Sarkans puskažociņš, sarkanas lūpas, iedegums un silts smaids – tādu uz redakcijas sliekšņa ieraugu Baibu Vārnu. Staigājot pa Vecrīgu, kur notiek fotosesija, viņa atklāj, ka ar fototehniku ir uz tu, jo savulaik gan pārvaldījusi Latvijā pazīstama mūziķa sociālo tīklu kontus, gan fotografējusi koncertus, pasākumus un kāzas. “Man patīk ķert mirkļus, kad cilvēki to neredz.” Kad pagriežamies Bastejkalna virzienā, viņa ierosina iet pa citu ielu, nevis to, pa kuru atnācām. Tas ir viens no principiem, ko viņa ikdienā ievēro, – vienmēr jāiet pa jaunu ceļu, jo tur tevi var sagaidīt iespējas, par kādām pat nenojauti. Vēlāk mēs apsēžamies pie kafijas tases. Baiba teic, ka viņai kafiju patīk baudīt labā kompānijā un dzērienam pievienot labi daudz cukura un piena.

No vadītājas par speciālisti

Kad uzrunāju Baibu intervijai, sarunas laikā vairākkārt dzirdēju vārdu izlīdzēt. Jāaizbrauc tur, jāpalīdz tam... Vai tas vienmēr ir bijis pašsaprotami? “Kādreiz tas bija pārāk pašsaprotami,” pasmaida Baiba un teic, ka šis stāsts jāsāk ar nelielu atkāpi.

Baibas dzimtā puse ir Saldus rajons, Druva. Vēlāk viņa ieprecējās kaimiņu pagastā Lutriņos, savukārt pirmā darbavieta bija Blīdenē. “Biju Saldus cilvēks 42 gadus.” Bet tad viss mainījās, un šā gada janvārī apritēja jau 23 gadi, kopš Baiba par savu pilsētu sauc Rīgu.

“Kādreiz biju cilvēks, kurš sekoja sabiedrībā vispārpieņemtajiem likumiem un standartam – darbs, māja, bērni. Tajā pašā laikā manī brieda sajūta, ka esmu situācijā, kad kaut kas ir par šauru. Man patika mans darbs, bet sapratu, ka varu vairāk. Un tad vienā dienā atskanēja tālruņa zvans – vai negribi nākt strādāt uz Rīgu? Atbildēju – jā, gribu! Un aizgāju prom no tās dzīves, ko daudzi uzskata par laimīgu, – kad tev ir vadošs darbs ar labu algu, ģimene, kurā aug trīs dēli, savs dzīvoklis, mašīna. Aizgāju prom bez nekā, nezināju, kur dzīvošu un ko iesākšu. Jā, apkārtējie teica, ka tas ir neprāts, bet mums no malas vienmēr ir viedoklis par to, kā rīkoties. No malas daudz kas izskatās citādi. Vai bija viegli aiziet? Nē, nebija. Ar sajūtu, ka manī iekšā kaut kas burbuļo, dzīvoju piecus gadus. Šajā laikā no Rietumiem Latvijā ienāca dažādas grāmatas, skolā, kurā strādāju, palīdzēju ievilkt internetu, un man pavērās interneta pasaule. Sāku saprast, ka apkārt ir dzīvība, bet man nekas nenotiek.”

Atnākot uz Rīgu, Baiba no vadītājas kurpēm iekāpa citās – kļuva par vienkāršu speciālisti Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļā. Bet tobrīd tas nešķita svarīgi, jo darbs nesen dibinātajā Rīgas Skolēnu domē ar jauniešiem viņai šķita interesants. Iekšēji bijusi sajūta, ka enerģija kustas, jo viņa dara to, kas patiešām patīk. Tad pie sirds tik ļoti neķērās arī tas, ja kāds pavīpsnāja – atnāca kaut kāda vārna no laukiem un grib strādāt Rīgā. “Man iestādes un tituli nekad nav bijuši svarīgi. Man ir interesanti komunicēt ar cilvēku, nevis viņa titulu. Tu nevari izcelt sevi un uz pārējiem skatīties no augšas. Visums to nemīl, Visums šādus cilvēkus sit uz leju.”

Strādājot ar jauniešiem, Baiba atdevusi ārkārtīgi daudz no sevis un nekad neesot rēķinājusi nedz ieguldīto laiku, nedz resursus. Laikam tādēļ jaunieši viņu mīļi dēvēja par otro mammu. Tomēr pēc 13 Skolēnu domē aizvadītiem gadiem viņa saprata, ka šis posms dzīvē jānoslēdz. Un desmit gadus pirms pensijas atkal uzdrošinājās sekot sirdsbalsij.

Jauniem izaicinājumiem nekad nav par vēlu

“Kad teicu, ka iešu bezdarbniekos, visi, kuri mani pazina, smējās un neticēja, ka tas ir stāsts par mani. Bet patiešām gadu biju bezdarbniekos. Šajā laikā nonācu pie numeroloģijas un iepazinu sevi no cita skatpunkta. Sāku saprast, kāpēc man iepriekš šķita, ka visur ir par šauru. Papildus apguvu arī rūnas un Taro kārtis. Protams, ik pa brīdim ierunājās mans matemātiskais prāts – drīz pabalsts beigsies, vajag strādāt! Bet sajūtas teica priekšā, ka šis laiks ir jāizbauda līdz galam. Atmetu domu par darba meklēšanu tikai tādēļ, lai būtu līdzekļi eksistencei, un nodarbojos ar to, kas man patīk. Un tieši tad sākās stāsts par palīdzēšanu. Vispirms viena paziņa pavaicāja, vai nevēlos atnākt dažus mēnešus piepalīdzēt. Aizgāju un likumā atļauto laiku nostrādāju. Pēc tam atpakaļ uz bezdarbniekiem. Tad piezvana vēl cits, kuram vajag palīdzēt darbā ar jauniešiem,” atminas Baiba. Beigu beigās šī piepalīdzēšana izvērtās par darbu septiņu gadu garumā. Baiba bija projektu koordinatore biedrībā Eiropas kustība Latvijā, kur veidoja interesantus projektus skolās.

Ar palīdzēšanu sākās arī Baibas sadarbība ar mūziķi Ainaru Bumbieri, kas ilga pēdējos trīsarpus gadus. Bet te savu lomu nospēlēja arī viņas kaisle uz braukšanu ar auto. “Es pēc horoskopa esmu Dvīnis, un Dvīnim ir vajadzīga kustība. Kad es kustos, rodas idejas un enerģija. Vasaras mēnešos mēdzu aizvietot šoferus Rīgas domē, kuri bija devušies atvaļinājumā. Tik ļoti man patika braukt! Un patīk joprojām. Reiz mājas pagalmā nejauši sastapu Ainaru Bumbieri. Bija sestdiena, un dziedātājs pavaicāja, vai gadījumā nevaru viņu aizvest uz koncertu. Protams, varu.

Nepilnu pusgadu biju viņa šoferis. Tad sāku skatīties, ko viņš koncertos dara, fotografēt, filmēt, palīdzēju kaut ko atnest vai aiznest, sakārtot skatuvi. Brīžiem darbojos pat ar skaņu un gaismu. Tā kļuvu par viņa asistenti un atklāju pilnīgi jaunu pasauli. Pirms tam pat iedomāties nevarēju, ka darbošos šajā lauciņā! Tagad, kad esmu atpūtusies, pati brīnos, kā varēju būt tādā režīmā – katru dienu cēlos ar domām par darbu un gāju gulēt ar domām par to. Reizēm sanāca strādāt pat septiņpadsmit, deviņpadsmit stundas dienā. Bet gribējās cilvēkiem dot to labāko. Pēc šāda principa – dot labāko – strādājām mēs abi. Viņš – koncertējot, vadot kāzas un pasākumus, es – rūpējoties par organizatorisko pusi.”

Par pagrieziena punktu, kas pamudināja pieņemt lēmumu atkal dzīvot citādi, kalpoja šovs Sirdslietas. “Pats pirmais signāls bija tas, ka sāka parādīties traumas. Līdzko tu sāc slimot un visādas ķibeles ķeras klāt, Visums šādā veidā dod zīmi – padomā, ko tu dari! Man sākās problēmas ar ceļgalu. Tas lika padomāt, vai eju pa pareizo ceļu.”

Nepalaist garām īsto

Piedalīties šovā Baibu pamudināja kāds draugs, kurš teicis – vajag parādīt, ka arī pensionārs var dzīvot citādi! “Aizejot uz atlasi un ieraugot tur priekšā vairākus simtus cilvēku, nodomāju – mamma mia! Kad nokļuvu to sieviešu vidū, kuras vīrieši izvēlējās randiņiem, nodomāju – āprāts!” (Garšīgi smejas.)

Baiba neslēpj, ka, ejot uz tikšanos, izjutusi satraukumu. Sen taču nav bijusi uz randiņiem! Viņa sapratusi, ka nav vērts tēlot to, kas viņa nav, tādēļ bijusi īsta un patiesa. Un, lai gan romantiskas attiecības ne ar vienu kungu tā arī neuzplauka, Baiba uzskata, ka pamēģināt bija vērts. Jaunu cilvēku sastapšana deva citādu skatījumu uz dzīvi. Arī ceļgala veselība esot ievērojami uzlabojusies. “Sapratu, ka pieņēmu pareizo lēmumu. Protams, būtu labi, ja klāt pensijai būtu lieka nauda, bet es izvēlējos brīvību.” To sakot, sievietes lūpās uzplaukst smaids.

Baibas sirds joprojām ir atvērta mīlestībai, un uzmanības no kungiem viņai netrūkst, bet, kā pati teic, pašlaik viņa dzīvo ar domu, ka grib pataupīties savam īstajam. Galvenais – nepalaist viņu garām. “Nereti sievietes paskatās uz vīrieti, automātiski uzliek viņam jocīgu vērtējumu un izvēlas neko neturpināt. Vai arī pārāk daudz domā uz priekšu. Kaut kādā brīdī ir jāizmanto dzīves piedāvātās iespējas bez domāšanas, kā būtu, ja būtu. Bet mēs taču nezinām, vai rīt vēl būsim... Tādēļ dzīvojam šodien. Pateikt nē tu vari jebkurā brīdī.”

Saullēktu maģija

Tagad Baiba bauda piepildītu un interesantu ikdienu pensijā un smej – neviens netic, ka viņai tūlīt būs 66 gadi. Viņas diena sākas ar iziešanu uz balkona, lai sasveicinātos ar sauli. Saullēkts Baibai ir īpašs brīdis. “Dzīvoju brīnišķīgā vietā pie Dambjapurva ezera. Saullēkti un saulrieti tur ir ļoti skaisti. Šo dzīvokli astotajā stāvā īrēju no bijušā skolēna.” Dienas turpinājums gan reti kad ir vienāds. “Esmu impulsu cilvēks. Tikko ēdu pusdienas, bet jau nākamajā mirklī varu būt ceļā uz Saldu pie savas bijušās frizieres.” Tikšanās ar draugiem, kosmetologs, manikīrs, sarunas ar cilvēkiem, palīdzēšana tiem, kuri to lūdz, joprojām mācības par Visuma likumiem – kaleidoskops visu laiku ir kustībā un mainās.

Katru dienu savā Facebook kontā Baiba veido ierakstu, kur dalās ar informāciju par to, ko šajā dienā labāk darīt vai nedarīt, kam pievērst uzmanību. Tā tas esot jau piecus gadus. “Neesmu mācīta astroloģe, psiholoģe – vienkārši cilvēks, kurš dalās ar savu pieredzi. Ļaujos tai sajūtai, kas tobrīd nāk.” Viņa arī neatsaka klātienes konsultācijas tiem, kuri vēlas aprunāties paši ar sevi. “Es jau neko nesaku priekšā. Cilvēks runā ar mani, un man tajā brīdī nāk informācija, kas man šim cilvēkam ir jāpasaka. Pēc divām stundām viņš saka: “Es zinu, kas man ir jādara! Tā jau man šķita.” Viņš sadzird sevi. Esmu tikai kā starpniece starp viņu un Visumu.”

Restarts Ēģiptē

Arī pašai Baibai ir svarīgi sadzirdēt sevi un izbaudīt laiku ar sevi, tādēļ par tradīciju kļuvis ikgadējais ceļojums uz Ēģipti. “To neviens nesaprot, kādēļ jau septiņas reizes pēc kārtas braucu uz vienu un to pašu vietu. Tāpēc es ceļoju viena. Man patīk, ka man ir miers un ne par ko nav jādomā.” Ēģiptē Baiba parasti pavada divas trīs nedēļas, kuru laikā pilnībā atslēdzas no ārpasaules – izslēdz telefonu, nelieto internetu un neskatās televīziju. “Atbrīvoju galvu no visa liekā. Tas ir restarts prātam, emocijām, ķermenim.” Pirms tam Baiba ceļojumos neesot braukusi, bet, beidzot darba gaitas Skolēnu domē, viņai uzsaukts ceļojums. Un tad jau bijis āķis lūpā...

Savukārt, ja enerģijas ir par daudz un tā prasīties prasās iztērēties, Baibai palīdz sports. Pirms saniķojās ceļgals, viņa nodarbojās ar kikboksu un tagad plāno treniņus atsākt. Sports aktīvajai sievietei nav svešs jau kopš agras jaunības – viņa četrus gadus mācījās Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur nodarbojās ar šķēpa un diska mešanu un lodes grūšanu. Kad gadījās salauzt kājas pirkstu, turklāt tieši atspēriena kājai, Baibai piedāvāja pāriet uz kamaniņām, bet viņa atteicās. “Domāju, ka izdarīju pareizi, jo profesionālais sports ir nežēlīgs. Kamēr no tevis var dabūt rezultātu, tu esi vajadzīgs, bet, kad beidz sporta gaitas, esi lieks. Jākustas un jāsporto ir, bet tik daudz, cik tas sagādā prieku.”

Ignorē iesīkstējušos stereotipus

Baiba ir pārliecināta, ka iedvesmai tiešām nav vecuma. Un vislabāk iedvesmoties var, darot to, ko vēlies, – patiesi un no sirds. “Dzīvot ar iedvesmu var tikai tad, ja tu ignorē iesīkstējušos stereotipus. Nereti paši tuvākie ir tie, kuri velk atpakaļ pie stereotipiem un attur no jaunām iespējām, sakot tādas frāzes kā ko tu dari, vai tev to vajag, kā tas izskatīsies, tā neviens neuzvedas… Tā Visums pārbauda, vai tu esi pārliecināts par to, ko dari. Saviem jauniešiem vienmēr mācīju – jo vairāk tu kļūdīsies, jo vairāk dzīvē sasniegsi. Ja ir kļūda, tad tikai tādēļ, lai tu kļūtu labāks. Tie, kuri baidās kļūdīties, saēdīs paši sevi. Manuprāt, iedvesma ir tad, kad jūties brīvs darīt to, ko gribi tu pats, nevis to, ko no tevis sagaida citi. Izrauties var ikviens, jautājums – vai tu to gribi. Tu pats sev esi vienīgais iedvesmas avots.”

Pēc Baibas domām, jo vairāk cilvēki sāks pievērst uzmanību tam, ko viņi domā, runā un dara, jo vairāk mainīsies apkārtējā vide. “Gaisma nāks. Gaisma ir arī ēnas pusē. Es tam ticu. Tāpat kā ticu tam, ka manā dzīvē notiek tas, par ko domāju un ko daru. Tu vari no rīta piecelties un izvēlēties, kam pievērst uzmanību – labajam un interesantajam, kas notiek, vai arī dusmoties uz pasauli. Tālāk visi notikumi seko tavai izvēlei.” Baiba uzsver – dusmojoties darām pāri paši sev. Tā vietā labāk priecāties par tiem, kuriem veicas. Visums tad arī tev kaut ko labu piešķirs, jo redzēs, ka arī tu tā gribi.

Kad vaicāju, ar ko Baiba lepojas visvairāk, viņa ar atbildi ilgi nevilcinās: “Lepojos, ka esmu izaudzinājusi trīs lieliskus dēlus, Saldū atvēru karjeras izvēles centru, pārņēmu Rīgas Skolēnu domi. Un ar to, ka uzdrošinājos ielēkt tādā lauciņā, ko savu mūžu nebiju iztēlojusies.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

"Rīgas Viļņi" kļūst par Rimi Rīgas maratona mediju partneri