“Mans klients nesteidzas”

Tā slavenais katalāņu arhitekts mēdza atbildēt tiem, kurus uztrauca viņa visambiciozākā darba – Barselonas Sagrada Familia jeb Svētās Ģimenes baznīcas – ieilgusī celtniecība. Dievam pieder viss laiks pasaulē, un nav kur steigties, uzskatīja Antonio Gaudi.

Milzīgā celtne tiek būvēta tikai no privātajiem ziedojumiem un tūristiem pārdoto biļešu ienākumiem – apmēram trim miljoniem ik gadu. Pēdējās aplēses rāda, ka darbus varētu pabeigt ne ātrāk par 2026. gadu. Ņemot vērā, ka baznīcas pamatakmens tika ielikts 1882. gadā, šis nav tikai viena ārkārtīgi reliģioza arhitekta, bet gan vairāku paaudžu apņēmīgu, uzticīgu profesionāļu un entuziastu meistardarbs. Kad Sagrada Familia būs pabeigta, tā sliesies augstāk par jebkuru citu baznīcu pasaulē – 170 metru augstumā virs Katalonijas galvaspilsētas, un to rotās vismaz 18 smailes, veltītas Marijai, Kristum, apustuļiem un evaņģēlistiem. Tagad ir astoņas, bet, kad Gaudi nomira, bija uzslieta tikai viena smaile.

Tomēr tā būs arī visdīvainākā un, iespējams, pretrunīgākā Dieva pielūgšanas vieta. Tā jau ir salīdzināta ar milzu termītu pūzni no akmens, gigantisku dārzeņu dobi, pārakmeņojušos piparkūku māju, ko uzcēlusi visļaunākā ragana. Angļu rakstnieks Džordžs Orvels to nodēvēja par “vienu no visderdzīgākajām celtnēm pasaulē” un loloja cerības, ka Spānijas Pilsoņu kara laikā tā tiks iznīcināta.

Katalāņu sirreālisma ģēnijam Salvadoram Dalī tā ļoti patika, viņš to slavēja savā stilā, nosaucot par “baismīgu un ēdamu skaistumu”, kas būtu jāglabā zem stikla kupola. Viens no pirmajiem modernajiem arhitektiem Valters Gropiuss cildināja tās tehnisko pilnību, amerikāņu “debesskrāpju tēvs” Lūiss Salivans saskatīja tajā “akmenī simbolizētu garu”.
Sagrada Familia izraisa diskusijas vēl šobaltdien. Spānijā daudziem šķiet, ka tā ir mākslīgi uzpūsta, pompoza vieta, kurai trūkst dvēseles, un ka galu galā to neapmeklēs neviens cits kā tikai japāņu tūristi.

Arhitektūras brīnuma noslēpums

Tikai tie cilvēki, kas spēj redzēt dziļāk par šīs prātam neaptveramās konstrukcijas bagātīgi dekorēto virskārtu, var novērtēt arhitekta ļoti sarežģīto matemātiku un savu laiku apsteidzošo strukturālo inženieriju, kas ir tās pamatā. Gaudi ir balstījies uz sarežģītām formām – helikoīdiem, hiperboloīdiem un hiperbolisko paraboloīdu. Šīs formas ir ņemtas no dabas un pārveidotas kolonnu, velvju un krustojošos ģeometrisku elementu dizainā.

Viens no apbrīnojamākiem skatiem ir augšup uz bazilikas jomas augstajiem griestiem – daudziem rodas sajūta, ka viņi stāv biezā mežā, kur no augšas ieplūst saules gaisma. Tieši tā to bija iecerējis arhitekts, kura mācību grāmata, kā viņš pats teica, bija “Dabas Lielā grāmata” – kalni un alas, ko viņam patika pētīt. Kalnu iežu veidojumi bija viena no dabas parādībām, kurā sakņojās Gaudi neparastā matemātiskā iztēle.

Arhitekti un mākslinieki, kam vajadzēja pabeigt Sagrada Familia saskaņā ar Gaudi vīziju, pavadīja ilgus gadus, cenšoties atšifrēt meistara noslēpumus. Galu galā mūsdienu arhitekti spēja atjaunot saglabājušos Gaudi Sagrada Familia arhitektūras modeļu fragmentus, izmantojot datortehnoloģijas, kas pārņemtas no kosmosa industrijas. Bet Gaudi spēja izstrādāt šos sarežģītos trīsdimensiju matemātiskos modeļus prātā, izmantojot tikai savu intuīciju!

Viena mīlestība – Daba

Visu mūžu Gaudi bija cieši saistīts ar dabu, ko iemīlēja jau bērnībā. Jaunākais no pieciem bērniem, Antonio nevarēja rotaļāties ar vienaudžiem reimatisma dēļ. Viņš cieta stipras sāpes un reizēm nebija spējīgs pat pats pastaigāties – viņam nācās jāt ar ēzeli. Māte bieži ņēma zēnu līdzi pastaigās pa dzimtās Taragonas apkaimi, jo ticēja: kustības un svaigs gaiss viņam palīdzēs uzveikt slimību. Tā zēns pavadīja daudz laika viļņaino pakalnu un mandeļkoku lauku vidū, kas veidoja viņa divas spēcīgākās prasmes – vērīgumu un dabas elegances un harmonijas izpratni. Nepieciešamība pēc pastaigām vienatnē viņam kļuva gluži vai par atkarību.

Skolas laikā viņu aizrāva tikai ģeometrija, kur viņš saņēma vislabākās atzīmes. Ģeometrija atstāja arī iespaidu uz viņa karjeras izvēli – arhitektūras studijām. Studiju laikā viņa sekmes bija sliktas, taču visas praktisko darbu atzīmes – izcilas. Kad 1878. gadā Gaudi saņēma arhitekta diplomu, augstskolas direktors esot komentējis: “Mēs pasniedzam diplomu vai nu vājprātīgajam, vai ģēnijam. Laiks rādīs.”

Diezin kā Gaudi būtu klājies, ja viņam tajā pašā gadā nepalaimētos sastapt savu mecenātu – grāfu Evzebio Guelju, tekstila magnātu un Katalonijas bagātāko cilvēku. Viņiem abiem kopīga bija dziļa reliģiozitāte, turklāt grāfs interesējās par mākslu un varēja atļauties sev pasūtīt jebkura sapņa piepildījumu.

Savukārt Gaudi piepildījās katra mākslinieka sapnis – radošā brīvība bez budžeta ierobežojumiem. Gaudi veica daudz Guelja ģimenes pasūtījumu, tostarp populārāko Barselonas parku – fantastisko Guelja parku ar pasaulslaveno mozaīkas klātās salamandras strūklaku.

Pateicoties savam labdarim, Gaudi “nāca modē”, un buržuāzija bija gatava atdot pat pusi sava kapitāla, lai varētu pasūtīt Gaudi uzcelt māju. Tā Barselonā tapa viens šedevrs pēc otra – Baljo, Mila un citas mājas, kuru liektās, plūstošās līnijas radīja dzīvas matērijas iespaidu.

Zvērināts veģetārietis un vecpuisis

Lai arī pacēlies slavas un bagātības augstumos, Gaudi palika ļoti noslēpumaina personība. Par viņu skaidri zināmi tikai daži fakti. Piemēram, viņš bija strikts veģetārietis – drīzāk savas sliktās veselības, nevis dzīvnieku tiesību aizstāvēšanas dēļ. Viņš atteicās no jebkādiem medikamentiem un varēja dienām iztikt ar salātu lapām, kas apsmidzinātas ar olīveļļu un pārkaisītas ar dažiem riekstiem.

Kopā ar darbaholismu tas ne tikai nenāca par labu veselībai, bet arī šausmināja cilvēkus. Kāds augstāks garīdznieks gavēņa laikā pat licis Gaudi paēst, jo citādi viņš nevarēšot pabeigt Dievam veltīto darbu, Svētās Ģimenes baznīcu.

Gaudi arī nebija sievas vai tādu tuvinieku, kuri par viņu varētu parūpēties. Jaunībā viņš bijis iemīlējies kāda strādnieku kooperatīva skolotājā Žozefā Moro, taču bez atbildes jūtām, un vēlāk arhitekts, šķiet, pilnīgi atmetis domu par savu ģimeni, sevi visu veltīja darbam.

Savos ziedu laikos, ap 19. un 20. gadsimtu miju, Gaudi bija dendijs, kurš valkāja dārgus uzvalkus, bija eleganti safrizēts, mīlēja apgrozīties sabiedrībā un restorānos, apmeklēja teātrus un operu, apbraukāja objektus pats savā smalkajā ekipāžā.

Diemžēl ar laiku viņš mainījās uz slikto pusi, iespējams, tās bija vairāku smagu nelaimju sekas. Divdesmitā gadsimta sākumā Gaudi dzīvoja Barselonā ar tēvu un mazo māsasmeitu, viņa māte, divi brāļi un māsa jau bija miruši. 1906. gadā nomira arī tēvs, pēc sešiem gadiem – vājās veselības dēļ māsasmeita.

1918. gadā Gaudi zaudēja arī savu draugu un mecenātu Guelju. Šie triecieni, vientulība, kā arī finansiālas problēmas ekonomiskās krīzes dēļ brieduma gados padarīja Gaudi par taupīgu mājās sēdētāju, kurš pārstāja rūpēties par savu ārieni.

Patiesībā slavenais arhitekts, noaudzis gariem matiem un sirmu bārdu, netīrās, noskrandušās drēbēs bieži vien uz ielas tika pieņemts par ubagu. Viena no šādām reizēm pirms 90 gadiem arī kļuva liktenīga. 1926. gada 7. jūnijā 73 gadus vecais Gaudi ielu krustojumā pakļuva zem tramvaja.

Taksometru vadītāji, domādami, ka viņš ir ielas ubags, atteicās viņu vest uz pilsētas slimnīcu. Galu galā Gaudi tika nogādāts nabagu slimnīcā, kur viņam netika sniegta pienācīga medicīniskā aprūpe. Tikai nākamajā dienā Sagrada Familia kapelāns viņu atrada, bet tad jau bija par vēlu. Gaudi atteicās no labākas slimnīcas, teikdams: “Mana vieta ir šeit”, un pēc trim dienām no gūtajām traumām nomira.

Viņš tika apglabāts kapenēs savā nepabeigtajā Sagrada Familia, un tūkstošiem cilvēku ielās piedalījās viņa bērēs.

Svētais arhitekts?

Pēc desmit gadiem, Spānijas pilsoņu karā (1936–1939), katalāņu anarhisti iebruka Sagrada Familia un iznīcināja lielāki daļu Gaudi atstāto skiču un modeļu, taču viņi neuzdrošinājās ķerties pie arhitekta kapa. Lai cik ļauns prāts viņiem bija uz ģenerāli Franko un katoļu baznīcu, viņi tomēr labi zināja, ka Gaudi tiek uzskatīts par svētu visu šķiru un politisko uzskatu cilvēku vidū.

To viņš izpelnījās lielākoties ar savu askētisko dzīvi mūža nogalē. Zaudējis visu – ģimeni, naudu, īpašumu –, Gaudi pilnībā nodevās Svētās Ģimenes baznīcas celšanai. Gaudi dziļā reliģiozitāte bieži vien kalpoja par pamatu, lai viņu sauktu par Dieva arhitektu. Taču pirms vairāk nekā 20 gadiem katalāņi sāka Gaudi beatifikācijas kampaņu, kas bieži vien ir kā pirmais solis ceļā uz atzīšanu par svēto. Biogrāfijā, kas tika iesniegta Vatikānā, katalāņi pamato: “Gaudi dzīve ir priekšzīmīga kristieša dzīve. Tā ir svētā dzīve.”

Ilgus gadus no Vatikāna nebija nekādas atbildes, līdz 2003. gadā Gaudi tika oficiāli atzīts par “Dieva kalpu”, un 2010. gadā pāvests Benedikts XVI iesvētīja Sagrada Familia baziliku, intervijā presei slavējot arhitekta drosmi un radošumu. Ja vēl baznīcā tiktu apstiprināts kāds oficiāls brīnums, process ritētu straujāk. Tiesa, daži cilvēki ir atzinuši, ka lūgušies pie Gaudi kapa viņa palīdzību un arī to saņēmuši. Piemēram, kādai sievietei, māksliniecei no Gaudi dzimtās pilsētas, tādā ceļā pirms pieciem gadiem baznīcā atgriezusies redze.
Vai arhitekti pirmie pabeigs celt baznīcu, vai katalāņi pirmie panāks Gaudi beatifikāciju – laiks rādīs. Bet katalāņi varētu teikt tāpat kā agrāk Gaudi: “Mans klients nesteidzas.”

Antonio Gaudi (1852–1926): karjera un personīgā dzīve

* Katalāņu modernisma (Art Noveau) pazīstamākais arhitekts, viens no individuālākā stila arhitektūras pārstāvjiem pasaules vēsturē, ko izkopa gandrīz 50 gadu neatkarīgas prakses laikā. Bieži sadarbojies ar citiem katalāņu dizaineriem, māksliniekiem, amatniekiem.

* Kā spilgtu akcentu ieviesa raibu, krāsainu mozaīku no flīžu un trauku lauskām (trencadis), ar ko parasti rotāja savas ēkas. Šī tehnika pirmoreiz lietota Guelja paviljonos (1884–1887), kur sarežģītās arhitektūras formas neļāva izmantot veselas flīzes.

* Katalonijas patriots, stingri ticēja valsts neatkarībai, piedalījās protestos, reiz pat tika arestēts uz vairākām dienām par runāšanu katalāņu valodā, kas Spānijā bija aizliegts.

* Pēc nāves tika kritizēts un aizmirsts uz vairāk nekā 20 gadiem. Pateicoties citam katalāņu māksliniekam – Salvadoram Dalī, kurš 1950. gadā viņa darbus popularizēja, tika atkal atzīts. Septiņas viņa ēkas tagad iekļautas UNESCO Pasaules mantojumā.

Sagrada Familia: interesanti fakti

* Vēsturiski Gaudi meistardarbs tiek celts ilgāk nekā Ēģiptes piramīdas. Gizas piramīda uzbūvēta 20 gadu laikā, taču Sagrada Familia tiks uzcelta 144–146 gados.

* Uz Kaislības fasādes, blakus skulptūru pārim, kas skūpstās, siena ir dekorēta ar maģisku kvadrātu, kura nozīme nav atšifrēta. Kvadrāts sastāv no 4x4 rūtīm un 15 skaitļiem. Saskaitot šos skaitļus jebkurā virzienā – vertikāli, horizontāli, pa diagonāli, vienmēr iegūst summu 33. Vai ar to domāts Kristus vecums, kad viņu sita krustā, vai brīvmūrnieku augstākā pakāpe (ir versija, ka Gaudi bija masonu ložā) vai kas cits – nav zināms.

* Gaudi izlēma, ka baznīcas augstākā – Kristus Glābēja – smaile būs tieši 170 metru augsta tāpēc, ka šis augstums ir par vienu metru mazāks nekā Montžuika kalns Barselonā. Viņaprāt, nebūtu piedienīgi cilvēka darbam pārspēt Dieva darbu.

* Kā atzīmējis Barselonas arhibīskaps, no 1882. gada, kad sākta baznīcas celtniecība, līdz šim laikam nav bijis neviena nelaimes gadījuma celtnieku vidū, kuri strādā tik lielā augstumā (tpu, tpu, tpu!).

Uz Kataloniju ir jābrauc ziemā! Neierasts autoceļojuma maršruts, kas sākas Barselonā