Pirms gadiem pieciem izlēmis par labu mūzikas dzīvei, Miķelis kopā ar grupu "Ezeri" ir ierakstījis divus albumus, kāpis uz mazām un lielām skatuvēm kopā ar Vladislavu Nastavševu, grupu "Instrumenti", Jāņa Šipkēvica kūrēto projektu Nepāriet un citiem augstas raudzes mūziķiem. Nesen decembrī Miķeļa šarmantā balss bagātināja Viktora Runtuļa veidoto Cabaret uzvedumu.

Vai tevi jelkad ir piemeklējusi doma: gribu būt slavens?

Būtu melots, ja teiktu, ka nekad, bet tas nav iemesls, kāpēc izvēlējos nodarboties ar mūziku. Turklāt mūzika, ko veidoju es, nav tā, kas padara slavenu. Tādam nolūkam es rakstītu citādāku mūziku un savādāk to pasniegtu. Mani vienkārši ļoti interesē mūzika kā parādība un tas, kādas ir manas iespējas tur kaut ko izdarīt. Taču pēdējā laikā sajūtu, ka atpazīstamība dod arvien plašākas iespējas strādāt dažādos virzienos, par ko esmu ļoti, ļoti pateicīgs. Jo katra sadarbība ir milzīga skola, kas dod impulsus, kādus nedabū, pats savā sulā vāroties. Tas ļoti bagātina.

Vienu mērķi mūzikā esi jau īstenojis: izveidojis savu muzikālo platformu – grupu Ezeri.

Iepriekš spēlēju dažādās grupās, tāpēc Ezerus apzināti sāku viens pats – gribēju izdomāt un izdarīt pilnīgi visu no sākuma līdz beigām. Bija azarts – vai es to spēju? Bet pamazām man arvien vairāk gribas sadarboties, un jau labu laiku Ezeros esam trīs – es, Krišjānis Bremšs pie bungām un Kristians Priekulis pie basa. Joprojām esmu tas, kurš raksta vārdus, izdomā dziesmas karkasu vai melodiju, bet aranžējam visi kopā. Mūsu otrā albuma Sāls prezentācijas koncertā mums pievienojās ļoti talantīgs pianists Rūdolfs Macats, un, iespējams, turpmāk būsim četri, jo jūtos ļoti laimīgs, cik kupli grupa tagad skan.

Kā tu raksturotu to, ko spēlē Ezeri?

Zinātkāra mūzika. Tā var teikt? Man tas skan neticami loģiski! Mēģinām neiet ierastus ceļus, meklējam jaunas takas, lai ir pārsteigumi. Bet skanējums nav arī traki eksperimentāls, lielākoties spēlējamies ar harmoniju un melodiju. Taču katra dziesma ir ceļojumiņš laikā – katra sekunde tevi kaut kur virza. Man gribētos domāt, ka Ezeru mūzika aizved uz vietām, kur vēl nav būts.

Eksperimenti tev tīk arī dzīvē?

Manas attiecības ar standarta dzīves ritmu ir tādas, ka ik pa laikam mēģinu to nomainīt. Man ir grūti dzīvot vienā režīmā. Pēdējā laikā gan ļoti izjūtu, ka zināma struktūra un kārtība palīdz progresēt. Man vajag dažas pamatlietas kā stingrus pieturas punktus, bet pārējais ap to var būt mainīgs, arī eksperimentāls.

Un piedalīšanās Viktora Runtuļa Cabaret projektā ir viens no šādiem eksperimentiem.

O jā! Kad Viktors pavasarī piezvanīja, teicu, ka man vajag dažas dienas apdomāties. Patiesībā domāju, ka šajās dažās dienās jāatrod, kā pieklājīgāk atteikties. Zināju, cik profesionāls un kvalitatīvs tas pasākums ir, bet…Tas nav man, tā ir pilnīgi cita pieeja! Esmu bijis arī uz lielām skatuvēm, taču kā ģitārists. Bet te – solists! Tomēr pamazām apjautu, ka šausmīgi nožēlošu, ja atteikšos, jo tā ir iespēja būt daļai no baigā piedzīvojuma.

Projekts ir tik daudzšķautņains, tur ir tik daudz iesaistīto, ka gribas būt klāt, kad tas viss nāk kopā. Sapratu arī, ka tad man jākļūst par labāku dziedātāju – un kas gan ir vēl labāka pilnveidošanās motivācija nekā apziņa, ka tūlīt būs jānodzied padsmit izrādes!

Ko vēl tev dzīvē gribētos izmēģināt?

Stockpot čili izaicinājumu! Man patīk asi ēdieni, un Ģertrūdes ielas Stockpot vispār ir mana mīļākā ēstuve, jo tur viss ir ļoti garšīgs. Reizi gadā viņi uztaisa super asu ēdienu ar čili, un cilvēki mēģina to apēst. Ja apēd – dabū tēkreklu, ja neapēd – nedabū kreklu.

Tu to darītu krekla dēļ?!

Nu ir jau arī gandarījums, ka esi ticis ar to galā… Lielais izaicinājums, ko kādudien gribētos īstenot, būtu uzrakstīt lielformāta skaņdarbu. Ezeru albumā ir viena dziesma, ko izpilda stīgu trio. Pirmo reizi mūžā izrakstīju notis savai dziesmai, lai varu tās iedot citiem mūziķiem. Parasti radošais process grupā ir netīrāks – es rādu akordus, un mēs kopā pat stundām ilgi domājam skanējumu. Ja pieaicini citus, kuriem ir aizņemta ikdiena, vajag maksimālu skaidrību, ko no viņiem gribi. Tā pieredze bija brīnišķīga – ieraudzīt, kā tas, ko esi iztēlojies, atdzīvojas, skan un uzplaukst. Tagad ļoti gribētos sacerēt kaut ko lielam sastāvam – orķestrim.

No kāda izaicinājuma tu tomēr atteiktos?

Līdz šim muzikālajos projektos, kuriem esmu piekritis, man patikusi mūzika vai cilvēki, kas tajos piedalās. Kad sākām strādāt ar Vladu Nastavševu, biju šausmīgi nobijies. Mana loma bija būt ne tikai ģitāristam – man viņa mūzika bija jāpārceļ uz bungām, basu un ģitāru. Bija bail, bet man patika Vlads, patika viņa mūzika. Līdzīgi ir arī ar pārējiem projektiem, kuros esmu piedalījies. Ja līdz galam neticētu pasaulei, kas tur tiek radīta, droši vien atteiktos. Bet man ir ļoti paveicies, jo nav bijis jāiziet uz lieliem kompromisiem, kur mans iekšējais kompass rādītu pilnīgi citā virzienā. Bet citādi… Droši vien negultos bedrē ar čūskām. Tas vispār varētu būt jebkas, no kā ir šausmīgi bail.

Un tas būtu?

Čūskas, ar zirnekļiem arī neesmu draugos. Īstenībā diezgan bieži jūtos nobijies. Muzikālā ziņā bail, ka nespēšu attaisnot to atbildību, kas uz mani likta, piepildīt klausītāju gaidas. Tās ir ikdienišķās bailes, kurām visu laiku mēģinu kāpt pāri. Kad saki jā kādai jaunai lietai, iekšēji jau vienmēr ir drebulītis – vai to spēšu. Ja to pārvari, iestājas patīkams miers.

18. novembrī kopā ar Laimu Jansoni un DJ Monsta biju aicināts piedalīties Valsts svētku koncertā Nacionālajā teātrī. Izteikti akadēmisks pasākums ar operas solistiem, Liepājas Simfonisko orķestri, kori Kamēr... Man bija jādzied dziesma Dzīve sauc ar Broņislavas Martuževas tekstu, kam ir bieza un smaga vēsture, bet muzikāli dziesma ir umpapā stilā. Kad pasākums nāca virsū, nobijos arvien vairāk – jādzied, turklāt šlāgeris, kas nav mana ikdiena, un zālē sēdēs visi prezidenti un valdības cilvēki…

Pret tādām bailēm jācīnās procesā – ieguldot darbu un ticot, ka tas tevi izvedīs cauri. Vislielākās bailes man ir būt nesaprastam. Ka cilvēki to domu, ko, tavuprāt, esi izteicis ļoti skaidri, ir sapratuši pilnīgi savādāk. Tad sāc domāt, ka varbūt nemāki no sevis dabūt ārā to, kas pašam šķiet tik neticami skaidrs. Tas ir biedējoši. Un arī jocīgi, jo labi apzinos, ka mūzika, ko rakstu, nebūs saprotama visiem.

Esi domājis mūzikā vēl kaut ko mācīties?

Kopš septembra mācos dziedāšanu pie Ingas Bērziņas (Inga skolojusi solistus Daumantu Kalniņu, Jolantu Gulbi-Paškeviču, Ievu Kerēvicu, Aiju Vītoliņu. – Red.). Viņa ir lieliska skolotāja! Reiz es, iespējams, pastudēšu kompozīciju, lai varu uzrakstīt to lielo darbu... Man ar mūzikas studēšanu raibi gājis – ik pa brīdim izdomāju, ko vajadzētu pamācīties, bet interešu daudz un fokuss nepārtraukti mainās.

Pirms gada jau biju izlēmis par kompozīcijas studijām, bet nu attopos kā Cabaret solists. Sānu vējiņš uzpūta… Ja tagad sāktu no nulles, varbūt mācītos spēlēt kontrabasu. Vibrējošs instruments rada nenormāli foršu ķermenisko sajūtu. Kad ieraugu kontrabasu, vienmēr gribas pieiet un paraut stīgu. Bet ģitāra arī ir forša!

Kāds tagad ir tavs muzikālais mērķis?

Zinu, ka ir mūziķi, kas skaidri izplāno, ka pēc diviem gadiem uzstāsies Arēnā Rīga, un uz to arī iet. Mani mērķi ir vairāk iekšēji – turpināt rakstīt savu mūziku, piedalīties arī citos projektos un redzēt, kā tas viss attīstīsies. Noteikti gribētos vairāk koncertēt ar Ezeriem. Diemžēl Latvijā fiziski nav tik daudz cilvēku, lai mēs spēlētu bieži. Kad biju jaunāks, jūsmoju, kā man tīkamas grupas vairākus mēnešus braukā apkārt, katru otro vakaru spēlējot koncertus. Ceru, ka reiz man arī tā sanāks.

Ezeru mūzikas video ir estētiski baudīgi. Cik svarīgs tev vispār ir skaistums?

Ilgu laiku manā muzikālajā gaumē tas, ko cilvēki parasti saprot ar skaistumu, bija otršķirīgs. Daudz nedomāju par labskanību – to, lai viss ir iedziedāts un nospēlēts perfekti. Visjaudīgākie likās ieraksti, kuros sajutu emocionālo stīgu vai kuru ideja mani uzrunāja. Bet… Ideju estētika man ir ārprātīgi svarīga. Taču skaistums ir ļoti subjektīvs kritērijs.

Ir brīži, kad man kaut kas liekas vienreizēji skaists, bet cilvēkā, ar ko dalu šo pieredzi, tas neraisa nekādas emocijas. Ir taču teiciens, ka skaistums ir acī tam, kurš skatās, – katrs interpretējam pasauli, savas iekšējās sajūtas projicējot uz to, ko pieredzam. Manī noteikti ir kaut kāds skaistuma etalons, pēc kā dzenos. Atskaites punkts varētu būt kāda baigi spēcīgi trāpījusi pieredze. Mūzikā un mākslā estētiskā funkcija ir ļoti svarīga.

Esi reiz dziedājis mammas vadītajā bērnu vokālajā grupā Knīpas un knauķi?

Pavisam maz. Mēs dzīvojām Jūrmalā, un arī skolas bija tur, bet Knīpas un knauķi – Rīgā. Dziedāšanas ziņā esmu pilnīgs pašdarbnieks. Mazliet padresēja tēta mamma – viņa ir dziedājusi koros, vadījusi tos un, pirms aizgāja pensijā, pasniedza operdziedāšanu. Bet es negribēju operas balsi, neklausījos viņā. Ai, es vispār agrāk biju šausmīgi stūrgalvīgs.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu atvērts, bet tagad saprotu, ka biju kā zirgs ar klapēm uz acīm, kas redz tikai savu lietu un neko citu neņem pretī. Lai arī esmu beidzis bērnu mūzikas skolu, vidusskolas laikā mācījies arī džeza ģitāru, džeza solfedžo un teorijas pamatus Rīgas Doma kora skolas vakara nodaļā, principā mana muzikālā izglītība ir visai nosacīta. Lielākoties esmu mācījies, klausoties mūziku, kas man patīk.

Analizē un preparē to?

Sēžu ar ģitāru un mēģinu atrast skaņas, kas man iepatikušās. Esmu mēģinājis atdarināt dziedātājus, kas man patīk, piemēram, Džefu Bakliju, Pearl Jam solistu Ediju Vederu, Tomu Jorku no Radiohead. Pēdējo gadu iespējas muzicēt kopā ar ļoti labiem mūziķiem arī dod labu praksi.

Pēti ne tikai mūziku, bet arī mūziķu dzīvesstāstus. Kāpēc?

Mani interesē, kā lietas, kas mani ir uzrunājušas, radušās. Tā man ir arī ar kino – ja filma aizrauj, gribas par tās tapšanu izlasīt, dzirdēt, ko režisors par to stāsta. Esmu bijis apsēsts ar Polu Tomasu Andersonu, Stenliju Kubriku, brāļiem Koeniem, Deividu Linču, Ingmaru Bergmanu, Verneru Hercogu. Mani ārkārtīgi interesē process – kas notika, lai taptu tas, kas ir tapis. Arī tas, ka, piemēram, dziesma var kalpot par logu uz kādu notikumu sabiedrībā vai būt vēsturiska liecība.

Ko vēl tu dari ar tikpat lielu aizrautību?

Mēdzu aizrauties ar daudz ko, bet mūzika laikam ir vienīgā joma, kur aizrautība saglabājusies nepārtraukti. Jo vairāk tur uzzinu, jo vairāk uzzinu, ka ir vēl vairāk, ko uzzināt. Tas ir bezgalīgs process, un tas man šausmīgi patīk. Vēl man patīk būt ārā, dabā. Cenšos izrauties no pilsētas, braukt uz laukiem. Man patīk purvi – katrā gadalaikā braucu uz Ķemeru tīreli apskatīties, kā tur izskatās. Šosezon cenšos arī noturēt peldēšanās līniju. Tas ir kaut kas superīgs! Daudziem šķiet, ka tumšais laiks ir depresīvs, ka daba viņus limitē. Bet tā neatņem peldēšanās priekus! Pat dod – aukstu ūdeni, kur ielīst. Tā ir laba apjausma.

Klau, bet akadēmisko mūziku tētis tev neiemācīja mīlēt? (Miķeļa tēvs ir Latvijas Radio kora diriģents un Igaunijas Filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs Kaspars Putniņš. – Red.)

Vecākiem bija uzstādījums, ka man un māsai ir jāpabeidz bērnu mūzikas skola un pēc tam paši varam lemt, ko dzīvē darīt tālāk. Tētim pašam laikam vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņš jau no agras bērnības uzlikts uz mūzikas takas un viņa ceļš jau iepriekš ir izlemts. Mums ar māsu vecāki gribēja dot izvēli. Uz akadēmiskās mūzikas koncertiem gan mani veda no ļoti agra vecuma.

Pusaudža gados šajos koncertos man bieži bija nenormāli garlaicīgi, tomēr gadījās pieredzēt arī tādus impulsus un garšas, kas atstājuši pamatīgus nospiedumus. Tagad man ar akadēmisko mūziku ir ļoti labas attiecības – jo vecāks kļūstu un jo vairāk to klausos, jo vairāk dziļuma tajā atklāju. Savukārt tētis nemaz nav izteikti klasisks akadēmiskajā mūzikā, viņu vienmēr ir interesējuši arī citu žanru jaunrades meklējumi. Viņš vienmēr grib dzirdēt, ko jaunu esmu sastrādājis, mums ir interesantas sarunas. It kā mūzikā esam katrs savā pusē, bet man šķiet, ka tomēr pārklājamies.

Jo vecāks kļūsti, jo… Par ko vēl tā vari teikt?

…vairāk novērtēju kustību nozīmi. Visu dzīvi esmu mēģinājis būt kaut cik aktīvs, bet pēdējā gada laikā eju trenēties trīsreiz nedēļā, un tas ir dzīvi mainošs pasākums. Tie ir augstas intensitātes kardiotreniņi ar savu svaru. Bieži ir tā, ka pa dienu esmu nervozs, satraucies, prāts ir mudžeklī, bet treniņā izsvīstu, pārgurstu un pēc tam no stresa nav ne miņas. Tad saprotu, cik daudzas no savām problēmām pats esmu izdomājis, ka visi mentālie sabiezējumi patiesībā nozīmē, ka neesmu sevi izvēdinājis vai izdarbinājis.

Jau no bērnības tik ļoti biji mūzikā. Kas tevi dzina uz 1. ģimnāziju un vēlāk uz zviedriem – Rīgas Ekonomikas augstskolu?

Vienkārši interesants ir ļoti daudz kas… Mūzika, ko tolaik klausījos, nebija tradicionāla, tā drīzāk bija šo mūziķu pašizpausme. Man patika Niks Keivs, bet skaidrs, ka to, kā dara viņš, neiemācīsies nevienā mūzikas skolā, jo tas ir dzīves pieredžu mikslis un spēja to iznest. Tajā tu nevari iegūt ne vidusskolas atestātu, ne bakalaura grādu. Pamatskolas beigu posmā spēlēju vairākās grupās, uzstājāmies pat klubiņos, bet man patika un padevās arī matemātika. Tā kā sadzīvē vienmēr esmu bijis plūstošs, dažbrīd pat pārplūdis pāri, gribēju, lai man ir ikdienas pienākumi, ar kuriem jātiek galā. Un gribēju labu izglītību. Izvēlējos 1. ģimnāziju, kurā iekļūt vien jau bija izaicinājums.

Ar mūziku darboties nepārtraucu, tomēr nevarēju atrast īsto aizķeri. Nelikās ticami, ka reiz tiešām es varētu būt ģitārists, rokmūzikas vokālists šķita vēl nedrošāks nākotnes variants. Redzēju, ka maniem draugiem, kas darbojās mūzikā, lai nopelnītu, bieži nākas spēlēt tādu mūziku, kurai viņi sen vairs netic vai pat nekad nav ticējuši. Tāpēc nolēmu, ka ar mūziku turpināšu ķimerēties savā nodabā, jo negribu spiedienu, ka man ar ģitāru ir sevi jāpabaro. Labāk strādāšu citā jomā, lai varu palikt brīvs radošajā darbībā. Tā bija motivācija mācīties zviedros. Jāstrādā tur bija daudz.

Nekad man vēl nebija vajadzējis tik ļoti strukturēt savu ikdienu, bet tā bija vērtīga pieredze. It kā muļķīgi tikai tās dēļ vairākus gadus mācīties augstskolā, bet no otras puses – nekas cits mani nebija iespiedis tik dziļā stūrī, lai es to iemācītos! Un vēl jau – ja nebūtu izmācījies zviedros, noteiktu domātu, ka varbūt vajadzēja… Jāatzīst gan, ka šis lēmums tika pieņems no baiļu perspektīvas – šauboties, ka izdosies īstenot savu muzikālo lietu. Mēģinu lēmumus vairs tādā veidā nepieņemt un ticēt, ka man sanāks, nevis uzreiz bēgt uz rezerves variantu. Tāpat beigās sapratu, ka ar katru kāju esmu pilnīgi citā laukā, tāpēc nevienā nevaru būt pilnvērtīgi. Bija jāizvēlas.

Kas lika lemt par labu mūzikai?

Pēc zviedriem man vajadzēja pauzi, jo arī ar bakalaura grādu nebiju sapratis savu profesionālo virzienu. Pastrādāju bārā Londonā, kas bija lieliska atelpa, par sapelnīto naudu paceļoju pa Āziju. Atgriezies piedzīvoju baigo lūzumu, jo nezināju, ko darīt tālāk. Pamazām apjautu, ka mūziku atmest nevaru. Visa dzīve ap to ir riņķojusi, un, lai cik esmu mēģinājis iet stereotipiski prātīgākā un drošākā virzienā, tas vienalga atvedis atpakaļ.

Mūzika vienmēr bijusi mans lielais sapnis, lai arī brīžiem neesmu sev atzinies. Negribēju, lai ir kā stulbā filmā, kad, guļot uz nāves gultas, sev jājautā – nu, kāpēc, kāpēc neizvēlējies spēlēt ģitāru… Sāku čubināt savu mūziku, pāris pirmos demoierakstus ieliku SoundCloud, dabūju darbu žurnāla Ir mārketinga nodaļā un mēģināju dzīvi nolikt uz kājām. Man ļoti paveicās, ka manus centienus uzreiz pamanīja Šipītis. Bija arī citi, kuriem šķita, ka tas, ko daru, ir forši. Vēlāk atradu iespēju strādāt Latvijas Radio kā skaņu inženieris – montēju raidījumus, bet paralēli ņēmos mūzikā. Pēdējie trīs gadi bijuši gājiens uz augšu.

Tava matemātiskā domāšana dzīvē palīdz?

Jā, es ļoti veikli tieku galā ar sudoku mīklām! Precizitāte, loģika, sistēma – matemātikai piemīt ļoti skaistas īpašības! Tāpēc man tā tik ļoti arī patīk – tā savā ziņā ir miera osta. Tur viss ir sakārtots. Tikai jāpiesēžas, jāsakoncentrējas, un tu tiec no A līdz B. Mūzikā jau arī ir matemātika – ir daudz komponistu, kas ir izcili matemātiķi un rada sarežģītu, matemātikā balstītu mūziku, piemēram, Ņujorkā dzīvojošais komponists Krists Auznieks vai man ļoti mīļais ungāru komponists Ģērģs Ligeti. Bet sadzīvē tas nepalīdz, joprojām ir jomas kurās jūtos kā pamatskolnieks. Es gribētu mācēt iepirkt pārtiku nedēļai – tā manā skatījumā ir pieauguša cilvēka pazīme.

Esi domājis, kāda cilvēku rīcība tev ir nepieņemama?

Ja cilvēks kaut ko ļoti grib, bet mēģina to īstenot, absolūti nejūtot apkārtējos cilvēkus un viņu reakcijas uz savu rīcību. Nespēju arī saprast neiecietību pret kaut kādām citām sabiedrības grupām. Filma homo@lv, kur fiksēts pirmais praids, ir viena no skumjākajām filmām. Tas pretspēks, kas tur bija… Pāris reizes esmu gājis praidā, bet ne pirmajos. Nekad nesapratīšu, kā cilvēks nonāk līdz situācijai, ka viņš iet uz gājienu, lai kliegtu citiem virsū par kaut kādām personīgām izvēlēm. Man grūti būt tolerantam pret cilvēkiem, kas uzskata, ka viņi zina labāk, un atļaujas pārkāpt citu personīgo telpu.

Kas no šobrīd Latvijā notiekošā tev šķiet interesants?

Biju uz Dvēseļu puteni, kas bija negaidīti spēcīgs trāpījums. Man ļoti patika Lailas Pakalniņas Picas, tagad – Jura Kursieša Oļegs. Prieks, ka latviešu kino kļuvis tik jaudīgs. Man patīk, ko dara jaunā teātra trupa Kvadrifrons, – viņu idejas ir reāli asprātīgas. Arī jaunajā mūzikā notiek brīnišķīgas lietas, kaut vai tas, ko dara jaunā džeza paaudze Matīss Čudars, Kārlis Auziņš un Ivars Aratjunjans.

Un kas tevi ceļ spārnos?

Tieši ceļ spārnos? Laikam manis pieminētajām bailēm būt nesaprastam pretējā spektra puse. Rudenī ar Šipīti, Matīsu Čudaru un Eviju Vēberi bijām domājuši doties radošā nometnē, lai lēnām strādātu pie Šipīša albuma. Kopīgie laiki diemžēl nobruka, bet mājiņa bija rezervēta, tāpēc braucām katrs savā laikā un strādājām pie savām lietām. Kādu vakaru viens otram rādījām sastrādāto. Tas bija viens varens lidojums!

Es jutos tik laimīgs! Tu esi kopā ar cilvēkiem, kurus cieni un mīli, jūs viens otram rādāt savas domas un idejas, un tas tiek labvēlīgi uzņemts. Jā, mani spārno tie momenti, kur jūtu pilnīgu vienotību ar otru, absolūti abpusēju sapratni, pilnīgu tiešsaisti. Bet arī aukstās peldes ir diezgan episks pasākums. Un nevar nepieminēt veiksmīgos skatuves brīžus. Ir koncerti, kuros dzirdi tikai kļūdas, lai arī objektīvi zini, ka nav jau tā, ka kļūdies katru sekundi. Un tad ir pretēji – ka mūzika skan un notiek. Tas ir ļoti pacilājoši. To sajūtu var noķert arī mūzikas radīšanas brīdī, kad stundām ilgi esi ķimerējies un pēkšņi kaut kas atrisinās. Tas ir tirpinošs mirklis.

Kopsavilkumam – ko tu savos 28 gados esi sapratis par pasaules kārtību?

Ka dzīvojam pasaulē, kurā lietas notiks neatkarīgi no mums, bet ir svarīgi ticēt, ka mēs šīs lietas ietekmējam vistiešākajā veidā. Un vēl – ka ir jāsporto!

Jaunie un karstie. Londonā dzīvojošā Elīza Legzdiņa: "Uzdrīkstos teikt to, ko citi nevar vai negrib"