Ērika Apaļā darbu sēriju “Sibīrija (vai Tukums – Tomska)” (2019-2020) personālizstādē “Ģimene” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē (07.02.-31.05.2020.)

Nominācijas pamatojums: “Ērika Apaļā personālizstādē “Ģimene” starp senākiem darbiem tika rādīta jauna darbu sērija “Sibīrija (vai Tukums - Tomska)”, kurā mākslinieks pieskaras personīgai ģimenes vēstures lappusei - vecmāmiņas deportācijai uz Sibīriju 40. gados. Žilbinoši baltajā izstāžu zāles kubā pa perimetru monohromi brūni un zaļi audekli, kuros levitē vecmāmiņas nostāstu fragmenti (tēli) - Sibīrijas eglīte, kuras formu veido vecmāmiņas atmiņu pieraksts (Aizveda līdz Tukums 2. Tur stāvēja garš, garš ešelons ar lopu vagoniem. Iekrāva mūs. Apsargāja mūs…), pamests rotaļu sunītis, saule, bērza zariņš, piparkūku mājiņa, noklīdis čiekurs, noplukusi Ziemassvētku eglīte u.c. Ledaini salta ir brūnā krāsa, kas atmiņā liek atcerēties atmiņas par izstādīto lopu vagonu Torņakalna stacijā vai varbūt sasalušo Sibīrijas zemi. Vientuļie un mēmie tēli liek tikai nojaust robežu starp vecmāmiņas atmiņu un mākslinieka ideju par tām. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ērika Apaļā spēja savā gleznu sērijā pārradīt personīgus notikumus par universālām zīmēm, piedāvājot caur dziļi individuālu skatījumu niansētu vizuālu interpretāciju kopējai 2. pasaules kara vēsturei,” izvēli pamato LNMM Izstāžu zāles “Arsenāls” izstāžu kuratore, Radošās darbnīcas vadītāja Līna Birzaka – Priekule.

“Kombinējot biogrāfiskas atsauces ar semiotiskām konstrukcijām, kas novestas līdzi filigrānām abstrakcijām, izmantojot reducētu krāsu paleti un pakļaujot izstādes telpu, Apaļajam izdevies radīt jaudīgu izstādes koptēlu. Īpaši izceļams ir gleznu cikls “Tukums - Tomska”, kurā caur personīgās mikrovēstures prizmu, ļoti aizkustinošā veidā, bet izvairoties no lieka sentimenta, tiek pārlasīta viena no mūsu neērtās vēstures lappusēm,” papildina mākslas zinātniece Solvita Krese.

Ginta Gabrāna izstādi “Lielā fināla atklāšana” Mākslas stacijā “Dubulti” (21.06.–13.09.2020.)

Nominācijas pamatojums: “Neilgi pēc valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa atcelšanas Mākslas stacijā “Dubulti” Gints Gabrāns sarīkojis “Fināla lielo atklāšanu”, kas postpandēmijas laikā ieguvusi pavisam grotesku noskaņu. Izstādē apskatāms ne tikai mākslinieka pēdējos gados radītais papildinātās realitātes aplikācijas projekts “SAN”, kas jau pieejams daudzās Latvijas vietās, bet arī video darbs un digitālās izdrukas, ko papildina komponista Platona Buravicka mūzika.

Izstādē ar mākslīgā intelekta palīdzību transformētie tēli – atklāšanu regulārie apmeklētāji atlasīti no 2000 sociālajos tīklos pieejamajiem attēliem no laikmetīgās mākslas izstāžu atklāšanām. Gleznieciskie tēli šķiet kā izkāpuši no Bēkona gleznām - aizmigloti, formā deformēti, bailes uzdzenoši. Tomēr par spīti traģiskajam izskatam tie uzjautrina ar savu komisko pārspīlētību un liek domāt par attiecīgās sabiedrības grupas prioritārajām vērtībām.

Transformētie un nu jau papildinātajā realitātē lidojošie foto vērš uzmanību uz mākslas iestādēs iedibinājušos hierarhiju, liekot aizdomāties par to, kā tiek finansēti projekti, par priekšrocībām, kas dažiem ir un dažiem nav, utt. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ginta Gabrāna spēja savienot materiālu (tehnoloģiju) ar ideju, kas ir pieejama ne tikai konkrētajā izstāžu vietā, bet arī katram savā istabā.

Klīstot pa izstādi, prātā atausa 1965. gadā vācu amerikāņu, mākslinieka Hansa Hākes manifests, kurā viņš rakstīja par tādu mākslu, kas pieredz un reaģē uz vidi, mainās, nav pastāvīga, kuras formu nav iespējams precīzi paredzēt, par mākslu, kurai vienlīdz svarīga ir tās formu un arī vide, kurā tā atrodas. Par to arī nominācija,” izvēli pamato LNMM Izstāžu zāles “Arsenāls” izstāžu kuratore, Radošās darbnīcas vadītāja Līna Birzaka – Priekule.

““Dzīvās” mašīnas izmantojums šajā gadījumā priecē, jo vizuālie efekti ir programmatūras veikums, līdz ar to aktualizējot vieniem acīmredzamo, citiem vienaldzīgo pretīgumu, kuru ietver nedzīvā apdvešana ar iztēlotu dzīvību, pavisam reālus nedzīvā atdzīvināšanas mēģinājumus, kā arī dzīvā un nedzīvā apvienošanas projektus. Ja robokopa vai kiborga ideja tev neuzdzen šermuļus, tad atliek tikai pamēģināt tādu pagatavot un par vēlu atjēgties šausmu ielejā. Mašīnas nemājīgums, izsakoties psihoanalītiskos terminos, ir tikai viena no Gabrāna darbu tēmām. Tie ir estētiski pievilcīgi un ne vien atgādina, bet patiešām ierakstās dažādu modernisma glezniecības novirzienu lokā. Te var piemetināt fotogrāfa Tomasa Strūsa “Muzeju fotogrāfijas”.

Gabrāna uzstādījums nav tik uzskatāms. Netiek atklāts, kādu mākslu ļaudis ikreiz ir savākušies vērot. Arī atsauces uz pagājušā gadsimta sākuma vizuālās mākslas strāvojumiem nav nolasāmas kā seno vērtību atklāšanas akts, liecība par nemainīgām patiesībām vai arī modernisma, bet varbūt mūsdienu kultūras kritika,” papildina filozofs Kārlis Vērpe.

Rasas un Raita Šmitu darbu “Atmosfēriskais mežs” (2017–2020) mākslas un mediju centra “ZKM” Karlsrūē (Vācija) organizētajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas” (22.05.2020.–28.02.2021.)

Nominācijas pamatojums: “Rasas Šmites un Raita Šmita mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs”, kurš tiek eksponēts Bruno Latūra un Pītera Veibela kurētāja izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas”, reprezentē jau nākamo mākslas spirāles vijumu tehnoloģiskajā neospirituālismā, iezīmējot vismaz trīs vērā ņemamas kvalitātes: Pirmkārt, tas ir mākslinieciskais pētījums. Respektīvi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir izmantoti nevis jebkāda veida refleksijai, bet jaunu zināšanu radīšanai. Tā objekts ir Šveices Alpu skujkoku meži, kuri šobrīd cieš no sausuma, un tajos radītā “dzīvā observatorija”.

Otrkārt, pateicoties virtuālajam tehnoloģijām, tas ir reizē globāls un reizē lokāls, tas vienlaikus pievēršas pētnieciskai un politiskai ekoloģijai, tas liek mums pārvērtēt mūsu attieksmi pret mūsu planētu un piedalās diskusijā par zemes (Gajas) dekolonizāciju. Treškārt, tas gluži vienkārši ir labākais zināmais virtuālo tehnoloģiju radītais mūsdienu ainavas mākslas piemērs. Tas ir estētiski bagātinošs. Tas ir meditatīvs. Tas ļauj atgūt zaudēto harmoniju un līdzsvaru. Tas nes mieru,” izvēli pamato Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors un prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis.

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja astoņus mākslas notikumus, un to vidū bija:

Aigara Bikšes skulptūras “Mediķi pasaulei” pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja no 2020. gada 16. jūnija;
Romana Korovina izstāde “Ceļš starp priedi un krūmu” galerijā “Mākslas XO” (14.05.–27.06.2020.)
Ievas Kraules Kūnas un Annas Bernardes izstāde “Sveiciens 8. martā” Rīgas Cirka Ziloņu zālē (08.03.–12.03.2020. / izstāde bija plānota līdz 3. aprīlim, bet COVID-19 ierobežojumu dēļ bija skatāma vien četras dienas);
Frančeskas Kirkes izstāde “trauslums / fragile” Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (14.1.2019.–16.02.2020.);
Skuja Braden izstāde “Samsāra” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (14.03.–27.09.2020.).

Purvīša balvai nominēti "Skuja Braden", Kaspara Groševa, Līgas Spundes un Valda Celma darbi