Avots: Valsts kanceleja

Vēsturiskais konteksts

Latvijas neatkarības ideja politiķu prātos nostiprinājās 1917. gada rudenī. Tobrīd izveidojās divi nozīmīgi politiskie centri, kuriem bija tālejoša nozīme Latvijas valsts tapšanā, – Latviešu pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks. 1917. gada rudenī Vidzemē un visā Krievijā pieauga radikālo sociālistu – lielinieku (boļševiku) ietekme, ko raksturoja noraidoša attieksme pret nāciju pašnoteikšanos. Lai šajā situācijā skaidri deklarētu latviešu nācijas intereses un tiesības, labējie politiķi 1917. gada novembra beigās Valkā sasauca Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Padome par Latvijas nākotnes mērķi pasludināja pilnīgu valstisko neatkarību. LPNP šī mērķa īstenošanai darbojās gan pie

Antantes sabiedrotajiem Rietumeiropā, gan arī lielinieku represiju apstākļos Krievijā. Rīga tobrīd bija nošķirta no norisēm Valkā, citviet Vidzemē un Krievijā, jo 1917. gada septembrī pilsētu ieņēma Vācijas armija. Atklāta politiskā darbība te vairs nebija iespējama, tādēļ latviešu politiķi no dažādām partijām tikās neoficiālās sanāksmēs. Apspriežu sākotnējais nolūks bija turpināt vasarā aizsākto aktīvo politisko diskusiju procesu. Aptuveni 20 dažādu pārliecību politiķu kopdarbība Vācijas okupētajā Rīgā vēlāk ieguva Demokrātiskā bloka nosaukumu. Ietekmīgākie bloka pārstāvji bija Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Fricis Menders, Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks. Arī Demokrātiskā bloka stratēģiskais mērķis kopš 1917. gada oktobra– novembra bija neatkarīga Latvijas valsts. 1918. gada februāra beigās visa Latvijas teritorija nonāca Vācijas okupācijas varā. Demokrātiskā bloka politiķi un Latvijā palikušie LPNP līderi varēja sākt tuvināšanos. Taču sabiedrisko dzīvi vēl aizvien nomāca Vācijas okupācijas varas īstenotā kontrole un ierobežojumi. Tikai 1918. gada otrajā pusē cerības uz pārmaiņām nesa ziņas par politiskajiem procesiem Vācijā. Kara nogurdinātajā impērijā virsroku ņēma kreisās sociāldemokrātu idejas, oktobrī sākās revolūcija, Rietumu frontē sakauta bija arī Vācijas armija. 1918. gada 9. novembrī no troņa atkāpās Vācijas ķeizars Vilhelms II, savukārt 11. novembrī noslēgtais pamiers Rietumu frontē izbeidza Pirmo pasaules karu. Tas ļāva daudz atklātāk un aktīvāk rīkot politiķu apspriedes, tiesa, vēl aizvien saglabājot piesardzību. Jau oktobra beigās gan LPNP, gan Demokrātiskā bloka politiķi apzinājās, ka ir pienākusi iespēja rīkoties Latvijas neatkarības sasniegšanai. Tas izpaudās kā ārpolitiski, tā arī iekšpolitiski. 1918. gada oktobrī un novembrī aktivizējās latviešu politiķu mēģinājumi iegūt starptautisku atbalstu gan no Antantes valstīm (Lielbritānija, Francija, ASV), gan arī no Vācijas politiķiem. Lielākais panākums bija LPNP pārstāvja Zigfrīda Annas Meierovica iegūtā provizoriskā Latvijas neatkarības atzīšana no Lielbritānijas ārlietu ministra. Tāpat LPNP un Demokrātiskā bloka politiķi biežāk tikās arī savstarpējās konsultācijās. Tomēr pat lielais kopīgais mērķis – neatkarīgas Latvijas valsts dibināšana – tik viegli nespēja dzēst atšķirīgos politiskos skatījumus. Demokrātiskā bloka veidotāji bija pārliecināti, ka Latvijas valsts jāveido jaunai politisko partiju organizācijai, turpretī LPNP līderi uzskatīja, ka tā jau ir atzīta institūcija, kurai jābūt Latvijas valsts veidotājai.

Latvijas Tautas padomes dibināšana

Latviešu politiskās partijas, kuras nebija pārstāvētas LPNP, pēc konsultācijām 1918. gada 12. un 13. novembrī nosliecās par labu jaunas organizācijas veidošanai, nevis LPNP paplašināšanai. Svarīgi bija kopējā darbā iesaistīt kreisās partijas, sociālistus, kuri no dalības LPNP 1917. gada nogalē norobežojās, taču gadu vēlāk bija gatavi atbalstīt neatkarīgas Latvijas dibināšanu. Tādēļ partiju pārstāvju sanāksmē 1918. gada 16. novembrī pretēji atsevišķu LPNP līderu cerībām tika nolemts dibināt Latvijas Tautas padomi. Tautas padomes dibinātāju vidū bija astoņu Latvijas politisko partiju, kā arī Latgales Zemes padomes pārstāvji. Tautas padomi veidoja gan politiķi, kuri bija darbojušies Demokrātiskajā blokā, gan arī LPNP līdzstrādnieki. Latvijas Tautas padome tika dibināta 1918. gada 17. novembrī Gustava Zemgala vadītās Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības Krājaizdevu kases namā Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3. Šeit atbilstoši iepriekš sadalīto mandātu skaitam ieradās partiju pārstāvji. Kopumā Tautas padomē bija plānotas 40 deputātu vietas, taču 17. novembra sēdē ieradās 36, savukārt 18. novembra svinīgajā sēdē – 38 delegāti. Tautas padomes dibināšanas sēdē tika apspriesta tās politiskā platforma. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti (viņš Rīgā ieradās tikai 22. novembrī), savukārt par Pagaidu valdības ministru prezidentu – Kārli Ulmani. Sēdes noslēgumā tika nolemts nākamajā dienā, 18. novembrī, sarīkot svinīgu Tautas padomes sēdi Latvju operas namā (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris), kurā pasludinātu Latvijas Republikas neatkarību. Viesu uzaicināšanai nolēma nodrukāt 1200 ieejas kartes, ko tipogrāfiski iespieda naktī uz 18. novembri, tāpat tika iecelta komisija svinīgās sēdes priekšdarbu veikšanai.

1918. gada 18. novembra svinīgā akta norise

Neskaidrie politiskie apstākļi, bažas, ka pret Latvijas neatkarības pasludinātājiem varētu vērsties vācu militāristi, bija par iemeslu tam, ka svinīgo pasākumu Latvijas valsts pasludināšanai nācās sarīkot steigā – mazāk nekā diennakts laikā. Tomēr reprezentabla bija ne tikai pāris dienu laikā izstrādātā Tautas padomes un jaunās Latvijas valsts politiskā platforma, tāds izdevās arī svinīgais pasākums – skatītāju pilnā un atbilstoši noformētā teātra zālē, pacilātā noskaņā, un arī teiktās runas nebija nogurdinoši garas. Par pasākuma norises vietu izraudzījās Latvju operas mājvietu – kādreizējo Rīgas pilsētas Otro (Krievu) teātri (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris). Lielajai zālei bija piemērots izmērs, turklāt Tautas padomē darbojās ar Latvju operu saistīti politiķi, kuri varēja atbalstīt pasākuma organizēšanu. Sēdes sākums bija paredzēts 16:00. Tātad 18. novembra dienas laikā bija gan jāuzaicina viesi, gan jāizdekorē skatuve, gan jānodrošina diriģenta Paula Jozuus vadītā Latvju operas kora līdzdalība kuplākam himnas “Dievs, svētī Latviju” skanējumam. Turklāt līdz plkst. 13:00 zālē vēl notika Latvju operas mēģinājums. Skatuves dekorēšanu uzticēja scenogrāfam Jānim Kugam, kurš tobrīd bija piesaistīts Latvju operas trupai. Lai šo uzdevumu paveiktu, Kugas sieva ar teātra šuvēju palīdzību no auduma gabaliem sarkanā un baltā krāsā izgatavoja lielizmēra sarkanbaltsarkano karogu, savukārt no dārzniecības aizņēmās augus skatuves “atdzīvināšanai”, uz skatuves tika novietots sēdes prezidija galds ar sarkanu galdautu un augu kompozīciju. Ar nelielu nokavēšanos – plkst. 16:30 svinīgā Latvijas Tautas padomes sēde sākās. Cauri zālei aplausu pavadīti uz skatuvi devās 38 Latvijas Tautas padomes locekļi, kuri atbilstoši partijas piederībai ieņēma vietas uz skatuves. Pretēji iepriekšējā dienā plānotajam uz svinīgo sēdi nebija ieradies Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste, kurš atradās savās lauku mājās pie Jelgavas, tādēļ sēdi vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. Tautas padomes sekretārs Erasts Bite nolasīja 17. novembra Tautas padomes dibināšanas sēdes protokola fragmentu, paziņoja Tautas padomes priekšsēdētāja un Ministru prezidenta vārdus. Pēc protokola nolasīšanas Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā vara pārgājusi Latvijas Tautas padomes rokās, un deva vārdu Kārlim Ulmanim, kurš pasludināja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas nodibināšanu. Pēc tam tika nodziedāta himna, un Ulmanis teica runu par Pagaidu valdības uzdevumiem. Pēc tās vārdu deva visu Tautas padomē esošo partiju pārstāvjiem. Svinīgās sēdes noslēgumā trīs reizes tika nodziedāta himna, un plkst. 17:45 Latvijas valsts pasludināšanas akts noslēdzās. Sēdes norise iemūžināta vienā Viļa Rīdzenieka uzņemtā fotogrāfijā. Desmit gadus vēlāk, 1929. gadā, uzņemot filmu “Lāčplēsis”, liela daļa 1918. gada 18. novembra sēdes dalībnieku piedalījās arī tās rekonstrukcijā filmas vajadzībām, kas unikāli dokumentēja sēdes dalībniekus arī filmas formātā.

Latvijas Tautas padomes locekļi – valsts dibinātāji

Latviešu zemnieku savienība Jānis Ampermanis, Jānis Vārsbergs, Vilis Gulbis, Ernests Bauers, Artūrs Žers, Nikolajs Svemps, Kārlis Vanags, Jānis Bērziņš, Oto Nonācs, Edmunds Freivalds, Pēteris Murītis, Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters

Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija Fricis Menders, Jūlijs Celms, Pauls Kalniņš, Bruno Kalniņš, Klāra Kalniņa, Andrejs Petrevics, Kārlis Kurševics, Marģers Skujenieks

Latvijas Demokrātiskā partija Erasts Bite, Dāvids Golts (Zeltiņš), Miķelis Bružis, Augusts Raņķis, Jānis Bergsons

Latvijas Radikāldemokrātiskā partija Jānis Zālītis, Gustavs Zemgals, Kārlis Kasparsons, Rūdolfs Bēnuss

Latvijas Revolucionāro sociālistu partija Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis, Kārlis Albertiņš

Latviešu nacionāldemokrātiskā partija Jānis Akuraters, Atis Ķeniņš

Latvju republikāņu partija Eduards Strautnieks

Latvju neatkarības partija Spricis Paegle

Latgales Zemes padome Staņislavs Kambala

Kas notika ar Latvijas valsts dibinātājiem: cik mira dabīgā nāvē, cik nošāva okupanti un cik devās trimdā?