Neliels ieskats intervijā:

Jau pēc diviem lielās skatuves gadiem viņš saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais jaunais skatuves mākslinieks. Un tad bija vēl un vēl balvas, nominācijas. Tagad viņš ir tāds nekronēts Latvijas teātra “intelektuālākais aktieris” un arī “galvenais dēmons”. Mēs satiekamies Dailes teātrī gada otrās dienas rītā. Ārā snieg, un saruna rit viegli, mums abiem ir interesanti. (“Interesanti” vispār ir svarīgs vārds Artura dzīvē.) Iemetu skatienu aktuālās topošās izrādes “Sapņu novele” manuskriptā. Tajā burtiski no vienas vietas ir Artura veiktās piezīmes. “Tu visās lugās saproti pilnīgi katra vārda jēgu?” es prasu. Viņš pasmejas.

Klau, bet, ja tu būtu skatītājs, kura teātra skatītājs tu būtu?

Pieļauju, ka es būtu staigātājs. Ietu uz visiem teātriem. Esmu no tiem aktieriem, kuri skatās izrādes. Man patīk aiziet uz JRT. Dailē skatos visu, protams. Man šķiet, ir jāredz pilnīgi viss, ko kolēģi dara. Citos teātros jau varu pētīt, uz ko vērts iet. To, gadiem ejot, iemācies. Jau pēc bildēm saprotu, vai man būs interesanti, – pēc aktieriem, pēc režisora. Pēc lugas retāk, jo reizēm ir tā, ka es gribētu kādu lugu redzēt, bet paskatos bildes, un man jau ir skaidrs, kas tur sagaidāms un ka nebūs gan tomēr interesanti.

Nebiju to nevienam teicis, bet pats spilgti atceros: kad vēl tikai mācījos, domāju – ja man būtu jāizvēlas, kurā teātrī gribu strādāt, tad Dailē. Un pēc 20 gadiem arī nonācu Dailē. Bet, lai te nonāktu, bija nepieciešams viss garais ceļš pirms tam.

Es labprāt paklausīšos, kāds tas ceļš bija. Par teātri Limbažos un arī bērnības atmiņas klausīšos.

Tas ir par cilvēkiem. Manā bērnībā un jaunībā bija daži ļoti spēcīgi cilvēki, kurus tagad arvien biežāk atceros. Es spēlēju futbolu, mūsu treneris bija Valdis Matīss, un es vēl tagad atceros patiesības, ko viņš mums mācīja. Iespējams, tāpēc ka tagad mans puika arī spēlē futbolu. Teātrī – Inta Kalniņa, sākumā mēs viņai bijām mazuļu teātra klasīte piespiedu kārtā. Uz Ausekļa Limbažu teātri viņa ar mani aizgāja jau kā tāda otra mamma. Viņa ir ieaudzinājusi manas teātra vērtības pat vairāk nekā Kultūras akadēmijas pedagogi. Es ļoti ticu, ka mēs nākam no savas bērnības – visas nelaimes, sūdi, kas dzīvē pēc tam atspēlējas… Un uz visu dzīvi mūsos paliek tie cilvēki, kuri ieliek svarīgās pamatlietas. Mans dēls tagad iet pirmajā klasē, un es redzu, cik svarīgs ir skolotājs. Tāpat kā redzu, cik dažādi ir skolotāji un treneri. Domāju – paldies Dievam, ka manējais bērns nav pie šitā! Un tagad ļoti novērtēju savu treneri.

Jā, cilvēki paliek, bet tā vieta – konkrēti Limbaži –, ja godīgi, lēnām izgaist. Sākumā, kad pārcēlos uz Rīgu, bija sajūta: nē, es te nevaru, man vajag manus Limbažus! Bet lēnām, lēnām… un tagad Rīga ir manas mājas. Limbažos joprojām dzīvo mana mamma, brāļi, vecāmamma, un es ar prieku turp aizbraucu, bet tā vairs nav obligāta iekšēja prasība – satikt Limbažus.

Kā Rīga tevi tolaik sagaidīja?

Normāli. Uzreiz Vecrīgā atņēma telefonu – pielika nazi pie rīkles. Sākumā izmisīgi gaidīju piektdienu vakarus, kad varēšu braukt mājās. Man bija alerģija no Rīgas ūdens – iegāju dušā un pārklājos ar sarkaniem pleķiem. Limbažos biju pieradis dzert no krāna, bet te dušā nevarēju ieiet. Pirmos gadus dzīvoju Avotu ielā, dzīvoklī ar malkas apkuri, kur žurkas grauzās cauri reģipsim. Tas bija ārprātīgs murgs, plus vēl esi viens pats svešā vietā. Paldies Dievam, ka man Rīgā bija daži draugi, kuriem dažreiz varēju pateikt: man vienkārši vajag palikt pie tevis pa nakti. Trešajā kursā aizgāju dzīvot uz kopmītnēm.

Tur bija labāk?

Jā, tur bija Andris Bulis, Edgars Samītis, pie viņiem istabā atbrīvojās vieta. Dabūju izbaudīt koju dzīvi. Un “Balto kazu”, tas ikvienam māksliniekam jāizbauda – nākamo mākslinieku kojas, tur dzīvo LMA, Mūzikas akadēmijas un Lietišķās mākslas skolas studenti. Tur bija tāds troksnis, topošie mūziķi taču turpat trenējas spēlēt savus instrumentus. Pilnīga bohēma, kas tagad laikam jau ir zudusi. Arī to izbaudīju.

Draugi no tā laika tev palikuši?

Ar Andri Buli mums ceļš visu laiku iet līdzās, pazūdam viens otram un atkal esam kopā. Abi nākam no viena novada. Es Limbažos komentēju basketbola spēles, un viņš man ik pa brīdim nāca klāt atgādināt, ka ir nevis Bullis, bet Bulis. Tad pēkšņi ieraudzīju viņu iestājeksāmenos. Vēlāk mūs abus paņēma Nacionālajā teātrī, abi kopā arī aizgājām prom no Nacionālā teātra pie Gaļinas Poliščukas. Es atgriezos Nacionālajā, bet Bulis pie Poliščukas palika. Tad mūsu ceļi šķīrās, līdz atkal atnācu pie Andra uz Daili. Mums ar Buli nav tā, ka ejam viens pie otra dzimšanas dienās, bet ir cita veida saikne – kā cilvēkiem, kuru profesionālais mūžs gājis kopā. Protams, arī Valmieras teātra aktieris Aigars Apinis, ar kuru no pirmā kursa esam labi draugi, braucam viens pie otra vasarās ciemos. Aigaram pagājušogad biju arī vedējtēvs. Mārtiņš Eihe, kuru vienmēr ir prieks satikt. Andrejs Jarovojs, Liena Šmukste.

Kā puika tu sapņoji par futbolista karjeru?

Es gribēju būt futbolists, bet diezgan ātri dabūju smagu traumu, pēc kuras bija skaidrs, ka izcils futbolists nebūšu. Kā jau teicu, tagad mans puika iet futbolā, un vienu dienu man atnāk ziņa: vai viņš grib piedalīties futbola nometnē, ko organizē “Real Madrid”? Es domāju – bāc, mums reāli nebija, ko vilkt kājās, dažreiz kā humānā palīdzība pienāca buči no Dānijas... Ļoti reti spēlējām ar sava izmēra bučiem kājās. Bet tagad mans puika redz visas spēles, saprot, ko futbols nozīmē pasaulē, fano par Jamalu, par “Barselonu”. Mēs spēlējām futbolu, bet pat neapzinājāmies tā mērogu. Taču es pat aizgāju no teātra, lai būtu futbolā. Kad dabūju traumu, aizgāju atpakaļ uz teātri. Visu laiku kaut kur aizeju…

Kāpēc tu aizgāji no Poliščukas? Kad viņas teātrī sākās naudas problēmas vai māksliniecisku apsvērumu dēļ?

Nekad neesmu gājis projām no kaut kā naudas apsvērumu dēļ, tikai savas mākslinieciskās pārliecības dēļ – gan abas reizes no Nacionālā, gan no Poliščukas. No Poliščukas arī gāju projām divas reizes. Pirmajā reizē ar viņu par to ilgi runājām, līdz viņa mani pārliecināja palikt. Un pagāja vēl kāds laiks, līdz sapratu, ka mana sajūta nebija kļūdaina. Otrajā reizē vienkārši iesniedzu atlūgumu un aizgāju. Ojārs Rubenis tieši bija kļuvis par Nacionālā teātra direktoru, un viņš mani paņēma atpakaļ. Zinu, ka daudzi domā – pirms pāris gadiem aizgāju no Nacionālā, jo man darbu piedāvāja Dailes teātris. Bet tā nebija. Aizgāju no Nacionālā un nedēļu nodzīvoju kā bezdarbnieks. Tad piezvanīja Juris Žagars un uzaicināja uz tikšanos. Es aizgāju no Nacionālā teātra, jo vairs nevarēju būt kā mākslinieks godīgs pret sevi.

Kas tev nepatika vai kā pietrūka?

Es tiešām uzskatīju, ka teātrī bija izveidota ļoti laba komanda: režisors Elmārs Seņkovs, horeogrāfe Elīna Gediņa, komponists Edgars Mākens, scenogrāfs Reinis Suhanovs. Jaudīgākie manas paaudzes mākslinieki, kas beidzot bija vienkopus. Un, ja lielākajai daļai teātra, kā es to sapratu, tajā brīdī tas nebija vajadzīgs un pieņemami, tad acīmredzami arī mana vieta tur vairs nebija.

Tas nav ne slikti, ne labi. Acīmredzot lielākajai daļai kolektīva gribas citādu mākslu, bet man atkal tā cita māksla nav interesanta. Varēju palikt, čīkstēt un pa kaktiem visus nolikt. Bet varēju arī izdarīt izvēli – aiziet un darīt to, ko uzskatu par labāku.

Kāda bija bezdarba nedēļa?

Ļoti interesanta.

Skatījies dīvainus darba piedāvājumus?

Nē, līdz tam pat netiku. Par darbu es vispār neuztraucos. Valmieras teātra direktore Evita Sniedze man piezvanīja dienā, kad iesniedzu atlūgumu. Nebija šaubu par to, ka darbs būs. Piezvanīja arī vairāki neatkarīgie teātri. Sajūtu, ka esmu vajadzīgs, dabūju ātri. Un es arī tiešām domāju, ka būtu interesanti pastrādāt neatkarīgajos teātros, dabūt citu elpu. Tas gan ir nedaudz… ne bailīgi, bet tā ir liela ņemšanās. Un man jau ir pāri 40, vairs neesmu gluži brīvs jauneklis. Varu darīt savu darbu, bet plānot, vai paspēšu no tā projekta uz šo… tas man prasa daudz enerģijas. Man lielajā teātrī patīk sajūta, ka manā vietā daudz ko saplāno. Tu ej un dari savu darbu, par pārējo mēs parūpēsimies. Jā, es tobrīd vispār nesatraucos. Un sapratu vienu lietu.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” februāra numurā.

Vēl žurnālā:

Jauni dizaina stāsti 2026

Modes industrijā jūtams arvien nopietnāks pārsātinājums ar tradicionālo jeb lielo modes namu precēm. Luksusa milži joprojām ieņem stabilu tirgus pozīciju, taču to vīzija bieži šķiet pārāk prognozējama un atkārtojas. Nesenās rokādes modes namu galveno dizaineru amatos daudziem pircējiem likušas jautāt: kas īsti ir tas, ko mēs pērkam? Vai nebūtu labāk meklēt kaut ko interesantu un oriģinālu pie jauniem dizaineriem un zīmoliem, kuri piedāvā ne tikai estētiski pievilcīgu apģērbu, bet arī nāk klajā paši ar savu stāstu un svaigu, pagātnes kodu neierobežotu skatījumu uz modi?

Tāpēc priekšplānā izvirzās gan neatkarīgie, gan jaunās un visjaunākās paaudzes dizaineri. Viņu darbos jūtama drosme, individualitāte un laikmetīga pieeja apģērba formai, cilvēka ķermenim un katra modes lietotāja identitātei. “Pastaiga” piedāvā šogad pievērst uzmanību dažiem interesantiem un visnotaļ jauniem vārdiem. Šīs izlases zīmolu rokraksti ir atšķirīgi, bet tos vieno autentiskums un skaidra radošā vīzija – no eksperimentālas dekonstrukcijas un mākslinieciskas izteiksmes līdz perfektam minimālismam.

Jaunie zīmoli iemieso to, ko patlaban meklē tirgus, – jaunu luksusa izpratni, kur galvenā vērtība ir ideja un pārliecinošs izpildījums, nevis vēsturiskais mantojums vai atpazīstams logotips. Viņu darbi uzrunā pircēju, kurš vēlas izcelties ar savu individuālo stilu un vienlaikus kļūt par daļu no modes attīstības nākotnē.

Lauras Saulītes stila vizītkarte

“YouTube” kanāla “Generation Famous” veidotājas Lauras Saulītes stilu un modes filozofiju šobrīd (jo tas ir mainīgs lielums) visspilgtāk raksturo trīs lietas: izteiksmīga griezuma žakete, masīvi aksesuāri un spilgti melna krāsa.

Modes tendences: Tev to vajag 2026. gadā!

Must have – modes kolekciju iedvesmoti silueti, materiāli un detaļas, kas nosaka jaunā gada modes ritmu. Gatavojamies šovasar valkāt īpaši īsas kleitas, jozt īpaši platas jostas un apvienot dažādus stilus!

Kultūras baudītāju dialogi

Pirmā sērija – LAIME

Sarunājas izdevniecības “Rīgas Viļņi” kultūras satura redaktore Indra Vilipsone un aktieris un kultūrbaudītājs Andris Morkāns. Sācies jauns gads, un mēs liekam jaunu bildi iekšā – turpmāk “Pastaigas” kopainā mēģināsim radīt nelielu kultūras oāzi, kur dalīties ar iedvesmas stāstiem. Par to, kas tik tiešām dziļdziļi skāris, atstājis neizdzēšamu nospiedumu, licis raudāt aizkustinājuma vai laimes asaras. Jā, tā ir kultūra, kas mūs uzrunā, apstādina mūsu ikdienu, ļauj doties pārdomu un atziņu ceļā. Tās būs sarunas – ne kritika, ne noliegums, bet skaistuma svinēšana.

Vienas patiesības nav

Profesors Mārcis Auziņš ir ievērojams latviešu fiziķis, kura devums zinātnē tiek augsti vērtēts ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Taču, iespējams, tikpat svarīgi ir tas, ka viņš uzskata – nodarboties ar fiziku ir tikpat romantiski kā radīt mākslu. Šoreiz “Pastaigas” lappusēs vairāk par profesora dzīvesstila izvēlēm.

Dizaina tendences 2026: Patiesā estētika

Jauns gads vienmēr nāk ar jaunām tendencēm. Arī interjerā. Protams, mājoklis nav katru reizi jāizdomā no jauna, tomēr, aplūkojot 2026. gada jaunās vēsmas, varam gūt iedvesmu, ja plānots atsvaidzināt vai renovēt savu telpu. Turklāt interjera tendences atspoguļo šābrīža kultūru: kā dzīvojam, ko novērtējam un, pats galvenais, kā vēlamies justies, no rīta mostoties un vakarā pārnākot mājās. Telpu dizaina aktualitātes liecina par mūsu kolektīvo vēlmi baudīt personisku, laika gaitā mīlētu un ar sirdi iekārtotu mājokli – īpaši pretstatā nervozajai pasaulei aiz durvīm. Aktualitāti zaudē minimālistiski “showroom” tipa mitekļi bez personības, kā arī auksti, stīvi interjeri un pārlieku koordinēti salikumi.

Kopumā 2026. gada interjera dizains vēsta par personību, komfortu, materiālu bagātību un autentisku pieeju, jo svarīgākais ir iemītnieku dzīvesveids un mājas gaisotne.

Ko es sapratu par… Nāvi

Kinorežisora Dāvja Sīmaņa jaunā filma “Frankenšteins 2.0” tematiski ir absolūti starptautiska, tajā nav ne sekundes Latvijas. To var skatīties katrā planētas punktā un katrā valodā – pilnīgi nekas nepazudīs tulkojumā. Tātad – kā pagarināt dzīvi un kā, iespējams, vispār nesatikties ar nāvi? Bet kāpēc Frankenšteins? Tāpēc, ka to iespējams panākt, tikai saliekot cilvēku no dažādām detaļām. (Starp citu, režisors atzīst, ka runāt ar humanoīdo robotu esot pat mazliet patīkamāk, nekā apspriesties ar cilvēku, kurš atbild kā robots.)

Prāta ilgtspēja

Katra mūsu ikdienas izvēle ietekmē planētas šodienu un to, kāda tā būs rīt. Ikvienam ir savs dzīvesveids, vajadzības un iespējas, tāpēc soļi ilgtspējas virzienā var būt ļoti dažādi. Diemžēl labos nodomus nereti fonā nobīda ātri un ērti risinājumi. Laiku pa laikam gadās piedzīvot arī ekoskumjas jeb sajūtu, ka esi bezspēcīgs pasaules problēmu priekšā. To, kāpēc ir svarīgi turēties pie videi draudzīgas pārliecības un rīcības, TV žurnālistei un publiskajai personībai Kristīnei Garklāvai atgādina iešana un būšana dabā. Bet tad, kad ir rasta motivācija, katrs pats varam izzināt un izvēlēties alternatīvas. Jo skaidrs ir viens – pasaule mainās, un mums jāmainās līdz ar to.

Sieviete – haoss: čelliste Erna Daugaviete

Viņa eksperimentē. Spēlē dažādu žanru un stilu mūziku un raksta to pati, uzstājas solokoncertos, sadarbojas ar kolēģiem un dīdžejiem. Bet jaunais soloprojekts “Inpact” nemaz nelīdzinās parastam koncertam – tā ir mākslas performance, kas mūzikai piešķir jaunu dimensiju: pārveido to par vizuālu tēlu, saviļņojot ūdens virsmu (un klausītāju sirdis). Vēl viņa dzied, dejo, filmējas un izskatās kā skandināvu dieviete. Iepazīstieties – Erna Daugaviete.

Galamērķis: Pavisam cita Turcija

Slavenā “Čigāniete” no antīkās Zeugmas, čūsksieviete Šahmarana, pistāciju kafija un 30 kebabu receptes – tie vēl nav visi Turcijas dienvidaustrumu dārgumi, kas pārsteidz un sajūsmina pat visizlepušākos ceļotājus.

Mūsdienu luksuss – miers

Ir sācies jauns gads, kad vēlamies kaut ko mainīt, ieviest korekcijas savā dienas režīmā, vairāk sportot, mazāk ēst un tā tālāk. Lielākā kļūda, ko mēdzam pieļaut, pievēršoties ieradumu maiņai, ir pārspīlējumi. Tāpēc pieeja “soli pa solim” būs labākais veids, kā izveidot paliekošus ieradumus, kuri nāks par labu gan veselībai un skaistumam, gan iekšējam mieram.

Skaistuma politika 2026

Franču rakstnieks un politiķis Šarls Montalambērs situāciju raksturotu ar klasisku izteicienu: “Ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi.” Iespējams, ka tā ir bijis vienmēr, taču šogad jo īpaši šķiet, ka pat katrai skaistumkopšanas nozares tendencei saknes rodamas tieši šābrīža ģeopolitiskās situācijas augsnē.

Ilgtspēja un noturība, protekcionisms, drošība un robežas, mākslīgais intelekts, arvien augoša Āzijas valstu ietekme, suverenitāte… Vai tiešām vārdi no pasaules politikas mediju virsrakstiem šogad atblāzmosies mūsu skaistuma izvēlēs? Aicinu bruņoties ar zināšanām, lai gūtu pareizu priekšstatu par aktuālo.

Lielbritānija pēc breksita atļaus ārvalstu studentiem palikt 2 gadus pēc absolvēšanas