Vārds pa vārdam, un saproti, kāpēc viņš izvēlējies sargāt mūsu mežus un nav zaudējis ticību, ka cilvēki vairumā gadījumu dabu mīl, viņiem tikai jāatgādina, kas ir patiesi svarīgās lietas.

Zoodārzs gliemežiem un gorillas

“Esmu uzaudzis Rīgā, Ziepniekkalnā, vecā privātmājā Beverīnas ielā ar visnotaļ mežonīgu dārzu, bet vēlāk pārcēlos uz Lestenes pagastu,” stāstu par sevi Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus loģiski sāk ar vides raksturojumu. “Mūsu dārzā bija saauguši lieli koki un krūmi. Biju Rīgā, bet visapkārt daba – skudras, vāveres, eži un putni. Domājot par to, kā radās interese par dabu, man jāsaka – tā nevis radās, bet nepazuda. Lielākoties visiem bērniem, kamēr viņi ir mazi, interesē, kas tur apkārt rāpo un čivina. Daba mani vienmēr ir interesējusi – vispirms kukaiņi, jo tie bija viegli novērojami, piemēram, skudras mājas sienā… Lasīju grāmatas par dabu. Sērijā Apvārsnis bija grāmata par gorillām Āfrikā. Sēdēju pie plaisas mājas sienā, kur dzīvoja skudras, un tāpat kā šimpanzu un gorillu pētnieki no grāmatas savās piezīmēs rakstīju, ko tās dara. Kad bijām mazi, visi trīs brāļi taisījām gliemežu zoodārzus – bļodā likām augus un gliemežus. Arī akmeņus un piepes kolekcionēju.”

Viestura vecāki bija latviešu valodas filologi un redaktori, un viņi ļāva dēliem pašiem attīstīties tajā virzienā, kas viņus interesēja. Arī vecākiem bija interese par dabu, īpaši mammai. “Kad sāku vairāk interesēties par putniem, izrādījās, ka viņai ir vecs putnu noteicējs, kas izdots 60.–70. gados. Man bija astoņi gadi, kad tieši mamma uzdāvināja Džeralda Darela grāmatu Mana ģimene un citi zvēri, sakot – re, tur arī par tādu puiku kā tu, kuram interesē visādi kukaiņi.”

Par Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru Viesturs kļuva jau 12 gadu vecumā. Piecpadsmit gados viņš biedrībā sāka piestrādāt, galvenokārt brīvprātīgi, bet bija arī mazi algoti darbiņi. “Joprojām esmu biedrībā, citur darbu meklējis neesmu. Sanāca, ka sāku šajā jomā strādāt, pirms vēl ieguvu izglītību. Labi, ka pirms stāšanās Bioloģijas fakultātē bija sagatavošanas kursi. Esmu pārliecināts, ka pat ar visu manu interesi par dabu netiktu uzņemts, jo skolā bioloģiju neapguvu tik labā līmenī, lai varētu iestāties augstskolā. Vairāk uzzināju pats, nekā iemācīja skolā.”

Ornitoloģijas biedrībā Viesturs nav tikai valdes priekšsēdētājs – viņš cīnās par finansējumu, rakstot projektus, jo biedrība ir nevalstiska organizācija, un piestrādā arī kā brīvprātīgais. Pievēršoties ornitoloģijai, viņam pat sapņos neesot rādījies, ka tik daudz laika būs jāvelta papīriem un jāsēž pie datora. “Lai saglabātu saskarsmi ar putniem, iesaistos brīvprātīgajos darbos, piemēram, esmu brīvprātīgais putnu uzskaišu veicējs. Pēc tam ar iegūtajiem datiem papildinām dažādas putnu uzskaites programmas.”

Svarīgi ir tikai patiesi fakti

“Cenšos ievērot principu, ka aktīvisma pusei ir jābūt objektīvai, respektīvi, balstītai faktos, cik nu mēs kā subjektīvas būtnes varam būt objektīvi. Kad nonāk līdz aktīvismam, kur jāiekustina sabiedrība, protams, ir vajadzīgs emocionālais slānis, turklāt skaitļus un faktus mēs uztveram emocionāli. Domājot par sabiedrības iesaistīšanu, emocionālā puse ir būtiska, tomēr gribētu domāt, ka no faktiem es neatkāpjos arī šajā gadījumā. Tas ir svarīgi ticamībai. Savulaik mans kolēģis, domājot par cīņu par mežiem, teica: “Mums ir vieglāk, jo mums nav jāmelo.” Respektīvi, ja tu balsties uz faktiem, tad tam, ko tu saki, vajadzētu būt lielākam svaram nekā tad, ja tu balsties ideoloģijā vai tikai emocijās. Ja gribi, lai cilvēki iesaistās, lai atbalsta, svarīgi ir nemelot.”

Runājot par patiesiem faktiem, pētnieks stāsta, ka izplatīta problēma un visspēcīgāka demagoģija reizēm ir tas, ka cilvēks paņem mazu sev vēlamo patiesības krikumu un, balstoties uz to, uzbūvē secinājumus. “Tā ir ļoti nelāga lieta, īpaši, ja ar to nodarbojas cilvēki, kas pozicionē sevi kā zinātnieki. Manuprāt, mums visiem ir svarīgi rīkoties, balstoties uz labāko pieejamo informāciju. Protams, arī zinātnē var būt jauni pētījumi un nākt klāt līdz šim nezināmi fakti, kas liek pārskatīt iepriekšējos priekšstatus.” Vēl Viesturs uzsver, ka cilvēkam noteikti kaut kam ir jātic. Ne vienmēr visu var savām acīm apskatīt, tāpēc jābūt kādai autoritātei. “Gribētos, lai šīs autoritātes sabiedrībai ir zinātnieki, kas ir savas jomas eksperti. Tāpēc man liekas izcili nelāgi, ja kāds zinātnieks neskatās uz datiem objektīvi, bet, piemēram, politisku apsvērumu dēļ sāk sagrozīt datus, interpretēt vēlamā gaismā. Tad mēs virzām sabiedrību tur, kur faktiem vairs nav nozīmes.”

Saglabāt līdzsvaru palīdz grāmatas bērniem

Jau kopš bērnības Viesturam ir vēl viena sirdij tuva aizraušanās – rakstīšana. Viņa mamma strādāja izdevniecībā Zinātne, un viņš reizēm gājis viņai līdzi uz darbu. “Rakstīju dzejoļus. Tagad tos pārlasot, gan kļūst mazliet neomulīgi, bet tam astoņgadīgajam puikam esmu gatavs piedot. Rakstīju stāstus, kā maijvaboles karo ar citiem radījumiem, kas tām mēģina darīt pāri.”

Starp citu, tieši rakstīšana tagadējam Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājam savulaik palīdzējusi nonākt pie ornitoloģijas. “Savulaik žurnālā Zīlīte notika konkurss, bija jāuzraksta stāstījums par dabu. Uzrakstīju par saviem novērojumiem un ieguvu balvu – binokli. Tieši tas nofokusēja manu interesi par putniem. Arī pirmo atlīdzību saņēmu nevis par biologa-ornitologa darbu, bet par rakstīšanu. Pusaudžu gados uzrakstīju rakstu par dārza putniem avīzē Atmoda Atpūtai un tā nopelnīju savu pirmo naudiņu.”

Un viņš joprojām raksta dažādiem ar dabu saistītiem žurnāliem un savā blogā. Viesturs atzīst – strādājot dabas aizsardzībā, lielākoties raksti esot dusmīgi, bet tāda ir viņa reakcija uz problēmām. Viņš mēģinot skaidrot, kāpēc ir problēmas un ko vajadzētu darīt, lai to nebūtu. “Ja arī iestājos par pareizo lietu, tas nemitīgais negatīvisms vienalga visu saindē. Tāpēc bērnu grāmata Meža meitene Maija tapa kā atslodzes pasākums garīgā līdzsvara nodrošināšanai. Ideju pameta jaunākais brālis, sakot, ka es varētu kaut ko rakstīt bērniem. Pirms tam biju pazīstams ar rakstnieci un dzejnieci Inesi Zanderi, kura arī ilgu laiku ir Ornitoloģijas biedrībā. Viņa ar mani bija konsultējusies par putniem, bet es ar viņu – par literatūru. Aizsūtīju Inesei manuskriptu un apvaicājos, vai tā varētu izskatīties grāmata. Biju patīkami pārsteigts, kad viņa atbildēja apstiprinoši. Ineses meita Alise Nīgale, kura vada izdevniecību Liels un mazs, piekrita to izdot.”

Viesturs mazliet bija cerējis nodalīt sevi kā dabas aizsardzības cilvēku un sevi kā rakstnieku. “Lai neaptraipītu bērnu grāmatas ar negatīvismu, kas ir manā ikdienas darbā. Bet, tā kā esmu viens un tas pats cilvēks, man tas īsti neizdodas. Ar to jāsamierinās. Esmu brīvā laika rakstnieks, un saukt sevi par rakstnieku (lai arī reizēm daru) man šķiet nedaudz pārspīlēti.” Tāpēc tas, ka izdevniecība grāmatu pieteica konkursam un tā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem 2020. gadā, Viesturam bija pārsteigums.

Ja jau šī grāmata izdevās un tika novērtēta, tātad bija jāturpina rakstīt. Sadarbība ar Inesi Zanderi tapa nākamā grāmata Korras pasaules – par zaļo vārnu. Patlaban top Viestura trešā grāmata bērniem. “Es meklēju Teodoru ir daļēji balstīta manā pieredzē, bet nav autobiogrāfiska. Man bērnībā svarīgs autors bija Džeralds Darels, tāpēc šī grāmata zināmā mērā ir veltījums viņam.”

Re, ēdamais ceļš!

Viestura un viņas sievas Lauras ģimenē ir četri bērni: Nora (15), Marta (13), Dārta (8) un Jānis (7). “Vecāki man ļāva skatīties uz pasauli pašam no sava skatpunkta, neko nespieda, un arī es ļauju saviem bērniem augt atbilstoši manai pieredzei. Daudz dodamies uz mežu, tāpēc domāju, ka maniem bērniem par to ir lielāka izpratne nekā vairumam. Kad ejam mežā, skaidroju viņiem un rādu. Mežs ir mums ap māju, izejot pa durvīm, uzreiz esam dabā. Negaidu, ka kāds no maniem bērniem kļūs par biologu, bet izpratne par dabu viņiem būs. Diez vai vecākās meitas teiktu, ka viņām ir īpaša interese par dabu, bet zināšanas ir. Arī izdzīvošanas līmeņa izpratne – pilsētas bērniem tās reizēm pietrūkst. Viņas, piemēram, zina, kāda izskatās čūskoga un ka tā ir indīga. Dēlam ir savs skatījums uz dabu. Pie mājas ir aizaudzis grāvis. Mums ir tāds džungļu pārgājiens – aizej mežā un tad lauzies gar grāvi. Aizejam, laužamies, laužamies, un vienu brīdi puika saka: “Re, ēdams ceļš!” Vaicāju, ko nozīmē. Tad apskatos, ka no sava auguma augstuma neesmu pamanījis to, ko viņš redz no sava skatu punkta, proti, tur ir tāda maza taciņa, visa noaugusi ar zaķskābenēm. Un viņš zināja, ka tās ir ēdamas.”

Viesturs neslēpj lepnumu arī par to, ka bērni lasa un interesējas par latviešu valodu, literatūru. “Jānis lieto tādus vārdus, ko pat es ikdienā nesaku. Viņš man prasīja: “Kas tas ir – visu dienu iet, bet uz priekšu netiek?” Saku: “Pulkstenis.” Viņš vaicā: “Bet, tēti, kā vēl var pateikt? Nu kā, kā? Laikrādis!””

Mežs kā parks nav mežs

“Nedomāju, ka lielākā daļa cilvēku rēķina visu naudā. Tie, kas rēķina, bieži vien ir lēmumu pieņēmēji, reizēm arī lobisti, kas lēmuma pieņēmējus ietekmē. Dažreiz, kad iesaisties diskusijās par mežu jautājumiem, ja tās notiek Zemkopības ministrijā, tiešām šķiet, ka burtiski katrs nenocirstais koks tiek rēķināts kā zaudējums, kas būtu kaut kā jākompensē. Taču lielākoties nav tik traki – arī ar tiem pašiem meža īpašniekiem. Savulaik Latvijas faktiem esam pasūtījuši aptaujas, lai noskaidrotu mežu īpašnieku viedokli. Lielākā daļa domā, ka vajadzētu noteikt mežizstrādes aizliegumu putnu ligzdošanas laikā. Zinām, vairums uzskata, ka nevajadzētu samazināt koku ciršanas vecumu. Pieņemu, ka ir ne mazums meža īpašnieku, kas uz mežu skatās kā mēs uz savu dārzu. Ekonomisko labumu varam gūt, audzējot, piemēram, gurķus, lai nav jāpērk veikalā, bet mēs nerēķinām savu dārzu koksnes kubikmetros. Bez ekonomiskajām vajadzībām mums ir arī nemateriālās.”

Pēc Viestura domām, cilvēki dažkārt dabai nodara kaitējumu tāpēc, ka viņiem trūkst izpratnes par kādu lietu, nezināšanas dēļ. “Reiz īpašnieks, kurš apsaimnieko savus mežus un sniedz pakalpojumus citiem, pastāstīja, ka, zāģējot koku, nogāzās ligzda ar putnu mazuļiem. Kopš tā laika viss – viņš vairs putnu ligzdošanas laikā mežu necērt. Kamēr cilvēks ar to nav saskāries, viņš par to pat neaizdomājas.”

Vēl viena lieta, uz ko norāda Viesturs, ir cilvēku priekšstats par kārtību. “Reizēm skatāmies uz mežu kā uz nedaudz mežonīgu parku, kur paelpot svaigu gaisu un ēnā pastaigāt. Tieši šāds viedoklis veicina vēlmi mežā uzturēt parka kārtību. Nokrituši koki šķiet neglīti un aizvācami, bet mežam kā ekosistēmai tie ir ļoti būtiski. Ne velti mežu dabiskuma rādītājs ir tas, cik tur ir beigtu koku, jo ļoti daudzas sugas ir atkarīgas tieši no tiem.”

Ornitoloģijas biedrības vadītājs atminas vairākus sirdi sildošus gadījumus, kad cilvēki, kuriem pieder mežs, atraksta, ka grib uzzināt, kā saimniekot, lai dabai būtu pēc iespējas labāk. “Domāju, nav jau šobrīd tik slikti, ka viss tiek rēķināts tikai naudā. Un, veicinot izpratni, situāciju varētu arvien vairāk uzlabot.” Bet te sākas lielākās cīņas, jo ne tikai dabas aizstāvji grib izglītot sabiedrību, bet arī otras puses – mežu izzāģētāju, komersantu – pārstāvji. “Ik pa laikam pagalmā iebrauc cilvēki, kuri nez no kurienes uzzinājuši, ka mums pieder mežs. Viņi apvaicājas, vai mums nav plānu to izcirst. Pa laikam ir kampaņas – ja nenocirtīsi, atnāks zaļie un aizliegs cirst. Par cilvēku prātiem ir nemitīgas cīņas. Otrai pusei, kas ir ieinteresēta iegūt koksni, finanšu resursu ir daudz vairāk nekā mums, bet, kā jau teicu, mums ir vieglāk, jo mums nav jāmelo. Respektīvi, mūsu pusē visbiežāk ir fakti, un pēc tā es arī redzu – mēs neesam pilnībā pavērsuši sabiedrības kopējo noskaņu uz dabai draudzīgu mežu apsaimniekošanu, bet tajā pašā laikā, ja skatās izmantoto naudu pret sasniegto rezultātu, dabas aizsardzības organizācijas izrādās superefektīvas.”

Dabā visa ģimene

Iekšējo mieru Viesturam palīdz saglabāt vairākas lietas. Viena no tām ir laba mūzika, kas gan bērnībā bijusi vecumam neatbilstoša, piemēram, Elvis Preslijs. “Vecākiem bija lenšu magnetofons, un es klausījos ierakstus tik daudz, ka tas salūza. Mamma, izmantojot matu gumiju, salaboja, lai tas atkal darbotos.” Vēlāk viņam iepatikās Fredijs Mekurijs un Queen. Trīs Viestura bērni ir pievērsušies mūzikai un iet mūzikas skolā – Marta spēlē vijoli, Dārta – klarneti, Jānis – akordeonu. Vecākajai meitai mūzikas skola īsti neiepatikās.

Viestura sieva Laura arī ir bioloģe. “Esam kursa biedri, vienu brīdi Laura strādāja Latvijas Ornitoloģijas biedrībā. Tā mēs iepazināmies. Manai sievai ir cieša saikne ar mežu, jo viņas vecāki un vecvecāki strādāja mežā. Mēs tagad dzīvojam sievas vecmammas mājā, kas tik celta kā mežsarga māja. Laura kopš bērnības ir meža vidē, tāpēc dabas aizsardzības un citos jautājumos mums ir visai līdzīgas domas.”

Esot dabas aizsardzības pusē, vienmēr gan jārēķinās ar pasmagu cīņu, un Viesturs ar nodarbojoties jau kopš 2008. gada. “2007. gadā kļuvu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētaju. Esmu jau pieradis pie nemitīgās cīņas. Tāpat kā citās jomās, arī dabas aizsardzībā lielākā problēma ir tā, ka mēs nevis nezinām, kas ir jādara, bet negribam darīt. Ja mana nostāja ir faktos un zinātnē balstīta, tad zinu, ka iestājos par pareizo lietu. Reizēm jau ir tādi grūti brīži, bet tad tu ieej mežā un saproti, ka šo vietu nosargāt ir būtiski.”

Saskatīt meža patieso vērtību

“Jāatzīst, ka neesmu pats sev noformulējis, kāpēc es to daru un kāpēc turpinu. Droši vien tie ir dabiski soļi attīstībā – sākas viss ar interesi, gribu izzināt, un tad vienā brīdī atklāj, ka putniem sliktu dara tā vai cita cilvēku darbība. Un tad ir dabiski tiekties uz to, ka tā nevajadzētu darīt. Jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik ļoti dabā viss ir saistīts. Ka tas nav stāsts par retiem un aizsargājamiem putniem, bet tas ir stāsts arī par mums.

Ja mūsu apkārtnē zūd dzīvība, tad kaut kas ir aizgājis šķērsām. Reizēm cilvēki jautā – kāda jēga no kāda putna vai radījuma? Man tas šķiet mazliet necienīgi. Vai tiešām visām sugām, kas dzīvo uz šīs planētas daudz ilgāk nekā cilvēki, tagad pēkšņi jāattaisno sava eksistence mūsu acīs tikai tāpēc, ka te esam? Cilvēks, mani ieskaitot, ir egocentriska būtne, tāpēc dabas aizsardzība jau lielākoties ir par cilvēku. No praktiskiem apsvērumiem zinām, ka dabas daudzveidība, putnu dziesmas – tas viss ne tikai ornitologiem, bet vispār cilvēkiem palīdz nodrošināt veselību. Ir daudz pētījumu par to, ka atrautība no dabas rada, piemēram, garīgas problēmas, un būšana dabā šīs problēmas var mazināt. Dabas aizsardzība ir stāsts par cilvēka veselību. Mums liktos neaptverami nojaukt Pēterbaznīcu, bet reizēm tas, ko iznīcinām, ir vērtīgāks un senāks par šādu būvi. Norokot purvu vai iznīcinot mežu, iznīcinām ne tikai objektu, bet arī dzīves vietu daudzām radībām. Mežiem un purviem ir ne tikai tūrisma un estētiskā nozīme tāpat piramīdām vai Pēterbaznīcai, bet vēl daudz, daudz lielāka.”

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts Deivids Adžejs saņems pasaules prestižāko apbalvojumu