Vairums cilvēku ir informēti, ka Rīgā atrodas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, taču nereti viņiem līdz galam nav izprotams, ar ko tas īsti nodarbojas. Vai jūs varētu to paskaidrot saviem vārdiem?

Tātad, karadarbība mainās, un kā zināms, lielām struktūrām nav tik vienkārši šīm izmaiņām pielāgoties un mainīties. Līdz ar to tika radīti NATO izcilības centri, kuru mērķis ir: pētīt šīs nākotnes karadarbības izmaiņas; saprast, kādas tās būs, un uz šī pamata radīt elementus, lai palīdzētu NATO šīm izmaiņām pielāgoties.

Izcilības centri ir dažādi, un katram ir sava specializācija. Mūsējā ir informatīvais karš jeb kā to šobrīd nereti dēvē - kognitīvais karš. Šis koncepts balstās uz to, ka kara ietvaros notiek mēģinājumi izmainīt cilvēka uztveri un priekšstatus, tādējādi mainot arī veidu, kā cilvēks uzvedas un kā viņš redz notiekošo. Tā mērķis ir savā ziņā panākt to, ko cenšas panākt arī klasiskā karadarbība, piemēram, padoties. Jo padošanās ir kognitīvs princips. Tāpat kognitīvs princips ir lēmums pretoties. Bez šī lēmuma ukraiņi nākamajā dienā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, šo karu būtu zaudējuši. Līdz ar to sagraut šīs lietas vai noturēt tās - ir svarīga daļa no karadarbības.

Vienlaicīgi šis viss notiek sociālo tīklu vidē, kur mēs, piemēram, analizējam situāciju Ukrainā, pētam vēlēšanu kontekstu un to, kā mainās sociālie tīkli un algoritmi, skatāmies, kādā veidā tas var ietekmēt cilvēku uzvedību, paradigmas. Tāpat mēs analizējam, kā Krievija izmanto savas robotu sistēmas, pētām, kā sociālo tīklu struktūrās tiek izmantots mākslīgais intelekts. Mēs šo apkopojam, veidojot doktrinālus dokumentus vai palīdzot NATO veidot spējas šajās jomās vai skatāmies kā cilvēkus apmācīt šajās jomās. Tas principā ir tas, ar ko mēs nodarbojamies.

Kāda ir Rīgas "StratCom" sadarbība ar citiem izcilības centriem Eiropā?

Mēs darbojamies autonomi, tomēr mūsu starpā pastāv dažas sadarbības. Ciešāka sadarbība izveidojusies ar Tallinu, kur atrodas kiberdrošības centrs, jo šīs jomas - informācijas drošība un kiberdrošība bieži pārklājas. Klasisks piemērs tam būtu pēdējā laika pastiprinātie mēģinājumi izkrāpt cilvēkiem naudu sociālajos tīklos. Viņu kompetencē būtu šīs kiberdatu zādzības, bet metodes, kā cilvēki tiek pievilināti balstās uz uzvedības modelēšanu, kas ir būtiska mūsu darbā.

Tāpat mums ir arī plaša sadarbība ar Helsinku centru, kas ir hibrīdkaru pētījumu centrs, un kur arī mūsu dimensija ir viena daļa no viņu jomas. Ir, protams, arī citi centri, ar kuriem mēs sadarbojamies, tomēr šie būtu tādi lielākie sadarbības partneri.

Runājot par sadarbības partneriem, viens no lielākajiem NATO partneriem ir ASV. Kā jūs šobrīd raksturotu ASV attiecības ar NATO centriem?

Mūsu centra attiecības ar ASV administrāciju šobrīd ir ļoti labas. Amerikāņi aktīvi piedalās centra darbībā, un mums ir izveidojusies arī plaša sadarbība ar ASV universitātēm un dažādām laboratorijām. Tādējādi mēs veidojam pievienoto vērtību, kas ir noderīga ne tikai mums, bet arī ASV.

Tajā pašā laikā ASV lēmusi iziet no vairākiem izcilības centriem Eiropā, kā, piemēram, hibrīdkara centra. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka ASV ir kļuvušas daudz fokusētākas uz savām tiešajām interesēm, un nolēmušas iziet no centriem, kas šīm interesēm, viņuprāt, nekalpo. Latiņa ir cēlusies un ir skaidrs, ka tikai "karoga dēļ" vai tā iemesla dēļ, lai "būtu klāt" ASV vairs nav gatava palikt.

Daudzus cilvēkus satrauc tas, ka ASV šos NATO centrus pamet, jo viņi uzskata, ka tā varētu būt indikācija, ka arī reāla apdraudējuma gadījumā ASV varētu uzgriezt muguru Eiropai...

Ir divas lietas, kas funkcionāli un racionāli būtu jāsaprot šī brīža ASV nostājā. Pirmā lieta ir tā, ka ASV ne tik tālā nākotnē sagaida nopietnu konfrontāciju ar Ķīnu. Šī iemesla dēļ, redzot, cik spēcīga ir kļuvusi un kļūst Ķīna, ASV uzskata, ka tās pamata resursi būs jāvelta šai sāncensībai. Tajā pašā laikā, ASV skatās uz Eiropu, kur 500 miljoni cilvēku nevar nodrošināt pietiekamu aizsardzību, lai stātos pretī 140 miljonu lielajai Krievijai.

Šis ir ļoti leģitīms arguments, un viņu nostāja ir dziļi pamatota. Tomēr tas nedrīkst rezultēties pašu pamatsaišu saraušanā. Domāju, ka mūsdienās aizvien vairāk pasaules kārtību nosaka tieši spēks, līdz ar to visiem par labu nāktu, ja Eiropa savas militārās spējas stiprinātu.

Otrā lieta ir tāda, ka tajā pašā laikā vairākas ASV administrācijas politiskās izvēles, piemēram, Grenlandes jautājums, liek sabiedrotajiem uzdot jautājumus. Šobrīd Grenlandes jautājumu izdevies risināt, panākot vienošanos, kam piekrīt visas puses - lemjot kopīgi stiprināt Arktikas drošību. Tomēr jāpiekrīt, ka daži no veidiem, kā ASV šobrīd cenšas īstenot savas intereses, sabiedroto vidū netiek uzskatīti par tiem labākajiem. Un tā šobrīd ir otrā realitāte.

Pragmatiskais faktors, kas mums jāsaprot, ir tāds, ka mēs vairs nevaram rīkoties tā kā agrāk, jo mūsu drošība ir mūsu pašu atbildība. Bet otrs - kontekstuāli politiskais faktors, kas, manuprāt, vairāk saistīts ar konkrētām personībām, liecina, ka mums jāstrādā pie tā, lai ASV un Eiropas sadarbība turpinātos.

Vai jūs teiktu, ka mums ar ASV šobrīd ir kopīgas intereses, vērtības, abi vai neviens?

Es domāju, ka pamatu pamatos mūs joprojām vieno vērtības - individuālā brīvība, izvēles brīvība un vārda brīvība. Domāju, ka tās nav sašķēlušās. Tomēr veidi un formas, kā, viņuprāt, šīs vērtības pasaulē būtu jānodrošina, acīmredzami atšķiras.

Kas attiecas uz drošību - ir skaidri redzams, ka mēs kā demokrātiskās pasaules kopums, aizvien izteiktāk iestājamies pret autoritāro režīmu. Šeit jāatzīmē, ka karu Ukrainā Krievija nespētu turpināt bez Ķīnas atbalsta. Tāpat šo iestāšanos pret autoratāro režīmu var novērot notiekošajā Irānā. Tikmēr otrā pusē notiek grupēšanās, ar vēlmi sagraut to, kas ir mūsējais. Ir redzams, ka pasaule šobrīd kļūst bīstamāka, un šādos laikos ir svarīgi, ka valstis ar līdzīgām interesēm kļūst vienotākas, nevis šķeļas.

Un tomēr, vai tas nav satraucošs signāls, ka pēc Minhenes drošības konferences ASV Valsts sekretārs Marko Rubio devās vizītēs uz Ungāriju un Slovākiju?

Ir dažādi strāvojumi politiskajās domās, un jāatceras, ka Ungārija un Slovākija joprojām ir gan NATO, gan mūsu sabiedrotās. Abas valstis ir arī daļa no šī centra. Tādēļ domāju, ka svarīgi saprast, ka valdības ir dažādas un tās mainās - brīžiem vairāk uz vienu vai otru pusi. Tikmēr NATO veido tieši tautas un valstis, nevis atsevišķas valdības, kas katrās nākamajās vēlēšanās var mainīties.

Turklāt, manuprāt, ASV Valsts sekretāra Rubio runa bija samērā pro-eiropeiski noskaņota, salīdzinot ar to, kādu runu aizvadītā gadā konferencē sniedza ASV viceprezidents Džemss Deivids Venss. Turklāt, kas ir savā ziņā atsvaidzinoši, šie ASV politiķi neslēpjas zem vārdiem, bet arī pasaka to, ko viņi domā.

Kā jūs minējāt, ASV ir paudusi, ka Eiropai vajadzētu kļūt militāri neatkarīgākai no Savienotajām Valstīm. Kāda ir situācija šobrīd un cik autonomi mēs no ASV esam?

Veselā virknē stratēģisko spēju, tai skaitā - izlūkošanas sistēmās, stratēģiskajās triecienu sistēmās un gaisa spējās - mēs joprojām esam ļoti atkarīgi no ASV. Arī industriālā ražošanas jauda joprojām Eiropā ir par mazu. Tāpat ir arī citas jomas, kas rada spiedienu Eiropā, piemēram, ekonomiskās reālijas valstīs, kas nav tieša konflikta tuvumā. Tā kā Eiropai vēl ir ceļš ejams, un svarīgi apjaust, ka ukraiņi mums ir nopirkuši laiku.

Nesen apritēja četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Vai jūsu pārvaldītajam centram izveidojusies sadarbība ar Ukrainu, kas nav NATO dalībvalsts?

Protams. Mēs kopš centra dibināšanas 2014. gadā cieši sadarbojamies ar Ukrainu, un šī sadarbība notiek abos virzienos. Neaizmirsīsim, ka Krimas okupācija pamatu pamatos bija informācijas operācija, kuru atbalstīja militārie spēki. Tā bija tāda ekstrēma izpausme, kas parādīja, ko iespējams izdarīt ar ilgtermiņa informācijas operācijām, kuru laikā tiek pakļauta teritorija bez nepieciešamības raidīt šāviņus.

Jāpiemin, ka Krievijas uzsāktais karš ir ieviesis izmaiņas arī NATO, sākot jau ar to, ka Zviedrija un Somija ir kļuvušas par daļu no NATO, kas ir jo īpaši svarīgs notikums arī mums, Latvijas drošības kontekstā. Eiropa arī ir spērusi būtiskus soļus alianses aizsardzības jomā. Tā kā pozitīvas izmaiņas notiek, vienīgi ir jautājums - vai tās notiek pietiekami ātri.

Runājot par pieļautām kļūdām kara kontekstā, es domāju, ka ja mēs Ukrainu jau kara sākumā būtu atbalstījuši tā, kā to darām pēdējā pusotra gada laikā, ukraiņu pretuzbrukumi jau tad būtu bijuši daudz veiksmīgāki, un karadarbība šobrīd notiktu daudz tuvāk Krievijas robežai, ja vispār tā vēl turpinātos.

Vai mums vispār bija iespējas tajā laikā Ukrainu atbalstīt vairāk? Jo mums pašiem bija daudz vājo vietu, tai skaitā aizsardzības jomā un enerģētiskajā atkarībā no Krievijas...

Nu, tās bija izvēles, un to, ko mēs iedevām Ukrainai pēc deviņiem mēnešiem, gada vai ilgāk, mēs varējām iedot uzreiz. Bet toreiz Krievija lieliski nomanipulēja ar konflikta eskalācijas draudiem, un daudzi lēmumi aizkavējās. Šobrīd, protams, retrospektīvi ir viegli būt gudram... Tajā pašā laikā jāatceras, ka Baltijas valstis jau no pirmās Krievijas pilna mēroga iebrukuma dienas aicināja sniegt Ukrainai maksimālu atbalstu.

Rinkēviča kungs nesen minēja, ka visa Eiropa jau ir ierauta karā un "tā beigas nebūs ne ātras, ne vienkāršas"...

Jā, mēs neesam tā saucamajā "karstajā karā", bet hibrīdkarš noteikti notiek un Krievija šobrīd dara visu, lai mums kaitētu. Un līdz ar to arī mūsu mentalitātei jābūt atbilstošai. Dievs dod, lai mēs paliktu tikai šajā kara stadijā, tomēr, lai to panāktu, mums ir jākļūst aizvien stiprākiem.

Kā jau minēju iepriekš, šobrīd un tuvākajā nākotnē nozīme būs tieši militārajam spēkam, kas ietver spēju ātri adaptēties, rast inovācijas un stiprināt industrializāciju. Tāpat svarīgs spēka aspekts būs sabiedrības noturības spēja - sabiedrības, kuru noturības spējas būs augstākas, būs labāk sagatavotas tam, kas nāks, nekā sabiedrības, kas būs pārlieku pieradušas pie komforta. Tā ka šīs ir tās reālijas, kuras šobrīd mums jācenšas stiprināt.

Runājot par hibrīdkaru, vai esam kaut ko mācījušies no Džordžesku piemēra Rumānijas prezidenta vēlēšanās?

Rumānijā notikušais, manuprāt, ir lielisks piemērs tam, kā nevajadzētu rīkoties, jo šeit tika pieļauta kļūda uz kļūdu. Šajā gadījumā Krievijas robotizētās sistēmas un citi rīki lika vietnes "TikTok" algoritmam strādāt par labu vienam kandidātam, kā rezultātā viņa atbalsts nedēļas laikā pieauga no 2% līdz 20%. Turklāt, šī nav pirmā reize, kad veiksmīga "TikTok" izmantošana reāli ietekmējusi vēlēšanu rezultātus.

Rumānijas pirmā kļūda bija tā, ka tā nerīkojās savlaicīgi - situāciju vajadzēja monitorēt, laikus pamanīt un rīkoties uzreiz. Otra kļūda bija tā, ka varasiestādes rīkojās tikai pēc tam, kad vēlētāji jau bija nobalstojuši, un tikai pēc tam mēģināja lietas labot, atceļot vēlēšanu rezultātus. Tomēr balsojot cilvēki jau savu izvēli bija izdarījuši, līdz ar to situācija beidzās ar to, ka minētais kandidāts pēc visa notikušā iemantoja tikai lielāku sabiedrības popularitāti.

Līdz ar to ir jāzina, kas notiek, jāspēj ne tikai noteikt, kur manipulācijas notiek, bet arī skaidri tās pierādīt, un tad jārīkojas tūlītēji, nevis post factum. Mēs jau kopš 2016. gada strādājam pie tā, lai neļautu svešām varām iejaukties neatkarīgu valstu vēlēšanās, un šādas iejaukšanās novērotas tikai tajos gadījumos, kad valsts nav bijusi kārtīgi sagatavojusies, lai pretotos ārējai ietekmei. Pat Moldova, kurā ir daudz ievainojamību, spēja noturēt vēlēšanas pieņemamā līmenī.

Ko tas nozīmē - "rīkoties tūlītēji"? Bloķēt cilvēku piekļuvi "TikTok"?

Manuprāt, kļūda bija vispār ļaut "TikTok" kļūt par daļu no Eiropas Savienības tirgus, tomēr, kas izdarīts - izdarīts. Tajā pašā laikā, ja platforma vēlas turpināt savu darbību ES, mums, novērojot šādas ārvalstu manipulācijas, būtu nekavējoties jāpieprasa no "TikTok" skaidra rīcība. Ja viņi atteiktos to darīt, tad tam būtu jāseko ļoti spēcīgām sankcijām.

Kuri sociālie tīkli ir vairāk pakļauti šādām manipulācijām, un kuri - mazāk?

Lai sociālajos tīklos izpētītu krievu pārvaldītos robotu tīklus, mēs jau septiņus gadus veicam eksperimentus, kuros mēs sociālajos tīklos iegādājamies dažāda veida manipulācijas - publikāciju skatījumus, komentārus un atzīmes "patīk". Viens, ko pētām, ir tas, kāda ir šo manipulāciju atdeve attiecībā pret cenu, bet otrs - cik viegli šīs publikācijas "iziet cauri" sociālo platformu aizsardzības sistēmām.

Ļoti viegli manipulējama platforma ir "TikTok", kas sava algoritma dēļ ir kļuvis par ietekmīgu rīku manipulācijā. Tāpat atsevišķās jomās arī "Instagram" un "YouTube". Strauji uzlabojumi pēdējā laikā novēroti vietnē "X" - ja gadu gaitā platformai "izgāja cauri" aptuveni 90% nopirkto manipulāciju, tad tagad šis skaitlis ir samazinājies līdz aptuveni 70%.

Secinājums ir tāds, ka šīs manipulācijas ir salīdzinoši lētas un viegli pieejamas jebkurā platformā. Turklāt to cena ir salīdzinoši lēta - par pāris simtiem eiro iespējams nopirkt simts tūkstošus skatījumu.

Saskaņā ar Moldovas atbildīgo iestāžu aplēsēm, Krievija tās vēlēšanās iztērēja aptuveni 250 miljonus eiro. Tā kā varat iedomāties manipulāciju apmēru.

Vēl viena tendence, ko redzējām, piemēram, ASV vēlēšanu laikā, ir tā, ka manipulatori izveido digitālo pakalpojumu aģentūras, kas strādā tieši uz sociālo tīklu satura veidotājiem. Viņi par noteiktu samaksu piekrīt runāt par konkrētām "karstām" tēmām, bet vēlāk šie izteikumi tiek koordinēti ar robotu tīkliem.

Vai arī Latvijā novēroti manipulāciju mēģinājumi saistībā ar oktobrī gaidāmajām vēlēšanām?

Pagaidām vēl šādus mēģinājumus neesam novērojuši. Tomēr daudzus šobrīd uztrauc tas, ka spēles noteikumus strauji maina mākslīgais intelekts (MI), kas padara manipulāciju ļoti industrializētu. Ir trīs virzieni, kuros tas parāda savu spēku:

Pirmais ir "deepfake" jeb dziļviltojumi. Kā liecina pētījumi, jau šobrīd 25% sociālo tīklu satura nav radījis cilvēks. Turklāt ļoti aktīvi pēdējā laikā novērojam, ka dziļviltojumi tiek izmantoti tieši ģenerējot video. Manipulētājiem atliek vienīgi izmantot kāda notikuma pietiekami precīzu kontekstu, lai cilvēki pat neapzinātos, ka noskatījušies dziļviltojumu.

Piemēram, nesen bija notikumi ASV, kad imigrācijas aģenti Mineapolē operāciju laikā nošāva divus cilvēkus, un šis notikums plaši tika iemūžināts arī aculiecinieku uzņemtos video. Tomēr vēlāk sociālajos tīklos par šo tēmu tika izplatīti dziļviltoti video, ko pirmajā dienā bija noskatījušies jau vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Manipulatori bija paņēmuši īstus video, un atkarībā no tā, ko viņi vēlējās uzsvērt, "pielaboja" šos video. Bet tā kā konteksts bija pietiekami precīzs, daudzi cilvēki pat neapzinājās, ka noskatījušies manipulētu video. Tā ir tāda sintētiska ekosistēma, kas ar "dziļviltojumiem" tiek izveidota, radot alternatīvu realitāti.

Otrais virziens ir MI roboti, kas var pavairot saturu, spiest "patīk", komentēt, vai dalīties ar publikācijām. Šobrīd notiek tas, ka šiem robotiem tiek piesaistīts MI aģents, kas principā savās izpausmēs var šķist ļoti cilvēcīgs un spēj mijiedarboties ar daudzām tēmām. Šie MI aģenti aizvien vairāk tiek izmantoti dažādās mazās saziņas grupās, viņi var iesaistīties sarunās un virzīt šīs sarunas konkrētā virzienā.

Vēl viena jauna parādība ir datu indēšana. Piemēram, daudzi cilvēki mūsdienās nereti izmanto dažādus MI čatbotus kā, piemēram, "ChatGPT". Un datu indēšana darbojas tā, ka manipulators ietekmē šos čatbotus, lai tie uz konkrētiem iedzīvotāju jautājumiem paustu konkrētas atbildes.

Piemēram, kāds var uzdot čatbotam jautājumu "Par ko man vēlēt gaidāmajās Saeimas vēlēšanās?", uz ko čatbots arī var sniegt konkrētu, manipulatoram vēlamu atbildi. Jāsaka, ka šī tendence ar datu indēšanu pieaug. Vieglāk manipulējami ir tādi čatboti kā "ChatGPT" un "Gemini", bet grūtāk manipulējams ir "Claude", tomēr tā auditorija ir krietni mazāka.

Cik liels, jūsuprāt, šobrīd ir ietekmēšanas drauds gaidāmajām Saeimas vēlēšanām?

Mans vērtējums ir tāds, ka Krievija šobrīd vairāk pievēršas lielākām valstīm, kas var spēcīgāk ietekmēt ģeopolitisko situāciju pasaulē, un Latvijai tik liela uzmanība veltīta netiek. Tomēr protams, arī pie mums darbojas tādi cilvēki, kam manipulācija ir algas darbs. Viņiem gan nav pārlieku daudz resursu vai spēju, līdz ar to mums šobrīd gājis salīdzinoši vienkāršāk.

Tomēr es esmu piesardzīgs, jo šobrīd ar MI palīdzību manipulācija kļuvusi vieglāka un izmaksu ziņā lētāk, līdz ar to mēs no tādas kā manipulācijas amatniecības esam pārgājuši uz tās industrializāciju. Turklāt domāju, ka iespējas kā manipulēt ar informāciju izmantojot MI tikai pavairosies, līdz ar to pieaugs arī riski. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka mūsu rokās ir iespēja izveidot pietiekami labu sistēmu, kas redzami pret manipulāciju spētu cīnīties.

Par karu, sievietēm, sportu, mašīnām un daudz ko citu: 10 vīrišķīgi stāsti, kas interesēja Jauns.lv lasītājus 2021. gadā