Par Pēteri Sniķeru atrodams daudz informācijas gan periodikā, gan rakstu krājumos, taču to nevarētu apgalvot par viņa dzīvesbiedri – zobārsti Lūciju Johannu Helēnu Žubecku (14.11.1878.–21.03.1962.). Arī viņa būtu pelnījusi tikt pieminēta.

Apbrīnojama mērķtiecība

Kad Jelgavas novada Sesavas pagasta iedzīvotāja Kārļa Villerta ģimenē piedzima meitiņa, viņas vecākiem pat sapņos nevarēja rādīties, kādus dzīves pavērsienus šim bērnam sagatavojis liktenis. Sasniegusi 21 gada vecumu, kas tolaik bija pilngadība, Lūcija Villerts devās uz Šveici, lai Bernes universitātes Medicīnas fakultātē studētu zobārstniecību un kļūtu par vienu no pirmajām profesionālajām latviešu zobārstēm. Pati pirmā gan viņa vairs nevarēja būt, šo godpilno vietu bija izcīnījusi Elejas kurpnieka meita Late Veibele.

Pēc pāris Bernē nostudētiem gadiem Lūcija iepazinās ar inženieri Ludvigu Vilhelmu Žubecki (1877.–ap 1911.), kurš dzimis netālu no viņas dzimtās vietas – Salgales pagastā. Laulība tika noslēgta 1901. gadā, turklāt tā paša gada 20. jūnijā pasaulē ieradās pirmdzimtais – dēls Arnolds Vilhelms Žubeckis. Ģimene pārcēlās uz Maskavu, līdz ar to Lūcijas zobārstniecības studijas tika pārtrauktas. Tas nenozīmē, ka mērķtiecīgā sieviete savām iecerēm pārvilka treknu svītru. Nebūt nē, jo viņa bija nolēmusi izglītošanos turpināt Maskavas universitātē, kuru arī absolvēja. Arī otra dēla Edgara piedzimšana 1902. gadā nebija iemesls izglītību pārtraukt.

Nelaime piezogas klusi

1908. gadā Lūcijai un Ludvigam Vilhelmam Žubeckiem piedzima pastarīte Elga, taču jau pēc pāris gadiem notika traģēdija. Ap 1911. gadu pēkšņi gāja bojā ģimenes galva. Iespējams, tas noticis kāda ķīmiska eksperimenta laikā. Lūcija bija palikusi viena ar trim maziem bērniem. Ko darīt, kā dzīvot tālāk? Viņa nolēma ar dēliem un meitu atgriezties Latvijā.

Pavisam drīz sekoja nākamais pārsteigums. Ja Lūcija Žubecka vēlējās strādāt zobārstes profesijā, viņai, kaut arī absolvējusi Maskavas universitāti, bija jāmācās un jākārto eksāmeni 1901. gadā dibinātajā Leo Dolina Rīgas zobārstniecības skolā. Sākotnēji tā atradās Elizabetes ielā 57, savukārt laikā, kad tur mācījās Lūcija Žubecka, K. Barona ielā 4. Viens no mācību iestādes lektoriem bija Latvijas zobārstniecības pamatlicējs, medicīnas zinātņu goda doktors, profesors Kārlis Barons (1865–1944). Lūcija absolvēja arī šo izglītības iestādi un ar laiku kļuva par pacientu iecienītu zobārsti.

Ar to enerģiskajai sievietei nebija pietiekami, tāpēc Lūcija iesaistījās 1908. gadā nodibinātās Latviešu zobārstu biedrības darbībā, bija viena no aktīvākajām tās biedrēm. “Biedru uzmanību saistīja galvenokārt praktiskas ievirzes zobārstniecības jautājumi, notika pieredzes apmaiņa, tika izveidota neliela bibliotēka, un pasūtināti vairāki specializēti žurnāli, iepirkti instrumenti, iekārtas un piederumi, kā arī pastāvēja centieni veidot koleģiālas saites ar līdzīgām organizācijām,” – tā lasāms monogrāfijā Kārlis Barons un viņa laikmets Latvijas zobārstniecībā 1865–1944 (R.: Medicīnas apgāds, 2016 – 35. lpp.).

Karš un laulība ar ģenerāli

Ilgi nebija jāgaida, kad gan Latviju, gan Eiropu skāra viena no lielākajām nelaimēm 20. gadsimta vēsturē – Pirmais pasaules karš. Kaut arī visapkārt posts un trūkums, tieši kara gados notika lielākās pārmaiņas Lūcijas dzīvē. Vasarās praktizēdama Ķemeros, viņa kūrortā iepazinās ar dermatovenerologu Pēteri Augustu Sniķeru, kurš tolaik strādāja arī Ķemeru kūrmājā.

Nav izdevies noskaidrot precīzu Lūcijas Žubeckas un Pētera Sniķera kāzu datumu, taču 1920. gada 1. martā piedzima viņu dēls Alfs Sniķers. Jaunais vīrs rūpējās arī par saviem audžudēliem Arnoldu un Edgaru, taču ar viņiem ciešs kontakts neizveidojās. Tāds tas izveidojās ar audžumeitu Elgu, kura tolaik vēl bija bērns.

Par audžudēliem piebilstams, ka viņi piedalījās Latvijas brīvības cīņās un pēc tam absolvēja Latvijas Universitāti. Savukārt Elga Žubecka izvēlējās iet mātes pēdās. 1930. gada 19. maijā viņa absolvēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļu, saņemot ārsta zobu slimībās grādu. Interesanti, ka viena no Elgas kursabiedrēm bija pirmās profesionālās latviešu zobārstes Lates Veibeles meita Irina Jakovļeva.

1929. gada 19. jūlijā Elga Žubecka apprecējās ar inženieri tehnologu Jāni Raisku (1904–1942). Viņu ģimenē piedzima meitas Ieva (1931–2007) un Maija (dzimusi 1935).

Kolekcionē mājas un gleznas

Taču tagad atgriezīsimies vēl nedaudz pie ārstu Sniķeru ģimenes, kuru labklājība auga gadu no gada. Viens no iemesliem bija gadījums 1929. gadā, kad ģenerāļa īpašumā Raiņa ielā 2, Ķemeros, rokot aku, tika atklāts dabisks minerālūdens avots. Pēc gada izveidoja paju sabiedrību Veselība, kas šo minerālūdeni ar tādu pašu nosaukumu tirgoja. Pircēju netrūka, jo pastāvēja uzskats, ka ūdenim piemīt dziednieciskas īpašības, proti, tas palīdzot arī cilvēkiem, kuri sirgst ar kādu no ādas vai seksuāli transmisīvajām slimībām. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ļaudis tiešām tā domāja. Antibiotikas, ko 1928. gadā atklāja skotu bakteriologs Aleksandrs Flemings, savu uzvaras gājienu Latvijā īsti nebija sākušas.

Ar laiku Pēterim Sniķeram piederēja ne tikai vairāki nekustamie īpašumi, viņš brīvos līdzekļus ieguldīja, veidojot mākslas darbu kolekciju, kurā pēc ārsta nāves tika saskaitītas 366 vienības. Ar savu paziņu Mārtiņu Pormani viņš nodibināja Latvijas kolekcionāru biedrību. Laikabiedri ģenerāli labdabīgi apsmaidīja, ka viņš sācis kolekcionēt mājas un gleznas. Iegūtais statuss Lūcijai un Pēterim Sniķeriem atvēra jebkuras durvis Latvijas augstāko aprindu namos. Par to liecina fotogrāfijas un laikabiedru atmiņu stāsti.

Pēdējais no ģenerāļa iegādātajiem namīpašumiem, 54 dzīvokļu ēka Tallinas ielā, Rīgā, kuru viņš norakstīja uz sava dēla – medicīnas studenta Alfa Sniķera vārda, ģimenei atnesa nelaimi. Drīzāk gan traģēdiju.

Karš un okupācija izposta ģimeni

Sākās Otrais pasaules karš. 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas šo ģimeni skāra smagi. Tā kā Jānis Raiska aktīvi bija darbojies nacionālpatriotiskās organizācijās, viņu kopā ar dzīvesbiedri Elgu deportēja uz Sibīriju. Par laimi, vismaz abas mazās meitiņas, Lūcijas Sniķers mazmeitas, palika Latvijā. Jāni ieslodzīja Molotovas apgabala Usoļlagā un 1942. gada 17. jūnijā nošāva. Elgu nometināja Krasnojarskas apgabalā, kur viņa turpināja strādāt savā profesijā un līdztekus, cik vien tas iespējams, meklēt ziņas par vīru.

Izsūtīts tika arī Lūcijas un Pētera Sniķeru dēls Alfs Sniķers, kurš tolaik bija Latvijas Universitātes students un varēja lepoties ar labām un teicamām sekmēm. Alfa vienīgais "noziegums" bija tas, ka viņam pieder liels dzīvojamais nams.

Ko darīja izmisušie vecāki? Pēteris Sniķers – visu iespējamo, lai gan dēls, gan audžumeita varētu atgriezties dzimtenē. 1944. gada 23. novembrī, nezinādams, ka dēls jau ir miris bada nāvē, viņš raksta iesniegumu LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājam Augustam Kirhenšteinam ar lūgumu paātrināt Alfa atgriešanos. Savukārt Lūcija Sniķers 1944. gadā izlemj doties emigrācijā uz ASV. Viņai aizbraucot, Sniķeru pāris nekad vairs nesatikās.

Alfs Sniķers nomira 1942. gada 20. novembrī. Neuzzinot, kas noticis ar dēlu, 1944. gada 6. decembrī aizgāja mūžībā arī Pēteris Sniķers. Lūcijas mazmeitas Ievu un Maiju, dodoties trimdā, sev līdzi uz ASV paņēma Margrieta un viņas vīrs profesors Jēkabs Prīmanis. Tur abas meitenes nomainīja uzvārdu uz Prīmane. Elga Raiska tika atbrīvota un atgriezās Latvijā 1956. gada vasaras nogalē. Pēc gada viņa apprecējās ar Ādolfu Purmali un turpināja strādāt par zobārsti. Ģenerāļa kundze Lūcija nomira 1962. gadā ASV.

Par karu, sievietēm, sportu, mašīnām un daudz ko citu: 10 vīrišķīgi stāsti, kas interesēja Jauns.lv lasītājus 2021. gadā