Kakājošais puisēns un Svētā ģimene

Visdrīzāk jūsu ceļojums sāksies Barselonā. Šo pilsētu var pētīt bezgalīgi, taču šoreiz ilgi neuzkavēsimies. Tikai obligāti ieskatieties Ziemassvētku tirdziņā Fira de Santa Lucia. Tas ir vislielākais un senākais gadatirgus reģionā – notiek jau kopš 1786. gada.

Veselu mēnesi Barselonas katedrāles laukumā noris vētraina tirdzniecība. Pārdod un pērk visu, no ēdiena un suvenīriem līdz amatnieku taisītām rotaslietām, kosmētikai, mājas precēm. Taču pats galvenais ir detaļas Ziemassvētku silītes ainiņai.

Leļļu namiņa formātā šī Bībeles stāstu kompozīcija ir sastopama katrā kataloņu ģimenē un ik gadu tiek papildināta ar ko jaunu – svēto un ganu figūriņām, lopiņiem, kokiem, augiem un namiņiem, pat ūdenskritumiem un miniatūriem traukiem un mēbelītēm.

Tirdziņā nopērkami arī daži suvenīri, ko nekur citur neatrast. Piemēram, Ziemassvētku koks – tio de Nadal. Bluķēns kā bluķēns, tikai izrotāts – ar sejiņu, ar kājelēm.

Decembra sākumā to ar cieņu un godu ienes mājās, noliek līdzās kamīnam un apsedz ar segu. Bērniem tas visu mēnesi jāuzbaro – jānoliek blakus, piemēram, mandarīnu miziņas. Bet Ziemassvētku priekšvakarā bluķīti sāk kaustīt ar nūju – un sit tik ilgi, līdz tas sāk “kakāt” dāvaniņas – parasti saldumus... (Gādīgie vecāki laikus paslēpj tos zem segas.)

Tualetes tēma vietējā folklorā ir populāra. Kataloņu sevišķi iemīļots tēls ir kaganers (caganer) jeb kakājošais puisēns. Tādu figūriņu parasti paslēpj silītes ainiņā, lai uzaicinātu viesus to meklēt. Kā vēsta ticējums, kurš to pamanīs pirmais, tam nākamajā gadā gaidāma labklājība un veiksme darījumos.

Fakts, ka šis mazpiedienīgais tēls grozās līdzās Svētajai ģimenei, Katalonijā nevienu nemulsina. Pat vietējie garīdznieki pret veiksmes talismanu izturas pagalam labvēlīgi, jo saskata ne jau pajēlu humoru, bet senu, simbolisku jēgu – ja zemi kārtīgi samēslo, būs bagāta raža.

Kataloņi uzskata: var, silīti uzstādot, piemirst svēto Jāzepu, jaunavu Mariju vai pat pašu mazo Jēzu, taču ainiņā neielikt kaganeru – tas būtu vienkārši noziedzīgi!

Klasisks kaganers ir jauns ganiņš ar sarkanu cepurīti (arī Ziemassvētku bluķēnam, kam otrs vārds ir kagatio, tātad kakājošais koks, bieži galvā ir sarkanā gana micīte). Taču kopš 20. gadsimta 40. gadiem šajā tēlā ļauts iejusties arī slavenībām. Barselonas gadatirgū var ieraudzīt kakājošas kino un futbola zvaigznes, karaliskās ģimenes locekļus un pašu Romas pāvestu. Tādējādi kataloņi apliecina, ka visi mēs, ļaudis, esam vienlīdzīgi.

Dzīvā mistērija

No Barselonas turam kursu uz ziemeļrietumiem. 20 km no novada galvaspilsētas jāpiestāj viduslaiku pilsētiņā Korbera de Ljobregatā, kura no 17. decembra līdz 6. janvārim pārvēršas par brīvdabas teātra skatuvi. Te notiek Katalonijas slavenākā Pessebre viviente – Ziemassvētku mistērija ar Svēto rakstu ainiņām.

Uzvedumā piedalās ap 250 aktieriem, liela daļa ir vietējie. Līdzīgu dzīvo silīšu Katalonijā netrūkst, taču šī izceļas ar vērienu (14 000 m² !), kolorītu un dinamiskumu – publika nemitīgi pārvietojas no ainiņas uz ainiņu. Staigājot pa senajām ieliņām un laukumiem, jūs burtiski šķirstāt Bībeles lappuses, ieelpojat senās Bētlemes gaisotni, satiekaties ar tās ganiem un kalējiem, kurpniekiem, nesējiem un ratiņu stūmējiem.

Priekšnesums sākas 19.30, kad ielas jau satumsušas un izrādes noskaņa tamdēļ ir jo noslēpumaināka. Tādēļ saģērbieties silti – un dodieties iekšā kristīgajos Ziemassvētkos. Bērni būs sajūsmā!

Kalnos pazudušie

Braukt uz Kataloniju, līdzi ņemot slēpju zābakus, daudziem liksies savādi. Taču Pirenejos, 300 km no Barselonas, ir kalnu slēpošanas kūrorts Bakeira-Bereta, kurš konkurē ar labākajās Alpu trasēm. To dievina ne tikai spāņu karaliskā ģimene, bet arī pasaules slavenības – Šakira, piemēram, tāpēc kūrorts iesaukts par Spānijas Kurševelu (tiesa, par īsto Kurševelu tas ir krietni lētāks).

Bakeira-Bereta nav tik populāra kā netālā Andora, kaut arī te saulainu ziemas dienu ir vairāk un atmosfēra daudz mierīgāka. Kūrorts atrodas klinšu un ledāju ieskautajā Valdaranas ielejā. Līdz 1948. gadam, kad tika atklāts kalnu tunelis, kas ieleju savieno ar ārpasauli, šī vieta ziemās bija praktiski nepieejama.

Tāpēc arī kalnu slēpošana te ir salīdzinoši jauna izklaide. Pirmais pacēlājs sāka darboties 1964. gadā. Tagad ielejā ir trīs kalnu slēpošanas stacijas – Bakeira, Bereta un Bonaigva, 35 pacēlāji un 104 trases: 17 melnās, 39 sarkanās, 42 zilās un sešas zaļās. Ekstrēmo sportu cienītājiem šie kalni var šķist visumā par vieglu, taču te ir arī sarežģīti nogabali, piemēram, teju vertikālais nobrauciens no Kapa de Bakeiras virsotnes, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par “vietu, kur kalnu āži krīt bezdibenī”.

Dienas pacēlāja karte maksā 51,50 eiro. Ja apnīk vai nepatīk slēpot, piedāvājumā ir vizināšanās suņu pajūgā un ekskursijas ar sniega motocikliem. Katalonijā nav pieņemts celties agri, tāpēc nogāzēs ļaužu biezumu sāk just tikai pēc 10 no rīta. Ap dienas vidu publika pārplūst uz kalnu bāriem, kur mēdz aizsēdēties samērā ilgi. Baudu, ko sniedz laba kompānija, kataloņi vērtē krietni augstāk par sportiskajiem sasniegumiem.

Valdaranas ieleja tik ilgi bijusi nošķirta no pasaules, ka te saglabājies neskarts savas unikālas kultūras stūrītis. Vietējie runā savā mēlē – vienā no oksitāņu valodas atzariem, ko nesaprot ne spāņi, ne francūži (Francijas robeža te ar roku aizsniedzama). Unikāla ir arī vietējā virtuve. Tajā ir daudz medījuma gaļas, bet zosu aknas te neuzskata par delikatesi – tikai par ierindas uzkodu.

Vispopulārākais ielejas ēdiens ir zemnieku strebeklis Olha Aranesa – bieza, sātīga zupa ar nūdelēm, pupām, cūkgaļas frikadelēm, tītara gaļas gabaliņiem un dārzeņiem. Labāku līdzekli spēku atgūšanai pēc vairākām slēpojot pavadītām stundām neatrast!

Daudzos restorānos piedāvā ēdienus ar vietējiem melnajiem ikriem. Jā, jā, te Aranas ielejā pirms padsmit gadiem sākuši audzēt visvērtīgākās – Baikāla stores, tagad “melnā zelta” raža esot jau līdz 800 kg gadā. Un vietējā termālo ūdeņu kūrortā Baronia de Les nopērkama arī kosmētika ar šo vērtīgo sastāvdaļu.

Tiem, kuri pret slēpošanu izturas vienaldzīgi, ir lieliska izvēles iespēja – pastaiga pa vienīgo Katalonijas nacionālo parku Aigüestortes i Estany de Sant Maurici – pašos Ljeidas provinces ziemeļos, Pireneju ieskauti, plešas ap 200 dziļi kalnu ezeri, vairums ledāju izcelsmes, un šalc neskaitāmi ūdenskritumi. Tos, protams, var apmeklēt arī siltākos gadalaikos, kad daba plaukst un zeļ, turklāt ir krietni lielāka iespēja uz takas sastapt vietējo stirnu vai zaķi.

Toties ziemā ainava ir vienkārši pasakaina: taciņas laužas cauri kupenām, simtgadīgas egles rotājušās ar sniega micēm, neaizsalušo avotu ūdeņus gleznaini ietver lāsteku rāmji… Aina ir absolūti meditatīva! Pastaigāties pa parku ir vienkārši. Pie ieejas jums izsniegs karti, ir ceļa zīmes un norādes. Apmaldīties te nevar. Vasarās var arī nūjot vai braukt ar velosipēdu, toties ziemā šajā reģionā ir snovbordistu paradīze. Populārākās ir Espotas trases, pāris kilometru no Espotas ciema.

Uz Prioratas pusi

Tālāk cauri Veljas tunelim dodamies uz Prioratas pusi – vīna un olīvu valstības un nepieejamu viduslaiku cietokšņu virzienā. Ja esat azartisku izpriecu piekritēji, ir vērts pa ceļam iebraukt Sortas pilsētā. To dēvē par Loteriju galvaspilsētu, vārds ‘sort’ kataloniski nozīmē veiksmi. Vietējie dievina dažnedažādas izlozes, un viņiem neizskaidrojamu iemeslu dēļ tajās patiešām bieži veicas.

Daudzi kataloņi šurp brauc tieši tālab, lai nopirktu gada lielākās – Ziemassvētku loterijas biļeti. Runā, ka šai pilsētai piemīt burvju vara – ne velti tās simbols ir ragana uz slotaskāta. Loterijas biļetes pārdod veikaliņā La Bruixa d’Or jeb Zelta ragana. To var pazīt pa gabalu, pēc ļaužu burzmas.

Apceļojot Prioratu, par bāzes punktu var izvēlēties seno kataloņu priekškalnes galvaspilsētu Ljeidu (spāņi to sauc par Leridu). Pilsētas centrālajā pakalnā paceļas 13. gadsimta dievnams Seu Vella de Lleida – vismajestātiskākā celtne Pirenejos. Savā ilgajā vēsturē tas bijis gan agrīnās kristietības templis, gan mošeja (mauru laikos), gan katoļu baznīca.

Ēka nav īpaši iekārtota, taču tā ir pat labāk – nekas nenovērš uzmanību no tās satriecošās arhitektūras. Vienā no telpām aplūkojams vides mākslas objekts – liels, izliekts spogulis, kurā ieskatoties sevi ieraudzīsiet gotisko arku un velvju ielenkumā. Un, protams, jūsu svēts pienākums ir te uztaisīt pašbildi!

Vīns un olīvas

Ir vērts braukt uz Prioratu ne vien vēsturiskās dailes, bet arī vīna dēļ, jo tas šeit ir izcils! Pirmie še darīt vīnu bija sākuši vēl kartēziešu mūki viduslaikos. Taču 19. gadsimta beigās te, tāpat kā daudzos citos Eiropas reģionos, plosījās filokseras – sīki, bet bīstami vīnogulāju kaitēkļi, un Priorata praktiski pazuda no pasaules vīna kartes.

Tikai 20. gadsimta 70. gados, pateicoties piecu entuziastu pūliņiem, vīndarības māksla sāka atdzimt. Jau burtiski pēc dažiem gadiem reģiona vīni ieguva pirmās godalgas pasaules čempionātos un sasniedza izsoļu cenu rekordus. 2000. gadā Priorata saņēma DOQ (Denominació d’Origen Qualificada) sertifikātu, kas apliecina Spānijas vīnu augstāko kvalitāti. Tik augstu sertifikācijas slieksni ir pārvarējis vēl tikai Riohas reģions, taču daudzi speciālisti uzskata, ka Prioratas vīni daudzējādā ziņā pārspēj savus rietumu kolēģus, turklāt var nopietni konkurēt arī ar franču bordo un burgundiešiem.

Kāds ir to noslēpums? Vietējās vīnogas aug ekstrēmos apstākļos. Ir tāds vīndaru teiciens – “Vīnogulājam ir jācieš!” Prioratā vīnogulāji aug uz klintīm, sausajās un karstajās vasarās saknes meklē valgmi desmitiem metru dziļumā, vienlaikus dāsni uzsūcot minerālvielas. Tos audzē kalnu terasēs, tāpēc ogas novāc tikai ar rokām.

Raža nav liela, burtiski trīs četri ķekari no vienas vīnstīgas, toties vīns ir maksimāli blīvs, pilnīgs, ar izteiktu garšu un daudzkrāsainām notīm – šokolādes, tabakas, garšvielu, trifeļu, vaniļas, medus…

Tā krāsa ir tik tumša, ka paši kataloņi to dēvē par melno un tintes vīnu. Labākie savas sugas pārstāvji maksā ap tūkstoš eiro pudelē, taču jāteic, ka arī daudz vienkāršāki eksemplāri neliks jums vilties.

Visgarām reģiona ceļiem darbojas desmitiem vīndaru, gandrīz katrā saimniecībā ir sava degustācijas zāle. Mūs sevišķi pārsteidza Merum Priorati, ko uzgājām Porreras ciemā, – luksusa līmeņa iestādījums, ko tik pieticīgā nostūrī neceri ieraudzīt.

Kur vīns, tur arī olīvas. Vietējā šķirne arbequina (nosaukums atvedināts no Arbekas ciema, kur pirmoreiz sākuši audzēt no Palestīnas ievestos olīvkokus) izceļas ar rekordzemu skābumu, tāpēc to eļļa ir ļoti svaiga, zaļa, ar vieglām valriekstu un аrtišoku notīm.

Ražu novāc no novembra sākuma līdz decembra beigām, un tas ir vesels rituāls, kurā var iesaistīties. Arī olīvas audzē kalnu terasēs, un doties uz to plantācijām ar savu mašīnu mēs jums neieteiktu. Var auto atstāt stāvvietā Margarefas ciemā, kur pēc vietējā muzeja apskates tiksiet iesēdināti džipos un aizvizināti uz Priordei saimniecību.

Novākt olīvas nav sevišķi grūti, toties ir ļoti aizraujoši. Zarus ķemmē ar īpašiem grābekļiem, gatavās ogas birst uz lejā noklāta audekla. Turpat zem olīvkokiem jums klāj galdu ar vietējām delikatesēm: maize, svaigi tomāti, mandeles, kraukšķīgas maizītes.

Elites līmeņa eļļa ar Priordei vārdu tiek piegādāta pasaules smalkākajiem delikatešu veikaliem un pat karaļu galmiem. Savukārt arābu šeihiem par prieku ir radīta īpaša eļļas šķirne ar zelta putekļiem (nopērkama arī te, ražošanas vietā). Garšas īpašības zelta piedeva neietekmē, taču šāda dāvana, protams, ir īpaši efektīga…

Austeres desertā

Apceļojot Prioratu, nedrīkst neapciemot tās pērli Siuranu – visskaistāko un fotogēniskāko kalnu ciematu ne vien Katalonijā, bet visā Spānijā. Tas ir īstens akmens cietoksnis augstu kalnos.

No klinšakmeņiem te būvēts viss – nami, pilsētas mūri, ceļu bruģis. Ielas rotātas māla puķu podiem, rakstainām māla vāzēm un seniem darbarīkiem. Nekādu reklāmu un suvenīrbodīšu vai uzmācīgu ielu tirgotāju.

Vienkārši vēstures rezervāts! Arī skats paveras fantastisks: nebeidzamas debesis, plašumi, kalni un upes līkloči ielejā. Vēl neviens no Siuranas nav aizbraucis, nenobildējies pie kraujas Salto de la Reina Mora. Reiz no tās ar zirgu nolēkusi mauru karaliene, negribēdama padoties iekarotāju gūstā.

Panorāmas skatus izbaudījuši, braucam uz dienvidiem – uz jūru. Ceļojuma pēdējā pieturvieta ir Ebro upes ieleja, kur attālāki ceļotāji iegriežas reti. Rīsa plantācijas, sālsezeri, niedru biezokņi, stārķi un flamingi…

Rodas iespaids, ka te vairs nav Katalonija, drīzāk Dienvidaustrumāzija. Ebro deltas biosfēras rezervāts ir makšķernieku un putnu vērotāju paradīze, taču īpaši to iecienījuši gardēži neticamās zivju un jūras velšu daudzveidības dēļ.

Vietējās virtuves speciālais piedāvājums ir paelja ar zuti un pīli. Visas sastāvdaļas ir pašu audzētas, to kvalitāte – izcila. Gliemeņu fermā Musclarium varat iepazīties ar mīdiju un austeru audzēšanas īpatnībām. Un var pat izaudzēt savējās!

Nopērciet īpašu aukliņu – un pēc deviņiem mēnešiem jums mājup piegādās gatavu ražu. Pa to laiku saņemsiet fotoatskaites par to, kā jūsu mazuļi aug un attīstās. Bet supersvaigo, trekno austeru garšu, ko maidzina ledains kavas malks, atminēsieties vēl ilgi jo ilgi…

Pēc greznajām austeru dzīrēm 170 km ceļā līdz Barselonas lidostai pa ātrgaitas šoseju aizritēs kā viens mirklis.

Noderīgas adreses

* Ziemassvētku tirdziņš Barselonā – Fira de Santa Lucia, firadesantallucia.cat

* Ziemassvētku mistērija Pessebre viviente – pessebrecorbera.cat, biļetes cena: 8,50 –13 eiro.

* Kalnu slēpošanas kūrorts Bakeira-Bereta – baqueira.es

* Termālo ūdeņu kūrorts Baronia de Les – termasbaroniadeles.com

* Dabas parks Aigüestortes i Estany de Sant Maurici – aiguestortes.info

* Vīna nams Merum Priorati – merumpriorati.com

* Olīvu saimniecība Priordei – priordei.com. Džipu tūre ar degustāciju – 20 eiro.

* Mīdiju un austeru saimniecība Musclarium – musclarium.com. Tūre ar degustāciju – 25 eiro.

Minimālisma oāze Portugālē - jauna viesnīca, kurā burtiski ienāk apkārtnes vīna lauki un senā ielejas vēsture