2025. gada septembrī viņš bēga no frontes, veica aptuveni 1200 kilometrus no Voroņežas līdz Latvijas robežai, nelikumīgi to šķērsoja un pieprasīja politisko patvērumu.

BBC dienesta korespondenti tikās ar Dāvidovu Daugavpils migrācijas centrā, lai runātu par to, kāpēc viņš devās karā un kā viņš nolēma to pamest. Jauns.lv piedāvā raksta saīsināto versiju.

Pēdējā gada laikā, kā saka 38 gadus vecais Dāvidovs, viņa baterijā bija divi gadījumi, kad tika izšauts uz saviem karavīriem. Viņš stāsta, ka tādi slepkavas, pēc viņa teiktā, armijā tiek uzreiz iznīcināti, nevis turēti dzīvi: "Es neuzskatu šo praksi par pareizu. Bet tā ir parasta prakse."

Ir pieejami arī citi pierādījumi no 41. pulka karavīru radiniekiem par to, kā viņu tuviniekus nogalināja savējie. Piemēram, militārista Grigorija Zazdravnija meita stāstīja, ka viņas tēvu 2025. gada 12. septembrī nogalināja viņa biedri. Par šo konkrēto epizodi Dāvidovam nekas nav zināms.

Dāvidovs nodarbojās ne tikai ar sakariem, bet arī ar mīnēšanas noņemšanu un bojāgājušo evakuāciju: "Zaudēt savus biedrus, ar kuriem tu esi komunicējis vairākus mēnešus, ir ļoti psiholoģiski smagi. Un pēc tam nest viņu līķus uz muguras vairākas dienas. Tas ir ļoti smagi. Visa šī situācija, staigāšana pa štābiem, kur virsnieki ciniski izteicās par kareivjiem, ka viņi ir bailīgi. Laika gaitā tas manī atstāja iespaidu. Es redzēju, kā tas notiek štābā, kur tiek apkopotas bildes no putniņiem [video no droniem — BBC], kā mūsu kājnieki mirst, dzirdēju visas šīs radio sarunas. Un tās arī ļoti ietekmē psihiku, kad cilvēki mirst tiešraidē."

Pieredzējušos karavīrus komandieri centās saglabāt un turēja otrajā līnijā. Viņi arī centās panākt, lai pieredzējušie karavīri nekādi nesaskartos ar jaunpienācējiem uzbrucējiem, lai tie nevarētu viņiem pastāstīt, ar ko viņi sastapsies. Jaunie karavīri devās misijā, pat nezinot, ka tā būs pēdējā: "Viņi pat nezināja, kurš ciems viņiem priekšā, viņiem netika dotas nekādas kartes, viņi gāja pa taku, viņiem teica: "Šī taka pagriezīsies pa kreisi, tad pa labi, pēc tam būs nobrauciens, tur būs ložmetējs, ejiet pie tā ložmetēja, jums tas jāņem." Tā viņiem arī izskaidroja viņu uzdevumu," apraksta Dāvidovs kaujas darbību ikdienu.

Karavīri otrajā līnijā arī nevarēja justies pilnīgā drošībā. Saskaņā ar Dāvidova teikto, neviens no viņiem frontē neatradās ilgāk par pusgadu, un, lai gan "kājnieki cieš visvairāk", viņa artilērijas bateriju vēl divas reizes pusotra gada laikā nācās papildināt. No 45 cilvēkiem, ar kuriem Dāvidovs uzsāka ceļu Voroņežā, līdz 2025. gada beigām dzīvi bija palikuši tikai pieci.

Ārzemēs līdz tam Dāvidovs, pēc viņa teiktā, nekad nebija bijis. Par Latviju viņam nebija nekādas informācijas. Viņš saka, ka pirmo reizi Krievijas robežu šķērsojis tikai tad, kad nonācis frontē: "Kaļiņingradā kalpoju. Gandrīz ārzemēs. Mūs tur vadāja ekskursijās. Tā atšķiras no Krievijas pilsētām."

Par Latviju un Baltijas valstīm, kuras atsakās uzņemt Krievijas karavīrus, viņam arī gandrīz nebija nekādas informācijas. Tāpat viņš nezināja, ka Vācija jau ir sākusi deportēt bijušos karavīrus atpakaļ uz Maskavu caur Belgradu, atsaucoties uz Krievijas varas iestāžu paziņojumiem, ka mobilizācija ir beigusies, par ko ziņo cilvēktiesību aizstāvji no organizācijas "In Transit". Fakts, ka izraidītie, visticamāk, atkal nonāks savās vienībās frontē, eiropiešiem nav pietiekams arguments.

Pēc ilgstošas nopratināšanas pie robežsardzes, Dāvidovs tika nogādāts Daugavpils migrācijas centrā, kur BBC ar viņu tikās gandrīz pusgadu vēlāk. Tiesa jau bija pieņēmusi lēmumu par viņa izraidīšanu, un tiesā Latvijas Valsts drošības dienesta pārstāvji iesniedza ziņojumu, ka dezertieris ir apdraudējums nacionālajai drošībai. Pašlaik Dāvidovs gaida apelācijas izskatīšanu savā lietā, viņam ir tiesības uz trim apelācijām, un maksimālais uzturēšanās laiks migrācijas centrā var būt pusotrs gads.

"Šī intervija ir vienīgais veids, kā es sevi aizsargāju. Es neesmu upuris. Tā ir noticis. Tās ir manu kļūdu sekas,” tagad saka Dāvidovs. "Es biju pakļauts propagandai, es biju šīs sistēmas daļa. Ja es nokļūšu Krievijā, lai pēc intervijas mani arī iesēdinātu pēc pilnākās programmas, bet es vairs nepiedalīšos karā. Kā publisku cilvēku vismaz mani neiznīcinās kaut kur pagrabā. Visas manas izvēles bija apzinātas. Šis karš man ir beidzies."

Uz jautājumu, kā viņš tagad jūtas attiecībā pret ukraiņiem, Dāvidovs atbild šādi: "Ja godīgi, es esmu gatavs viņiem atvainoties, ka es tajā piedalījos. Es jūtos vainīgs pret ukraiņiem par savu līdzdalību šajā visā. No savas puses es lūdzu piedošanu."

"Es parakstīju līgumu neapdomīgi. Izgāju no armijas neapdomīgi. Nonācu Latvijā neapdomīgi. Man teica, ka šeit nekas nesanāks," viņš izvērtē visu savu pēdējo gadu pieredzi. "Varbūt tā arī būs, ka dzīve mani turpinās spiest mana naivuma dēļ. Lai viņi tagad mani sauc par nodevēju, bet es vairs nevienu nenogalinu. Lai šajā pasaulē ļaunuma būtu nedaudz mazāk. Ja būs jāiet cietumā, tad iešu. Tas ir labāk nekā atgriezties tur."

"Slava Krievijai, nāvi banderiešiem!": Austrālijā ērti iekārtojies Ukrainas armijas virspavēlnieka audžudēls plātās ar "Z" krekliņu