām frontēm.

Jums ir diezgan liela gadu starpība?

Liene: – Nav gan. Tas ir kompliments. Man ir 33 gadi.

Mārcis: – Man 38, piecu gadu starpība.

Abi līdz nopietnām attiecībām gājāt diezgan ilgi?

Liene: – Domāju, tas ir pareizi. Mūsu situācijā citādi nevarēja būt.

Mārcis: – Absolūti piekrītu – tas nav jāforsē, visam jānotiek dabiski, līgani, kā iekšēji prasās. Sasteigt nav jēgas. Liene aktīvi darbojās savā sfērā ar lieliem panākumiem. Abi esam darba rūķi, tas atstāj savu nospiedumu arī attiecībās. Agrāk mana attieksme pret attiecībām bija citādāka, nezinu, kā Lienei. Var jau būt, ka attiecībās ar cilvēkiem, ar kuriem biju kopā agrāk, nebija motivācijas ieguldīties. Tagad ir citādāk.

Kā tev, Liene, izdevās sagatavoties Valmieras vasaras teātra festivālam, ja Gabriels piedzima jūnijā?

Liene: – Pēc dabas esmu grafika cilvēks, man patīk visus darbus saplānot. Jau divus gadus biju strādājusi festivālā; kad piedāvāja atkal, negribēju atteikties. Vienojos ar Jāni Znotiņu, ka savu izrādi varēšu atrādīt ātrāk. Bija paredzēts, ka Gabriels dzims jūlijā un augustā izrāde notiks bez manis. Bet viņš piedzima jūnijā, kad vajadzēja notikt mēģinājumiem.

Mārcis: – Šķiet, bija paredzēts nākamajā dienā...

Liene: – Jā, nākamajā dienā vajadzēja braukt uz Valmieru, kur bija paredzēta nometne ar dejotājiem. Tā bija laba mācība, ka neko nevar saplānot. Tas man ir raksturīgi – esmu izdomājusi, kā viss būs, visu salikusi plānotājā pa laikiem, precīzi... Uz mēģinājumiem Valmierā braucām ar Gabrielu. Viņam bija tikai mēnesis. Mārcis palīdzēja. Protams, bija grūti salikt izrādi un vēl rūpēties par bērniņu. Katru dienu tā nevarētu, bet tobrīd nebija variantu. Viss izdevās veiksmīgi.

Tā bija dejas izrāde?

Liene: – Jā. Pus Audzis.

Notika pilsētvidē?

Liene: – Pagalmā starp daudzdzīvokļu mājām, spēļu laukumā, ko varētu asociēt ar pusaudžu tusiņu vietu. Bija liels stress, vai tik īsā laikā varēs salikt izrādi. Paldies dievam, viss notika veiksmīgi.

Kāzām vēl neesat nobrieduši?

Mārcis: – Tā es neteiktu. Apzinos, ka sievietēm ir citādāk, bet attiecībās jau tas neko nemaina. Taču tas nenozīmē, ka tuvākā vai tālākā nākotnē tās nevarētu notikt.

Gribi teikt, ka Lienei jāgaida bildinājums?

Mārcis: – Noteikti jā.

Liene, tas varētu būt saulrietā pie jūras vai drīzāk lietišķi, pie brokastu galda?

Liene: – Nezinu, kā, bet ceru, ka tas būs. Manuprāt, to vēlas jebkura sieviete. Īpaši, ja ir bērniņš. Laulībā starp diviem cilvēkiem ir cita enerģija. Tā jau ir ģimene.

Jūs lēnām ejat arī uz to?

Mārcis: – Tāpat kā attiecībās iegājām lēnām, tāpat arī ar šo punktu.

Abi esat cilvēki, kuri ļoti uzticas iekšējām sajūtām?

Mārcis: – Domāju, ka jā.

Manuprāt, tu esi ļoti mērķtiecīgs un racionāls cilvēks.

Mārcis: – Attiecībā uz darbu – noteikti, bet par iekšējo pasauli – domāju, cilvēkam jāuzticas sirdsbalsij. Vairākkārt esmu pārliecinājies – ja esmu to apslāpējis vai sevi mānījis, tas ilgtermiņā neatmaksājas. Tāpēc saku, ka visam jānorisinās dabīgi. Uzskatu, ka attiecībām un laulībai ir ļoti liela nozīme, tas ir uz visu mūžu. Mēs vairs neesam tajā vecumā, kad mētāties pa labi, pa kreisi. Tāpēc tam pieeju pamatīgi, ar pietāti.

Liene, ko tu Mārcī vairāk redzi – racionālo, stabilo cilvēku vai tomēr emocionālo?

Liene: – Viņam abas puses ir ļoti saistītas. Emocijas vairāk izpaužas tad, kad viņš strādā, rada mūziku. Protams, arī attiecībās tās ir svarīgas, taču Mārcis ir ļoti racionāls cilvēks, šķiet, ka redz trīs gājienus uz priekšu, tas rada drošības sajūtu.

Esat tikuši pie savām mājām arī fiziskā nozīmē?

Mārcis: – Jā!

Kādreiz strādāji celtniecībā, tātad no tās lietas kaut ko saproti.

Mārcis: – Cik nu cilvēks trijos mēnešos var iemācīties... Celtniecībā pastrādāju, kad mācījos Rīgas 100. vidusskolā. Man ģimenē bija ieaudzināts – ja kaut ko gribu, tas pašam jānopelna. Vajadzēja naudu pirmajai ģitārai, tādam puslīdz nopietnam instrumentam, un tēvs sameklēja vietu, kur pa vasaru varēju pastrādāt. Ņēmām virsstundas, savu pirmo ģitāru nopirku par 248 latiem, tiem laikiem diezgan paprāvu summu. Biju ļoti priecīgs. Tas bija brīnišķīgs posms, nevienu brīdi to nenožēloju, ja vienīgi to, ka tajā vasarā neiznāca pietiekami daudz vingrināties ģitārspēlē.

Vismaz ir saprašana, no kādiem elementiem tas labais mājoklis sastāv?

Mārcis: – Elementārā līmenī. Pirms diviem gadiem no dzīvokļa pārvācāmies uz Pierīgu. Zinu, ka arī Liene par to ļoti priecājas. Kad sākām kopdzīvi, dzīvoklī, kurā biju mitinājies līdz tam, sabijām īsu laiku, kādu pusgadu. Bija skaidrs, ka jāmeklē lielāks mājoklis, jo vismaz viena istaba tajā vajadzīga manam darbam. Un arī Lienei vajag savu...

Spoguļu sienu?

Liene: – Starp citu, Mārcis man dzimšanas dienā uzdāvināja lielu, lielu spoguļsienu.

Mārcis: – Pats līmēju.

Liene: – Tagad man ir sava deju zāle, maziņa.

Tas gan ir patiesi romantiski.

Mārcis: – Vai ne? Pēc saviem ieskatiem biju noskatījis četristabu dzīvokli ar smuku terasīti, kopā braucām skatīties. Liene teica: “Es jau pielāgošos, bet...” Beigās viss izvērsās citādi. Reiz, garām braucot, iegriezāmies aplūkot kādu māju Mārupē. Apstākļi bija ļoti spiedīgi, dzīvokli biju pārdevis, mums bija jāizvācas. Sākumā neko neizlēmām, abi to māju nosaucām par būdu. Sēdējām Purvciemā un runājām, kā tagad būs. Saskatījāmies un nolēmām – lai iet būdiņa Mārupē! Tas tāds tēlains izteiciens.

Liene: – Mīlīga mājiņa.

Mārcis: – Visam savs laiks. Mūsu šā brīža dzīves stilam un ritmam tā ir pilnīgi piemērota, turklāt nav jākopj pārmērīgi liela platība. Saka, ka sievietēm piemīt laba intuīcija. Labi, ka nepieņēmām lēmumu par lielāku dzīvokli, Mārupē ir miers.

Droši vien arī Gabrielam labāk.

Liene: – Noteikti. Un arī mūsu sunim.

Mārcis: – Tā ir pasaka. Tā viss dabīgi sakārtojas, un abi esam priecīgi.

Jums ir svarīga arī teritorija ap māju, dārzs, vai tam nav laika?

Liene: – Īsti nav laika. Man ļoti patīk puķes, vajag, lai tās būtu, taču lielam dārzam šajā dzīves posmā vēl neesmu gatava. Ceru, kādreiz man tāds būs.

Tev vajag romantiku arī ikdienā vai pietiek ar spoguļu sienu?

Liene: – Jebkurai sievietei gribas, lai viņu novērtē, atceras, es neesmu izņēmums. Drīzāk man nav svarīgas mantas, vairāk vārdi un pieskārieni. Tā ir mīlestības izpausme, kā to saprotu es. Katru dienu puķes dāvināt nevajag, bet kādreiz tas ir ļoti jauki.

Vai viens otra darbu novērtējat? Vai tu, Mārci, kaut ko saproti no horeogrāfijas?

Mārcis: – Domāju, ka saprotu ļoti daudz! Kopā strādājām pie Kvēldiega, Lienes lolojuma, ļoti labas multimediju izrādes. Eju uz pirmizrādēm, izsaku viedokli, 90% gadījumu man viss patīk. Negribu pārvērtēt savas spējas, bet, šķiet, es atpazīstu Lienes rokrakstu. Skatos un saprotu, ka to ir radījusi viņa. Liene ir bijusi uz maniem solo koncertiem. Viņa vēl nav dzirdējusi jauno solo programmu, bet sagaidīsim īsto momentu, kad mazais būs mazliet paaudzies, varbūt rudenī. Mēs viens otra māksliniecisko pasauli neignorējam. Mani tiešām arī kā mākslinieku interesē tas, ko Liene dara. Viņa mājās izstāsta visas peripetijas, es ar interesi eju skatīties. Man ļoti patīk teātris.

Liene: – Kopā strādājām pie izrādes Intervija ar Frānsisu Bēkonu.

Mārcis: – Man liekas, ka mums abiem vispersoniskākā bija Kvēldiegs, atšķirībā no pārējām tur uz skatuves bijām tikai mēs divi – es ar ģitāru un Liene ar savu mākslu, ļoti interesants projekts. Tā par savu mūziku nevar teikt, bet man patīk tas, kas šajā sinerģijā radās; bez tās horeogrāfijas, idejas tas nebūtu radies. Pēc tam izdevu albumu. Arī pārējie kopdarbi bija ārkārtīgi skaisti, taču ar lielākiem kolektīviem, un tas ir citādāk. Kvēldiegs bija tiešām personisks.

Izklausās kaislīgi – tā arī bija?

Liene: – Man vairāk šķita, ka tajā ir tādas smalkas sajūtas, vibrācijas. Kaisle iekšā, kā deglītis, ne tik ļoti uz āru.

Mīlestība vairāk ir smalka vibrācija vai kaislība?

Mārcis: – Gan, gan. To nevar sadalīt reizinātājos.

Par tevi ir priekšstats, ka tu izteikti pastāvi par savu vietu un laiku. Cik viegli tev nācās ielaist savā dzīvē otru cilvēku?

Mārcis: – Uz šo jautājumu labāk var atbildēt Liene. Domāju, tas nebija viegli – ne man pašam, ne viņai. Atceros sākuma posmu... Ko izdzīvoju, kādas bija sajūtas. Mani šad tad aicina kāzu ceremonijās nospēlēt solo numurus, dzirdu daudz citātu, bail samelot, šķiet, tā ir Vēstule korintiešiem, kurā teikts, ka mīlestība ir pacietīga...

Lēnprātīga?

Mārcis: – Jā, tur ir tas moments. Domāju, sākumā Lienei varbūt nebija viegli. Taču šodien esam kopā un kuplākā skaitā – tā ir mēraukla, ka kaut kā ir izdevies ar visu tikt galā.

Pirms četriem gadiem tev aktuāla bija koncerttūre un pirmais solo albums Viens, pēc tam bijāt divi, tad piepulcējās suns, tagad Gabriels...

Mārcis: – Cilvēkiem gribas domāt, ka Viens ir stāsts par manu ārējo pozu; to, kā es sevi uztveru attiecībās un dzīvē. Taču man pašam tas nozīmēja muzikālo saturu, estētiku, to, ko daru uz skatuves un albuma ierakstos – muzicēju viens pats – solo. Par attiecību statusu tur bija varbūt divi procenti.

Kāds ir tavs jaunais projekts – kāpēc jālasa spoguļrakstā?

Mārcis: – Ar terminu lielā plūsma iepazinos, lasot literatūru par budismu. Nepretendēju uz budisma eksperta statusu, pasarg dievs, bet manī šī literatūra rezonē. Lielā plūsma ir pārdomas par laika plūdumu. Nevis par šodienu un rītdienu, nevis par to, ko darīšu pēc mēneša vai darīju pirms gada, bet par tādu lielāku laika plūdumu. Par manu kā cilvēka un mūziķa lomu tajā. Līdz šim visas zvaigznes sastājušās tā, ka mana loma ir ģitārspēle, komponēšana, solo koncerti.

Joprojām neesmu atkāpies no muzikālā koncepta, ka 95% materiāla ir iespēlēti ar vienu ģitāru. Ļoti daudz esmu spēlējis kolektīvos un joprojām to daru ar prieku, bet solos albums un programma ir mana radošā saliņa, kurā varu izpausties, kā gribu. Tie ir kā stāsti. Piemēram, skaņdarbs Mazie laimes mirkļi tapa, kad uzzināju, ka mums būs ģimenes pieaugums. Ir tādi, kas radušies grāmatu ietekmē – no Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēles, no filmas Amerikāņu skaistums un Solaris.

Biji klāt, kad dzima Gabriels?

Mārcis: – Jā...

Liene: – Domāju, ja nebūtu Mārča, es nevarētu to paveikt. Pirms tam biju izdomājusi – ja Mārcis nevarēs vai negribēs, gan tikšu galā. Man liekas, vīrietim tajā procesā jābūt klāt. Tas palīdz sievietei ar to maģisko procesu tikt galā. Tas satuvina. Kad vari dalīties, kad redzi, ka dzimst bērniņš – tādu notikumu nedrīkst izlaist.

Tas tiešām ir skaisti un maģiski. Vai tev bija arī bailes?

Mārcis: – Nepaspēju par to padomāt, ieslēdzas vīrišķais instinkts – vienīgais, ko tu vari darīt, ir maksimāli atbalstīt. Jāatzīstas, pirms tam nebiju skatījies lekcijas par to, kā dzemdībās palīdzēt sievietei, un nezinu arī, cik labi man tas izdevās. Elpoju kopā... Protams, negribētos iedziļināties niansēs, bet no sirds darīju to, kas tajā brīdī likās pareizi. Vai tas ir smagi, pat nepaguvu padomāt. Bija ceļš uz Siguldu, mūsu vecmāte bija ārkārtīgi vieda, stāstīja, kas notiek. Likās, tūlīt būs pilns ar dakteriem, nu tik sāksies, bet nekā...

Ceru, ka Lienei palīdzēju. Visu laiku teicu, lai ņem spēku no manis. Vīrietim, pat ļoti empātiskam, manuprāt, ir grūti izprast tās fiziskās un emocionālās sāpes. Tas jāredz, lai pēc tam paskatītos uz sievieti ar lielāku cieņu un pietāti. Var teikt, tas ir dabīgs process, un gandrīz katra iet tam cauri, tomēr tas ir arī maģisks process. Kā to izpratu un kā spēju palīdzēt, tā arī izdarīju.

Liene: – Mums bija tiešām izcila vecmāte. Labi, ka uz pirmo vizīti pie viņas aizgājām abi kopā, šķiet, pēc tās Mārcis saprata, ka tomēr vēlas piedalīties.

Mārcis: – Es tā neteiktu... Mēs par to runājām. Pat ja es kādā brīdī būtu pieņēmis lēmumu, ka nepiedalīšos, vēlāk tik un tā pārdomātu. Es nespētu Lieni slimnīcā atstāt vienu un, stāvot aiz durvīm, plēst matus neziņā par to, kas tur tagad notiek. Es tā nevarētu.

Liene: – Pirms dzemdībām man šķita: ja cilvēks negribētu piedalīties, es ļaunā neņemtu. Mēs esam tik dažādi, ne katrs grib to redzēt, ne katrs spēj izturēt tādu spriedzi. Par to nedrīkst apvainoties vai dusmoties, tas tiešām ir ļoti emocionāls process. Es jau pati nezināju, kā viss būs... Tagad uzskatu, ka vīrietim dzemdībās noteikti jābūt klāt.

Mārcis teica, ka, redzot to, kas sievietei jāpiedzīvo, pieaug cieņa pret sievieti. Vai to var teikt arī par 24/7 dzīvi ar mazo?

Mārcis: – To var manīt brīžos, kad Lienei ir savas darīšanas un man uz stundu, pusotru jāpaliek vienam ar mazo. Tad saproti, ka sieviete ar to nodarbojas 24/7. Tās funkcijas, ko agrāk mājsaimniecībā darīja Liene, tagad, protams, īslaicīgi jāpārņem man.

Piemēram?

Mārcis: – Jāiztīra māja. Agrāk agri no rīta staigāt ar suni gāja Liene, es gāju vakarā. Negribu pat uzskaitīt, tas ir dabīgi. Šobrīd galvenais ir Gabriels, tāpēc daļa no tā, ko paveica Liene, jāpārņem man – kamēr atkal viss ieies tādās sliedēs, ka varam darīt katrs savu darbu un saprāta robežās veikt katrs savas funkcijas.

Liene: – Tā ir milzīga laime būt par mammu, un esmu ļoti laimīga, bet tas nenozīmē, ka tagad nevaru turpināt realizēties savā karjerā. Tieši otrādi, dēliņš dod man jaunu enerģiju. Mēs esam lieliska komanda, ja man vajag būt mēģinājumā, tad dēliņš ir kopā ar mani. Es domāju, ka viņš saprot, ka mammai tas ir svarīgi. Galvenais ir būt kopā.

Uzskati, ka sievietei ir vairāk jārūpējas par māju, un ļausi Mārcim pazust skaņu studijā, koncertos, izbraukumos?

Liene: – Protams, sieviete vairāk rūpējas par kārtību mājās, bet – nav tā, ka tikai es tīru un gatavoju ēst un Mārcis strādā. Varbūt viņš par to nav baigi priecīgs, bet jābūt balansam. Es gribu strādāt, bieži neesmu mājās. Kolīdz man ir iespēja, darbojos, cik varu.

Tu to pieņem, Mārci?

Mārcis: – Pieņemu, jo domāju, ka daudz bīstamāk attiecībām ir tas, ka tava sieviete nav realizējusies, nekā tas, ka nav nomazgāti trauki. Ja cilvēks nav realizējies, viņš sāk zāģēt tuvākos. Protams, es esmu to pieņēmis. Nevienas attiecības nav ideālas, bet nevar iekāpt peļķē un tad brīnīties, ka kājas slapjas. Abi esam radoši cilvēki, es 80% laika strādāju mājās, nedēļas nogalēs braucu koncertēt. Vēl esam procesā, lai kopīgi atrastu labāko modeli. Saprotu, ka Liene nav no tām, kas sēdēs mājās, kops puķes un taisīs ēst. Līdz ar to mēs līferējamies.

Jūs apzinājāties, ar ko sākat kopdzīvi?

Mārcis: – Tajā laikā par to nedomājām. Tas ir status quo, šā brīža situācija.

Rozā brilles nav nokritušas?

Mārcis: – Tas gan ir jautājums...

Liene: – Ja godīgi, nezinu, vai man tādas ir bijušas. Mūsu attiecības ir attīstījušās uzmanīgi, lēni. Biju pacietīga, jo es tās gribēju. Tā tomēr ir arī mana izvēle.

Mārcis: – Atļaušos piekrist. Neesam baigi vecie, taču tas nenormālais uzrāviens – nu tik būs!...

... tauriņi vēderā, klapes uz acīm?

Mārcis: – Nesaku, ka tāda nav bijis, taču ne tā kā 18 un 21 gadu vecumā. Tā sajūta nonivelējās. Nav jau slikti, bet citādāk nekā agrā jaunībā.

Ir krāces un pagriezieni, taču vairāk – ļaušanās straumei?

Mārcis: – Kuram gan dzīvē nav krāču... Manai vecmammai bija dāča pie Gaujas, reizēm braucu tur trenēties. Apstājos pie upes un domāju – cik daudz cilvēku te nākuši ar savām problēmām, izšķīrušies, pēc traģiskiem notikumiem, bēdīgi, arī priecīgi viņi stāvējuši krastā, bet upe tikai plūst uz priekšu. Tā ir tā lielā plūsma. Skan filozofiski, bet mani tas nomierina. Caur mazo dusmu vai prieka mirkli tevī strāvo liela plūsma, absolūti mierīga un pašpietiekama.

Kā tu, Liene, to izjūti?

Liene: – Ar katru darbu, izrādi es mainos, un mainās arī intereses un vērtības. Uz vietas jau nestāvam. Ir bīstami stagnēt un nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi un darbu. Tam plūdumam noteikti jābūt. Patiesībā tas ir mērķis. Ļoti negribētos piedzīvot sajūtu, ka esi kaut kur iesprūdis un netiec ārā.

Kas tevi spēj iedvesmot, kā rodas jaunas idejas?

Liene: – Noteikti no sajūtām. Tās var būt gan pozitīvas, gan negatīvas; jo vairāk uzkrāju, jo labāk. Arī grāmatas, filmas, personīgā dzīve, ceļojumi. Jo krāsaināka ikdiena, jo vairāk sajūtu, ar kurām var spēlēties.

Tev jau ir galvā nākamais projekts?

Liene: – Jā, tas saistīts ar Emīlu Dārziņu. Ceru, ka tiks realizēts drīz, jau šogad. Pirmizrādi piedzīvos arī lieluzvedums Cik saules mūsos, ko izdejos deju ansamblis Daiļrade.

Jūsu kāzās skanēs Melanholiskais valsis?

Mārcis: – Droši vien izdomāsim kaut ko citu.

Jums ir bijusi kāda romantiska deja?

Liene: – Man šķiet, vairākas. Kad Mārcis sarosās uz dejošanu, tā vienmēr ir romantika.

Dejojat pasākumos vai mājās?

Liene: – Arī mājās esam dejojuši.

Mārcis: – Ir uzlaists. Kad ir īstais noskaņojums, uzslēdzu house mūziku vai ko tādu.

Un ļaujies impulsam?

Mārcis: – Jā, bet kāds no manis dejotājs! (Smejas.)

Kā Mārcis dejo? Ir kur augt?

Mārcis: – Nav jau tik slikti.

Liene: – Galīgi nav slikti. Es jau negaidu, lai viņš mani cilātu kā profesionāli dejotāji, galvenais ir pašīberēt, kopā pakustēties.

Skatos, kā tu auklē Gabrielu, tu gandrīz dejo. Mammas, kuras nav horeogrāfes, tā nekustas.

Liene: – Ja? Droši vien. Es citādāk...

... jūti ķermeni?

Liene: – Jā. Gabriels kustības un deju soļus sajuta jau tad, kad viņu gaidīju, es diezgan ilgi strādāju. Viņš ir piedalījies daudzos radošos procesos.

Kā jums liekas, viņš ir apmierināts ar to, ka par saviem vecākiem izvēlējās jūs?

Mārcis: – Pēc tā, kā viņš pēdējā laikā smaida, domāju, ka jā.

Liene: – Manuprāt, bērns tiešām izvēlas, pie kā viņš grib būt. Un jau tad viņš saprot, ka varbūt nebūs viegli – būs jābrauc līdzi uz mēģinājumiem.

Mārcis: – Kāds blakus istabā spēlē, dejo.

Liene: – Skaļa mūzika, daudz cilvēku.

Mārcis: – Domāju, kuru skaņdarbu kā pirmo Gabriels dzirdēja Siguldā (pēc piedzimšanas – Red.). Tas bija Georga Pelēča Plaukstošais jasmīns, ārkārtīgi skaists gabals.

Liene: – To ļoti daudz klausījos, kad biju stāvoklī, man tas bija vajadzīgs, nomierināja. Tā saka, ka bērni dzird arī vēderā, būs kādreiz jāuzliek, jāskatās, vai viņam ir kādas atmiņas, sajūtas.

Kāpēc pats nespēlēji savam puikam?

Mārcis: – Tur nevarēja ienest ģitāru. Domāju, viņš savā dzīvē vēl ļoti daudz to dzirdēs. Man katru dienu vajadzīgas četras, piecas treniņu stundas, tā pats sev esmu nolicis. Viņš dzird no blakus istabas, mierīgi guļ, es spēlēju...

Pagaidām patīk?

Mārcis: – Neprotestē. Tas, kas skan trenējoties, ne vienmēr ir muzikāli baudāms, kādi tehniski paņēmieni, visu laiku tikšķ metronoms, ar to viņam jādzīvo.

Liktenis skaidrs – jāiet mūzikas skolā.

Liene: – Iespējams.

Mārcis: – Mūzikas skolā vai kādā citā pulciņā. Negribam uzspiest. Esam runājuši – galvenais, ka ir laimīgs un realizējies. Lai izvēlas pats.

Tu, Liene, izproti šo Mārča apņemšanos – ik dienu četras, piecas stundas ar ģitāru. Viņš skolu sen ir beidzis, visu jau prot...

Liene: – Ļoti labi saprotu! Ja man būtu paredzēta uzstāšanās, arī man ar savu ķermeni nāktos ļoti daudz strādāt. Bez tā nevar, pat nedrīkst. Kāpt uz skatuves nozīmē ārkārtīgi lielu atbildību, jābūt simtprocentīgi gatavam.

Mārcis: – Vēl jo vairāk solo koncertos – jābūt 150 procentu fokusā, lai rokas strādā automātiski. Ar ģitārspēli es nodarbojos jau 20 gadu, 15 no tiem esmu spēlējis dažādos sastāvos, Latvijas Radio bigbendā, ar Vaikuli un Paulu. Bet solo koncerti ir cita zona, tur nav vietas un laika domāt, ko un kā darīt; tam jābūt asinīs. Tāpēc ik dienu vajadzīgas noteiktas treniņu stundas.

Pēdējā laikā esmu sev noteicis, ka svētdienas ir brīvas. Citas dienas, ja vien pēc mēģinājumiem nekrīt ciet acis, man tas ir jādara. Pirmkārt, tāda ir iekšēja prasība, ko, gribētos domāt, esmu pats sev ieaudzinājis; otrkārt, jomā, kurā darbojos, citādi nevar. Mūzika nenozīmē tikai kāpšanu uz skatuves, aiz tā stāv milzīgs darbs. Mūzika ir augs, kas jālaista. Ja to nedarīsi, tas nobeigsies. Ja kāds var sev pateikt – tagad es zinu visu, tajā brīdī viņš kā mūziķis ir pagalam.

Lielais ikdienas darbs nodrošina to vieglumu, ko baudām no skatuves?

Mārcis: – Tieši tā. Lai arī izklausās vienkārši, to saprot tikai tas, kurš tam gājis cauri. Labi atceros savu pirmo solo koncertu, pārdzīvojumu, šaubas... Tagad ir daudz vieglāk. Aug meistarība un pieredze. Strādāju ar prieku, neskatoties uz to, cik ļoti daudz tas no manis prasa. Es ar to esmu laimīgs.

Kādi ir jūsu lielie sapņi?

Mārcis: – Atrast veselīgu balansu starp darbu un privāto dzīvi. Es gribētu tā kārtīgi pastrādāt, lai ap gadiem 50 varētu braukāt pa pasauli, ir tik daudz skaistu vietu. Kā vīrietim man ir svarīgi, lai nebūtu jāuztraucas, ko likt galdā. Katru dienu cenšos... Ja kāds saka, ka tam nav nozīmes, viņš melo. Galvenais – būt laimīgiem, vēl vairāk pierīvēties vienam pie otra, un lai viss izdodas.

Cik esmu runājis ar kolēģiem, tā visiem ir viena no lielākajām problēmām, ēnas puse – mākslinieki ļoti daudz strādā, arī Lienei darbadiena reizēm ir 12 stundas gara. Tā cilvēki sevi sadedzina. Labi, ka mums abiem ir apziņa, ka jābūt veselīgam balansam starp to, kas vajadzīgs mākslas pasaulei un kas – laicīgajai.

Liene: – Es arī gribu iemācīties to pašu – sabalansēt darbu un privāto dzīvi. Nevēlos sevi pazaudēt. Gribu turpināt realizēties, sasniegt jaunas virsotnes. Vēlos, lai visiem būtu labi, lai ģimene būtu laimīga. Ceru, ka tā arī būs.

Spēks būt "vājajam dzimumam" - izrāde "Baiļu rutīna" pārstāvēs Latviju Baltijas Dejas platformā