Tev nesen bijusi izstāde "Arsenāls" izstāžu zālē Arsenāls un Liepājā... Tātad šobrīd tu domā un gribi runāt par ieročiem?
Precīzāk būtu – par armijas tēmu. Jau labu laiku vandos pa krāmu tirgiem un antikvariātiem, vācu vecās bildes, ko, piemēram, pagājušā gadsimta 30. – 40. gados čaļi no armijas sūtīja uz mājām vai kurās iemūžinātas ainas no ikdienas dienestā. Es tās apzīmēju, lēnītiņām savā rokrakstā izdaiļoju, skenēju, taisu sietspiedes, palielināšu. Arsenāla izstāžu zāle prasa lielāku mērogu.

Ar katru nākamo izstādi man patīk izmēģināt citas tehnikas. Lai man pašam būtu interesanti, lai nepaliek garlaicīgi. Tas ir viens no svarīgākajiem motīviem. Šoreiz tās ir sietspiedes. Mēģināju arī, piemēram, glazēt mālu. Forši! Sanāks vai nesanāks. Iespļauju trīs reizes glazūras spainī un saku, ka viss sanāks. Pēc trīs četrām dienām izņem no krāsns, un ir sanācis.

Bet par ko stāsts?
Par to, kā tajos laikos tie čaļi jutās. Liela daļa diez vai atgriezās mājās. Katrā laikā tas pats – džeki iet armijā.

Mani pašu iešana armijā nekad nav biedējusi. Es jau pamatskolas laikā vecākiem teicu, ka iešu. Viņi ar to īsti nebija apmierināti. Armija man asociējas ar disciplīnu. Tu valkā formastērpu, tas pieprasa stāju, tu jūties un esi daļa no kaut kā lielāka. Diez vai vajadzētu būt obligātajam iesaukumam, bet kaut kādas regulāras apmācības kā norvēģiem ik pa laikam uz kādu nedēļu būtu forši iziet. Padzenātos pa mežu, pēc tam atpakaļ.
Kopumā man šķiet, ka armijā noderīgākas ir nelielas profesionāļu vienības, kur savākti čaļi, kuriem var uzticēties, kuri ir ne tikai muskuļu kalni, bet prot arī rēķināt. Tikko tas aiziet simtos, skaidrs, ka pa vidu būs kādi desmit duraki, kuri kaut ko nolaidīs greizi... Bet tāda Alfas vienība varētu operatīvāk un profesionālāk aizstāvēt valsti vai novērst konfliktu.
Šobrīd tas ir ļoti aktuāli. Ar visiem tiem Briseles un Parīzes notikumiem visi ir iebiedēti, nu tik bruņosies. Mīnuss ir tas, ka atņem to naudiņu izglītībai, medicīnai, kultūrai. Nav tāpēc jāpērk tanki.

Bērnībā ar ieročiem spēlējies?
Kā jau visi puikas – kaut ko dedzinājām, spēlējām indiāņus, taisījām kaķenes, lokus, bultas, paštaisītas plintes no dēļa gala.

Mūsdienās puikas izspēlē Bonda sērijas.
Nu, redz, viņš jau arī ir tāds īpašais varonis. Bonds nav nekāds muļķis muskuļu kalns. Viņš taču visu dara vairāk vai mazāk ar galvu. Un uzdrīkstas kaut kādās situācijās izlemt pats. Tas ir svarīgi – būt drosmīgam. Manuprāt, drosmīgam jābūt jebkurā profesijā. Pārliecinātam par to, ko tu dari. Ja neesi pārliecināts, tad vari iet skatīties televizoru.

No kurienes tevī ir pārliecība?
Mana profesija prasa. Es nedrīkstu mētāties – tagad būs šitādā krāsā vai tādā... Man skaidri jāredz, ka gribu darīt tā – un tā būs labi. Protams, vajag domāt, rīkoties ar galvu, bet pārliecinoši un ātri. Bez ņemšanās.

Un no kurienes nāk idejas, ko darīt?
Tas pats no sevis atnāk. Es dzīvoju tagad un taisu mākslu par to, kas notiek man apkārt, par to, ko es redzu vai kas mani nomāc. Vai kaitina. Darbojos saistībā ar laiku, kurā tieši es dzīvoju. Tas man šķiet svarīgi.

Informācija nāk virsū, pat negribot. Internets, feisbuks, paskaties, par ko cilvēki runā. Noteikti kaut ko arī palaižu garām. Bet būtiskāko pat gribot nevari palaist garām. Kad kaut kas notiek, tas uzpeld. Sekoju līdzi aktuālajam, pērku grāmatas, cenšos maksimāli daudz lasīt.

“Šito jau birojā pie sienas nevar likt”. Nekad neesmu par to pārdzīvojis. Ir jāmāk pateikt, ka var būt savādāk.

Tu kā scenogrāfs esi cits tu nekā mākslinieks?
(Kristians bijis scenogrāfs daudzām Dailes un citu teātru izrādēm, jaunākās no tām – 8 mīlošas sievietes, Ja tevis vairs nebūtu, Saules bērni, Divi kapteiņi. – Red.)
Scenogrāfija ir mazdrusciņ kas cits. Vizuālajā mākslā tu esi tikai pats, pieņem lēmumus, tur vienīgais esi sev noteicējs. Teātrī tu strādā komandā, un ir jāspēj nonākt pie kompromisiem. Nedrīksti vienpersoniski izlemt, kas būs vai nebūs. Tur ir materiāls, režisors, kostīmu mākslinieks, scenogrāfs, mūzika, gaismas, skaņa – tās lietas, kuras jāņem vērā. Nevari taisīt – ai, gribu tā, un viss. Gala rezultāts nav tikai tavs. Tas tomēr ir kopdarbs. Man tas patīk. Un forši, ka ir dažādība, katrs režisors strādā citādāk. Ja visi strādātu pēc viena modeļa, būtu garlaicīgi. Bet garlaicīgi vispār ir sliktākais, kas var būt.

Tev ir viegli strādāt komandā?
Jā. Protams, dažkārt šķiet, ka zinu, kā kaut kas izskatītos foršāk, bet to nepieņem. Nu, nekas. Piemēram, izrādei Daugava (Režisora Mārtiņa Eihes izrāde Valmieras Drāmas teātrī. – Red.) biju uztaisījis plakātu ar biksīšu ieliktnīti ar uzrakstu Daugava sarkaniem burtiem un latvju zīmēm. Tas tika nocenzēts. Man savukārt šķiet, ka vajag tā, lai cilvēks, kas ierauga plakātu, – o! šis varētu būt kaut kas interesants... Ka nav tikai vienkārši sabildēti feisi, ka tas nav sauss. Tikai tā varbūt var uzrunāt arī tos, kas reti iet vai neiet uz teātri. Pamudināt viņus. Ir svarīgi būt drosmīgiem. Varbūt arī neviļus tā ir sanācis, ka labi sastrādājamies tieši ar Džilindžeru.

Un tā pagale skan!

Kas tevi pašu interesē teātrī?
Pēc lietišķajiem, kur pabeidzu tēlniecības nodaļu, sapratu, ka akadēmijā vēl piecus gadus par to pašu nav jēgas studēt, jo jau vidusskolā visām interesējošām tehnikām jau bijām izgājuši cauri. Izdomāju, ka jāiet uz scenogrāfiem. Mani interesē kas vairāk par divdimensionālu plakni vai trīsdimensionālu objektu. Mani interesē telpa. Tas nenozīmē tikai to, ka noliec bildi pie sienas vai objektu uz podesta. Scenogrāfija ir par to, kā tu savāc vidi, veido kopumu. Teātris ir tāda īslaicīgas mākslas forma, kas dod iespēju skatītājam ceļot laikā un telpā. Viņš var būt uz Marsa un pēkšņi rudzu laukā vai 16. gadsimta interjerā. Tas ir forši.

Varbūt tur ir iedegta tikai viena lampiņa vai deg svece un ir mūzika, ar kuru vari ieviest bailes, vai mieru... Arī gaidāmajai izstādei Arsenālā veidoju skaņas instalāciju. Mana iecere paredzēja, ka tās pamatā ir tautas instrumenta – kokles skaņas, tā nu arī vasarā ņēmu un to uztaisīju.

Pats ar savām rokām uztaisīji kokli?
Jā.
Tas izstādes darbs ir par to, ka īstam vīrietim vajag iestādīt koku, nosist čūsku un uztaisīt kokli. Manuprāt, šo instrumentu senos laikos spēlēja tieši čaļi. Koklē ir tā enerģija, tā dievišķā skaņa. Bija skaidrs, ka neiešu taču vienkārši uz veikalu to pirkt. Tas būtu garlaicīgi. Svarīgi ir tas, ka tu pats uztaisi, kā tu to dari, kādas domas tajā ieliec. Ja paņemsi kāda cita instrumentu, ko viņš varbūt taisījis uz ātro, nedod Dievs, bijis sadzēries vai sliktā garastāvoklī, tad viņa neskanēs. Man vajadzēja tieši to manu sajūtu – iepūst tai pagalē savu dvēseli. Un tad tu pirmo reizi pieskaries tikko kā nospriegotajām stīgām un viņa ieskanās! Neaprakstāma sajūta.

Kā saprati, kā kokli uztaisīt?
Biju Druvienā uz meistarklasi pie Ģirta Laubes, kurš taisa kokles. Vispirms bija jāizvēlas koks. Es paņēmu bērzu. Somiem viens no mītu varoņiem pirmo kokli uztaisa no dēmona žokļa un stīgas – no jaunavas matiem. Otrā kokle viņam ir no bērza, un visi dzīvnieki nāk no meža klausīties. Tajā ir misticisms. Tas man iet pie sirds. To nevajag pazaudēt. Tāpēc man patīk vazāties pa mežu, sasmelties enerģiju. Tāpēc man patīk veļu laiks. Nav jau tikai tā, ka, ehh, slikts laiks. Tajā ir tāds miers, vari nonākt pie sevis, padomāt, ko tu vispār gribi darīt. Kā senlatviešiem – darbiņi padarīti, var iet ciemos, izklaidēties. Labi. Nekur citur es negribētu dzīvot, kādā saulainā zemē, kur visu laiku zilas debesis un tuc tuc tuc... Man patīk, ka mainās gadalaiki, redzi, kā daba aizmieg, bet tāpat tā ir dzīva, kaut izskatās drūmi. Domāju, ka visām dzīvajām būtnēm šis ir tāds pārdomu laiks. Kaut mazdrusciņ.

Iemācījies arī spēlēt?
Zinu, ka es noteikti spēlēšu. Ģirts teica, ka pirmajā mēnesī nemaz nevajag mācīties spēlēt. Vajag strinkšķināt, lai sadzīvotu ar viņu. Man šī kokle stāvēs izstādē, būs daļa no kinētiska mākslas darba un to spēlēs tāda roka, skaņa pārveidosies. Tagad esmu nonācis līdz tam, ka viņa skan daudzmaz tā, kā es gribētu. Apsēdies krēslā un saproti, ka tas iedarbojas uz visu ķermeni. Šī skaņa man ir tāds mazliet atklājums.
Kā jau daudzi, esmu strinkšķinājis ģitāru, savulaik pusaudžu gados uztaisījām arī savu blici, nospēlējām pāris koncertus, nu ģitāra pūst kaut kur stūrī... Tagad ir sajūta, ka ar kokli ir tāds nākamais līmenis.

Ar mūziku vispār ir interesanti. Lasīju pētījumu, ka tu atgriezies pie tā, ko esi klausījies laikā, kad vispār sāc interesēties par mūziku. Vienmēr esmu klausījies smago mūziku, kas, protams, kā daudziem, sākās ar Kurtu Kobeinu, grupu Nirvana, grandža (grundge) laikiem. Tajā mūzikā ir dvēsele, lai arī kā viņi izpildās, izkliedz to, dabū emociju. Aizej uz koncertu tikai tāpēc, ka ir atbraukusi kāda grupa, kuru esi klausījies pamatskolā. Protams, ka viņi ir kļuvuši vecāki, bet tie gabali ir tik superīgi. Tur jūties kā daļa no kaut kā. Visi ir kopā, uztaisa mošpitu, izkrata galvas. Ja tu nokritīsi, tev pados roku. Ja kāds nejauši uzgrūdīsies un izlies aliņu, pēc brīža atnesīs tev jaunu. Sorry, izgāzu. Metālisti vispār ir labsirdīgākie cilvēki. Labi un asprātīgi. Tas drūmums ir tikai ārējs. Viss ir kārtībā. Man patīk tā enerģija. Galvenais, lai mūzikā, tāpat kā koklē, būtu enerģija.

Pēc koncerta satiec uz ielas tos cilvēkus, tu viņus nepazīsti, bet jūs sasveicināties, jo atpazīstat viens otru. Esi tikai vienreiz saticies koncertā, bet ir skaidrs, par ko runa... Līdzīgi kā braucot ar moci – motociklisti vienmēr sasveicinās. Tev pamāj ar ķiveri vai pamet ar roku, un tu pamet ar roku. Tā kopības sajūta ir līdzīga tam, ko teicu par armiju – cilvēkam ir svarīgi sajusties kā daļai no kaut kā lielāka. Ikdienā jau latvietim parasti patīk iet pa ielu ar nodurtu galvu. Nez, vai var dabūt baigi labo sajūtu, skatoties uz trotuāru.

Klasisko mūziku tu klausies?
Protams. Neba tikai zāģi klausos. Mājās man visu laiku skan Radio Klasika. Arī tad, kad neesmu mājās. Tur ir forši raidījumi, superīga mūzika.

Bet mūsdienu popmūzikā gan nekā nav, visa tā “desa”, nu, common... Var jau gan paākstīties. Zobenā un lemesī (Folkloras, smagās mūzikas un seno cīņu festivāls. – Red.) autostāvvietā uzgriezām Nikiju Mināžu, bet tas bija tāds joks, iesmējām par popmūziku.

Dejot tev patīk?
Jā! Forši taču izkustēties. Ir čaļi, kas nelien uz deju grīdas, bet man patīk.

Zārkam kabatu nav

Mākslas zinātniece Inga Šteimane reiz teikusi, ka tu spēj darināt izsmalcinātas gleznas un perfektus objektus, tai pašā laikā atļaujoties “mest ar ķieģeli”, ja to prasa situācija. Par ko tu šobrīd gribi “mest ķieģeli”? Kas Tevi uztrauc?
Nē, es nemetu. Es drīzāk ķieģeli nolieku pa kājām.

Lai paklūp?
Tad tu vismaz uz mirkli apstājies, varbūt aizdomājies... Tas man šķiet svarīgākais. Likt cilvēkam mazliet padomāt. Uzšaut tādu pļauku mazdrusciņ, kas cilvēku noved līdz kaut kam tādam, ka viņš sāk domāt. Protams, atkarīgs no cilvēka. Kā viņš ko redz. Tas, ko es varu, ir tikai mazliet pabakstīt sānā. Mani vairāk par ķieģeļu mētāšanu interesē sabiedrības vērošana. Skatīties, ko tad viņi dara. Vai kāds cits metīs vai nemetīs.

Par taviem darbiem nereti saka, ka tā jau nav māksla, atkal viņš kaut ko šausmīgu sadarījis... Kā tu uz to reaģē? Pasmejies?
Jā, “šito jau birojā pie sienas nevar likt”. Nekad neesmu par to pārdzīvojis. Tam vajag raksturu. Ir jāmāk pateikt, ka var būt savādāk. Es nepārdzīvoju, ja kaut ko nesaprot.

Ar agresiju pret sevi esi saskāries?
Īsti ne. Vienā izstādē kāds bija uzspļāvis manam darbam, bija tāds audeklā ielakots putniņš. Siekala jau bija sakaltusi. Netīrīju nost. Pēc tam to darbu ar visu siekalu aizveda uz Ņujorku un tas nonāca pie vietējā kolekcionāra. Man tas šķita uzjautrinoši. Tātad es spēju kādā cilvēkā izraisīt kaut ko tādu, ka viņš ir gatavs spļaut virsū.

Bet atgriežoties pie armijas tēmas. Padomāju, ka nezin, vai es gribētu nokļūt milzīgā barā. Neesmu tāds, man nevajag masu cilvēku. Drīzāk es gribētu būt snaiperis. Man ir superīga redze. Bet šaušana ir labs treniņš, lai atbrīvotu galvu. Aizbraucu uz laukiem, pavadu dienu ar gaiseni, aizeju caur mežu uz veco izgāztuvi, pašauju pa vecām konservu bundžām. Pie pilnīgas koncentrēšanās viss pārējais izzūt, kļūst mazsvarīgs. Ja domāsi par kaut ko citu, netrāpīsi. Var šaut arī ar loku. Jābūt stabilai stājai. Nevari tirināties kā puņķis uz drāts. Jādomā, kā tu elpo, ko dara rokas. Ja nepareizi palaidīsi loku vaļā, uz apakšdelma būs pamatīgs zilums divas nedēļas.

Pa dzīviem mērķiem spētu šaut?
Laikam ne. Esmu bijis medībās... Man liekas, ka cilvēki vispār dalās medniekos un makšķerniekos. Es esmu makšķernieks, gūstu no tā baudu. Var pat neķerties, bet tev pilnīgi iztīrās galva. Šajā pavasarī ar tēvu bijām uz purva ezeru mūsu laukos. Ejot atpakaļ pa tām sapuvušajām laipiņām, ik pa laikam kāda kāja pazūd ūdenī, piesmel zābakus, auksts, agrs pavasaris, bet tas nekas, ir tieši forši, ka tā. Spēt to izbaudīt. Dzīvē vispār vajag darīt kaut ko tādu, kas liek koncentrēties, kas tevī visu attīra. Tas ir svarīgi. Pēc tam esi uzlādējies. Par kaut ko neesi domājis. Nevar taču visu laiku kā uz adatām. Labāk paņemt pauzi. Dažkārt tādā pauzē ieraugi kaut ko savādāk. Nedrīkst no sevis spiest ar varu. Tad nesanāk.

Ne velti makšķerēšana un medīšana ir lietas, ar kurām cilvēks vienmēr ir nodarbojies. Tāda tā dzīve ir. Bez tā nevar.

Ja noķer zivis, pats arī gatavo?
Ja braucam ar čaļiem, uzmetam turpat uz grila... Bet baigais gatavotājs neesmu. Mamma ļoti garšīgi gatavo zivis. Pats iztīru, ar to man nekad nav bijis problēmu. Bērnībā diezgan agri sāku makšķerēt, man jau bija pirmais spinings. Tolaik es zivis neēdu, man negaršoja, tikai tīrīju. Bet cilvēks mainās. Sāc ēst, izrādās, ka ir garšīgi.

Kas tevi spēj sakaitināt?
Nav tādas lietas. Mani vispār ir grūti sakaitināt. Nekad nevienam pirmais pa muti nesistu. Es vienmēr mēģinu loģiski izprast situāciju. Analizēt, kāpēc viņš tā dara. Tas arī ir jāiemācās. Spēt sevi nostādīt, sajust, kas notiek apkārt, kā ar kuru cilvēku runāt vai vispār nerunāt. Esmu šīs spējas diezgan labi izkopis. Protams, dažreiz ir dusmas par to, ka kaut kas nesanāk, bet pret cilvēku – laikam īsti ne.

Visas tās ziņas, katrs nākamais terora akts vai tantiņa, kas pamodusies ar cirvi mugurā, ātri nonivelē cilvēku. Tāpēc vajag ik pa laikam uzpļaukāt. Drusciņ pamodināt.

Uz priekšmetiem mēdz dusmoties?
Laikam ne. Neko pa gaisu nemetu. Uzvilkties uz kādu priekšmetu – tas taču būtu stulbi. Ja kāda lieta neiet, nu, neiet. Apstājās, tātad apstājās. Katrai lietai, tāpat kā cilvēkiem, ir savs mūžs, kas kādreiz beidzas. Pilnīgi normāli. Jā, bija pasūtīts fotoaparāts, tikai divas filmiņas izbildēju, un tas saplīsa. Es par to ilgi nepārdzīvoju. Zārkam jau kabatu nav.

Tev ir kādas lietas, bez kurām nespēj sevi iedomāties?
Somā man vienmēr ir nazītis un fotoaparāts. Nazītis, lai kaut ko attaisītu, noasinātu zīmuli, kaut ko nogrieztu. Fotoaparāts – lai kaut ko fiksētu. Savulaik man bija izstāde par roudkilu (Road kill – uz ceļa notriekti dzīvnieki. – Red.), es joprojām viņus bildēju, man nav apnicis. Bildēju, kas notiek apkārt. Ar Modri Svilānu braucam pa Latviju, atrodam interesantas vietas, bildējam, taisām solargrāfijas. (Rīgas fotogrāfijas biennāles laikā Kristianam un Modrim Svilānam bija analogajai fotogrāfijai veltīta izstāde Solaris. Abi mākslinieki pavadījuši vairāk nekā gadu, lai ar paštaisītām pinhole kamerām uzņemtu par solargrāfijām sauktas fotogrāfijas. Tajās, ilgās ekspozīcijas tvertas, novērojamas saules ceļa veidotas ainavas. – Red.) Nezinu, vai es būtu nokļuvis tādās vietās, ja mēs nebūtu taisījuši solargrāfijas. Nez vai es būtu bijis tik daudzos kapos un baznīcās. Visneiedomājamākajās vietās. Vecā kartē pamani kapus, uzkāp tādā kā pilskalnā meža vidū, un tur tiešām ir tie kapiņi. Tādas vietas, ko nevari pat iedomāties, ka ir tepat blakus. Visu laiku esi kā ekskursijā, iepazīsti Latviju, absolūti skaisti.

Viss ir tik ļoti trausls

Esi nācis no mākslinieku dzimtas, vectēvs bija tik labi atpazīstamo Vecrīgas gleznojumu autors Jānis Brekte...
Vectēvs atstāja iespaidu. Viņš bija jautrs čalis, mācēja gan smagi strādāt, gan atpūsties. Tas ir svarīgi. Akvareļus taisīja ātri. Paņēma papīru un brauca makšķerēt. Pamakšķerē, paglezno. Viņā bija tā gribēšana, drosme, pārliecība par to, ka tas, ko tu dari, ir pareizi. Un viņš prata to darīt ar baudu. Piemēram, reiz vectēvs iemeta dīķī konjaka pudeli, lai pārējie čaļi lien pakaļ meklēt. Ja atradīs, dzersim, ja ne – ne. Viss.

Daudz nesanāca būt kopā, viņš aizgāja, kad man bija kādi četri. Atceros, ka viņš mums deva končas pa logu. Par uzgleznotām saulespuķēm ielika man trijnieku. Māsai vienmēr bija labāka atzīme. (Kristiana dvīņu māsa, māksliniece Patricija Brekte. – Red.) Lai arī esam dvīņi, mēs ar māsu esam tik dažādi, pat pretēji. Kas man patīk, viņai nepatīk, kas viņai patīk, ne pārāk uzrunā mani. Arī pretstati var būt dvīņi. Protams, forši, ka man ir māsa. Katrā ziņā esmu viņai pateicīgs par to, ka viņa man veidoja raksturu. Bērnībā dzīvot blakus ar meiteni bija pārbaudījums. Protams, kāvāmies. Bet pamazām iemācījos, ka mani nevar sakaitināt. Tas ir noderējis.

Nesen piedalījies Latvijas televīzijas filmā par Jani Rozentālu. Tu un Rozentāls – tas šķiet kaut kas ļoti tāls.
Neteiktu, ka Rozentāls ir mans mīļākais mākslinieks. Man labāk patīk Rihards Zariņš vai Teodors Ūders, viņos ir vairāk misticisma. Rozentālu cienu par to, ka viņš ir attēlojis tā laika cilvēkus. Redzi, kā viņi ir ģērbti, kādi bijuši. Tas, ka viņam, puikam no lauku sētas, ir bijis spēks un gribēšana paveikt to, ko viņš ir paveicis. Par kaut ko var pasmieties. Tās bildes, kur velni skrien rītausmā vai tas bēbis klēpī, kas izskatās pēc citplanētieša... Tas darbs par nāvīti – Eiropā tajā laikā bija tādi sižeti, tātad viņš sekoja līdzi tam, kas tajā laikā notiek.
Bija interesantas tās dienas, ko pavadīju kopā ar Olti un visu komandu, brīnišķīgi cilvēki. Tagad vismaz ir filma, kas cilvēkiem, kuri vispār nezina faktus par latviešu mākslas vēstures dižgaru, dod kaut kādu priekšstatu par to laiku. Katrs pēc tam var padziļināti interesēties tālāk.

Tu kādreiz uzvelc uzvalku?
Esmu par to domājis. Kaut kad noteikti uzvilkšu. Pēc dažiem gadiņiem. Man vēl patīk tas brīvais stils, tas labāk ļauj pazust pūlī, vieglāk nodarboties ar vērošanu. Tā neitrāli. Tiklīdz tev ir krekls vai uzvalks, visiem ir jāskatās uz tevi. Bet kreklu dažreiz uzvelku.

Baltu?
Nē, melnu. Bet uzreiz var just, kā mainās apkārtējo attieksme. Kaut vai aizejot uz akadēmiju. Ja ir pogājams krekls, nopucēti zābaki, pats arī kļūsti tāds stingrs, taisns...

Tev patīk būt pasniedzējam?
(Kristians ir Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas apakšnozares asociētais profesors, Dizaina nodaļas Vides mākslas katedras vadītājs. – Red.)

Jā, tas kaulus nelauž. Protams, tajā aiziet diezgan daudz enerģijas, bet arī gūsti kaut ko atpakaļ. Visu laiku esi apritē, sarunājies ar cilvēkiem, uzzini, kas viņus interesē. Notiek domu un ideju apmaiņa. Un, ja vēl kādam sanāk labs darbiņš – forši! Tad ir gandarījums. Galvenais neuzdot uzdevumus, kas jāizpilda burtiski, lai viņi paši nonāktu līdz jautājumam, kāpēc viņi to dara. Kāpēc tieši tā? Tad uzreiz ir interesanti.

Man gan ir sajūta, ka cilvēki kļūst mazliet kūtrāki, kaut kas pazūd tādā labsajūtā... Visas tās ziņas, katrs nākamais terora akts vai tantiņa, kas pamodusies ar cirvi mugurā, ātri nonivelē cilvēku. Tāpēc vajag ik pa laikam uzpļaukāt. Drusciņ pamodināt cilvēkus. Tas man šķiet svarīgākais.

Vienā izstādē kāds bija uzspļāvis manam darbam. Tātad es spēju kādā cilvēkā izraisīt kaut ko tādu, ka viņš ir gatavs spļaut virsū.

No kā tu baidies?
No lipīgām slimībām. Bet vispār man bailes ir pašvakas. No sāpēm īsti nebaidos. Kad taisīju kokli, ievilku pa pirkstu, bija jābrauc uz Madonu šūt. Dakteris prasīja – vai taisīsim šprici? Zināju, ka pēc tam roka būs tāda nekāda, bet man jābrauc strādāt, vajag, lai roka darbojas. Tas nekas, ka viņš man tāpat divreiz iedurs un sašūs to brūci.

Diez vai man ir kādas eksistenciālas bailes. Skaidri apzinos, ka mums katram ir dots kāds laiks, ko šeit būt un darīt, un tas ir jāizmanto. Saprotu, ka neviens nedzīvosim mūžīgi. Saprotu to un nemānu sevi. Bet no tā nebaidos. Tāpat taču nomirsim. Kāpēc par kaut ko tādu sadomāties.

Tagad, kad man, kurš gadiem ir nobraukājis ar velosipēdu pa Rīgas ielām, pēkšņi uzbrauca mašīna, sāku apzināties, ka viss ir tik ļoti trausls. Tā sajūta man arī patīk. Tad sāc domāt, ka viss nav tā easy. Ka viskautkas var notikt.

Centies dzīvot veselīgi, lai dzīvotu ilgāk?
Absolūti ne. Man šķiet, ka dzīve jāpavada ar prieku. Ja gribētu veselīgi, nāktos atteikties no kaut kādām dzīves baudām, kas man sagādā prieku. Bet tās ir vajadzīgas. Ir cilvēki, kas var pīpēt visu mūžu līdz 90 gadiem un izskatīties labi, un viņiem tiešām tas smēķis piestāv. Tā Eiropas biedēšana, aplīmē cigarešu paciņas ar milzīgiem uzrakstiem... Bet cilvēki to vienmēr ir darījuši, tas ir bijis rituāls, kāpēc ne? Protams, saprāta robežās.

Ko tu domā par nākotni?
Var jau domāt, bet nekad jau nezini, kas būs. Forši, ka vienmēr ir pārsteigumi. Funktierēju kaut ko par nākamo izstādi, ko vēl izdarīt. Bez tā es sevi nevaru iedomāties. Nedomāju, ka es kādreiz teikšu – tagad palieku vecs, šito vai to nevaru. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu sevi nostādi. Var darīt visu. Jābūt tikai interesei un gribēšanai.

Bērnus, ģimeni plāno?
Tam vēl ir laiks. Gribētos nobāzēties kaut kur laukos. Sadalīt laiku, aizbraukt trīs četras dienas pastrādāt, vairāk būt ārpus Rīgas. Tas prasās. Bet tas nav uz vecumu. Protams, var izbraukt līdz Vecdaugavai vai tepat uz mežu, bet tādos īstos laukos ir foršāk. Tad varētu aiziet pamakšķerēt... Bet galvenais, tur varētu vairāk strādāt. Rīgā nereti pazaudējies sīkumos. Piezvana tev kāds, un tu jau skrien... Bet, ja būsi laukos, tad nebūs “pēc piecpadsmit minūtēm uz tā stūra”. Tad būs “parīt”.

Kurš tev ir foršākais brīdis dienā?
Man patīk rīti, īpaši, ja nekur nav jāskrien. Tagad, kad esmu uz kruķiem, varu kafiju dzert kādas četrdesmit minūtes. Tā mierīgi. Palasīt – žurnālu vai ziņas internetā. Cilvēki steigā un stresā pazaudē pusi dzīves. Bet laimei jau daudz nevajag.

Kristians Brekte jaunākajā personālizstādē vaicā, vai kultūra atrodas uz izmiršanas robežas