“Šodienas lietus ir rītdienas viskijs,” vēsta kāda sena skotu paruna, aicinot nezaudēt optimismu, saskaroties ar dzīves grūtākajiem brīžiem.

Šī ir reti trāpīga pamācība, kurā lietus simbolizē bēdas, bet dzintarkrāsas dzēriens – caur neatlaidīgu darbu un pacietību sasniegtos mērķus. Lieki piebilst, ka viskija slava jau sen ir tikusi pāri folkloras slieksnim un nostiprinājusies arī ārpus britu salām.

Savulaik kā vietējiem dzejniekiem, tā ASV popkultūras ikonām (Dīnam Martinam, Hamfrijam Bogardam, Avai Gārdnerei, Frenkam Sinatram u.c.) – katram bija pa kādai jestrai, asprātīgai atziņai, ar kuru viņi publiski apliecināja savu kāri pēc laba viskija.

Iespēju uzzināt vairāk par šī dzēriena tapšanas procesu un vēsturi portālam Kasjauns.lv sniedza ražotāja “Pernod Ricard” pārstāvniecība Latvijā, ielūdzot paviesoties trijās no savām viskija rūpnīcām Morejas apgabalā, Skotijas ziemeļaustrumos.

Pusdienas Skotijā

Agrs un dzestrs rudens rīts. Pēc piezemēšanās Aberdīnā mūs – desmit cilvēku kompāniju, kurā ietilpa bārmeņi, restorānu saimnieki, dzērienu speciālisti, saujiņa žurnālistu un fotogrāfs, nogādāja nelielajā Kītas pilsētiņā, Morejā.

Divas dienas ilgajā ceļojumā pa viskiju “Ballantine’s”, “Chivas Regal” un izcilā “The Glenlivet” dzimtajām ielejām bija plānots apmesties vēsturiskajā Linna namā (Linn House). Spejas upes tuvumā uzcelto 19. gadsimta savrupnamu 1993. gadā iegādājās “Chivas Brothers” un restaurēja to atbilstoši baroniālās arhitektūras principiem. Tieši no šejienes pēc kāda brīža bija paredzēts doties gājienā uz netālu esošo “Strataila” tecinātavu (Strathisla distillery), kas ir viena no vecākajām joprojām aktīvajām viskija darītavām reģionā un pasaulslavenā viskija “Chivas Regal” mājas. Taču pirms tam – namatēva ierašanās un svinīgā viesu uzņemšana.

Par ēdieniem, dzērieniem un gultasvietām gādāja “Pernod Ricard” zīmolu vēstnesis Tristans Kempbels kopā ar kādu franču pavāru un dažām bezgala laipnām nama saimniecēm.

“Ir viens noteikums: viskijs ir jādzer visiem, kuri ieradušies. Visādi citādi – jūtieties kā mājās!” izskanēja no Tristana mutes. Pēc īsām iepazīšanās sarunām un dažiem jokiem savrupnama greznajā ēdamistabā tika pasniegtas pusdienas – vista ar kārtainās mīklas ābolu pīrāgu desertā.

Eņģeļu deva

“Strataila” viskija darītavu (sākotnēji saukta par Miltaunas darītavu) 1786. gadā dibināja divi vīri – Džordžs Teilors un Aleksandrs Milns. “Chivas Brothers” ražotni ieguva vien 1950. gadā, drīz pēc tam piešķirot tai tagadējo nosaukumu.

“Strataila” tecinātavas viskijam ir īpaši cieša saikne ar pagātni. Mūsdienīgā mašinērija, kura šobrīd tiek izmantota ražošanā, darbojas harmonijā ar gadsimtus senām, nemainīgām metodēm. Šis viss ierīkots tajos pašos vecajos mūra namiņos, kuros reiz iegūtas pirmās dzēriena piles. Iespaidīgākie apskates objekti šajā viskija darītavā bez šaubām ir īpatnējie, pagodām raksturīgie namu jumti, vairāk nekā 50 gadus vecās metāla dzirnavas, kuru mehānisma pārlieku augstā kvalitāte reiz iedzina bankrotā ražotāju, un estētiski pievilcīgie vara destilācijas katli.

“Strataila”, kā jau minēts, ir viskija “Chivas Regal” mājas. Starptautiski iecienītā zīmola pirmsākumi meklējami 1801. gadā, kad Aberdīnā tika atvērts “Chivas Brothers” vārdā nosaukts luksusa pārtikas preču veikals, kura klientu sarakstā bija arī karaliskā ģimene.

Atsaucoties uz pircēju prasībām, 1850. gadā brāļi Džeimss un Džons sāka nodarboties ar viskiju maisīšanu (kupāžu, angliski: blending), mēģinot iegūt dzērienu, kuram ir maigāka garša. 20. gadsimta sākumā, ekonomiskā uzplaukuma laikā, skotu brāļi pašu radīto augstās kvalitātes maisīto viskiju sāka eksportēt uz ASV. Tas ieguva nosaukumu “Chivas Regal” (Regal – karalisks, no angļu val.).

Tieši “Strataila” pagraba noliktavā atbraukušajiem viesiem tika piedāvāts nogaršot šepat darīto dzērienu no “Chivas Regal” mucas ar 25 gadu atzīmi.

Interesanta nianse par viskija izturēšanu – gadu gaitā zināms daudzums no koka mucās sapildītā alkohola iztvaiko. Meistari šo zaudēto dzēriena daļu poētiski dēvē par “eņģeļu devu”.

Kūdras dūmu smarža

Pēc viskiju klāsta degustācijas, vakariņām un naktsmiera, pašā rīta agrumā devāmies uz viskija darītavu, kura ir slavena ar savu viena iesala viskiju – “The Glenlivet”.

Tādā pašā vārdā nosaukto tecinātavu kā pirmo legālo alkohola ražotni vietējā ciema apkārtnē 1824. gadā dibināja viskija darītājs Džordžs Smits. Nelegāla alkohola rūpniecība šajās Skotijas ielejās plauka un zēla kopš viduslaikiem, turklāt konkurence starp ražotājiem bieži vien noveda pie vardarbības. Lai spētu pasargāt savu darītavu no neliešiem, Smits saņēma visnotaļ savdabīgu atbalstu no vietējām varas iestādēm – divas musketes, kuras, kā vēsta nostāsti, augumā raženais skots reiz arī prasmīgi licis lietā.

Mūsdienās šī zīmola viskijs tiek darīts pavisam jaunās telpās – dažus kilometrus no vietas kur pirms tam stāvēja sākotnējā tecinātava, taču ūdens joprojām tiek ņemts no tuvumā esošajiem avotiem.

Jāpiebilst, ka “The Glenlivet” klāstā ir kāds viskijs, kuru vismaz reizi mūžā būtu jānogaršo katram šī dzēriena cienītājam – “The Glenlivet – Nadurra” (Nadurra – dabisks, no skotu gēlu val.). Darīts pēc 19. gadsimta metodēm, izturēts 16 gadus un sapildīts pudelēs 51,6% stiprumā, ar spēcīgu, kūdras dūmos kaltēta iesala smaržu. Todien viesiem tas arīdzan tika ieliets no mucas, par ko liecināja dažas ozolkoka skaidas glāzē. Dzerot viskiju, liela nozīme ir ne vien garšai, bet arī stāstam. Par “Nadurra” saka – tas esot viskijs, kuru izvēlētos pats Džordžs Smits, ja vien būtu dzīvs. Tikai tādēļ vien ir vērts pacīnīties ar šo raksturā stingro dzērienu.

Zosis viskija sardzē

Ne mazāk aizraujoša ir arī Latvijā ļoti populārā viskija “Ballantine’s” vēsture. Vairāk par to iespējams uzzināt, apciemojot “Glenburgie” viskija darītavu Morejas ziemeļos. Interesantākais no stāstiem droši vien ir par leģendāro zosu baru, kuram savulaik, pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, pavēlēts sargāt piecarpus hektāru lielo “Ballantine’s” noliktavu kompleksu Rietumdunbartonšīrā.

Ideja par zosu ganāmpulku kā skotu viskija sardzi ienākusi prātā toreizējam brigadierim, kurš brīvajā laikā aizrāvies ar ornitoloģiju un savam priekšniekam iestāstījis, ka zosīm ir laba redze un dzirde, kas lieti noderētu viskija noliktavu sargāšanā. Taču par šo putnu ieradumu sacelt troksni, redzot svešiniekus, bija zināms jau kopš Romas impērijas laikiem. Romiešiem zoss bija svētais putns – modrības simbols - un ne reizi vien glāba cilvēku dzīvības, skaļi brīdinot par ienaidnieku, kurš naktīs iezagās ciemos un rāpās pāri pilsētu mūriem.

Mainoties paaudzēm, reiz zosu pulks skaitā izaudzis līdz pat 70. Tas regulāri izpelnījies tūristu, mediju, kā arī dokumentālo filmu veidotāju uzmanību, taču 2012. gadā putni cieņpilni atbrīvoti no pienākumu pildīšanas.

Cita starpā šajā viskija darītavā bija iespēja izgaršot lielāko daļu “Ballantine’s” zīmola piedāvājumu, tostarp arī 30 gadus izturēto, godalgoto “Ballantine’s 30”. Dzēriena cienījamais vecums tik tiešām ir jūtams tā garšā – šo “Ballantine’s” raksturo medus, ozolkoka un dūmu aromāts.

Pildīts aitas kuņģis, klani un citas tradīcijas

Pēdējās ekskursiju dienas noslēgumam bija jābūt grandiozam skotu tradīciju paraugdemonstrējumam, un tāds tas arī bija. Pirms vakariņām kungiem tika sagādāti tradicionālie skotu tautas tērpi, savukārt dāmas tērpās vakarkleitās, papildinot tās ar košām tartana šallēm. Šovakar bagātīgajā ēdienu klāstā arī Skotijas tradicionālais ēdiens “haggis” – ar subproduktiem, tostarp aknām, nierēm, zarnām un sirdi piebāzts aitas kuņģis, kuru Tristans pasniedz īpašā ceremonijā, beigās ierosinot pārliet gaļas ēdienu ar viskiju, lielākam baudījumam.

Aplūkojot savrupmājas bārā sapulcējušos viesus un vietējos, nākas pamanīt, ka Tristana svārki manāmi atšķiras no viesiem izsniegtajām drānām – mājas saimnieks, atšķirībā no pārējiem, ir tērpies svārkos ar zaļas un melnas krāsas tartanu.

Izrādās, ka tam ir saistība ar sarežģīto un asiņaino Skotijas klanu vēsturi. Tristana uzvārds norāda uz radniecīgām vai lojalitātes saitēm ar leģendāro Kempbelu klanu, kurš valdījis Skotijas augstienēs līdz pat klanu sistēmas izzušanai 18. gadsimta beigās.

“Tā nu manus svārkus rotā Kempbelu tradicionālais tartans. Mūsdienās gan tam ir vien tīri simboliska nozīme. Ikdienā, tostarp darba vizītēs, nākas satikties ar kolēģiem, kuru uzvārdi liecina par kādreizēju naidu dzimtu starpā. Tādos brīžos mēdzam draudzīgi pajokot, ka tūdaļ metīsimies viens otram virsū! Lieki piebilst, ka attālā pagātnē starp mums šādas brāļošanās nebūtu, taču tāda nu ir mūsu vēsture,” privātā sarunā pie viskija izstāsta Tristans.

Mūža grūtākais rīts

Tajā vakarā šī nebija nedz pirmā, nedz pēdējā saruna. Netrūka arī tostu, turklāt klasiskā amerikāņu roka, kā arī deviņdesmito gadu “grunge” mūzikas pavadījumā tika izspēlēti arī vairāki biljarda mači.

Nākamais rīts kārtējo reizi atgādināja, cik liela nozīme visos dzīves aspektos ir balansam. Tas sākās aptuveni sešos, kad asi uzklauvējot pa durvīm, ar tekstu: “Celies puis! Saule aust un brokastis gaida!” istabiņā galvu pabāza kāds no nama apsaimniekotājiem. Galvā skanot pašsacerētai dūdu mūzikai, bija jāpošas mājupceļam.

Reklāmraksts tapis sadarbībā ar "Pernod Ricard".

Edinburgā atvērta viesnīca, kura atgādina skotu rūtis