Tur izveidoja veiksmīgu uzņēmumu un domāja, ka nekad neatgriezīsies Latvijā. Bet... Gandrīz jau divus gadus Fedorovi dzīvo Daugavpilī un saka, ka vairs nebrauks prom.

Aizbraukšana

Gan Vadims, gan Natālija ir dzimuši Daugavpilī. Šeit viņi auga un ieguva izglītību, šeit iepazinās un izveidoja ģimeni. Aizbraukšanas brīdī Natālija bija mājsaimniece, bet Vadims bija devies militārajā pensijā pēc ilgstoša dienesta. Viņi saka, ka tajā brīdī Latvijā viņus nekas nesaistīja.

“Izrādījās, ka mēs pakļāvāmies emocionālajiem stāstiem, ko pauda mūsu paziņas, kuri bija aizbraukuši uz ārzemēm un tur apmetušies,” atceras Vadims. “Un mēs nolēmām arī pamēģināt. Turklāt mūsu labi draugi, kas dzīvo Vācijā, jau ilgu laiku mūs aicināja pie sevis.” Pāris atzīst, ka lēmums aizbraukt tika pieņemts vienā naktī. “Sakārtojām čemodānus un jau pēc vienas dienas bijām Vācijā. Sākumā apmetāmies pie draugiem.”

“Mēs braucām kā uz tuksnesi,” skaidro Vadims. “Bijām dzirdējuši, ka Vācija ir paradīze, bet izrādījās, ka tā vispār nav taisnība... Es diezgan ātri atradu darbu kā autovadītājs, bet sievai bija nedaudz grūtāk. Taču galu galā viņa nonāca tieši tajā jomā, ar ko mēs tagad nodarbojamies.”

“Vācijā, protams, bija grūti – tu nezini valodu, skrien no vienas firmas uz otru, lai atrastu darbu,” atceras Natālija. “Bet tad pazīstami cilvēki teica, ka ir vajadzīgi darbinieki, kas aprūpē vecus cilvēkus. Es domāju – pamēģināšu tur, jo man tas patīk, kopš bērnības man ir patikusi medicīna.”

Mācības un bizness

Natālija sāka savu darbību aprūpes jomā kā aprūpētāja un uzkopēja klientu mājās. Bet tad nolēma, ka jāvirzās uz augšu, un devās mācīties, lai atvērtu savu firmu. Vācijā, lai atvērtu šāda veida uzņēmumu, pēc Natālijas teiktā, obligāti jābūt medmāsai un pēc tam jāiegūst augstākā izglītība.

“Pusgadu es mācījos, nezinot vācu valodu, bet es visu iemācījos no galvas,” turpina Natālija. “Jūs neticēsiet, bet es nokārtoju visus eksāmenus ar pirmo mēģinājumu. Tur es visus ļoti pārsteidzu... Pēc tam mācījos vēl trīs gadus. Valodu jau vairāk vai mazāk zināju un tur to vēl uzlaboju. Eksāmenus arī nokārtoju ideāli, var teikt – pēc Latvijas mērauklas uz astoņām un deviņām ballēm. Kad pabeidzu apmācību, mums jau bija sava firma Vācijā, kas nodarbojās ar veco cilvēku aprūpi. Darba procesā, vēl pirms sava biznesa atvēršanas, man izdevās ieinteresēt vīru par šo jomu. Viņš jau biznesa izveides posmā aktīvi iesaistījās darbā.”

Vadims un Natālija stāsta, ka viņu bizness Vācijā, ko viņi izveidoja sadarbībā ar vēl vienu ģimeni, bija veiksmīgs. Bet kādā brīdī viņi saprata, ka vēlas nodarboties ar tādu pašu darbību savā dzimtajā pilsētā – Daugavpilī.

“Mēs braucām ciemos pie vecākiem un redzējām ļoti daudz vecu cilvēku, kuri nevar par sevi parūpēties, bet kuriem šī aprūpe ir nepieciešama. Un mums radās jautājums: kāpēc mēs aprūpējam vecus cilvēkus Vācijā, bet par mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem neviens tā neparūpējas? Un šis jautājums lika mums domāt par atgriešanos mājās.”

Ārzemju dzīves mīnusi

Neskatoties uz to, ka Natālija un Vadims Vācijā ir veiksmīgi iekārtojuši savu dzīvi, viņi min dažas lietas, pie kurām bijis grūti pierast.

“Paskaidrošu vienkāršos vārdos: ja jūs, piemēram, vēlaties pagatavot šašliku, Latvijā to var darīt jebkurā brīdī un praktiski jebkurā vietā. Tur to var darīt tikai noteiktā dienā, noteiktā vietā un noteiktā laikā. Un, ja vasarā pēkšņi paziņo par ugunsgrēka briesmām, jūs to vispār nedrīkstat darīt. Pretējā gadījumā – sods. Un ne mazs,” stāsta Vadims.
“Vēl viens interesants moments – saskaņā ar statistiku, tikai 16% Vācijas iedzīvotāju pieder nekustamais īpašums, tas nozīmē, ka pārējie iedzīvotāji īrē dzīvokļus. Tu dzīvo, īpaši neieguldot dzīvokļa iekārtošanā, neradot tajā mājīgumu, bet pērkot tikai to, kas ir visvairāk nepieciešams. Jo izvācoties jums ir pienākums atdot dzīvokli tādā stāvoklī, kādā to saņēmāt. Nosacīti runājot, čemodāns jums vienmēr atrodas pie gultas. Jo nekustamā īpašuma īpašnieks jebkurā brīdī var no jums atvadīties. Nu, piemēram, ja jūs nepatīkat kaimiņiem. Un viss – neviens tev neko neskaidros. Par laimi, mums tādu situāciju nav bijis, bet daudzi ar to saskarušies.”

Tajā pašā laikā Vadims iesaka visiem padzīvot Vācijā, jo tur varot iemācīties strādāt. Sešu dienu darba nedēļa ar vienu brīvdienu un stingra darba disciplīna dod izpratni, kā sasniegt efektivitāti jebkurā lietā.

Atgriešanās

“Ziniet, vēl pirms pieciem gadiem mēs teicām, ka nekad neatgriezīsimies Latvijā,” smaida Natālija. “Vienkārši – nekad! Un jau pat domājām pārdot savu dzīvokli Daugavpilī. Vispār aizvērt šo jautājumu par Latviju, pat nebraukt šurp atvaļinājumā. Bet tad, pavadot atvaļinājumu citās valstīs, kādā brīdī saproti, ka enerģiju vari uzņemt tikai savā dzimtajā zemē. Un mēs nolēmām biežāk braukt atpūsties uz Latviju. Kad sākām braukt šeit trīs reizes gadā, sapratām, ka gribam atgriezties.”

Pirms braukt mājās, Natālija un Vadims izpētīja, kā Latvijā tiek nodrošināta sociālā aprūpe, un saprata, ka šeit nav tādas funkcionalitātes, kāda ir šajā jomā Vācijā.

“Mēs nolēmām, ka visu savu Vācijas pieredzi pārnesīsim uz Latviju,” saka Vadims. “Katru gadu šī ideja nostiprinājās un beigās izpaudās šādā rezultātā. Mēs atgriezāmies un Daugavpilī izveidojām uzņēmumu, kas būtībā sniedz tādus pašus pakalpojumus kā pansionāts vecākiem cilvēkiem, tikai mūsu gadījumā cilvēki dzīvo savās mājās. Tas nozīmē, ka mēs nodrošinām, ja nepieciešams, diennakts aprūpi un pēc iespējas ātrāk reaģējam uz visām iespējamām situācijām.”
Atvērt savu firmu Daugavpilī, kā atzīst mūsu varoņi, izrādījās ne tik vienkārši. Prasības uzņēmējdarbībai šajā jomā, pēc Vadima un Natālijas teiktā, ir pat stingrākas nekā Vācijā. Piemēram, izglītība, ko Natālija ieguvusi tur, Latvijā izrādījās nepietiekama. Tāpēc Vadims devās studēt universitātē sociālās aprūpes programmā.
Palīdzību sociālās aprūpes uzņēmuma izveidē pilsētā sniedza Daugavpils pašvaldība. Fedorovi izstrādāja projektu un saņēma finansiālu atbalstu, piedaloties pašvaldības uzņēmējdarbības atbalsta programmā “Impulss”. Tajā ir paredzētas īpašas dotācijas tieši reemigrantiem.

“Vienā no savām vizītēm Daugavpilī mēs devāmies uz Sociālo dienestu ar jautājumu: vai šeit ir nepieciešama tāda aprūpes palīdzība, kādu mēs sniedzam Vācijā?” atceras Natālija. “Mums teica, ka tā ir nepieciešama un steidzami. Tā pazuda visas šaubas par atgriešanos mājās. Un programmas Impulss piešķirtā dotācija palīdzēja mums sākt savu darbību dzimtenē.”

Latvija gaida savējos

Pēdējā desmitgadē migrācijas dinamika no Latvijas ir mainījusies: 2010. gadu vidū no valsts ik gadu aizbrauca vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, 2020. gadu vidū šis skaitlis ir samazinājies, bet atgriezušos cilvēku skaits ir pieaudzis. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, ievērojamu daļu no cilvēku pieplūduma valstī pēdējos gados veido tieši reemigranti.

Sākot no 2021. gada, CSP īpaši publicē statistiku par reemigrantiem. Dati ietver Latvijas pilsoņus, nepilsoņus un personas, kas dzimušas Latvijā. 2021. gadā atgriezās apmēram 7000 cilvēku, 2022. gadā – 9300, 2023. un 2024. gadā – vairāk nekā 10 000.

Latvijas valsts līmenī tiek sistemātiski attīstīta reemigrācijas atbalsta politika: darbojas mērķprogrammas reemigrantu atbalstam un grantu konkursi tiem, kas atgriežas un uzsāk uzņēmējdarbību. Dažādas iestādes piedāvā praktisku palīdzību – konsultācijas, reemigrācijas koordinatoru pavadošos pakalpojumus reģionos, palīdzību nodarbinātības un sociālās drošības tiesību atjaunošanā.

Vairākas pašvaldības izsludina vietējās dotācijas reemigrantiem (start-up uzņēmumu līdzfinansēšana, palīdzība ar mājokli vai adaptāciju). Šie pasākumi ir vērsti uz jauno speciālistu pieplūdumu reģionos un ekonomiskās aktivitātes stimulēšanu ārpus Rīgas.

Kāpēc daži atgriežas, bet citi paliek ārzemēs? Migrācijas pētījumi un reemigrantu aptaujas liecina, ka galvenie atgriešanās iemesli ir ģimenes motīvi un rūpes par tuviniekiem, ekonomiskas dabas piedāvājumi (darbs, biznesa iespējas), dzīves kvalitātes uzlabošana un vēlme dzīvot pazīstamā kultūras vidē.

Iemesli palikt ārzemēs ir augstāki ienākumi, labākas karjeras izredzes, stabilas sociālās garantijas un izveidota sociālā kopiena. Eksperti arī norāda, ka iespēja atgriezties ir lielāka tiem, kuri aizbraukuši uz laiku, un reģionu iedzīvotājiem; šajā gadījumā galvenā nozīme ir ekonomisko stimulu un sociālā atbalsta kombinācijai.

Pieaug spriedze Rietumkrastā: nošauj palestīnieti, kurš sadūra izraēliešu apsargu