Pirms daudziem daudziem gadiem vecāki tevi aizveda uz Erevānas horeogrāfijas skolu. Tu taču viņiem to nelūdzi? Vai tomēr…

Mēs dzīvojām ne tajā labākajā Erevānas rajonā. Es visu laiku skatījos visas tās 90. gadu filmas ar Žanu Klodu van Dammi, Brūsu Lī un visu laiku kāvos. Katru dienu nācu no skolas vai nu saplēstā kreklā, vai asiņains… Biju viegli aizkaitināms, iekarsīgs.

Gribēju būt varonis. Vecāki mani aizveda uz karatē. Es sāku kauties vēl vairāk. Tāpēc mamma – viņa bija mūziķe, čelliste, taču, izgājusi pie vīra, visu pameta, kā tas Armēnijā pieņemts, jo ģimene mums ir galvenais, – nolēma sūtīt mani horeogrāfijas skolā. Tas bija tālu, pilsētas centrā, un viņa domāja, ka tā būs pareizi, ka es būšu patālāk no mūsu rajona, starp citiem cilvēkiem… Viņai nebija svarīgi, lai kļūstu par dejotāju. Viņa vienkārši gribēja, lai nekļūstu par bandītu.

Taču šai lietai bija vēl viena puse. Izrādījās, ka mans brālēns no tēta puses, lai iestātos baletā, jau astoņus mēnešus iet uz sagatavošanas nodarbībām. Tētis paziņoja: manu dēlu tāpat uzreiz paņems! Tante atbildēja – nē, tas nav iespējams! Un viņi saderēja. Tāpēc man neatlika nekas cits kā iet uz atlasi.

Tur mēs bijām kāds tūkstotis meiteņu un septiņi zēni. No septiņiem uzņēma trīs, arī mani, taču man sacīja – pagaidi, mēs gribam redzēt tavus vecākus. Man bērnībā bija tādas, ne gluži baleta kājas un problēmas ar koordināciju, toties anatomiski laba ķermeņa augšdaļa – plati pleci, garas rokas… Un te ienāk mans tētis.

Sportists, bijušais Padomju Savienības čempions peldēšanā, gara auguma – armēņiem 1,85 m vispār ir basketbolists! Kad komisija viņu ieraudzīja, uzreiz paziņoja – jā, jā, jūsu zēnu ņemam. Ņemam ar trīs mēnešu pārbaudes laiku. Viņi nebija pārliecināti, ka balets ir mana lieta. Bet pēc trim mēnešiem mana skolotāja paziņoja, ka būšu ļoti labs dejotājs. Un es šajā skolā paliku.

Vai Davids Karapetjans no San Francisco Ballet ir tavs radinieks?

Nē. Vienkārši Karapetjans ir ļoti populārs armēņu uzvārds. Ļoti, ļoti.

Teikšu vēl vairāk – man Rīgā jau otro reizi gada laikā nākas intervēt cilvēku ar šādu uzvārdu! Tavam vārdam un uzvārdam ir tulkojums?

Jā. Avetiks, Avetiss – tas ir cilvēks, kurš nes priecas vēsti. Karapets – tas ir kaut kas tāds gaišs… Ir dažādas versijas, var pameklēt internetā.

(Ja ticam internetam, vārds Karapets, no kura atvasināts uzvārds Karapetjans, tulkojumā nozīmē “Saules staru valdnieks”, un tā armēņi godājuši Jāni Kristītāju, savu svēto aizgādni. Bērnam deva šādu vārdu cerībā, ka viņš izaugs par slavenu karavadoni vai mūziķi. – Red.)

Kad tev sākās teātris, skatuves dzīve?

2005. gadā. Mans pirmais teātris bija Vīnes opera.

Un pirmā izrāde, ko pats redzēji?

Žizele. Tad mācījos skolā, man bija deviņi vai desmit gadi. Armēnijā pastāvīgajā repertuārā nebija daudz baletu – Žizele, Hačaturjana Masku balle un Karmena. Atceros, ka pēc izrādes teicu mammai – es ar to nodarboties negribu! Ar horeogrāfijas skolu mani samierināja tikai tas, ka es ātri sajutu, ka dejot ir fiziski grūti. Kā sportot. Pat grūtāk nekā sportot.

Taču no sporta tev nācās atvadīties.

Jā. Tajā laikā man ļoti padevās daiļlēkšana, biju Armēnijas čempions, taču šajā jomā neredzēju perspektīvas, tāpēc pilnībā veltīju sevi baletam.

Kas mācību laikā bija visgrūtākais?

Kad visi teica, ka balets ir māksla, es vienmēr jautāju – kāpēc? Man balets bija sports. Taču, jo vairāk spēka un laika tajā ieguldi, jo bagātāka kļūst tava veiksmju un izgāšanos, konkursu un izrāžu pieredze, jo vairāk tu sāc domāt par mūziku, par sižetu, par lomu.

Baletā mācību laiks nekad nebeidzas, un tajā, ko tu dari, mākslas kļūst arvien vairāk un vairāk. Tev jau gribas dejot citādāk, kustībā ieguldot visas savas domas, jūtas, meistarību… Taču līdz tam brīdim tu diemžēl esi izaudzis, pieaudzis. Spēks tevi pamet. Un tas ir nepanesami skumji.

Dejotājiem ir ļoti grūti atvadīties no skatuves. Domāju, ka arī man tieši tas būs visgrūtāk. Visas citas dejošanas grūtības – tas ir kaifs. Ir kaifs tajā, ka tev nesanāk, bet tu strādā, strādā, strādā un kādā brīdī apjaut – johaidī, es taču agrāk to nevarēju, bet tagad viss izdodas tik viegli!

Ko tu liktu pirmajā vietā labu baleta dotumu sarakstā?

Ļoti augstu vērtēju dejotāja spilgtumu. Ja tā nav – viss būs velti, visdāsnākās dotības, lēcieni, solis. Tos uz skatuves neredz. Nu, uznāca dejotājs, nodejoja, aizgāja. Skatītājiem taču vajag ko citu. Lai ir “vaaau!” jau pirmajā sekundē. Lai, tikko cilvēks iznāk no kulisēm, ap viņu viss pēkšņi izgaismojas. Un tad nav svarīgi, vai viņš ir liels vai mazs, vai viņam ir līkas kājas. Bet tehnika – tehniku var nostrādāt. Par to vispār nav runas.

Spilgtums – tas nāk no dabas?

Tas nāk no cilvēka. No tā, kāds ir viņa raksturs, kā viņš uzvedas, kā sevi izjūt, sevi pasniedz. Un ne pavisam nav fakts, ka šāds cilvēks gūs panākumus. Tā ir īpaša cilvēku suga, visiem pārējiem ar viņiem nemaz nav viegli. Viņi ir citādi. Viņus, protams, vajag visādi atbalstīt, izvirzīt priekšplānā, taču baleta pasaule ir ļoti nenovīdīga, maz kurš ir gatavs samierināties ar to, ka kolēģis tavu acu priekšā pārvēršas par dievu.

Vienkāršāk ir viņu iznīcināt, pirms tas ir noticis. Tāpēc spilgtu personību dejā diemžēl kļūst arvien mazāk un mazāk. Saprotiet, kad viņi nonāk uz skatuves, viņi vēl ir pavisam jauni, dumji, jo profesionālu mākslinieku dzīvi mēs sākam ļoti agri, 16 – 17 gadu vecumā jau strādājam, pelnām naudu kā pieaugušie, un daudzi iestrēgst šajā jaunībā, tā arī nekļūst pieauguši. Arī emocijas paliek infantilas.

Vai tad ir normāli, ka cilvēks, kam ir 45, apskauž astoņpadsmitgadīgu jaunieti un liek spieķus viņam riteņos? Un kur šis astoņpadsmitgadīgais lai tiek pie tāda prāta, ka spētu tam pretoties?

Vai arī pats esi izjutis skaudību?

Nekad. Un tāpēc esmu laimīgs cilvēks. Ja kāds dejo labi, es smaidu un aplaudēju no sirds. Ja slikti – vienkārši pārvēršos sejā, nespēju to kontrolēt. “Vai tev ir slikti? Kas noticis?” (Smejas.) Tikko tu sāc skaust, viss, tev ir beigas, tu esi zudis. Mans skolotājs vienmēr teica: ja redzi ko labu – mācies, paņem to sev! Visi mani draugi ir teicami dejotāji, mēs regulāri sazvanāmies, apmaināmies ziņām par to, kā iet, priecājamies cits par citu.

Ja kāds cits profesionāli sasniedz vairāk nekā tu, tā taču nav viņa problēma, bet tavējā – arī tevī ir daudz ielikts, ir arī kaut kas tāds, ko pats vēl nezini un neesi spējis atklāt. Katrs pa dzīvi iet savu ceļu un savā tempā. Galvenais, lai nebūtu skaudības. Un ne tikai baletā, bet visā pasaulē. Bez skaudības mēs dzīvotu pavisam citādi.

Vai deja translē dejotāja raksturu?

Uz šo jautājumu ļoti labi atbildējis Barišņikovs: nodejo, un es pateikšu, kāds cilvēks tu esi. Protams! Pat pēc tā, kā cilvēks iet, pēc viņa uzvedības es jau varu spriest, kāds ir viņa raksturs, kāds viņš ir uz skatuves, uz ko tiecas. Uzreiz.

Vai baleta māksliniekiem ir nacionālā piederība?

Mans Minhenes skolotājs Aleksandrs Prokofjevs (Slavens Krievijas pedagogs, izaudzinājis veselu pasaules baleta zvaigžņu plejādi – tostarp Andri Liepu, Ireku Muhamedovu, Alekseju Fadeječevu un Sergeju Fiļinu. – Red.) vienmēr teica – kāpēc esi galvu tā pacēlis, tā pagriezis? Esi armēņu princis, vai?

Balets ir māksla, kam nav nacionālās piederības. Tev ir jāparāda sava tēla raksturs, nevis pašam savs. Tāpēc uz skatuves es neesmu Avetiks – Avetiks sēž šeit, jūsu priekšā -, tur es esmu mans varonis, viņa tēls. Šodien viens, rīt cits. Balets dod iespēju būt dažādam – grēks ir to neizmantot.

Nevienam citam Latvijas nacionālā baleta trupā nav tādas starptautiskās pieredzes kā tev. Vai pēc darba Vīnē, Stokholmā, Bostonā un Tulūzā strādāt Rīgā nenozīmē samierināties ar ko pieticīgāku?

Nē, nē, nekādā gadījumā. Šeit vadošie dejotāji ir ļoti augstas klases. Visaugstākajā pasaules līmenī. Labi, jā, gadās, ka tehniski kaut kas nesanāk, bet piruetes griezt un lēkt taču nav galvenais … Viņi paši neapzinās, cik labi ir. Un viņiem to vajag atgādināt nemitīgi. Ticiet – no tā viņi dejos vēl labāk! Daudz labāk.

Te visi pie viņiem ir pieraduši, jo pazīst kopš bērnības. Ir vairāk jāslavē, jādod vairāk interesantu darbu. Tas ir tāpat kā ar puķēm – jālaista un jāmēslo, lai kļūtu vēl skaistākas. Dejotāji ir ļoti trauslas un ļoti jūtīgas būtnes. Viņiem nepieciešama īpaša apiešanās. Tie nav tie normālie cilvēki, kurus redzat uz ielas. Drama queens, kā mēdz teikt.

Arī tevi kā mākslinieku nepieciešams nemitīgi uzslavēt?

Es zinu savu cenu. Vai mani uzslavēs vai ne – no tā manā dzīvē nekas nemainīsies.

Pret kritiku izturies tāpat?

Kritikai ir jābūt. Katrs drīkst izteikt savu viedokli, gan profesionālis, gan amatieris. Jā, pēc teksta vienmēr var manīt, vai cilvēks ir baleta lietpratējs vai nav, izmanto izdevību paust savas simpātijas vai cenšas būt objektīvs. Taču nav tik svarīgi, vai raksta labu vai sliktu. Galvenais, ka raksta.

Vai esi izskatījis iespēju reiz piezemēties vienā trupā un doties izbraukumos tikai uz galā koncertiem? Vai arī vienmēr esi gribējis ceļot?

Man ir ļoti sarežģīts raksturs. Mani nekur nav mīlējuši ne baletmeistari, ne horeogrāfi. Tikai direktori. Un viņiem ir žēlojušies – Avetiks to, Avetiks šo… Jo es visu ceļu esmu strīdējies. (Smejas.) Strīdējos arī ar Aleksandru Aleksandroviču (Prokofjevu. – Red.). Taču viņš teica – okei, lai tā būtu, arī dejotājiem ir tiesības domāt. Kāpēc es strīdos? Tāpēc ka neesmu armijā.

Negribu dejot tā, kā repetitors pats ir dejojis jaunībā un tagad liek to darīt man. Pirmkārt, es esmu cits cilvēks, otrkārt, cik gadi kopš tā laika jau pagājuši? Un kāpēc es nedrīkstu ņemt redakciju, kura man piestāv labāk?! Strīdoties es izeju ārpus rāmjiem. Varu tā saniknoties – āaaaa! (Smejas.) Kļūt rupjš. Bet tā nav pieņemts. Ir pieņemts vienmēr smaidīt. Taču es, iedams uz darbu, gribu tikai vislabāko.

Ja sapratīšu, ka nevarēšu uz skatuves parādīt sevi labvēlīgā gaismā, nedejošu. Dažiem baletmeistariem un repetitoriem nav galvenais tas, kā tu nodejosi, kādu līmeni demonstrēsi, kādā virzienā attīstīsies. Viņiem galvenais ir atstrādāt numuru un aiziet mājās. Un tad, kad tu cilvēkam sarežģī dzīvi, viņš grib tikt no tevis vaļā.

Bet šī taču ir māksla. Šī taču ir kopīga radīšana, kopīgi meklējumi. Ne jau tā, ka – es te sēžu, bet tu tur padejo. Nē! Es te dejoju, bet jūs tur pasēdiet. Un tas nevienam nepatīk. Tāpēc es visu darīju pats. Braucu uz konkursiem. Un pat tad, kad atgriezos ar medaļām, man deva dejot tikai žurku Riekstkodī. Un viss. Kordebaletā.

Direktors teica – tev ir vadošajām lomām pārāk liela tehnika. Ak tā? Labi, nav problēmu. Septiņus astoņus mēnešus negāju uz mēģinājumiem. Man jautā – kāpēc nebiji uz klasi? Saku – novājinu tehniku, lai lomas dabūtu. Nu, muļķīgs raksturs, protams. Bez kompromisiem. Dejotājs bez mēģinājumiem taču nevar iztikt. Un tad, kad visi aizgāja gulēt, es gāju mēģināt. Un tas deva man spēkus ikreiz iestāties darbā kompānijā, kas ir klasi augstāka par iepriekšējo. Grūti. Grūti. Taču interesanti. Baleta pasaule nepavisam nav vienkārša.

Pirms dažiem gadiem teici, ka ļoti gribas izveidot savu trupu. Kurā valstī? Un ko tā dejos – klasisko baletu, moderno?

Pirms dažiem gadiem vēl neredzēju sevi Rīgā, šajā teātrī… Nezinu, kas notiks rīt, tāpēc man ir ļoti interesanti dzīvot. Tas ļoti iedvesmo. Bet nākotnes plānus es, protams, kaļu un patiešām sapņoju izveidot savu trupu un kļūt par tās radošo direktoru.

Man ir svarīgi savākt kopā dejotājus, lai viņiem iedotu to, ko neesmu saņēmis pats. Ne tikai dejotājus, bet arī māksliniekus, komponistus, libretistus, lai viņi rada jaunus baletus. Gribas kaut ko tādu, lielu, uz nākamo attīstības pakāpienu paceļošu. Taču tālab vēl tik daudz kas ir jāizdara… Varbūt izdosies šeit, varbūt uz citas planētas…

Esi mēģinājis ko iestudēt?

Neuzskatu sevi par horeogrāfu. Reizēm skatos uz dejotājiem, kuri ķeras pie šīs lietas, un domāju – šausmas, kamdēļ nodarboties ar to, kas tev nav lemts?.. Nē, protams, pamēģināt var, taču tikai tā, lai neviens neredz. Ja nu pēkšņi sanāks – tad nezinu. (Smejas.)

Vai ir bijušas izrādes, kuru laikā esi ne tikai audzis kā dejotājs, bet arī sapratis kaut ko svarīgu par sevi, par dzīvi?

Nē. Mans darbs un mana dzīve ir divas paralēlas realitātes. Ārpus teātra es par baletu nedomāju vispār. Ja tu visu laiku par to domā, domā, domā, tu it kā ieciklējies un griezies uz vietas. Bet tad, ja nedomā vispār, katru dienu nāc uz mēģinājumiem izsalcis pēc darba, saņem atkal kaut ko jaunu, ej uz priekšu. Ir jāmāk laikus ieslēgties un izslēgties. Es ļoti cenšos.

Kad izslēdz baletu – ko ieslēdz vietā?

Man patīk sportot, rauties trenažieru zālē. Trenējos ļoti daudz. Satiekos ar draugiem. Tas viss paņem savu laiku. Un labi, ka tā. Rodas pareizais līdzsvars.

Izrādes agrāk vai vēlāk aiziet. Kas paliek atmiņā?

Ovācijas. Aplausi. Enerģija, ko mēs saņemam no zāles apmaiņā pret to, kuru esam atdevuši. Tas ir mūsu galvenais honorārs. Cilvēkam taču vajag ne jau naudu, neko tādu, materiālu. Viņam ir jājūtas laimīgam un spēkpilnam, lai dzīvotu tālāk. Bet mēs ar katru veiksmīgu izrādi uzlādējamies gadus piecus uz priekšu. To ir grūti paskaidrot, to saprot tikai cilvēki, kuri uzstājas publikas priekšā, un arī tad ne visi… Jā, izrādes beigas – tas ir tas, kas liek sajust, ka viss notiek pareizi, ka tu nestāvi uz vietas, ka tev arī turpmāk jādara savs darbs.

Atceries visskaļākos, visilgākos aplausus?

Man tie vienmēr ir skaļi un ilgi (Smejas.). Nu jā. Ir gadījies, ka izsauc un liek arī nodejot vēlreiz. Reiz bija pat tā, ka pats sev sarīkoju papildiznācienu… Galā koncertā pēc konkursa Varnā. Mans galvenais mērķis bija nenokrist, jo pirms manis krita visi pēc kārtas – zelta medaļnieks, sudraba… Arī es ar savu bronzu skrienu, kāja slīd, un…

Es tā saniknojos! Variācija beidzas, man kā migla acu priekšā, neko neredzu, gribu nodejot vēlreiz. Mani aizkulisēs tur ciet, saka – ko tu dari, tā taču nedrīkst, kas tu tāds esi, lai ietu uz bis!? Bet tur skatītāji plaudē, ir jāiziet vēlreiz, lai paklanītos. Izeju, klanos un rādu – ieslēdziet mūziku! Un nodejoju! Tas bija tāds iekšējais sprādziens… tādas emocijas… Tās var sajust tikai uz skatuves. Tajās ir visa baleta būtība.

Dabiskāk jūties uz skatuves viens vai duetā, ansamblī ar citiem?

Man vienalga. Cita lieta, ka esmu smagas dabas cilvēks, tad, ja partnere kaut ko dara nepareizi, es viņai vienmēr par to aizrādu un brīdinu, lai stāv uz kājām. Man nav problēma balerīnu pacelt, taču uzvelt sev dubultu darbu, savu un viņas, es netaisos, man vēl variācija jādejo, tā ka – ja nu kas, viņa pati būs pie visa vainīga. Tāpēc mēģinājumos nekas nesanāk. Toties uz skatuves mana partnere ir laimīga. Un zināt, kādēļ? Tādēļ, ka savācas un sāk dejot labāk. Pavisam cita sajūta. Taču, jā, strādāt ar mani nav vienkārši. Nemaz nav vienkārši.

Riskētu dejot kopā ar mīļoto sievieti?

Lūk, tieši tāpēc man nepatīk dejot ar mīļoto sievieti. Es vispār negribu strādāt kopā ar viņu. Manuprāt, tas nav pareizi. Protams, mēs varam darīt vienu darbu, taču kopā dejot – to es negribu. Ja mīļotajai pateikšu to, ko parasti saku savām partnerēm, viņa taču apvainosies. (Smejas.)

Kad apprecēsies, arī nosēdināsi sievu, lai sēž mājās, tāpat kā darīja tēvs?

Esmu pasaules cilvēks, pie tradīcijām neturos. Man ir savi paša likumi, savs mazais loks, un viss, kas paslēpts šajā lādītē, neattiecas ne uz vienu citu. Man šķiet, ja tu mīli cilvēku un esi gatavs dzīvot ar viņu kopā, nav jādod solījumi, jāmauc pirkstos gredzeni un jāparaksta papīri. Tam nav jēgas. Daži jautās – kāpēc tā? Taču es gribu rīkoties nevis tā, kā ir pieņemts, bet tā, kā pats uzskatu par vajadzīgu.

Kā esi iedzīvojies Rīgā?

Man šķiet, ka šai pilsētai ir ļoti liels potenciāls. Tā ir teicama bāze tiem, kuri nodarbojas ar mākslu. Rīga atrodas tik izdevīgā vietā! Ir ļoti daudz tūristu no austrumiem un rietumiem, visi atlido un aizlido, atpeld un aizpeld, un tieši centrā ir Opera, maz ir tādu, kas paies garām. Domāju, ka Rīgai ir brīnišķīga nākotne. Visi ārzemnieki par to saka tikai labu.

Kurš pirmais uzzina par jaunumiem tavā dzīvē?

Mamma, protams. Kad sazvanāmies, varam norunāt piecas sešas stundas. Viņa man ir viss. Gan dievs, gan psihiatrs, gan draugs, gan dažkārt arī nedraugs. Viņai varu izstāstīt visu uz pasaules...

Ko tev gribētos iemācīties?

Pareizi paust savas domas vārdos. (Smejas.) Patiesībā man gribētos iemācīties ļoti daudz ko. Daudz-daudz-daudz ko.

Kur ir dzīves jēga? Kur tās prieks?

Pašā dzīvē. Tu pamosties – un katru reizi sāc kā no nulles, nezinot, kas tevi gaida. Tāda ir tāda mūžīga, brīnišķīga mīkla. Es vispār domāju, ka mēs dzīvojam paradīzē. Daži domā, ka paradīze ir tur, viņpus, taču ne – tā ir šeit un tagad, uz Zemes. Mūsu dzīve ir tik brīnišķīga, ka neko labāku es nespēju iedomāties.

Rīgā notiks ikgadējais starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls "Laiks dejot"