Kaut kur tu noteikti nonāksi, ja vien pietiekami ilgi iesi - tādu padomu Alisei Brīnumzemē deva Češīras Kaķis. Ja to dara ilgāk nekā pietiekami, kādu dienu var nonākt arī atpakaļ mājās. Izmetot nelielu līkumiņu aptuveni 58 000 kilometru garumā.

Nu Karls Bušbijs beidzot ir nokļuvis vismaz Eiropā un arī mediju uzmanības lokā. Ja viss ritēs normāli, mājās viņš domā būt nākamā gada septembrī. Pa šo laiku viņš ir salis un karsis, mocījies badā un slāpēs, pārvarējis kalnus, tuksnešus, upes, jūras un džungļus, sēdējis Krievijas cietumā, nīcis depresijā bez naudas Meksikas ciemā, puspeldus, pusrāpus pa ledus šļuru pirmais kājām pārvarējis Bēringa jūras šaurumu un jau šobrīd kļuvis leģendārs. Joprojām turpina iet, un joprojām ļauj cilvēkiem minēt, kas viņš ir – trakais vai varonis? Iedvesmojošs piemērs vai žēlojams apsēstais? Svētais vai parazīts? Vai varbūt visi kopā?

Derības pie alus kausa

“Tas ir iespējams,” pēc vakara krogā murmināja Karls, sēdēdams pie kartēm, ar zīmuli ieskicēdams maršrutu un ar kalkulatoru rēķinādams laika, ceļa un sava spēka attiecības. “Tas nav iespējams!” teica visi pārējie, klauvējot ar pirkstu pie deniņiem. Arī tad, kad Karls jau bija ceļā uz Čīli, viņi domāja, ka puisis grib vien izvēdināt galvu.

Lai nu kā, 1998. gada 1. novembrī nepilnus 30 gadus vecais Karls Bušbijs ar mugursomu plecos un apņēmību sejā stāvēja Dienvidčīles pilsētā Puntaarenasā, Magelāna ielā. Šī iela nebija izvēlēta nejauši – izcilais portugāļu jūrasbraucējs Fernāns Magelāns bija pirmais, kura vadītā ekspedīcija 16. gadsimtā veica ceļojumu apkārt pasaulei. Savukārt Karls Bušbijs bija nolēmis zemeslodei jostu apjozt ar saviem soļiem. Šo vēsturē pirmo zināmo šāda veida pasākumu viņš nodēvēja atbilstoši – par “Goliāta ekspedīciju”. Pēc viņa optimistiskajām aplēsēm, ceļojumam cauri abiem Amerikas kontinentiem un pāri visai Eirāzijai vajadzētu ilgt vien astoņus gadus. Uz jautājumu par iespējamiem sarežģījumiem Karls vieglprātīgi attrauca, ka tos risināšot uz vietas. Viņš uzstādīja sev tikai dažus pamatnoteikumus – ceļā pa noteikto maršrutu neizmantot nekādus transportlīdzekļus, nešķērsot savu jau noieto ceļu vēlreiz, maršruta līnijai jābūt bez vismazākā pārrāvuma. Un, šķiet, vistrakākais no tiem – dzimtajā pilsētā Hullā, Anglijā, atgriezties (kājām, protams) tikai tad, kad uzdevums būs izpildīts.

Neskarts paveic neiespējamo

Savu pārgājienu no Magelāna ielas Bušbijs sāka ar dažiem simtiem dolāru kabatā un ekipējumu, iekrautu velkamos rateļos, ko pats nodēvēja par Zvēru. Tā kā visi domāja, ka viņš tikai ākstās, viņam nebija neviena atbalstītāja. Pavisam drīz ceļš pārvērtās par izdzīvošanas cīņu. Bads brīžiem bija tāds, ka sākās halucinācijas – Karlam šķita, ka ceļmalu krūmos karājas pārtikas produkti… Nenomirt palīdzēja līdzjūtīgi vietējie. Ar tādiem Bušbijs joprojām saskaras visur pasaulē. Kā pats nebeidz uzsvērt – pasaule ir pilna labiem cilvēkiem: “Var jau būt, ka kaut kur dzīvo arī maitasgabali, bet man tādus šo gadu laikā praktiski nav nācies sastapt.”

Ģimene, pārliecinājusies, ka stūrgalvis neatsakās no sava nodoma, sāka viņam finansiāli palīdzēt. Vēlāk jau ziedoja arī sveši cilvēki. Bet tikmēr Karls neatlaidīgi mēroja garum garo ceļu gar Klusā okeāna piekrasti, cīnījās ar vējiem Patagonijas pampās, ar slāpēm Čīles ziemeļu daļas tuksnesīgajos apvidos, rāpās Andu kalnos. Neklausoties Kolumbijas policistu brīdinājumiem, viņš kājām šķērsoja Deriēnas pāreju – divu kontinentu un divu valstu, Panamas un Kolumbijas, robežjoslu, ko mēdz dēvēt par vienu no pasaulē bīstamākajām vietām. Šaurā iežmauga ģeogrāfiski ir visai izolēta, tur ir džungļi, kuros nevalda parastie likumi – tur mīt dažas vietējās ciltis, valda kriminālie karteļi, plaukst ieroču un cilvēku tirdzniecība, narkotisko augu audzēšana. Tur nav neviena ceļa, pat Panamerikas šosejai šeit ir pārrāvums! Tikai ne Bušbija ceļam – viņš ar uzticamo Zvēru izgāja cauri šai teritorijai neskarts.

Tad sekoja svelmīgais karstums Meksikā un ASV piekrastē, vēlāk – dzeldīgs aukstums Kanādas ziemeļos un Aļaskā. Augot popularitātei, auga arī finansējuma iespējas. Nu jau Bušbijam bija oficiāli sponsori, viņš tika intervēts, 2005. gadā tika izdota viņa grāmata Milzu soļiem, ko ļoti atzinīgi uzņēma gan kritika, gan lasītāji.

Taču priekšā stāvēja, šķiet, pats lielākais ceļojuma izaicinājums – Beringa jūras šaurums, kas savieno Kluso okeānu ar Ziemeļu ledus okeānu, tam pa vidu iet arī ASV un Krievijas Federācijas robeža. Tie ir īsti elles vārti, kuri pa īstam nekad neaizsalst, tajā vien veidojas bīstamais pakledus jeb peldošais ledus. Līdz tam nebija zināms neviens gadījums, kad kāds būtu visu šaurumu šķērsojis kājām. 1913. gadā to šķērsojis Mets Gotšalks suņu pajūgā (tas ir oficiāli dokumentēts). Starp citu, tieši simtgadē, 2013. gadā, notika bezprecedenta pasākums – ziemas peldēšanas stafete, kuras laikā 65 ziemas peldētāji no 17 valstīm divu diennakšu laikā bez aizsargtērpiem pieveica šaurumu vietā, kur tas ir 110 kilometru platumā – no Dežņova raga (KF) līdz Velsas Prinča ragam (ASV). Unikālajā peldējumā piedalījās arī Latvijas pārstāvis Aleksandrs Jakovļevs!

Bet 2006. gadā Karlam šajā neprātīgajā avantūrā, kur dzīvību var zaudēt dažās sekundēs, pievienojās franču izcelsmes amerikāņu dēkainis Dimitrijs Kīfers. Viņi burtiski airējās ar rokām, kārpījās, rāpās, slīdēja, kūlās šajā ledus putrā. Un tā divas nedēļas! Vēja ietekmē ledus novirzījās krietni uz ziemeļiem, rezultātā 88 kilometru vietā abiem nācās pieveikt 240 kilometrus neiedomājamos apstākļos. Pie beigām, lai vispār tiktu krastā, viņi aizmeta teju visu, pat rācijas. Toreiz šo stāstu atspoguļoja gan BBC, gan citi pasaules mediji – jo abi bija pirmie zināmie cilvēki kopš Ledus laikmeta, kas pa šo bīstamo tiltu pārgājuši no viena kontinenta uz otru.

Nu, bet Krievijai tādus brīnumus nevajag. Pēc divām nedēļām abus aizturēja un ietupināja. Nezin, kā tas būtu beidzies, bet Lielbritānijas premjers Džons Preskots sazinājās ar slaveno miljardieri Romānu Abramoviču, kurš toreiz bija Čukotkas autonomā apgabala gubernators, un pēc diviem mēnešiem ceļotāji tika brīvībā. Tiesa, vīza bija derīga tikai trīs mēnešus… Sākās garais “iesprūdums”, kas ar pārtraukumiem ilga sešus gadus. Karls pa laikam lidoja prom, kad vīza beidzās, lai pēc tam atkal iešmauktu uz atļauto laiku. Jā, viņš patiešām ir lidojis gan uz Meksiku, gan Kolumbiju, gan ASV – vīzu un citu sarežģījumu dēļ. Taču allaž atgriezās: “Esmu nogājis vai nopeldējis katru šī maršruta collu. Katru reizi, kad bija kādi sarežģījumi, pārtraukums, kavēšanās, es atgriezos un uzsāku precīzi no tās vietas, kur iepriekšējo reizi pabeidzu.” Taču viņš nekad, kā bija zvērējis, šo gadu laikā neaizlidoja uz dzimto Angliju. Viņš pat teica – ja vecāki nomiršot pa ceļojuma laiku, viņš nebraukšot uz viņu bērēm…

Pat, kad bija jezga ar Krievijas vīzām (viņam tika arī uz laiku vispār liegta iebraukšana), turklāt pēc finanšu krīzes nebija vairs arī sponsoru, viņš divus gadus depresīvi nīka Meksikas ciemā okeāna krastā, kuras kafejnīcas vienīgais apmeklētājs bez Karla ik dienu bija amerikāņu budists, tievs kā šķēpele, kurš uz jautājumu, no kurienes viņš ir, atbildēja: “Nu, šobrīd dzīvoju šajā krēslā…”

Žurnālistam Bilam Donahjū, kurš uzmeklēja nozudušo kājotāju, Karls stāstīja: “Man ir 42 gadi, un esmu profesionāls klaidonis, parazīts bez mājām. Guļu uz svešiem dīvāniem, staidzinu svešus suņus, lai nopelnītu ēdienu. Mans darbs ir vākt suņu kakas.”

Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta

Neticami, bet viņam izdevās! Iebraukšanas aizlieguma laikā viņš turklāt veica gājienu no Losandželosas līdz Vašingtonai, kur atradās Krievijas sūtniecība. Tādu nelielu atslodzes pastaigu, nieka 3800 kilometrus.

Vien 2017. gadā Bušbijs “noslēdza geštaltu” ar Krieviju un kājām ieradās Mongolijā. Nākamais lielais šķērslis – Covid-19 pandēmijas ierobežojumi un atkal vīzu problēmas. Divus gadus mērojušam ceļu cauri Mongolijai, pa Kazahstānas maliņu, šķērsojot Uzbekistānu un nokļūstot Turkmenistānā, ceļotājs uz laiku bija spiests to pamest. Kad atkal bija iespēja atgriezties, izrādījās, ka ir nākamā lielā problēma – Kaspijas jūra. Apiet to nevarēja nedz pa vienu, nedz otru pusi, jo kā Krievijā, tā Irānā politiskā situācija jau bija nokaitēta. Ko darīt? Peldēt pāri! Karls trīs peldētāju kompānijā to arī izdarīja mēneša laikā. Protams, pa vidu paguļot līdzās esošajā laivā. Lai atkal sāktu peldēt no tās vietas, kur bija beidzis… Un tā 288 kilometrus.

Šī gada pavasarī Bušbijs nokļuva finiša taisnē. Saņemot īpašu atļauju, lai Stambulā šķērsotu citādi kājāmgājējiem slēgto 15. jūlija mocekļu tiltu (bij. Bosfora tiltu) pāri Bosfora jūras šaurumam, klejotājs beidzot ir nonācis Eiropā. Gājienu caur Eiropu viņš iepriekš uzskatīja par vieglāko daļu, tā būšot “viena liela alkoballīte, kuru varbūt pat neatcerēšos”. Viņš ir šķērsojis Turciju, Bulgāriju, bet tepat, jau pie namdurvīm, atkal gaida šķērslis – Lamanša tunelis, kas paredzēts tikai transportam. Bušbija atbalsta komanda ir pieprasījusi ārkārtas atļauju paralēlā apkalpes servisa tuneļa izmantošanai, bet atbildes līdz šim vēl nav. Ja atļauja tomēr netiks dota, nāksies doties pāri Lamanšam peldus. Tam Bušbijs ir gatavs. Kaut arī bez lielas sajūsmas, jo, kā pieticīgi teica pēc Kaspijas jūras pārpeldēšanas: “Es jau neesmu nekāds peldētājs. Tas īsti nav man.”

Ceļa dēļ upurē mīlestību

Likumsakarīgi rodas jautājums – bet kā tad ar ģimenes dzīvi? Tā arī ir – nekā! Neilgi pirms savas odisejas sākuma Bušbijam bija smaga šķiršanās. Ar sievu palika arī dažus gadus vecais dēlēns Ādams… Ar dēlu Bušbijam sanācis satikties vien reizi vai pāris, kad producenti Ādamu atveda kādā ceļojuma posmā. Jāpiebilst, ka Ādams ar tēvu nogājis kādas divas nedēļas, bet uz Arktiku kopā atteicies doties. Vēlāk viņš teica: “Tā staigāšana – tā vairāk ir tēva lieta. Es gribu palikt te, Belfāstā, un tikt skaidrībā ar savu dzīvi.” Tur viņš – vēl vismaz šī gada pavasarī – strādāja skaņuplašu veikalā un spēlēja basģitāru smagā metāla grupā.

Bušbijs pats atzīst, ka sagādājis tuvajiem cilvēkiem daudz ciešanu, un visaugstāko cenu samaksājis viņa dēls, kurš smagi pārdzīvoja, ka tēva nav blakus. Lai gan tas nebūt nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad vīriešos piedzīvojumu kāre ir stiprāka par ģimenes saitēm, tomēr Bušbijs vēl arvien mokās ar vainas izjūtu.

Jāpiebilst, lai gan Bušbijs ir publiska persona un labprāt sniedz gan priekšlasījumus, gan intervijas, par savu privāto dzīvi viņš nerunā. Zināms vien, ka viņam bijušas pāris nopietnu attiecību, arī – dzīves mīlestība. Kolumbijā Karls bez prāta iemīlējās Katalīnā, pie kuras no sava ceļojuma atgriezās atkal un atkal. Viņš ilgi centās nokārtot dokumentus, lai Katalīna varētu viņu apciemot ceļojuma laikā, līdz viņa pateica – pietiek, mēs nevaram tā turpināt. Lai gan gadus vēlāk, atbildot žurnālistam, viņa teica – Karls esot viņas lielā mīlestība un licis domāt par cilvēka gara stiprumu: “Es biju ļoti laimīga septiņus gadus, un visus septiņus gadus es raudāju. Ļoti grūti mīlēt cilvēku, kurš nav blakus.” Bet pat liktenīga mīlestība nespēja Karlu piesaistīt. Smadzenēs ugunīgiem burtiem deg: “Jāturpina iet!”

Cilvēks, kurš personificē ceļu

Piedzīvoti slavas un triumfa brīži, bet – tik daudz zaudēts! Vai tas tā vērts? Viņš taču varēja pārtraukt to visu jau pēc Beringa šauruma, un neviens nepārmestu; viņš vienalga savu vārdu jau būtu ierakstījis vēsturē! Varbūt viņam nepatīk komforts? Nē, viņš pats atzinis, kā reizēm ar ilgošanos skatījies caur logiem uz siltām, omulīgām viesistabām. Varbūt ir “vientuļais vilks”? Atkal nē – tieši vientulību Bušbijs sauc par šāda ilgstoša ceļojuma lielāko lāstu. Iespējams, vienkārši nevar iztikt bez šādas kājošanas? Atkal nē! Viņš daudzreiz atkārtojis: “Man nepatīk iet kājām. Tas ir sāpīgi, mokoši un šausmīgi garlaicīgi.” Arī publiskā slava Bušbijam neko daudz nenozīmē – tikai tik, ka ļauj vieglāk piesaistīt finansējumu. Jāpiebilst, ka šī odiseja līdz šim izmaksājusi apbrīnojami maz – pēc dažādām ziņām, no 200 000 līdz 500 000 dolāriem. Daļa ir saziedota, daļa – sponsorēta, ir arī nauda, ko Bušbijs nopelnījis ar priekšlasījumiem, filmēšanos, grāmatu. Pats gājējs ikdienu pavada izcili pieticīgi, katru centu atliekot malā mērķa sasniegšanai.

Iemesli šai apsēstībai, kā domā žurnālisti, kas tiešām mēģinājuši iedziļināties šī neparastā cilvēka personībā, ir vairāki. Daļēji saknes tam ir jaunībā. Karls piedzima 1969. gada 30. martā Anglijā, Austrumjorkšīrā, Kingstonā pie Hullas, dēvētā vienkārši par Hullu, ģimenē, kas dzīvoja diezgan spiedīgos apstākļos. Tas iemācīja pieticību un prasmi radoši risināt problēmas. Kā zēns Karls bija fiziski vājš, vairāk sapņotājs. Skolā viņam bieži lika stāvēt uz krēsla klases priekšā, jo viņam nepadevās lasīšana (vēlāk tika konstatēta disleksija). Viņu ļoti interesēja pētniecība, daba. Bet tēvam, kurš bija bijis sava laika gaisa desanta leģenda, tas nešķita nekā vērts, un viņš piespieda Karlu 16 gadu vecumā stāties dienestā, turklāt elitārajā izlases vienībā. Karls atceras: “Bērnībā biju kaislīgs naturālists – stiepu mājās ievainotos putnus un ārstēju, meklēju un vācu dzīvnieku skeletus. Armijā man par to visu nācās aizmirst. Es mēģināju stāties dienestā piecas reizes, pēc tam par mani apžēlojās un uzņēma, un tas bija sliktākais, ko viņi varēja darīt.” Tiesa, tieši armijas norīkojumos viņš ieraudzīja, cik pasaule ir skaista, turklāt armija deva rūdījumu un izdzīvošanas prasmes. Vairāku biedru pāragrā zaudēšana lika aizdomāties par dzīves trauslumu un iedēstīja domu, ka mūžs jānodzīvo maksimāli piepildīts.

Bet tolaik jaunietim, kuru interesēja pētniecība un daba, nācās neskaitāmas reizes lēkt ar izpletni, skriet ar smago uzkabi, iziet speciālo apmācību. Viņš mocījās ar panikas lēkmēm un nereti attapās medpunktā. Karls nodienēja 12 gadus, taču visu šo laiku tika uzskatīts par vienības vājo posmu – citiem puišiem uz naktsgaldiņiem bija bildes ar motocikliem un ieročiem, viņam – attēls ar Saules sistēmu… Tāpēc tas, par ko viņš priecājas šajā ceļojumā, ir brīži, kad ir izdevies izbaudīt pilnīgu saplūsmi ar dabu. Kā Andu kalnos, kur pēc grūta kāpiena un smilšu vētras, sēžot pakalna galā ar savu uzticamo Zvēru blakus, ēdot tāpat no pannas karstus makaronus, vēroja, kā zvaigžņotās debesis liecas pār Atakamas tuksnesi.

Neizdevusies militārā karjera, neizdevusies laulība… Šķiet, gadu gaitā Karls ir kļuvis apsēsts ar domu nepiedzīvot neveiksmi, pierādīt, ka spēj izdarīt kaut ko īpašu un līdz galam. Tā, lai viņu vairs nevarētu ignorēt! To viņš nenoliedz. Tajā pašā laikā Bušbijs nekad nelielās, bet uzsver: “Esmu zemāks par viduvējību. Viss, ko es daru, ir – speru soļus vienu aiz otra.” Starp citu, tēvs viņu finansiāli atbalsta šajā ceļojumā, tātad – akceptējis dēla ceļu. Savukārt pats Karls min sava tēva pēdās, uzskatot, ka paša dēls iznieko savu dzīvi un ka “viņam derētu kārtīgs pārgājiens”. Šķiet, šie sakausētie pretstati vienā cilvēkā – rūdīts izdzīvotājs un jūtīgs zēns; skarbs vientuļnieks un maigs romantiķis; izdzīvošanas meistars un aizkustinošs dzīvotnepratējs; varonis un vienkāršs puisis – arī rada to īpašo personības starojumu, kas liek cilvēkiem visā pasaulē allaž steigties viņam palīgā. Pat providence labvēlīgi noraugās uz šo neprāti – visu šo gadu laikā viņš tikai vienreiz (!) guvis nopietnāku ievainojumu, pāršķeļot uz klints roku, ko pats arī sašuva. Viņa kājas ir lieliskā stāvoklī. Karls tikai vienreiz nopietnāk saslima, Peru saķerot kādu vēderkaiti. Kur viņu tūlīt uzņēmās ārstēt vietējais dakteris, turklāt izmitinot tikmēr savā mājā.

Viņu pašu gan nedaudz satrauc, ka teju trešdaļgadsimta ilgais pārgājiens tuvojas noslēgumam: “Tā pierasts, ka ikdienas dzīves jēga ir – celties un turpināt iet…” Un – ko tālāk? Kamēr pasaule mainās, Bušbijs nemainīgi ievēro savus noteikumus. Varbūt tāpēc viņa stāsts ir tik pievilcīgs – laikmetā, kas apsēsts ar īsāko un vieglāko taciņu meklēšanu, Bušbijs ir pierādījums, ka arī garš un sarežģīts ceļš joprojām ir kas svarīgs.

Veltījums Neapolei un zelta mirkļi mums pašām: kas jauns pavasara un vasaras grima kolekcijās