Žurnālam "Kas Jauns" stāstot par darba aizstāvēšanu, Arturs ir tik paškritisks, ka vienbrīd jau šķiet, ka izgāzies. Taču – nē, bakalaura darbs ar nosaukumu "Krāsas svars" (pēc autora vārdiem – mēģinājums krāsas šļakstu, kas izveidojusies uz audekla, pārvērst skulptūrā) novērtēts ar “9”, un 20. jūnijā Arturs saņēma godam nopelnīto tēlnieka diplomu.

“Negulēju 36 stundas”

“Diplomdarbs bija jāprezentē pulksten vienos, bet iepriekšējā vakarā pulksten astoņos tas vēl bija 13 dažādās detaļās. Izsmēlu visas savu spēku rezerves, laikam nebiju gulējis 36 stundas no vietas, un pēc šīm trakajām naktīm sapratu, ka būtībā joprojām esmu tēlniecības sākumpunktā. Joprojām esmu iesācējs un, redzot, kā strādā meistari, saprotu, ka man vēl ļoti, ļoti daudz jāmācās,” sarunu ar "Kas Jauns" iesāk Arturs Dimiters – gleznotājas Džemmas Skulmes un leģendārā aktiera Artūra Dimitera mazdēls, plakātista, gleznotāja un scenogrāfa Jura Dimitera dēls. Artura dzimtas koks aizstiepjas līdz vecvectēvam gleznotājam Oto Skulmem un pirmajai latviešu sievietei tēlniecei Martai Skulmei.

Nu Arturs apsver domu turpināt tēlniecības studijas šīs pašas augstskolas maģistrantūrā. Iepriekš viņš studējis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, iegūstot skulpturālu objektu dizaina speciālista kvalifikāciju, ko ieteicis tēvs. “Man tā vide bija ļoti mīļa, tāpēc arī aizgāju uz akadēmiju.” Un atkal – pēc tēva ieteikuma sākumā Arturs apdomājis iespēju stāties restauratoros. “Gan no maizes pelnīšanas viedokļa, gan, ņemot vērā apjomīgo ģimenes arhīvu, kuram arī noderētu restauratora prasmes, tas būtu prātīgāk. Bet likās, ka vispirms tomēr gribētu apgūt “tīru mantu” un pēc tam domāt, kā to salabot.”

Tā nu tēva padoms un brīdinājums, cik mokošs reizēm var būt mākslinieka ceļš, Arturā pagaidām nav radis dzirdīgas ausis. Viņš smej, ka droši vien savai trīs gadus vecajai meitai, kurai ļoti patīk kopā ar tēti darboties, kādreiz teiks to pašu.

Skulmes un Dimiteri

Artura Dimitera tēvs Juris Dimiters ir labi zināms scenogrāfs, gleznotājs, plakātists, mamma Kristīne Dimitere – tērpu dizainere, Dimiteres studijas īpašniece. Savukārt Jura Dimitera māte un Artura vecmāmiņa ir slavenā gleznotāja Džemma Skulme (1925–2019), kuras pirmais vīrs, Jura tēvs un Artura vectēvs bija leģendārais teātra un kino aktieris Artūrs Dimiters (1915–1986). Arī Artura vecvecāki – Oto Skulme un Marta Liepiņa-Skulme – ir slaveni mākslinieki. Tātad Arturs ir jau ceturtā paaudze šajā mākslinieku dzimtā.

“Tā ir gan privilēģija, gan nolemtība. No manis automātiski gaida augstāku rezultātu, un, ja nesagaida, ir vilšanās. Tā nenotiktu, ja es nebūtu nācis no šādas dzimtas, dzīve būtu vienkāršāka, bez šīs saldās nastas.”

Vectēvu, kura vārdu un uzvārdu Arturs nes, viņš nekad nav saticis – Artūrs (arī Arturs) Dimiters nomira 39 gadus pirms sava mazdēla dzimšanas, turklāt jau 1953. gadā, kad dēls Juris vēl bija mazs zēns, viņš un Džemma izšķīrās. Džemma apprecējās ar mākslinieku Ojāru Ābolu, bet Artūrs – ar aktrisi Viju Artmani.

“Diez vai daudzi viņu vispār zina, arī es viņu nejūtos iepazinis. Aktiermāksla ir tāds gaistošs mantojums. Jā, ir filmas, kurās viņš piedalījies, bet izrādes lielākoties netika filmētas. Kad "Google" ierakstu “Arturs Dimiters”, daži raksti par mani bieži ir augstāk nekā par vectētiņu. Ar laiku varbūt arī bildītes, kas tur parādās, nomainīsies ar manējām (smejas).”

Arturs atzīst, ka arī viņam, tāpat kā vecmammai, tuvāks šķiet Ojārs Ābols, kas bijis arī patiesais Džemmas un Artūra dēla Jura audzinātājs. Par viņu dzirdēts vairāk labu stāstu nekā par Dimiteru, ar kuru Arturam asociējas, piemēram, azartspēles un nepārnākšana mājās. Tomēr viņš neatmet domu, ka kādreiz, kad būs ticis pie kārtīgas mājas kinozāles, noskatīsies filmas, kurās piedalījies vectēvs.

Par vecmammu saka – “mans labākais draugs”.

“Viņa ar visiem ļoti labi mācēja uzturēt attiecības, pat ar cilvēkiem, ar kuriem tas bija gandrīz neiespējami, bet ar mani īpaši labi. Nezinu, kā tā sanāca. Varējām pat bez vārdiem saprasties. Es arī daudz uzturējos viņas darbnīcā. Pēdējā gadā arī strādāju kā oficiāls Džemmas asistents.”

Neraugoties uz ievērojamo vecumu, Džemma vēlējusies veidot liela izmēra – 2×2 metri – darbus. “Es ieklāju lielos laukumus un pārnesu mazās skicītes uz lielo darbu. Vecmamma arī visu laiku man mācīja dažādus glezniecības paņēmienus – ar špakteli, ar otu, ar smidzināšanu, skrāpēšanu, mācīja, kā pārnest skici. Tā viņai bija kā misija – man šīs zināšanas nodot.”

Māksla visapkārt

Vecāku un vecvecāku mājā gleznotāju vienmēr bijis daudz – gleznoja ne tikai Džemma, arī Artura tēvs Juris, Džemmas un Ojāra Ābola meita Marta. Arī Arturs visu laiku balansējis starp glezniecību un skulptūru, par ko liecina arī diplomdarbs. “Mājās skulptūras bija visapkārt – tie bija manas vecvecmammas Martas Liepiņas-Skulmes darbi. Biju pie tiem tik ļoti pieradis, kā pie mājas sienām, jo skulptūras bija visur. Netieši, caur saviem darbiem, viņa mani ir ļoti ietekmējusi.”

Janvāra beigās Mālpilī, kur glabājas arī Skulmju dzimtas arhīvs, tika atklāta Martas Liepiņas-Skulmes darbu izstāde "Sniegavīri", kas bija pirmais no Džemmas Skulmes simtgades pasākumiem, kādi risināsies visu šo gadu. Tos rīko Džemmas Skulmes fonds, kuru vada Arturs. Sniegavīrus Arturs bija atlējis divkomponentu materiālā "Acrylic One".

“Divtūkstošo gadu sākumā daļa darbu – tie, kas ir Zuzāna mākslas kolekcijā – tika atlieti bronzā, arī miljonāra Gulbja ģimenes kolekcijā ir daži darbi, bet mums ir tikai vecvecmammas skulptūru oriģināli ģipsī. Viņa nevarēja atļauties atliet tos bronzā vai čugunā. Vecvecmammas dzīves laikā bronzā atlieti tikai divi no simts darbiem.”

Arturs cer visus Martas Liepiņas-Skulmes darbus ar laiku atliet izturīgākā materiālā, jo ģipsis ir ļoti trausls. “Tad ir lielāka iespēja, ka darbi saglabāsies vēl ilgi.” Rūpes par ģimenes arhīvu ir Artura “saldā nasta”, kā izteikusies kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkše. “Vienu brīdi tas ir prieks, citā brīdī man kā studentam, kuram vajag veidot pašam savu bagāžu, – ļoti liels laika un arī telpas zudums. Bet kurš tad cits to darīs? Kāda kripatiņa Džemmas pienākuma apziņas man laikam ir tikusi (smejas).”

Arturs atzīst, ka tas viņam ir liels dzīves uzdevums – saprast, kā šo arhīvu savākt un kā ar to apieties. Viņš jūtas pateicību parādā kuratorei Ingai Šteimanei, kas ievirzījusi šajā darbā. 15. jūnijā Mālpils kultūras centrā Arturs atklāja Džemmas Skulmes digitālā arhīva izstādi, kas būs sākums ģimes arhīva padziļinātai sakārtošanai.

Vīrs un tēvs

Lai gan 9. jūnijā Arturs nosvinēja tikai savu 25. dzimšanas dienu, jau ceturto gadu viņš ir ģimenes cilvēks. Ar sievu Kseniju, topošo fizioterapeiti, iepazinies, pateicoties savam brālēnam [Stefans Ezra Dimiters – red.], kurš ir precējies ar Ksenijas māsu. Ģimenē aug meitiņa Melānija, kura šobrīd ir trīs gadus veca un kura izrāda ļoti lielu interese par to, ko dara viņas tētis. “Šobrīd īrējam vienistabas dzīvokli Jelgavā, un dažreiz, kad negribas braukt uz darbnīcu, sanāk nodarboties ar mākslu dzīvokļa vidū. Melānija to visu redz un, protams, grib darīt līdzi. Glezno, zina, kas ir skulptūra. Glāstīja mana diplomdarba maketu un teica: “Cik skaisti!”,” sirsnīgi smaida Arturs.

Paralēli darbiem, kas saistīti ar vecmammas Džemmas Skulmes simtgades notikumiem un kas liek nemitīgi atgriezties Mālpilī, kur glabājas apjomīgais Skulmes arhīvs, Artura dienaskārtībā šobrīd ir arī vasaras mājas Ozolniekos pārbūve par “ziemas māju”, Dimiteru ģimenes nākamo dzīves un arī Artura darba vietu.

Padomju “neuzvaramās” armijas kaunpilnā dibināšana saistīta ar atkāpšanos no Rēzeknes un Daugavpils. Ko nezina 9. maija svinētāji?