Izmeklēs visas pārraugošās iestādes

Kad 24 gadus vecā sieviete 2025. gada vasaras izskaņā nonāca sociālās aprūpes centrā “Atsaucība”, viņai patika pastaigas, skatīties televīziju. Vēlāk viņai atklāja onkoloģisku saslimšanu. Ārsti slimnīcā izlēma, ka operēt ir par vēlu un nozīmēja paliatīvo aprūpi.

Šobrīd sievietei pēdējo mēnešu laikā sniegto aprūpi izmeklē visas iesaistītās iestādes. Kāpēc? Pirmkārt, viņai bija ārkārtīgi zems ķermeņa svars. Viņai bija konstatēta malnutrīcija jeb, citiem vārdiem, nepietiekams uzturs. Otrkārt, viņai bija izgulējumi jau ar gangrēnas pazīmēm. Tas nozīmē – pirms nomira viņa pati, izgulējumu dēļ sāka mirt atsevišķas viņas ķermeņa daļas. Minētais rada bažas, jo tas viss notika, meitenei it kā esot konstantā medicīniskā personāla uzraudzībā.

Veselības inspekcija (VI) izvērtēšanai ir pieprasījusi dokumentāciju no visām ārstniecības iestādēm, kurās jaunā sieviete ārstējusies. Tāpat arī inspekcijai ir plānota pārbaude aprūpes centrā, norāda VI Veselības aprūpes departamenta vadītāja Iveta Hirša. Arī Labklājības ministrija (LM) pārbaudīs aprūpes centrā sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš prognozē, kā pārbaudes rezultāti varētu būt sagaidāmi mēneša laikā.

Konkrētais gadījums nonācis arī Veselības ministrijas (VM) uzmanībā. “Ir svarīgi saprast, vai tas bija vienkārši tāds viens gadījums, vai šī tomēr ir arī sistēma,” pauž VM Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.

Nozīmēta tiesu medicīniskā ekspertīze

Pārbaudi aprūpes centrā veica arī Tiesībsarga biroja eksperti. “Šis gadījums ir nonācis mūsu iestādes redzeslokā, un mēs esam aizbraukuši uz vietas. Mums līdzās bija arī ārsts eksperts. Mēs esam konstatējuši vairākas neatbilstības normatīvo aktu prasībām,” pauž tiesībsardze Karina Palkova.

Tiesībsardze par šo gadījumu informēja arī prokuratūru. Tās pārstāve Ieva Šomina “de facto” atklāj, ka prokuratūrā sākts kriminālprocess un nozīmēta tiesu medicīniskā ekspertīze, lai noteiktu sievietes nāves cēloni.

SAC “Atsaucība” direktore Jolanta Rainska norāda, ka šobrīd par sievietes nāves cēloni noteikta onkoloģiska slimība. Iepriekš SAC “Atsaucība” nebija nonākusi iestāžu redzeslokā. Pēdējo desmit gadu laikā par aprūpes centru inspekcijā saņemta viena sūdzība, ko tā atzinusi par nepamatotu.

Kopumā pēdējos četros gados VI saņēmusi 59 sūdzības par sociālās aprūpes centriem. Gandrīz puse no tām jeb 39 bija par centriem, kas ir ārstniecības iestāžu reģistrā.

Sociālā vai veselības aprūpe?

“Atsaucība” ir ārstniecības iestāžu reģistrā, jo tajā dzīvo cilvēki arī ar smagām veselības problēmām – līdz ar to šis centrs ir vienlaikus gan Labklājības ministrijas, gan arī Veselības inspekcijas pārraudzībā. Šajā gadījumā vismaz pagaidām iestādes savā starpā par šo situāciju nav komunicējušas. Un tā ir sistēmiska problēma.
“Ja mēs runājam par sociālajiem aprūpes centriem, tad centrus kontrolē Labklājības ministrija, var kontrolēt Veselības inspekcija, var kontrolēt Pārtikas veterinārais dienests. Bet katrs kontrolē savas šaurās izpratnes, tiesību un uzdevumu ietvaros. Kas mani mulsina? Kontrolējot trīs vai četrām iestādēm vienu aprūpes centru, man nav pārliecības, ka tie secinājumi tiek likti kopā un tiktu starpdisciplināri risināti,” vērtē Palkova.

Jo labāka veselības pratība, jo lielāka iespēja saņemt atbilstošu aprūpi

Jaunajai sievietei bija smaga garīgā atpalicība. To ir svarīgi atklāt, jo tādēļ viņa nespēja skaidri komunicēt savas vajadzības, līdz ar to nevarēja par sevi iestāties. Garīgā atpalicība gluži kā citi kognitīvie traucējumi pacientu pakļauj īpašam riskam, ka viņa pacienta tiesības var tikt pārkāptas. “Nezinot tiesības, vai ja cilvēkam nav ļoti labs likumiskais pārstāvis, aizbildnis, kurš var īstenot un zināt šīs tiesības viņa vietā, ir šis risks, ka cilvēks neiegūs to, kas viņam pienākas. Viņš neiegūs atbilstošu aprūpi, nesaņems laipnu, cieņpilnu attieksmi, iespējams, un tā tālāk. Vārdu sakot, jo labāka veselība pratība, tajā skaitā zināšanas un prasmes saistībā ar pacienta tiesībām, jo lielāka iespēja cilvēkam visu saņemt,” skaidro LU asociētā profesore un bioētiķe Signe Mežinska.

Turklāt pētījumā par pacientu tiesībām kā daļu no veselībpratības Mežinska ar kolēģiem atklāja arī to, ka riski savā veidā “uzslāņojas”. Proti, jo vairāk pacientam ir ierobežojumu iestāties pašam par sevi, jo lielāks risks, ka viņa tiesības netiks ievērotas.

Nepietiekams uzturs un smagie izgulējumi

24 gadus vecās sievietes garīgās attīstības traucējumi bijis arī iemesls, kādēļ viņas barošana bija sarežģīta. Pārtika, ko ievada organismā caur īpašu zondi, šajā gadījumā neesot bijis ilgtspējīgs risinājums, jo viņa zondi mēdza izraut. Ēstgribas viņai nebija. Turklāt sievietei bija arī rīšanas traucējumi. Vienīgais veids, kā aprūpes centrā viņai esot nodrošinājuši uzturvielas, bija barojot pusšķidru pārtiku. “Viņu biežāk baroja, vienkārši gāja tiešām aprūpētājas ik pēc pāris stundām. Māsiņas visu atzīmēja. Visi dokumenti tiek nodoti tālāk. Tā kā baroja, un viņa arī ēda,” skaidro SAC “Atsaucība” direktore Rainska.

Smagie izgulējumi, kas parasti ir signāli par nepietiekamu aprūpi, pēc centra direktores domām, šajā gadījumā bija neizbēgami. “Mēs darījām visu, kas pienākas, lai to nebūtu. Mums šobrīd ir kliente, kas 15 gadus apmēram pilnīgi guļoša, (viņai nav) neviena izgulējuma,” turpina Rainska.

Izgulējumi, nepilnīga medicīniskā dokumentācija – problēmas nav jaunas

Problēmas, kas iezīmējas šajā stāstā, nav jaunas. Tās jau pirms sešiem gadiem atklāja VI kopā ar LM . Viena no tām ir izgulējumi. Tie pamatā rodas nepietiekamas aprūpes dēļ, taču ne vienmēr ir skaidrs, kur šī nepietiekamā aprūpe bijusi. Proti, inspekcijas aptaujā pirms vairākiem gadiem sociālās aprūpes centri pauda, ka bieži izgulējumi radušies, pacientiem īslaicīgi ārstējoties stacionārā.

Otrā problēma – nepilnīga medicīniskā dokumentācija. Tā apgrūtina saziņu starp ārstniecības iestādēm un aprūpes centru, kā arī sarežģī pacienta medicīniskās vēstures izsekošanu. To pārbaudēs redz arī Tiesībsarga birojs. “Tas, ko mēs redzam, ka medicīniskajā dokumentācijā pirmais ne vienmēr tiek atspoguļota patiesība. (..) “Otrais – diemžēl atspoguļo tik ļoti nepārskatāmā veidā, ka mūsu eksperti, aizbraucot uz vietas, nespēj saprast ne vārda. Un, ja tev medicīniskajā dokumentācijā nav skaidri uzrakstīts, kas notiek? Kā tu vari nodrošināt kvalitatīvu ārstniecību jeb cita veida pakalpojumu?” stāsta Palkova.

Trešā problēma – aprūpētājiem nereti trūkst zināšanu, kā laikus pamanīt cilvēka veselības stāvokļa pasliktināšanos un rīkoties sarežģītās situācijās. “Tas, ko es esmu redzējusi, cik ļoti dažādi veselības stāvokļi tiešām ir vienas iestādes ietvaros. Tas rangs ir ārkārtīgi plašs. Un, protams, ka trūkst zināšanu un prasmju. Un tas nav akmens to aprūpētāju vai medicīnas personāla lauciņā. Viņi vienkārši nav sagatavoti no šīs atbalsta sistēmas,” atklāj sociālantropoloģe Anna Žabicka.

Turklāt šī problēma tikai pieaugs, jo aprūpes centru klientu veselības stāvoklis, pieaugot dzīves ilgumam, kļūst arvien smagāks. Piemēram, biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” centra “Pārdaugava” direktore Ilze Ragozina norāda, ka pacientu stāvoklis, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, kļūst arvien smagāks. Piemēram, šonedēļ viņa saskārās ar pacientu, kuram ir 18 diagnozes.

Būtisku izmaiņu pēdējos gados nav

Kopš problēmu aktualizēšanas pirms sešiem gadiem būtisku izmaiņu aizvien nav. “Faktiski tās galvenās problēmas, ar kurām mēs saskārāmies. Tad nu jāsaka mēs saskaramies arī šobrīd. Tepat ir dokumentācijas nepilnība. Tās pašas, teiksim, kaut kādas aprūpes nepilnības, algoritma trūkums,” stāsta VI pārstāve Hirša.

Savukārt LM pārstāvis Dūdiņš norāda, ka izmaiņas notikušas normatīvajos aktos. Proti, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteica prasību, ka sociālās aprūpes institūcijās, kur cilvēku dzīvojošo cilvēku skaits pārsniedz 49, obligāti ir veidojams tā saucamais veselības punkts.

Šī prasība stāsies spēkā pēc diviem gadiem, un tā paredz, ka veselības punkti būs Veselības inspekcijas pārraudzībā. Tas ir būtiski, jo jau pirms sešiem gadiem inspekcija konstatēja – daļa aprūpes centru, kas nav reģistrēti kā ārstniecības iestādes, faktiski sniedz veselības aprūpi, bet uz tiem neattiecas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem noteiktās prasības. “Mēs no sociālās aprūpes centiem bieži vien, iespējams, nepamatoti sagaidām, ka viņi ir spējīgi sniegt dažāda veida un pietiekami augstas kvalitātes medicīnisko aprūpi. Lai gan realitātē apstākļi nav tādi, lai to darītu,” raugās Žabicka. Viņasprāt, galvenā problēma ir tā, ka gaidas no aprūpētājiem skata atrauti no apstākļiem, kuros viņi strādā. “Mēs nepietiekami domājam par to, kā mēs atbalstām cilvēkus, no kuriem mēs sagaidām ļoti daudz. Mēs sagaidām no viņiem ne tikai fizisku, kvalitatīvu fizisku aprūpi, mēs sagaidām arī, lai viņi ir emocionāli iesaistīti, bet lai viņi arī pasargātu sevi, jo mēs negribam, lai viņi pārdeg. Tas ir ārkārtīgi smags un sarežģīts darbs, kurš ir ļoti slikti novērtēts,” viņa paskaidro.

Gaišāka aina nākotnē vismaz pagaidām nepaveras. Viss joprojām atduras, pret, Dūdiņa vārdiem, “katastrofālu naudas trūkumu”.

Dāvids Sīlis nebaidās dot darbu tiem, kuri iznākuši no cietuma: "Joprojām atceros, kā bija man pašam"