Žurnālists raksta, ka Putins rēķinājies ar Kijivas ātru sagrābšanu, bez rezerves plāna, un tagad, ieslīgstot karadarbībā, iedzinis sevi bezizejas situācijā, raksta "Meduza".

"Putins ir iedzinis sevi situācijā, kad viņš nevar uzvarēt, nevar zaudēt un nevar apstāties. Viņš vairs nevarēs pārņemt kontroli pār visu Ukrainu. Bet tajā pašā laikā viņš nevar atļauties ciest sakāvi, pēc visām iztērētajām bagātībām un dzīvībām. Tāpēc viņš nevar apstāties."

Uz to, ka Putinam nekad nav bijis galvā rezerves plāns, pēc Frīdmena domām, dod mājienus pašreizējais "nogurdinošais uz izsīkšanu vērstais karš", proti, Ukrainas pilsētu un civilās infrastruktūras "soda" raķešu apšaudes.

Šie triecieni tiek veikti, cerot atskurbināt ukraiņus un noplicināt Rietumu sabiedroto krājumus, lai "viņi atdod tai pietiekami lielu krievvalodīgās Austrumukrainas gabalu, ko tā varēs pārdot krievu tautai kā lielu uzvaru".

Putina "B" plāns ir slēpt, ka plāns "A" cietis neveiksmi. Ja šai militārajai operācijai būtu nosaukums, to sauktu "Operācija. Saglabā manu seju". Tas padara šo karu par vienu no mūsdienu bezjēdzīgākajiem kariem: vienas valsts līderis iznīcina citas valsts civilo infrastruktūru, līdz tas viņam dod pietiekamu aizsegu, lai slēptu faktu, ka viņš bijis liels muļķis.

Spriežot pēc Putina uzstāšanās 9. maija Uzvaras dienas parādē, tagad viņš pieķeras jebkuram skaidrojumam, lai attaisnotu viņa pilnībā izdomāto karu savā galvā, turpina Frīdmens.

Putins paziņoja, ka Krievijas iebrukumu izprovocējušas "Rietumu elites, kas plosa cilvēkus un sašķeļ sabiedrību, sēj rusofobiju, agresīvo nacionālismu, iznīcina tradicionālās vērtības, kas padara cilvēku par cilvēku".

"Vau. Putins iebruka Ukrainā, lai saglabātu Krievijas ģimenes vērtības. Kas to būtu domājis? Un tas ir līderis, kurš visiem spēkiem cenšas savai tautai izskaidrot, kāpēc tā sākusi karu ar vāju kaimiņu, kurš, pēc viņa teiktā, pat nav īsta valsts," raksta žurnālists.

Pēc Frīdmena domām, visspēcīgāk Putinu šobrīd biedē divas lietas: aritmētika un Krievijas vēsture. "Viņš zina, ka pat tad, ja saņems vēl dažus kilometrus Austrumukrainas un noturēs aiz sevis Krimu, brīdī, kad viņš apturēs karu, viņa tauta sāks nežēlīgus aritmētiskus aprēķinus pēc viņa plāna "B"," raksta žurnālists, ar to domājot Krievijas militāros zaudējumus Ukrainā.

"Tas ir liels upuru skaits, pat lielai valstij, un jūs varat vērot, kā Putins ir norūpējies, ka cilvēki par to runā. Putins nebūtu aizgājis tik tālu, ja nebaidītos, ka, neskatoties uz visiem viņa centieniem, Krievijā visi čukst par to, cik slikti iet karš un kā uz to netikt."

"Krievijas vēstures dievi nepiedod militāras sakāves," pēc tam žurnālists citē savu kolēģi Leonu Āronu, mūsdienu Krievijas vēstures profesoru no Amerikas uzņēmējdarbības institūta.

"Kad Krievijas līderis karu beidz ar klaju sakāvi vai bez uzvaras, parasti notiek režīma maiņa. Mēs to redzējām pēc Pirmā Krimas kara, pēc krievu-japāņu kara, pēc Krievijas neveiksmēm Pirmajā pasaules karā, pēc Hruščova atkāpšanās no Kubas 1962. gadā un pēc Brežņeva afgāņu kampaņas, kas paātrināja Gorbačova perestroiku. Krievu tauta, par spīti tās slavenajai pacietībai, piedos daudz ko, bet ne militāru sakāvi."

Leons Ārons uzskata, ka

Ukrainas konflikts vēl ir tālu no noslēguma un var kļūt daudz sliktāks. Putinam ir divi veidi, kā beigt karu. Pirmais ir turpināt līdz brīdim, kad Ukraina būs atasiņota un/vai Rietumos iestāsies nogurums no Ukrainas.

Otrs ir izraisīt tiešu konfrontāciju ar ASV, lai novestu pasauli līdz savstarpējai kodolieroču lietošanai un pēc tam spertu soli atpakaļ un piedāvātu sabiedētajiem rietumiem noregulējumu, kurā Ukraina kļūst neitrāla un atbruņota, bet Krievija saglabā Krimu un Donbasu.

"Nav iespējams Putinam iekāpt galvā un paredzēt viņa nākamo soli, bet mani tas satrauc," rezumē Frīdmens. "Jo mēs zinām, ka viņš zina, ka viņa plāns "A" ir izgāzies. Un tagad viņš darīs visu, lai izstrādātu plānu "B". Viņam nāksies rast attaisnojumu šiem drausmīgajiem zaudējumiem - valstī, kurā uzvarējušie līderi miermīlīgi nedemisionē."

Tomass Lorēns Frīdmens ir amerikāņu politiskais komentētājs un autors. Viņš ir trīskārtējs Pulicera balvas ieguvējs, kurš ir iknedēļas laikraksta "The New York Times" rakstnieks. Viņš ir daudz rakstījis par ārlietām, globālo tirdzniecību, Tuvajiem Austrumiem, globalizāciju un vides jautājumiem.

Eksperts: Krievijas sabrukums notiks, un tas nebūs miermīlīgs. Jāuzmanās arī Baltijas valstīm