Aktiera un režisora Mārtiņa Vilsona vasara aizritējusi izrāžu ritmā, nevis atpūtas režīmā. “Ko nozīmē atpūsties? Es nezinu, ko tas nozīmē,” viņš iesmejas. “Man nesanāk. Es redzēju, kā tikko sāk plaukt lapas. Atceros, teicu sievai: “Lapas bērziem nav izplaukušas. Vēl maigi zaļas un maziņas.” Tagad redzu, ka sāk jau birt nost. Tā pagāja mana vasara. To diži nejutu, jo man bija izrādes.”

Jau ceturto gadu Mārtiņš un Zane jeb, kā viņi paši jokojot sauc savu tandēmu, Vilson Production savā verandā Upesgrīvā rīko kultūras vakarus. Tā ir vieta, kur mākslinieks un skatītājs satiekas citādi nekā lielajās zālēs. Intīmā, siltā gaisotne, ko abi ļoti novērtē, ir kļuvusi par viņu ikvasaras rituālu. “Reizēm es saprotu – pirms kaut ko iedomājos, kāda garīga būtne to jau ir izdomājusi. Un tad tā mūs virza, pieved pie kāda punkta, kur pēkšņi atzīsti: ak tā? Laikam tā arī būs jādara!”

Jautājums par verandas rašanos interesējot visus, kas pie viņiem atbrauc. “Vienkārši bija iespēja pašiem kaut ko darīt. Uzcēlām māju bez liekām problēmām, darījām, kas jādara.” Kad māja bija gatava, uz brīdi radies jautājums – kam tad tā īsti būs domāta? Vilsons atbild ar sev raksturīgo ironiju: “Nu, kam tad? Paga, es jau vēl pāris gadu… Jo simt gadu jau nav laiks, tas ir viens pūtiens! Man tagad liekas – dzīvošu vēl trīsdesmit gadu. Bet kas tad tas ir? Nospļauties! Par to vispār nav jārunā.”

Tieši šādās pārdomās atklājas viņa skatījums uz laiku. Nevis kā uz skaitļiem, bet kā uz pieredzi un tikšanās brīžiem. “Man vienmēr interesējis vārds laikabiedri. Uzskatu, ka savā vecumā ar cilvēku, kurš tikko piedzimis un kuram redze jau mazliet aktivizējusies – tas bērns, kurš mani ierauga un pasmaida, – mēs jau esam laikabiedri. Citi saka: beidz, viņš tevi neatcerēsies! Bet man nav svarīgi, vai viņš atcerēsies. Runa ir par to, ka, ja mēs dzīvojam vienā laikā, tad patiesībā visi esam vienā vecumā. Mēs jau nezinām, kas ar mums notiek, kad aizejam. Domāju, ka tas ir kolosāls piedzīvojums. To nojaušu. Bet tam ir jāgatavojas. Nevar tā vienkārši – nu, ņemiet mani! Nē, tā nebūs.”

Saules studija

Rīgā, klusajā Magoņu ielā Pārdaugavā, laiks rit pavisam citādi. Šaurā ieliņa, kas ikdienā šķiet vienkārši vēl viena pilsētas šķautne, pēkšņi atveras kā neliela oāze – telpa ar siltumu un radošu nemieru. Nama pagalmā nav nekādas pompozitātes. Tas paslēpies starp pelēkajām padomju piecstāvu mājām – bez lielām izkārtnēm, bez sarkanā paklāja un afišu rindām. Ir tikai pieticīgas durvis, aiz kurām sākas cita pasaule – vieta, kur gaisā virmo teātra vārdi, kur saplūst mūzikas skaņas un kur skatītāji nāk pēc tuvuma, nevis spožuma.
“Paskatieties apkārt! Vai tad šeit nav labākā fotostudija Rīgā? Vai šī telpa nav vienreizīga? Mēs sliktas neņemam,” smej aktieris, un šajos smieklos ir gan pašironija, gan gandarījums par to, ka bijušajā visa rajona katlumājā dzimst pavisam cita enerģija. Viņš stāsta, ka telpu jau gadiem iesilda viņa domubiedrs, SunsStudio saimnieks Māris Ločmelis, kurš tur rīko dažādus pasākumus. Tomēr, lai cilvēki pierastu pie jaunas kultūras vietas, vajadzīgs laiks. “Vajag tos cilvēkus pieradināt, viņiem tā taciņa ir jāiestaigā. Tas nenotiek ātri.”
Pie darba ķērusies arī dzīvesbiedre Zane, kuru Mārtiņš sirsnīgi dēvē par savu producenti. “Kaut kā mēs te mēģinām darboties. Nesanāk katru dienu, bet gadā kādas pāris izrādes noteikti izdodas realizēt. Cilvēkiem vienkārši vajag atnākt uz Magoņu ielu 9a. Viņi būs patīkami pārsteigti, cik forša vieta ir Rīgā.”

Es varu visu. Esmu ģeniāls

Dailes teātra lielā skatuve dažus gadus bija Mārtiņa Vilsona mājas – spožās gaismas, simtiem skatienu zālē, ovācijas pēc izrādēm. Taču kādā brīdī viņš pagriezās pret ierasto straumi. 2011. gadā Vilsons izvēlējās savu trajektoriju – neatkarīgu, personisku un nepakļāvīgu. Izrādes ārpus ierastā, scenāriji un režija – māksla, kurā noteikumus nosaka pats. Šodien viņa teātris ir brīvs gan formā, gan saturā – personisks un neatkarīgs, gluži kā pats aktieris. “Cilvēki ir dažādi. Man nekad nav sagādājis problēmas spēlēt uz lielām vai mazām skatuvēm. Uz lielās varu tikpat labi kā uz mazās; protams, tur vajadzīgi citi instrumenti. Citi spēlē tikai kino vai teātri. Es varu visu. Esmu ģeniāls!” viņš pārliecinoši saka, tūlīt piebilstot: “Es, protams, smejos, bet man labāk patīk būt neatkarīgam. Tas izriet no manas iekšējās konstitūcijas. Nepatīk, ja mani bīda, ja man liek darīt to, ko negribu, bet tā notiek lielajos teātros. Protams, ir reizes, kad viss ir ļoti labi, kad materiāls patīk, režisors patīk. Tad mēs sarunājam un darām – un laimīgi darām. Bet tad atkal nāk citi režisori, kuri manā uztverē nav režisori, tikai teātra direktoram šķiet, ka ir. Un tad sākas... Bet es nekad nemeloju, saku – es pie viņa nestrādāšu. Tad visi brīnās – kā, tu nestrādāsi? Tu taču esi teātrī! Bet es negribu. Tad sākas visādas rīvēšanās. Tā tas vienmēr notiek.”

Atšķirību starp lielajām un mazajām zālēm Vilsons raksturo ļoti tieši: “Man patīk skatīties cilvēkiem acīs. Mazajā zālē tu redzi tuvumā, tev nav jākliedz. Kaut gan nekad īpaši neesmu kliedzis – man ir labi nostādīta balss. Tāpēc mani kaitina tie mikrofoni, kas visur teātros salīmēti. Teātrī un vispār mākslā ir ļoti svarīgi, kā mēs runājam. Tā ir patiesības izpausme. Kad es mēģinu saprast, ko jūs no manis gribat, un cenšos noformulēt atbildi. Bet es nebļauju. Un tas ir skaisti. Ļoti labi var just, kad aktieris saprot, ko viņš saka, un kad viņš tikai atkārto iemācītu tekstu. Tas arī ir skaidrs.”

Vai nu ir, vai nu nav

“Aktierim ir tā burvība, ka viņš vispirms grib aiznest līdz skatītājam jēgu, nevis tikai skaņu. Tagad es kopā ar pianisti Agnesi Egliņu dziedu Emīla Dārziņa dziesmas izrādē Stāsts un esmu ļoti laimīgs, ka man ir tik jauka līdzgaitniece. Bet pats galvenais – kad pirmo reizi dziedāju klasiskās dziesmas, mana sieva teica: beidzot es saprotu vārdus!” Vilsons smejas. “Cik daudz esat dzirdējuši, ka aktieris dzied klasiskās melodijas? Praktiski jau nav tādu. Tāpēc viņa arī teica – pirmo reizi saprotu vārdus. Nav tikai oze isskaistākā.”
Par kopdarbu ar pianisti Agnesi Egliņu Mārtiņš runā ne tikai kā par mākslas sastapšanos, bet arī kā dzīves turpinājumu un paša meklējumu daļu. “Katrs cilvēks jau ir tāds, kāds viņš ir. Agnesi uzrunāju, jo mums dzīvē vienmēr ir jānoslēdz rēķini ar to, ko esam izdarījuši, un jāsaprot, kas mēs paši esam. Neviens to nezina. Jo cilvēku veido viss: kur viņš ir piedzimis, kāda bija bērnība, ar kādiem cilvēkiem viņš bija kopā. No nekā nekas nerodas.”
Šī sajūta nāk no aktiera bērnības atmiņām. Kad ģimene atgriezās no Sibīrijas, viņi apmetušies pie mammas brāļa, tajā laikā slavena radio diktora. “Onkulis Severīns dziedāja. Viņam tas bija hobijs amatiera līmenī, bet viņš to darīja pietiekami profesionāli. Onkulis dziedāja klasiskās melodijas, dziesmas. Es augu, tās klausoties. Radio un televizora nebija, bet bija viņa balss,” Mārtiņš atceras un pasmaida.
Jautāts, vai pats ir mācījies klasisko dziedāšanu, Vilsons atbild, ka ir piesardzīgs pret mācīšanās kultu. “Es laikam vairāk esmu piekritējs tādam variantam – vai nu tu esi, vai nu tu neesi. Mācies, cik gribi,” viņš smejas. Un atceras savu pirmo skolotāju teātrī – režisoru Oļģertu Kroderu. “Viņš ar mums daudz runājās mēģinājumos – par dzīvi, par ēdienu, par meitenēm. Tad kaut ko palasām, kaut ko padarām, un viņš pēkšņi iesaucas: “Vot, šito atstāj! Vot, tas tev pielēca!” Viņš to redzēja, sajuta. Jo principā jau patiesību nevar iemācīt. Var apmuļļāt, apmācīt – to var visi. Bet vai nu ir, vai nu nav. Tā tas ir.”

Par latvietību

Jaunībā Mārtiņam patika angļu un franču autori, jo tur bija savs stils, savas problēmas, ko viņi risināja. “Viņus lasīt bija kā atvērt durvis uz citām pasaulēm.” Tomēr visvairāk viņu piesaista šveicieša Maksa Friša darbi. “Vēl līdz šai dienai turu viņa grāmatu un mācos no tās. Viņš mani pievelk,” ar klusu sajūsmu saka aktieris. Viņš piemin arī Vladimiru Nabokovu, Amerikā dzīvojošu krievu izcelsmes rakstnieku. No latviešu rakstniekiem viņa sirdij vistuvākie ir Jānis Ezeriņš un Jānis Jaunsudrabiņš. “Tie vecie un foršie. Tagad viņus gan maz lasa, bet tas ir veltīgi, jo viņos ir tik daudz latviskas skaidrības un sirsnības, ko mēs sākam zaudēt. Es ļoti ticu tai latvietībai,” saka Vilsons.
Pašam aktierim latvietība nav skaļi vārdi vai uz papīra rakstīti uzstādījumi. Tas ir dzīvesveids, kas tiek nodots tālāk bērniem un mazbērniem caur piemēru. “Man ar bērniem viss ir kārtībā. Mēs ar sievu bieži domājam – vai tad mēs viņus vispār audzinājām? Kā mēs to darījām? Sakām – mēs viņus neaudzinājām, bet viņi ir tik skaisti! Viņi ir tik jauki! Viņi visu zina. Jo vairāk bērnam atļauj, jo labāk. Jo vairāk aizliedz, jo stulbāks viņš izaug. Tā tas ir. Bet blakus bērnam ir jābūt personībai – cilvēkam, kas pats dzīvo savu dzīvi, nekautrējas un dalās ar to. Ja viņš krīt, tad viņš krīt. Un bērns to redz. Tas nav vienkārši, bet... Izrādās, ka dažiem vienkārši laimējas.”
Mārtiņš Vilsons atceras arī vienu šķietami ikdienišķu, bet būtisku epizodi. “Man ir muguras problēmas, trūces. Pirms kādiem divdesmit vai trīsdesmit gadiem biju vienas tautas dziednieces Ziņģītes piekritējs. Viņa rakstīja žurnālos, ka pret muguras sāpēm vajag rāpot. Es rāpoju pa koridoru. Ir tāda forša fočene – es rāpoju, un visi bērni man pakaļ. Forši, vai ne? Bet viņi jau no tā mācās. Nekad neesmu teicis – dari tā vai nedari tā. Vienkārši no rīta pievelkos pie stangas, un pēc tam sīkie arī pievelkas. Viņi kopē. Tas pats ar latvietību. Nevajag bērnam skaidrot, vajag rādīt, kā tu dzīvo.”
Viņš piebilst, ka arī pieaugušajiem jāiemācās raudzīties citādi. “Vecākiem vajag mazāk klausīties, cik citi ir ģeniāli. Ir jāsaprot, ka mūsu tauta ir īpaša; lai citi mācās no mums. Ar gaišu skatu. Mēs nekad nebūsim komersanti pēc būtības. Mums ir pavisam cits uzdevums pasaules attīstībai dodams. Tā ir latvietība.”

No neiecietības līdz mieram

No jaunības gadiem līdz šodienai Mārtiņš neesot mainījies, bet laiks ir iemācījis mierīgāk pieņemt lietas, kas agrāk šķita neciešamas. “Esmu tas pats cilvēks, tikai pārvarējis daudzas lietas, citādi uz tām skatos, varu pieņemt to, ko agrāk nepieņēmu. Agrāk uzreiz… Citi teica, ka biju rupjš, bet es biju diezgan neiecietīgs. Acīs jau tā neteica, bet pa ausu galam dzirdēju – ar to jau nevar runāt, viņš ir rupjš. Visādi jau ir bijis. Eh, kā tik nav bijis!”
Vilsons brīdi ietur pauzi, tad turpina, šoreiz nopietni: “Mēs piedzimstam un nomirstam tajā pašā ādā, ar tām pašām smadzenēm, to pašu sirdi. Bet jautājums ir – vai dzīves laikā tam, kas ar tevi notiek, tu pieej ar labestību. Ar attieksmi – es gribu augt, gribu būt jēdzīgāks, derīgāks, saprotošāks, varošāks. Tas, protams, ir atkarīgs no katra paša, kā viņš sajūt dzīvi. Bet cilvēkam vajag ļaut padomāt par tām lietām. Nevajag viņu tracināt. Nevajag mācīt, kā pareizi dzīvot.”
Viņš uzsver, ka dzīves skolā nav iespējams aizņemties atbildes no citiem. “Mēs visi zinām tos nosacīti gudros teicienus, piemēram, mācies no citu kļūdām, tad nepieļausi savas. Mīļie, tas nav iespējams! Mēs varam vēlēties, bet tā nenotiek. Mēs mācāmies tikai no savām kļūdām.”

Visu mūžu justies kā bērnam

Rudenī aktierim gaidāma vēl viena pirmizrāde – Kritušie dievi. Kā šis stāsts sasaucas ar viņa paša dzīvi? “Visi stāsti rezonē ar manu dzīvi, jo tu piedalies un nevari aizbēgt no sevis. Kaut ko darot, tu vienalga tajā ieliec sevi. Šis stāsts gan ir speciāli uzrakstīts, tas neattiecas tieši uz mani. Bet… Dzīvē ir dažādi cilvēku tipi. Ir tādi, kas dzīvo tikai mākslai. Šajā izrādē runa ir par tādiem pasaules izrakteņiem, kuri dzīvo un dzied tikai mākslai, bet pēc tam kļūst nevarīgi, kad balss pazūd. Tad viņiem jāiet nespējnieku namā, kur visi satiekas. Vai dzīvē tā notiek? Šaubos. Bet, rakstot scenāriju, tu esi kā Dieva vietā, vari izdarīt, ko gribi. Tu saliec, ka tie, kas reiz bijuši uz skatuves, tagad atkal ir kopā. Un pēdējā brīdī atskrien viena no citas pasaules un uztaisa furoru, un visi saprot – jēga ir tam, ka mēs esam nemirstīgi ar savu mākslu. Tas ir interesanti.”
Mārtiņš nosaka, ka Kritušie dievi nav par viņu, un uzreiz pajoko – pats vairs nezinot, vai viņam ir ass prāts vai nav. “Vienkārši citādi uztveru pasauli, to nedalu tā – jaunība, briedums, vecums. Jā, kaut kur tādas līnijas pastāv, tādi laukumi, kuros tu it kā attīsties. Citi ieciklējas – tagad esmu nobriedis. Es personīgi visu mūžu jūtos kā bērns. Un vēl tagad reizēm man ir bērna gājieni, un varbūt tas nemaz nav slikti. Izrādē, kur mēs spēlējam ar Agnesi, es stāstu par savu bērnību. Tur arī tā saku – nesaprotu, vai mēs kādreiz izkāpjam no bērnības, vai arī tikai atgriežamies tajā. Un kas ir bērnība? Tā ir tīra un patiesa attieksme pret visu, kas ar tevi notiek. Ka tu neļauj citām lietām prevalēt. Tu izej no tā, kas ir tev sirdī. Sirdī vienmēr ir kaut kas no Dieva. Bet kas tas ir – no Dieva –, lai katrs pats domā.”

Atslēgas vārds – darīšana

“Man dzīvē visu laiku ir bijis jāsargājas un jāaizstāvas. Tā pieredze mani norūdīja. Bet, kad jūties brīvs, atbrīvots, tad tu vairs neaizstāvi sevi. Skaties citādi. Tad vari mierīgi pateikt – nē, man to nevajag. Un citi brīnās – kā, tu savu karjeru tā metīsi pie malas? Bet es saku – mana karjera nav tāda. Mana karjera ir pavisam citāda. Un tā ir mana, nevis jūsu karjera,” Mārtiņš smejas. “Laimīgu mani dara tas, ja es jūtu… Esmu nedaudz noformulējis lietas, kas man ir jāizdara, lai varētu pacelt cepuri un pateikt – man pietiek. Ja man izdodas kaut nedaudz pietuvoties šīm lietām, kaut ko paveikt tajā virzienā, tad esmu laimīgs. Tas nav atkarīgs no laika vai dzīves apstākļiem. Tas notiek no tā, cik daudz tu vari sevi piespiest domāt un darīt konkrētajā virzienā.”
Un aktieris nosauc savu atslēgas vārdu – darīšana. “Tikai padarītais tevi dara laimīgu. Cilvēks jau ir ļoti prasīgs. Visi mēs esam prasīgi. Vienmēr liekas, ka par maz. Tad domā, kā izdarīt tā, lai nevajadzētu teikt: es nevarēju, jo man bija jādara citi darbi. Ir jāmāk samērot. Ir jāmāk pārslēgties. Tas ir jādara ātri. Jo tu nevari nedarīt to, kas tev ir jādara, ja tev vienlaikus ir jādara vēl kaut kas. Tas nozīmē – pārslēgties.”

Viss būs kārtībā

Pagājušajā gadā pie skatītājiem nonāca Dzintras Gekas filma Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons – atzīšanās bildēs, kas caurvij gan bērnības atmiņas, gan aktiera šodienas skatu uz dzīvi. Arī uzvedumā Stāsts viņš atgriežas bērnības sajūtās, daloties pieredzē, kas viņu veidojusi un pavada vēl šodien. “Ja skatos uz bērnību, zinu – laimīgās atmiņas aizrit ļoti ātri, bet tie smagie brīži velkas ļoti lēni. Filmēšanas procesā saproti, ka tev ir jābūt patiesam. Tu nevari aizslēpties aiz kāda širmja. Ir jau visādi cilvēki, arī tādi, kuri tikai slēpjas, uzliek smaidiņu un it kā runā gudras lietas. Lai viņi iet bekot! Es viņiem neticu. Man visgrūtākie bija tie brīži, kad apzinājos – jābūt tādam, kāds esmu. Bet tie vieglākie… Tie ir jauki. Kad tu padziedi un paskaties uz pasauli nevis ar nosodījumu, bet ar smaidu – re, kā mēs visi attīstāmies!”
Bērnības atmiņās par Sibīriju ir gan sāpes, gan gaisma. Tās ir kā brūce, kas reizē kļuvusi par dārgumu. “Mana mamma teica tā, un es to esmu daudzas reizes citiem stāstījis: “Nebūtu es bijusi Sibīrijā, būtu stulba nomirusi.” Viņai ir liela taisnība. Viss, kas ar mums notiek, ir domāts mūsu attīstībai. Bet tas nenozīmē, ka kāds cits drīkst mūs piespiest kaut ko darīt ar varu. Šīs divas lietas ir jāsamēro, jāatdala viena no otras, un tad viss būs kārtībā.”

96 gadus vecs šoferis Lielbritānijā apmaldās un 15 stundas riņķo apkārt, līdz viņu aptur policija